Smiltene ir visi SEB sešu posmu kalni salikti vienā trasē un, kur pietrūka SEB kalnu, tur tāda bišku pauguraina grantene.
(Komentārs no MrSmith, kurš pirmoreiz piedalījās Philips MTB sacensībās.)

Pagājušajā svētdienā ar 1. posmu Smiltenē sākās Philips MTB maratona sacensību seriāls. Arī šogad People Racing Team pārstāvēju vienīgais un darīju to pēc labākās sirdsapziņas.

Pāris dienas pirms sacensībām nu nemaz nebija vēlēšanās piedalīties – laiciņš vēss, jābrauc tālu un vienam, pēc tam pirmdienā nogurums. Taču bija skaidrs, ka tas vienkārši ir jādara, jo Smiltenes trase ir grūta, tā nav vienkārša pavizināšanās à la parketa MTB, un, ja neaizbraukšu, pēc tam nožēlošu daudz vairāk, ka esmu palaidis garām. Turklāt, tā kā piedalījos šajā posmā arī pagājušajā gadā, tad būs iespēja salīdzināt pašam savus rezultātus. Šoreiz gan pieteicos amatieru klasē, nevis elitē, jo ambīcijas šogad mazākas, turklāt kas gan no svētdienas braucēja par sportistu. :)

Ieradies galapunktā, uzreiz satiku pazīstamu pāri, tāpēc vismaz laba kompānija bija nodrošināta. Aizgāju pēc numura, lēnām sataisījos, nedaudz iesildījos, atdevu fotoaparātu ārštata fotogrāfei un uz starta koridoru. Braucēju nav melnais tūkstotis, tikai daži simti, kas rada tādu patīkamāku, draudzīgāku atmosfēru.

Uzreiz pēc starta jābrauc pa mototrasi, kas nozīmē daudz smilšu un putekļu, taču tas ir vien pāris minūtes, kamēr tiek uz ceļa un var sākt mīt. Tomēr ne ilgi, jo Smiltenes trasē nav garu grants ceļu, lielākoties ir jābrauc pa mežu, pa taciņām, celiņiem un vietām, kur iepriekš vispār nekā nebija. Jau pašā sākumā ir stāvi kalniņi, kuros uzbraukt varēju, bet no viena nostūmos, jo nepietika drosmes nobraukt (slikta redzamība priekšā pie vainas). :)

Trase visu 50 kilometru garumā bija interesanta, ne brīdi nevarēja atslābināties, visu laiku jāskatās zemē, jāgroza stūre. Nu, labi, nedaudz atslābināties varēja uz grants ceļiem, taču tie parasti nebija neko gari. Turklāt vienmēr, kad bija jābrauc pa ceļu, pūta kaitinoši spēcīgs pretvējš. Man pat radās aizdomas, ka tas tā speciāli noorganizēts. Mežā gan vēja nav, tur karsti. Bet uz ceļiem ar vēju lielākoties nācās cīnīties vienatnē, jo mēģināju ķert priekšā redzamos. Protams, varētu jau vienkārši sēdēt kādam baram astē, bet, ja ir sajūta, ka varu braukt vēl nedaudz ātrāk, tad tā ir jāizmanto. Un vismaz pirmajā trases pusē tāda sajūta bija.

Viena "ātrumposma" sākumā panācu kādu braucēju, kurš teica, ka priekšā "nāvīga grantene", tāpēc mēs varētu to braukt kopā uz maiņām, lai pārāk nenogurtu. Piekritu, protams. Vispirms gan bija jāuzbrauc kalniņā, un, kad biju augšā, paskatījos aiz muguras, kur līdzbraucējs, taču viņš jau bija atpalicis un burtiski un demonstratīvi atmeta ar roku. Lūk. Es nemaz nebiju domājis no viņa tā aizbraukt. :/

Neliels sagurums iestājās pēc otrā dzirdināšanas punkta, laikam par daudz sadzēros vēso ūdeni. Pēc tam jau trases odziņas – stāvā graviņa augšā-lejā, līkumainais un ātrais nobrauciens līdz viltīgajai laipiņai, trīsreizēja upītes šķērsošana, no kurām pēdējā bija pa to un zem tilta. Ūdens auksts. Pēdējos 10 kilometrus līdz finišam gan nebija tik grūti kā pagājušajā gadā, spēkus biju sadalījis pietiekami pareizi. Nu un pašās beigās līkumainais brauciens pa kartinga trasi. Kad uzbraucu uz asfalta, redzēju, ka aiz muguras man tuvumā nav neviena, bet priekšā ir viens braucējs, taču nelikās, ka varētu to noķert. Tomēr līdz kartinga trases beigām biju viņu gandrīz panācis. Pirms paša pēdējā līkuma kāds no skatītājiem uzkliedza, lai apdzenu viņu pa iekšmalu, ko es arī veiksmīgi izdarīju. Bez tā uzbrēciena diez vai būtu saņēmies mēģinājumam to izdarīt. :)
Tā kā sacensības bija lieliskas līdz pat pašām beigām!

Galvenais, ka gan pats, gan tehnika izturēja visus kalnus un nobraucienus. Trase bija sausa, tāpēc nebija problēmu ar dubļiem kā pagājušā gada 2. posmā Apē, taču sakņu un citu nelīdzenumu dēļ man vismaz divreiz bija pārliecība, ka pēc tāda trieciena tagad nu gan aizmugurējai riepai būtu jābūt tukšai. Par laimi, viss izturēja.

Vienīgais mīnuss, ko šoreiz var teikt par sacensībām, laikam ir ne tik perfekts marķējums, par ko arī var lasīt XC.lv forumā. Pats gan nenomaldījos, lai gan iespējas bija, jo ik pa laikam braucu viens pats. Vienā vietā uz brīdi aizdomājos, kurš no ceļiem ir pareizais. Otrā vietā, kur daļa aizbrauca ne tur, laikus pamanīju, ka pretī brauc trīs braucēji, tāpēc vienkārši nepaspēju aizlaist neceļos. Un jau pie beigām pirms tā nobrauciena uz viltīgo laipiņu vienkārši nogriezos pa labi, lai gan vajadzēja turpināt braukt taisni. Tajā vietā stāvēja divi zemessargi, un es kaut kā iedomājos, ka viņi varētu stāvēt līkuma ārmalā, tāpēc laikam jāgriežas. :) Bet, nu, tiklīdz pagriezos, tā viņi man laikus uzbļāva, kur patiesībā jābrauc. Pēc divām trasē pavadītām stundām nedaudz var aiziet ciet. :) Vismaz ļāva pamosties un trāpīt uz laipiņas.

Bet visādi citādi un kopumā – lai arī grūti, bija ļoti labi. Nākamgad noteikti vēlreiz jāmēģina. Pēc rezultātiem esmu 15. vietā starp 50 amatieriem. Ja salīdzina ar pagājušo gadu, tad esmu bijis trasē par astoņām minūtēm ilgāk (taču šogad trase bija nedaudz mainīta) un par 0.5 km/h lēnāks, kas gan nav forši. Toties, ja arī pagājušajā gadā būtu startējis starp amatieriem, tad man pēc laikiem būtu bijusi tā pati 15. vieta.

Tiekamies Philips MTB 2. posmā – 30. maijā Pļaviņās, Mežezerā! (Maija vidū tur būs Baltijas kausa posms downhill sacensībās.)