Svētdienas Trek MTB 3. posms Apē – bija tīri forši!
Lai nebūtu tālajā ceļā līdz kaimiņvalstij jādodas vienam, pierunāju brālēnu piedalīties. Par to viņš pierunāja mani braukt kopā arī trasē. Apē esmu bijis vairākas reizes, tāpēc trase ir apmēram zināma. Pirmajā gadā man tur bija episkās dubļu cīņas, kad pēc 30 km jutos kā pēc visiem 60 km un ļoti izmisis, saprotot, ka vēl tikpat, bet nākamajos gadus jau krietni labāk.
Šogad distance ap 55 km, maršruts kā jau parasti gan pa Latvijas, gan pa Igaunijas vietām ar visiem smukajiem skatiem, ezeriem un jaukajām taciņām. Toties nebūs Drusku pilskalna. Tas ir tāds drusku kalniņš, kurā tikai retais var uzmīties, jo tas ir it kā [pie]ņemami stāvs, toties ļoti garš.
Laiks ideāls, sākumā +16, vēlāk jau +22, vismaz nebūs pārāk karsti. Pa nakti un no rīta ir lijis, bet nu jau spīd saule. Piesakāmies, sataisāmies, pabrokastojam kārtējo reizi un dodamies iesildīties.
Brālēns it kā piedalījās Apes sacensībās arī pagājušajā gadā, taču tas beidzās ļoti neveiksmīgi – viņš krita neilgi pēc starta, salauza ribu un ieplēsa vēl kaut kādu kaulu. Tagad uzzināju, kur tas noticis – apmēram kilometru no starta, gandrīz uz līdzenas vietas. :] Pēc tam sezonas noslēgumā piedalījāmies Trek sacensībās Ventspilī, kur viņam esot gājis ļoti grūti. Tāpēc mēs šoreiz braucām kopā, lai būtu drošāk, un tāpēc viņš bija nodrošinājies ar enerģijas želejām, lai aiztiktu līdz finišam.
Sacensību mērķis mums ir vienkāršs – tikt līdz galam. Tā kā brauksim kopā, tad uz rezultātu sev neceru – būs jāpiebremzē. Par labu braukšanai kopā palīdzēja izlemt arī tas, ka kopš iepriekšējām sacensībām nemaz nebiju braucis ar MTB, pat numurs nebija noņemts (un ar numuru ārpus sacensībām neviens nebrauc..).
Iespraucamies otrajā starta koridorā (paredzamais finišēšanas laiks 2.5-3 stundas), sagaidām startu un aiziet! Pats sākums dažas minūtes pirms un pēc starta vienmēr ir pozitīvs – patīkams satraukums, visi nepacietīgi mīņājas, braucot vēl nav karsti. Un pašā sākumā ir iespēja apdzīt pēc iespējas vairāk konkurentu, jo visi turpat ir, vēl nav izretojušies. Ik pa brīdim apdzenu kādu, ik pa brīdim brālēns iesaucas, ka viņš atkal ir man aiz muguras. Labi.
Tā arī braucam. Sākumā ceļi, tad pļavas, takas, Igaunija, Latvija, Igaunija, Latvija, kāpumi, nobraucieni, pļavas, ceļi, pļavas. Atceros, ka pagājušajā gadā tās pļavas mani šausmīgi nokaitināja – mežacūkas tās sarakņā, bet man pēc tam tur jākratās, uz priekšu neiet, apkārt nevar, āāā!! Tomēr, lai gan šogad tāpat kratīja, mani tas kaut kā nekratīja. Ik pa laikam apjautājos, kā iet pāriniekam, reizēm drusku nedaudz atpūšamies, paripinoties rāmāk, bet vispār braucam tīri raiti, astē nevienam nesēžam, kad iespējams, šaujam garām. Pie dzeršanas un ēšanas punktiem nestājamies, nav pikniks.
Man visvieglāk apdzīt citus ir kāpumos, jo tur visi kustās augšup diezgan lēni, tad var desmit sekundes ātri uzmīt un tikt garām vienam vai vairākiem, īsu brīdi atpūsties, braucot vienā ritmā ar pārējiem, un tad atkal doties uz priekšu. Protams, ja vien tur ir pietiekami vietas. Plakanajos gabalos, kur lielāki ātrumi, apdzīt grūtāk, jo nevaru tik strauji paātrināties, kā braucot kaut kur augšup.
Apmēram distances vidū tieku pie tehniskas ķibeles – esmu palicis bez lielā zobrata, mazais un vidējais vēl ir pieejami. Braucot neko noskaidrot nevaru, bet nu neko. Taisnajos gabalos jāmin tā, ka nu, bet, par laimi, var iztikt. Pēc sacensībām noskaidrojas, ka priekšējā pārslēdzēja trosīte pa pusei pārplīsusi un līdz ar to izstiepusies. Labi, ka nepārplīsa pavisam, tad es būtu palicis ar mazo zobratu un diezgan bēdīgs līdz pat finišam.
