Vairāki komandas pārstāvji 4.jūlijā piedalījās xc.lv braucienā - Ekspedīcijā ar palienes izklaidēm (Sigulda, Murjāņi, Līgatne), viens no viņiem bija uzņēmies brauciena organizēšanu.
Nenoliedzot visai epizodisku līdzdalību pasākuma tapšanā, informatīvais atbalsts pēc brauciena nonāca manā pārziņā. 

Ekspedīcijas maršrutā iekļautas abpus Gaujai pieejamās tūrisma takas no Siguldas līdz Murjāņiem un no Siguldas līdz Līgatnei. Ja maršruta pirmā daļa vairāk vai mazāk zināma skaidri un no neoficiāliem informācijas avotiem tapis zināms, ka tikusi iepriekš arī detalizēti izpētīta, tad maršruta otrā daļa - ir konkrēta vien līdz objektam Līgatnes pārceltuve, tālāk piedāvājot iespējas izvēlēties: pievērsties Līgatnes XC labumiem vai doties ekspedīcijā Inciema virzienā, šķērsojot Braslu (piedāvājumā iekļauta maldīšanās).

Paliene. Interneta resursā atrasta definīcija: paliene ir upes ielejas daļa, josla, kas palu laikā applūst. Es teiktu, ka precīzi - atminoties, kā pavasarī izskatījās vairākas no maršrutā iekļautajām vietām. Piemēram avots, kura skaidro ūdeni padzerties būtu iespējams, vispirms ienirstot ~1.5m dziļumā duļķainos upes ūdeņos, piemēram tiltiņš, par kura esamību kaut kur dzelmē varētu nojaust, bet šķērsošanu gan labāk atstāt reizei, kad tam pāri plūstošie ūdeņi kļūs mazāk strauji. 

4.jūlija rīts. Ekspedīcijas diena. Tuvojoties tikšanās vietai - Siguldas stacijas laukumam, jau pa gabalu manāma velobraucēju aktivitāte. Ja precīzāk, pie stacijas rosās ievērojams skaits riteņbraucēju. Jā, stacijas laukums saulainas brīvdienas rītā karstākajos vasaras mēnešos un mirkli pēc vilciena piestāšanas, tiešām ir laba ideja brauciena sākuma punktam. Atpazīstu vienu un, iespējams, vēl vienu velokolēģi un paspēju nodomāt - visi pārējie brauc bez ķiverēm? Vai profesionālais kretīnisms raksturīgs vienīgi man? Tomēr nē, varu atviegloti uzelpot mirklī, kad kļūst skaidrs - šajā kompānijā esošajiem braucējiem pārāk daudziem līdzi ir teltis, iespaidīga izmēra somas, t.i. kārtīgam tūrisma pārbraucienam raksturīgā bagāža. Palienes izklaidēm šādas pazīmes tā kā nebija ieplānotas - mūsu kompānija meklējama gabalu tālāk. 

Kopā ieradušies 16 dalībnieki, notiek saviesīgas sarunas, tai skaitā izskan viedoklis, ka pats organizators tā arī neesot ieradies. Nepaiet necik daudz laika un dodamies ceļā. Izbraukšana no pilsētas - Kaķīšu virzienā, kur arī pirmais apskates punkts. Viena no tām - esmu-te-kādreiz-bijusi-neatceros-kad apskates vietām. Ķeizarskats(?).
Maršruta turpinājums - nobrauciens pa ceļu uz Gauju, tālāk riteņbraucēju kolonna virzās pa marķētu tūristu taku gar Gaujas kreiso krastu. Nezināmu iemeslu dēļ šī brauciena daļa manā atmiņā nav saglabāta. Ja kādi iespaidi arī bija, iespējams, tiem pa virsu tika pārrakstīti vēlāk sekojošie notikumi. Nebūs daudz piemelots, ja to raksturojot teikšu, ka ik pa brīdim varēja redzēt Gauju, bija minimāls reljefs - tā teikt, warm-up mierīgā tempā, diena vēl gara, izskrieties varēs pagūt. Vēlāk.

