x-f

Smiltene ir visi SEB sešu posmu kalni salikti vienā trasē un, kur pietrūka SEB kalnu, tur tāda bišku pauguraina grantene.
(Komentārs no MrSmith, kurš pirmoreiz piedalījās Philips MTB sacensībās.)

Pagājušajā svētdienā ar 1. posmu Smiltenē sākās Philips MTB maratona sacensību seriāls. Arī šogad People Racing Team pārstāvēju vienīgais un darīju to pēc labākās sirdsapziņas.

Pāris dienas pirms sacensībām nu nemaz nebija vēlēšanās piedalīties – laiciņš vēss, jābrauc tālu un vienam, pēc tam pirmdienā nogurums. Taču bija skaidrs, ka tas vienkārši ir jādara, jo Smiltenes trase ir grūta, tā nav vienkārša pavizināšanās à la parketa MTB, un, ja neaizbraukšu, pēc tam nožēlošu daudz vairāk, ka esmu palaidis garām. Turklāt, tā kā piedalījos šajā posmā arī pagājušajā gadā, tad būs iespēja salīdzināt pašam savus rezultātus. Šoreiz gan pieteicos amatieru klasē, nevis elitē, jo ambīcijas šogad mazākas, turklāt kas gan no svētdienas braucēja par sportistu. :)

Ieradies galapunktā, uzreiz satiku pazīstamu pāri, tāpēc vismaz laba kompānija bija nodrošināta. Aizgāju pēc numura, lēnām sataisījos, nedaudz iesildījos, atdevu fotoaparātu ārštata fotogrāfei un uz starta koridoru. Braucēju nav melnais tūkstotis, tikai daži simti, kas rada tādu patīkamāku, draudzīgāku atmosfēru.

Uzreiz pēc starta jābrauc pa mototrasi, kas nozīmē daudz smilšu un putekļu, taču tas ir vien pāris minūtes, kamēr tiek uz ceļa un var sākt mīt. Tomēr ne ilgi, jo Smiltenes trasē nav garu grants ceļu, lielākoties ir jābrauc pa mežu, pa taciņām, celiņiem un vietām, kur iepriekš vispār nekā nebija. Jau pašā sākumā ir stāvi kalniņi, kuros uzbraukt varēju, bet no viena nostūmos, jo nepietika drosmes nobraukt (slikta redzamība priekšā pie vainas). :)

Trase visu 50 kilometru garumā bija interesanta, ne brīdi nevarēja atslābināties, visu laiku jāskatās zemē, jāgroza stūre. Nu, labi, nedaudz atslābināties varēja uz grants ceļiem, taču tie parasti nebija neko gari. Turklāt vienmēr, kad bija jābrauc pa ceļu, pūta kaitinoši spēcīgs pretvējš. Man pat radās aizdomas, ka tas tā speciāli noorganizēts. Mežā gan vēja nav, tur karsti. Bet uz ceļiem ar vēju lielākoties nācās cīnīties vienatnē, jo mēģināju ķert priekšā redzamos. Protams, varētu jau vienkārši sēdēt kādam baram astē, bet, ja ir sajūta, ka varu braukt vēl nedaudz ātrāk, tad tā ir jāizmanto. Un vismaz pirmajā trases pusē tāda sajūta bija.

Viena "ātrumposma" sākumā panācu kādu braucēju, kurš teica, ka priekšā "nāvīga grantene", tāpēc mēs varētu to braukt kopā uz maiņām, lai pārāk nenogurtu. Piekritu, protams. Vispirms gan bija jāuzbrauc kalniņā, un, kad biju augšā, paskatījos aiz muguras, kur līdzbraucējs, taču viņš jau bija atpalicis un burtiski un demonstratīvi atmeta ar roku. Lūk. Es nemaz nebiju domājis no viņa tā aizbraukt. :/

Neliels sagurums iestājās pēc otrā dzirdināšanas punkta, laikam par daudz sadzēros vēso ūdeni. Pēc tam jau trases odziņas – stāvā graviņa augšā-lejā, līkumainais un ātrais nobrauciens līdz viltīgajai laipiņai, trīsreizēja upītes šķērsošana, no kurām pēdējā bija pa to un zem tilta. Ūdens auksts. Pēdējos 10 kilometrus līdz finišam gan nebija tik grūti kā pagājušajā gadā, spēkus biju sadalījis pietiekami pareizi. Nu un pašās beigās līkumainais brauciens pa kartinga trasi. Kad uzbraucu uz asfalta, redzēju, ka aiz muguras man tuvumā nav neviena, bet priekšā ir viens braucējs, taču nelikās, ka varētu to noķert. Tomēr līdz kartinga trases beigām biju viņu gandrīz panācis. Pirms paša pēdējā līkuma kāds no skatītājiem uzkliedza, lai apdzenu viņu pa iekšmalu, ko es arī veiksmīgi izdarīju. Bez tā uzbrēciena diez vai būtu saņēmies mēģinājumam to izdarīt. :)
Tā kā sacensības bija lieliskas līdz pat pašām beigām!