Kādā brīdī noķērām vienu grupiņu, kurā ievēroju divas meitenes (sen neviena kopš starta nebija manīta). Viena no viņām uzreiz piesaistīja uzmanību ar savu braukšanas stilu. Parasti meitenes turas aiz džekiem aizvējā, nevienam neuzbrūk un brauc diezgan neuzkrītoši. Bet šī gan ne. Kā viņa brauca kāpumos! Un kā viņa pēc tam brauca lejup! Bija prieks skatīties. Izskatījās ļoti pārliecinoša un tiešām skaista braukšana. Gribēju viņai pateikt, ko domāju par viņas braukšanas stilu, bet tad nebija īstais brīdis, tad vēl kāds pamaisa un vispār. Turklāt nemaz nebija viegli turēt viņai līdzi (ok, man vairs nebija lielā zobrata un nevarēju pamest pārinieku, bet tomēr). Kādu brīdi braucām blakus lēzenā nobraucienā, un viņa vienkārši aizpūta man garām. Pēc tam viņa tik droši nesās lejup pa akmeņainu nobraucienu, ka vispār. Tur gan es viņu apdzinu, jo tomēr, ja, bet ne uz ilgu laiku, jo saklausīju saucienu no aizmugures, ka viss ir pārāk ātri, uz ko gribēju atbildēt ar "bet tu redzēji? mēs viņu vairs ne..", taču jā. (Atpakaļceļā mašīnā viņš pirmais par viņu ierunājās, tā ka ne es vienīgais to meiteni ievēroju.)
Īsāk sakot, viņai bija spilgti violets krekliņš bez uzrakstiem, nosauļoti stilbi un tetovējums uz labās kājas. Un vēl superīgs braukšanas stils. Un man ir aizdomas, ka tā tomēr varētu būt kāda igauniete, jo forumā neviens nav atsaucies, un tādu braucēju jau nu es droši vien būtu ievērojis arī agrāk.
Vēl bija Peļļu gravas līkumotais un stāvais nobrauciens, superīga taciņa gar diviem igauņu ezeriem, "Ziemeļu tilts" uz Igauniju, kur reiz varēja izmirkt līdz padusēm, bet tagad viss sauss, zīme "grūtākais jau aiz muguras", zīme ar hieroglifiem un kaut kas igauniski, "jūs iebraucat raganu un troļļu valstībā", "sveicināti atpakaļ Latvijā", vēl bija divi ūdensšķēršļi pa sausiem tiltiņiem. Vēl es mīksti ievēlos krūmos, nesaprotamu iemeslu vadīts. Pirmā reize pa ilgiem laikiem.
Vēl es brālēnam sniedzu nepatiesu informāciju par atlikušo distances garumu, jo viņam bija apstājies spidometrs, un man likās, ka arī manējais nerāda gluži pareizi, tāpēc pārāk optimistiski ekstrapolēju, bet tas nebija tīši. Nu jā, uz beigām viņam beidzās baterijas, bet tāpat turpināja cīnīties iespēju robežās. Dažas reizes gan es piestāju malā viņu pagaidīt. Nedaudz kilometrus līdz finišam, kad, viņu atkal gaidot, lēni ripinājos pa ceļa malu, saņēmu vairākus uzmundrinājumus no garāmbraucošajiem. Man gan tas nebija vajadzīgs, bet tāpat bija ļoti patīkami. Paldies! :)
Beigās stāvs nobrauciens ar skatītāju baru, kur jātrāpa uz šausmīgi šauru tiltiņu, tad brauciens caur siena šķūni, vēl pēdējā kratīšanās pa pļavu un finišs. Jei! Esam klāt pēc gandrīz trīs stundām.
Bija labi. Pārmaiņas pēc sacensības lēnākā režīmā, kad var pabrīnīties apkārt. Citreiz varēs atkal steigties.
Man patika. Bija lieliska diena, trase interesanta, atmosfēra draudzīga un viss forši. Paldies Trek un visiem pārējiem!
(Tā kā sacensībās tā pavisam ļoti nepiekusu, tad vakarā nolēmu doties atbraukšanās braucienā no Siguldas līdz Rīgai – vēl vieni 55 km tikai citā ātrumā, turklāt ar kompi un pārējām mantiņām uz muguras. Vidējais virs 30 km/h, lai gan kalniņā pie Berģiem zem tilta bija mazliet pagrūti uzbraukt. Tomēr man patīk braukt ar velo.)