Pa ceļam tiek piestāts, lai izpētītu kādu Gaujas malā esošu iezi (kā!! mēs būsim te bijuši, bet nebūsim apskatījuši iezi?) - tā apskate izdodas visai nosacīti, jo atrodamies tieši virsū, un nekāda īpaši iespaidīga ainava nav pamanāma. Tālāk meža ceļš, šosejas grupas brauciens, ceļš gar nelielu apdzīvotu vietu un drīz vien esam pie Rāmkalniem.
Tehniskā pauze - kādam no braucējiem izdevies pārdurt riepu, pārējie uzgaida.
Tiek organizēta iepazīšanās. Nelāgi, bet kā jau tiek prognozēts - arī man ir izdevies laimīgi aizmirst daļu nosaukto vārdu un/vai xc.lv lietotājvārdu. Ir vēl šaubas, kādēļ atmiņas trenēšana ir būtiska? Varbūt šādos braucienos organizatoriem jāierosina izdalīt visiem braucējiem piespraužamas lapiņas, uz kuras jāuzraksta savs vārds?

Seko pirmā geocache pauze jeb atkāpe no maršruta, lai paņemtu slēpni - tiek mests līkums līdz Murjāņiem. GC aktīvisti dodas brikšņos, lai iegūtu kāroto trofeju. Pārējie nīkst saulē un tikai pēc tam uzzina, ka palaiduši garām iespēju apskatīt Murjāņu koka kamaniņu trasi - kura kopā ar GC punktu esot bijusi apskatāma iepriekšminētajos brikšņos.

Dodamies atpakaļ līdz Gaujas tiltam pie Rāmkalniem, lai turpinātu plānoto maršrutu. Iezīmēta tūrisma taka iet arī gar šo Gaujas krastu, tiesa gan visai pašaura un sākumposmā brīžam pat nosacīti mežonīga. Pa kādai smilšu vannai, pa kādam pārkritušam baļķim un... nātres. Izvairīties neiespējami. Daļa dalībnieku par šī ārstniecības auga veģetāciju tieši šajā vietā ir mazāk kā sajūsmā, daļa pat velta nicinošas piezīmes šī visnotaļ vērtīgā auga virzienā. 
Nātre, lielā (Urtica dioica L.), Nātre, asā (Urtica urens L.) - nātres, saskaroties ar ādu, nedaudz ievaino to, un no auga lapām mikrotraumas vietā nokļūst skudrskābe, kas izraisa dedzinošu sajūtu. Tāpēc ar svaigām nātru slotiņām ieteicams nopērt muguras sāpju un reimatisma cietējus.

Sekojot norādēm, nonākam kempinga vietā, un tiek pieņemts lēmums sagaidīt visus braucējus. Saule silda, blakus mierīgi plūst upe, manāms kāds vientulīgs makšķernieks. Kamēr tiek baudītas saules peldes, veiktas saviesīgas pārrunas un atjaunotie patērētie enerģijas krājumi, plašākai brauciena dalībnieku daļai top zināms fakts, ka vairāki braucēji nolēmuši palielināt nobraukto km skaitu - kāds esot pazudis, aizbraucot pa citu, sev vien zināmu (vai drīzāk nezināmu un jaunatklājamu) ceļu, savukārt kāds cits devies meklēt šo noklīdušo. Laimīgā kārtā pēc laika abi no dažādām pusēm tomēr uzrodas. 
Pulksteņa rādītāji nepielūdzami liecina, ka maršruta 1.cilpas veikšanai paredzētajā laikā konsekventi neizdodas iekļauties. Rodas pārdomas par termina "mierīgs temps" definīciju - ko ar to izprot svētdienas braucējs vai hroniski trenēts sportists. Arī maršruta sekojošajā daļā uzskatāmi izpaužas minēto viedokļu neatbilstība - sekojot oficiālajām apvedceļa norādēm, skrējēji izmet neplānotu līkumu pa grantenēm, asfaltu, pa gabalu apskatot Krimuldas baznīcu un visbeidzot nonākot uz takas gar Gauju. Otra braucēju daļa nogriezušies daudz ātrāk, izbaudījuši takas reljefu un tuvojas norunātajai tikšanās vietai - pie Lielā avotakmens.

Avotā atjaunojot līdzpaņemtos dzeramā ūdens krājumus, raisās diskusija - vai vērtīgāks ir tas ūdens, kas izplūst no zemes, vai krāna ūdens, kas pieejams mājās. Pēc pamatojuma, ka tas, kas plūdis pa caurulēm, noteikti nevar būt tīrāks par to, kas filtrējies caur zemi, izskan atziņa: "ūdens tāpat pasaulē ir viens, 100reiz izdzerts un izčurāts." Tik spēcīgu pamatojumu neviens nav gaidījis, pretargumenti neseko.