Galvenais, ka gan pats, gan tehnika izturēja visus kalnus un nobraucienus. Trase bija sausa, tāpēc nebija problēmu ar dubļiem kā pagājušā gada 2. posmā Apē, taču sakņu un citu nelīdzenumu dēļ man vismaz divreiz bija pārliecība, ka pēc tāda trieciena tagad nu gan aizmugurējai riepai būtu jābūt tukšai. Par laimi, viss izturēja.

Vienīgais mīnuss, ko šoreiz var teikt par sacensībām, laikam ir ne tik perfekts marķējums, par ko arī var lasīt XC.lv forumā. Pats gan nenomaldījos, lai gan iespējas bija, jo ik pa laikam braucu viens pats. Vienā vietā uz brīdi aizdomājos, kurš no ceļiem ir pareizais. Otrā vietā, kur daļa aizbrauca ne tur, laikus pamanīju, ka pretī brauc trīs braucēji, tāpēc vienkārši nepaspēju aizlaist neceļos. Un jau pie beigām pirms tā nobrauciena uz viltīgo laipiņu vienkārši nogriezos pa labi, lai gan vajadzēja turpināt braukt taisni. Tajā vietā stāvēja divi zemessargi, un es kaut kā iedomājos, ka viņi varētu stāvēt līkuma ārmalā, tāpēc laikam jāgriežas. :) Bet, nu, tiklīdz pagriezos, tā viņi man laikus uzbļāva, kur patiesībā jābrauc. Pēc divām trasē pavadītām stundām nedaudz var aiziet ciet. :) Vismaz ļāva pamosties un trāpīt uz laipiņas.

Bet visādi citādi un kopumā – lai arī grūti, bija ļoti labi. Nākamgad noteikti vēlreiz jāmēģina. Pēc rezultātiem esmu 15. vietā starp 50 amatieriem. Ja salīdzina ar pagājušo gadu, tad esmu bijis trasē par astoņām minūtēm ilgāk (taču šogad trase bija nedaudz mainīta) un par 0.5 km/h lēnāks, kas gan nav forši. Toties, ja arī pagājušajā gadā būtu startējis starp amatieriem, tad man pēc laikiem būtu bijusi tā pati 15. vieta.

Tiekamies Philips MTB 2. posmā – 30. maijā Pļaviņās, Mežezerā! (Maija vidū tur būs Baltijas kausa posms downhill sacensībās.)

x-f

Nedēļu pēc 1. maija Kritiskās masas šodien, 8. maijā notiks pirmais Kulturālās masas brauciens.

Brauciens, kurā velo braukšanas kultūra tiek pacelta neredzētos augstumos, un Ceļu satiksmes noteikumi tiek ievēroti ar pedantisku precizitāti!

Šādi braucieni, angliski dēvēti par Critical Manners, citviet pasaulē katra mēneša pēdējā piektdienā pulcē izcili apzinīgu velosipēdistu bariņus, parādot, ka velosipēdisti ne tikai vēlas būt cienīti kā satiksmes dalībnieki, bet arī paši prot cienīt citus.

Brauksim vienā rindā, iespējami tuvu brauktuves malai, rādīsim pagriezienus, un apstāsimies pie katra sarkanā luksofora signāla. Brauksim ar velosipēdiem, kas aprīkoti ar bremzēm, skaņas signālu un visiem nepieciešamajiem atstarotājiem. Ar velosipēda (vai jebkuras kategorijas motorizēta transportlīdzekļa) vadītāja apliecību kabatā. Vārdu sakot, skrupulozi ievērosim visas Ceļu satiksmes noteikumu prasības.

Laipni lūgti visi, kam šī ideja šķiet pievilcīga, it īpaši visi tie, kas kritizē Kritisko Masu par “bardaku” un “nevajadzīgu lekšanos”, kā arī tie, kas vienkārši vēlas piektdienas vakarā izmest kādu līkumu pa Rīgu!

8. maijs, Dailes teātris, 18:00.

Informācija par šo pasākumu vispirms iepriekšējā dienā astoņos vakarā parādījās XC.lv forumā, pēc divām stundām to pārpublicēja Tribine.lv portālā un Rotos.lv forumā un vēl nedaudz vēlāk arī Sviesta Cibā.

x-f

Šodien notika šī gada pirmā Kritiskā masa un vienīgā, kas šogad ir 1. maijā. Bija tiešām foršs pasākums! Patika. Bija daudz labāk un patīkamāk kā pagājušajā gadā, kad policija visu laiku centās apturēt un izklīdināt dalībniekus. Arī paši velobraucēji uzvedās daaaaaaudz kulturālāk.

Šoreiz sākumā dažas reizes ar ļoti uzkrītošu krievu valodas akcentu tika pateikts, lai brauc vienā rindā pie labās ceļa malas, pēc tam četri policijas busiņi ar iekšā sēdošiem specvienības vīriem pilnīgi nevajadzīgi uztaisīja normālu road block pie Kongresu nama, un tālāk viss sāka notikt puslīdz civilizēti. Policisti ar motocikliem pavadīja velobraucējus visa brauciena laikā (protams, kontrolējot kārtību) un ļāva aizņemt vienu ceļa joslu.
(Es to visu ļoti saīsinu, bet apmēram tā bija.)

Protams, ka atradās kadri, kam pat ar vienu joslu bija par maz, jo nez kāpēc bija jābrauc vēl tālāk no labās ceļa malas. Bija arī dažas nevajadzīgas nesaprašanās, piemēram, iebraucot Vērmanes dārzā vai izbraucot pilnu Mūkusalas apli. Bet tas tā.
Pasākums bija daudz labāks kā pagājušajā gadā un galvenais – tiešām pozitīvs!

Riņķojām ap Brīvības pieminekli, ap Rolandu, pastāvējām pie Ministru kabineta, pārbraucām visus četrus Rīgas tiltus, pacilājām velosipēdus, satiku pazīstamos, sanāca dažas labas fotogrāfijas.

Beigās aizbraucām uz Andrejsalu. Izrādījās, ka pulkstens jau ir pieci. Iepriekš par to nebiju domājis (jo man tā kā vēl jātiek atpakaļ uz Siguldu), taču tā sanāca, ka pieteicos arī dragreisam.
Velo dragreiss ir apmēram tāds pats kā parastais dragreiss. Tīri interesanti. Vienīgajā treniņbraucienā pārliecinoši paliku pēdējais no četriem, jo man bija smaga soma. Vienīgajā sacensību braucienā startēju tiešām labi, uzreiz izrāvos vadībā un tad visu zaudēju, jo gluži triviāli ieķērās ķēde pārslēdzējā. Bāc! Kaut kas tāds notiek vienā gadījumā no tūkstoša, un tas gadījums atgadījies tieši tagad, kad esmu vadībā! Zaudēju braucienu, otru iespēju nedeva, gandarījuma braucienu negribējās gaidīt, jo nebija ne jausmas, cik drīz tas varētu būt. Bet labprāt vēl kādreiz to pamēģinātu. Dragreisam tikai tāds mīnuss, ka var izstāties uzreiz pēc sacensību sākuma un tālāk netikt. :)

Bet pēc tam jau atpakaļ uz Siguldu. No Andrejsalas ar pretvēju līdz Siguldai bija nedaudz mazāk kā divarpus stundas. Uzreiz aiz Rīgas uz kaut kā pārdūru riepu. Patiesībā tā bija pirmā reize, kad ceļā nākas mainīt cauru kameru, un jāsaka, ka tas nebija ātri. Man tāda procedūra prasīja kādas 15 minūtes, jo nevarēju pārdabūt riepas malu pāri aplocei. Būs jāpatrenējas.

Bet par Kritisko masu – nākamgad noteikti atkal!

x-f

1. maija Kritiskās masas pulcēšanās šogad 13:00 pie Dailes teātra.

Kritiskā masa ir riteņbraucēju pasākums, kas notiek katra mēneša pēdējā piektdienā simtos pasaules pilsētu. (1. maija Kritiskā masa gan atšķiras šajā gadījumā, jo nu.. tā notiek 1. maijā.) Galvenā pasākumu ideja ir uzmanības pievēršana tam, cik nedraudzīgas ir pilsētas pret riteņbraucējiem. Katru gadu vai reizi gan var būt arī citas blakus tēmas, taču galvenā nemainās, taču tas nav protesta pasākums vai demonstrācija, drīzāk gan kopīga pabraukāšanās bariņā. Tā parāda, ka velobraucēji Rīgā ir. Un daudz.
Kritiskajai masai nav organizatoru, līderu, maršrutu, tas viss notiek spontāni.