Brauciens turpinās, augstuma metru papildināšanai braucējiem tiek piedāvāta cilpa pa vienu no interesantākajiem takai pieguļošajiem kāpumiem, seko nobrauciens, Gaujas šķērsošana pa Gājēju tiltu, taka līdz Siguldas kalnam un augšup. un 1.posms ir noslēdzies.

No dalībnieku skaita jau iepriekš atdalījušies/ atpalikuši vai šajā brīdī atvadās kopā 8 braucēji. Otri 8 plāno turpināt arī maršruta 2.cilpu.
Iecerēto 2h vietā nesteidzīgā gaisotnē ir pagājušas 5 stundas. Tiek ironizēts, ka 2.cilpai bija plānots vairāk, tātad - tās varētu būt kādas 7 stundas...

Pusdienu pauze. 
Viens no braucējiem šaubās par to, vai viņam vajadzētu turpināt maršrutu. Uz argumentu "nekad vēl neesmu tik ilgi braucis, līdz vairs nevar" - tiek sniegta uzmundrinoša atbilde "Tev būs iespēja tagad to pamēģināt!" Vēlāk izrādīsies, ka tieši viņš ir lieliskākais navigators, kas prot atrast pareizo ceļu arī cauri nekurienei. Paldies, ka tomēr brauci!

Liekas, visiem tā vien gribas skriet, brauciena nākamais posms noris krietni raitākā tempā. Apskates objekts - Raganu katls, tam seko nobrauciens un maršruta turpinājums gar Gaujas kreiso krastu Līgatnes virzienā. Smiltis, ceļi un takas, ruda lapsa, neliels ūdensšķērslis un jau rudens izbraucienos iepazītās vietas. Tur atgriezties vienmēr ir patīkami.

Pa ceļam konstatēju un nākas atzīt, ka kaut kas nogājis greizi manās ķēdes eļļošanas prasmēs, būs jāpārlasa šīs sfēras ABC. Sajūta, ka ķēdē vienkārši vairs nav atlicis ne pilītes eļļas, tā ir sausa un izskatās gluži tīra. Un braucot nejauki šņirkst. Putekļi un smiltis ir padarījuši savu darbu, likvidējuši visu to, ko iepriekšējā vakarā biju rūpīgi uzpūtusi.

Vienubrīd runājam, ka kustība gar upi līdzinās teju laivu braucienam, lai arī šobrīd dodamies pret straumi. Gauja ir apdzīvota - laivotāju tajā gandrīz vairāk kā iedeguma kārotāju karstā vasaras dienā Jūrmalas pludmalē.

Nonākot pie Līgatnes dabas takām kļūst skaidrs, ka tur pieejamo XC jaukumu baudīšana nav īsti tas, ko šajā mirklī visvairāk kārotos. Labāk ekspedīcija - dodamies uz Līgatnes pārceltuvi. 
Pārceltuve ir piedzīvojums - galu galā, cik bieži gadās šķērsot upi ar vienīgo šāda veida prāmi Baltijā? Vienīgi upei pāri tiekam pārāk ātri, man nebūtu iebildumu šādi pavizināties vēl mazliet. Apvaicājos, kāda būtu iespēja, ka mūs pa upi aizvizinātu līdz Siguldai. Prāmja personāls - cauru dienu noplostojuši, līdz vakaram kļuvuši saules un daļa viņu izskatās arī ne tikai saules nogurdināti.