Šī būs otrā reize, kad piedalīšos 1. maija Kritiskajā masā, un trešā, kad vispār piedalīšos Kritiskās masas pasākumā, jo vēl viena reize bija pagājušajā gadā rudenī mēneša pēdējā piektdienā (kā oficiāli vajag). Toreiz gan bija kritiski maza masa, kādi 15 braucēji, un viss noritēja mierīgi – tikai viens neatļauts kreisais pagrieziens no Matīsa uz Brīvības ielu. Toreiz mūs vadīja kāda meitene. :)

Kā jau katru gadu, arī šoreiz, tiklīdz tika publicēta informācija, ka, kad un kur šāds pasākums sāksies, saradās daudz komentāru no pasākuma pretinieku puses. Parastie argumenti – Kritiskā masa ignorē CSN, provocē apzinīgos autovadītājus, kas nekad nepārkāpj noteikumus, un galvenais – kā velobraucēji var uz kaut ko pretendēt, ja nemaksā ceļu nodokli? :)

Manuprāt, riteņbraucēji un autovadītāji ceļu nodokli maksā proporcionāli ceļu nolietošanas apmēriem, izmantojot to.
Velosipēdam nevajag degvielu, kas ir diezgan būtiski šogad un turpmāk, kamēr pasaules ekonomiskā krīze būs jūtama.
Velosipēds ir arī videi draudzīgs pārvietošanās līdzeklis. Interesanti, kāpēc Rīgā uz Brīvības un Kr. Valdemāra ielas ir tādas baltas būdiņas, kas mēra NO2, C2O un citu bīstamu vielu koncentrātu gaisā?

Šodien ir Zemes diena, btw.

Kā jau 321 minēja, ir forši izbraukt pa ielu cauri Galerijai Centrs, ir forši pariņkot ap Brīvības pieminekli, pacelt velosipēdus gaisā, būt daudz. Ir forši sveicināt garāmgājējus, redzēt tūristu smaidus, iepazīties ar jauniem cilvēkiem. Pasākums ir pozitīvi domāts, lai arī, protams, atrodas daži kadri, kas saķeras ar policiju.

Viena lieta gan pretiniekiem forumā ir kopēja ar 1. maija Kritiskās masas dalībniekiem - viņi pauž savu attieksmi, jo tieši to pašu darīs arī braucēji. Ja kādam neliekas saprotamas šādas aktivitātes, lai paliek mājās, brīvdiena taču. Kritiskā masa vismaz kaut ko dara, nevis klusi sēž malā īdot. Lai nu tā būtu velobohēma.

Riteņbraukšana taču ir meditācija, kā teica bobcom.
Tiksimies jokainajā pasākumā!

Be Your Own Pet – Bicycle, Bicycle, You Are My Bicycle

x-f

XC.lv blogā Ansis Mežulis publicējis pētījumu "Kā grami pārvēršas sekundēs un metros", kurā aprakstīts, cik daudz laika un attāluma ziņā var dot vieglāks velo. Pētījums aprakstīts tā populārzinātniski un, lai arī apraksts ir diezgan garš, to ir vērts izlasīt, ja ir kaut neliela interese par šo tēmu. Apraksts ir viegli saprotams (ja nespeciālists nemēģinās iedziļināties formulās). Tajā uzskatāmi salīdzināti divi braucēji gan uzsākot braukt, gan rāpjoties kalnā, gan ripojot no tā.

Jāņem vērā, ka Ansis ir nopietns zinātnieks – fiziķis, tāpēc viņa pētījums ir ticams. Matemātiski. Teorētiski.
Praktiski gan es tam nespēju noticēt. :)

Manuprāt, MTB ir pārāk dažāds sporta veids, lai šāds pētījums būtu.. ticams. Ļoti iespējams, ka matemātiski liekie kilogrami tiešām spēj kavēt par pāris sekundēm, kas pārvēršas metros finišā, taču MTB trasē ir pārāk daudz mainīgo, kas tādu 50 gramu nomešanu padara par neievērojamu. Daudz kas jau pieminēts foruma diskusijā par šo rakstu, piemēram, pieredze, fiziskā sagatavotība, psiholoģiskais iespaids (karbona kustamais īpašums vien ko dod), numura radītā gaisa pretestība.. :)
Kā jau viens minēja, pietiek ilgāk pačurāt, un ieguvums būs vēl lielāks.
Domāju, ka šāds pētījums būtu pamatotāks, piemēram, treka riteņbraukšanā, kas ir, nu, vienveidīgāks sporta veids, kurā mazāk nezināmo un pārsteigumu. Tur nevar pa nepareizo pusi apbraukt bedrīti, nevar uzbraukt uz zara vai saknes un izspolēties, zaudējot visu pārsvaru. Tas gan tā tieši neattiecas uz matemātiskajiem aprēķiniem.

Nu un vēl, protams, price / performance sakarība, jo karbons maksā tā diezgan.

Katrā ziņā raksts ir interesanta lasāmviela. Ieteicamā literatūra weight-weenies frontei. :)

 
Ierakstu arhīvs