Sākas ekspedīcija - neviens šīs puses maršrutu nav braucis. Izmantojot līdzpaņemtās kartes (t.sk. tās, kas atrastas, pētot forum.mtb.lv lietotāju braucienus) top provizorisks brauciena maršruts līdz Braslai. Ar pauzēm un pavisam nenozīmīgām atkāpēm tiek veikta daļa pa grantenēm un meža ceļiem. Izrādās, ka šis posms lielākoties virzas kalnup. Un izrādās, ja uz velosipēda pavadīta puse dienas, tad kāpumi vairs nav mana mīļākā trases daļa. Pārējiem, izskatās, sokas daudz vieglāk.
Navigācijas eksperts godam veic savu lomu, pārējie braucēji kliedē viņa uz mirkli piezagušās šaubas par kompetenci orientēties kartē. 
Seko nobrauciens - tuvojamies Braslai un palienes izklaidēm. Neliela atkāpe no maršruta (kuram gan nav patīkami uzbraukt tādā stāvākā kāpumā, tā virsotnē atrast meža zemenes, un tad atkal braukt lejā?) un dodamies pa taku gar upes karstu. Pareizāk sakot pa ļoti aizaugušu, brikšņainu un nelīdzenu kaut ko, kas kādreiz laikam ir bijusi taka. Noteikti arī šīs piekrastes pavasara palu laikā visas applūst - īstas palieņu pļavas. Vai precīzāk - palieņu brikšņi. Kāds gabals vēl ir braucams, bet drīz seko stumšanās fāze. Nātres netrūkst arī šeit, bet tās papildina arī biezi kazenāji - par to, vai kazenāju stīgām ir kāda ārstnieciska iedarbība, man nekas nav zināms. Ja nu ir kāda slimība, pret ko tie līdz, tad ar šo kaiti es vēl ilgi neslimošu.

Taciņa kļūst aizvien neapdzīvotāka, vienubrīd rodas sajūta, ka atrodamies uz stāvkrasta, kuru ik pa gabalam šķērso krituši koki. Pārvietoties tur nav pārāk vienkārši, pat sāk šķist, ka brīžam lieti noderētu alpīnisma inventārs, tādēļ, kad pa šo reljefu kāds gabals jau noiets, tiek pieņemts lēmums - jāšķērso upe. GPS ziņo, ka pretējā pusē kaut kur jābūt ceļam. Upes dziļuma mērījumi izrādās optimistiski, jāpeld nebūs. 
Vēlāk konstatēšu, ka biju palaidusi garām kādu maznozīmīgu sīkumu - izraudzītā maršruta tēmā skaidri un gaiši bija rakstīts: "Тропинка вдоль Браслы сильно заросла, поэтому решили по мере возможности пробираться по речке. У Миши и Дениса местами даже получалось ехать, добро пожаловать в аквабайкеры!" Bet mēs mocījāmies pa necaurejamu stāvkrastu... Risinājums taču bija tepat lejā, upē!

Upes šķērsošanai seko tikai pavisam nenozīmīgi brikšņi un drīz vien esam uz takas - neticami, uz pavisam normālas takas, kas tomēr ir pietiekoši stāva un ar mīkstu segumu, lai nevienam negribētos tur pat mēģināt uzbraukt. Stumjamies un nonākam pilnīgās auzās jeb - "kādās auzās Tu mūs te esi ievedis," tiek teikts mūsu navigatoram. Blakus mežam atrodas milzīgs auzu lauks, tālāk mājas un... skaidrs, ka tur ir jābūt ceļam.

Ceļš tur ir, normāla grantene ved tuvākās apdzīvotās vietas - Inciema virzienā. Tiek pieņemts dienas prātīgākais lēmums: posmu no Inciema līdz Siguldai veikt pa asfaltu. Dīvainā kārtā nevienam nav iebildumu, kaut kā vairs nekārojas ne grantenes, ne nobraucienu līdz Gaujai, ne kāpumu atpakaļ, neko no tā, kas būtu pieejams posmā Inciems- Turaida. Vienkārši gribas ātrāk atgriezties brauciena sākumpunktā. Nobrauciens pa Turaidas kalnu, sasniedzot maksimālo šīsdienas ātrumu, uzbrauciens Siguldniekā un tur jau mēs esam, klāt. 

Norisinās kolektīvā fotografēšanās un pasākumu noslēdzošas sarunas. Tiem, kas ar GC neaizraujas, ir iespēja uzzināt, kādi ir priekšnosacījumi, lai arī aizrautīgam GC entuziastam būtu pilnīgi vienaldzīga ģeoslēpņa uziešana, pat, ja tas atrodas blakus - Spieķu parkā. Izrādās, pēc veiktiem 100km un uz velosipēda pavadītas visas dienas, tas nemaz vairs neliekas tik interesants. Paliks nākamai reizei, kad sanāks te būt.

Brauciena noslēgums. Pavadīta viena lieliska diena labā kompānijā. Braukšu vēl.