Patiesībā jau velobraukšana tā īsti nebeidzas arī pēc rudens – ziemā tā kļūst tikai tāda neaktīvāka, jo aukstuma un sniega dēļ ir mazāka vēlēšanās kāpt uz velo, lai arī ik pa laikam tas tik un tā notiek, kad vairs nevar izturēt neaktivitāti pēc birojā nosēdētas nedēļas. Vienkārši jārēķinās ar to, ka būs kritieni (un tie bija). :) Un var nosalt, ja, piemēram, pūtīs pretvējš. 

Bet tas tā, ziema ir veiksmīgi pārdzīvota, pavasaris ir klāt. Šodien tas bija īpaši jūtams – pavisam neliels vējš, spoža saule un temperatūra virs 10 grādiem. Pie tādiem laikapstākļiem vairs nesalst, kad tiek pārsniegti 35 km/h (pārbaudīju divreiz līdz pat 60 km/h). Vispirms izmēģināju braukšanu pa meža ceļiem un takām, kur ziemā varēja forši braukt pa sniegu un ledu, taču tagad uz ceļa ir pārāk lieli dubļi, savukārt takas vēl joprojām ir ar diezgan biezu sniega kārtu, un ledus ir tik mīksts, ka tajā vienkārši grimst iekšā. Ā, un tiltiņi var būt kaut kur zem ūdens. :)
Ja Rīgā sniega vispār vairs nav, tad, jā, Siguldā tā vēl ir diezgan. Vismaz man vajadzīgajās vietās tā ir nevajadzīgi daudz..

Tāpēc šodien pusstundu pamīcījos pa sniegūdensledus putru un pārējās vairāk kā trīs stundas pavadīju uz asfalta – metu riņķus no Turaidas līdz Mālpilij, ieskaitot uzbraucienu pa serpentīnu divreiz (tas beidzot ir sauss). Kopā nominu ap 75 km, bija normāli, rīt gan to vairs neatkārtošu..
Braucot gar nokusušu pļavu, brīžiem pat varēja sajust uzkarsēta gaisa plūsmas, cik ļoti saule silda. Forši.

Parēķināju, ka no rudens vidus esmu nobraucis ap 500 km. Nav slikti. Kamēr nesalīdzina ar citiem, nav slikti. :)

Tehnika
Velo man joprojām ir tas pats, tagad tam ir jau viens gadiņš. Un tam ir uzlikta jauna dakša, ko nomainīju kaut kad februārī – viens no Marzocchi modeļiem ar eļļu un gaisu (120 mm). Ar veco SR Suntour nemaz nevar salīdzināt – tagad man ir pat rebounds! Ja ziemas aukstumā tā darbojās labi, tad tagad, kad palicis siltāk, tā darbojas vispār ideāli. Protams, man gan maza pieredze ar dakšām, bet tomēr palieku pie "vispār ideāli".
Vajadzētu nomainīt bremžu klučus. Iespējams, ka derētu arī jaunas riepas. Citādi ok.

Komanda..
Tā kaut kur simboliski ir, zinu tikai to, ka trešdaļa komandas biedru nav kāpuši uz velo kopš rudens, bet ar otru trešdaļu sakari pazuduši.

Sacensību plāni
Entuziasms piedalīties sacensībās šogad kaut kā jūtami mazinājies. Tas gan tā būs varbūt līdz pirmajām sacensībām, tad jau redzēs.

Domāju piedalīties kādā Baložu velokrosa posmā, noteikti piedalīties Philips MTB maratonā (šogad trīs posmi), varbūt arī vietējā SEB posmā (Krimuldā). Varbūt kaut kur vēl. Būtu interesanti un neparasti piedalīties velorallijā no Ainažiem līdz Ventspilij, bet tas ir kaut kas liels. Pagaidām skaidri zināms tikai tas, ka Ogres velolemānas 12/24h sacensībās nesanāks piedalīties. Rudenī ganjauka Vienības brauciens.
Ā, 1. maija kritiskā masa tuvojas. :>

Kalendārā kaut ko ielikšu vēlāk, kad būs skaidrāk zināms.

Nu, galvenais gada notikums – tika izdomāts spēcīgs nosaukums, radās pati komanda, un viss sāka notikt. Cits piedalījās vairāk, cits mazāk, taču pavisam kopā komanda tika pārstāvēta 7 sacensībās, pievarot arī vienu veselu sacensību seriālu. Tīri normāli pirmajai reizei tādiem svētdienas braucējiem.

Un nākamajā sezonā – citius, altius, coolius (ātrāk, augstāk, vissbūsforšiņāk)!

No sevis varu piebilst, ka bija vērts pāriet uz MTB, ar kuru kopš aprīļa kopā nomīti 3000 km. Braukt pa mežiem un visādiem nelīdzenumiem ir tīri forši un interesanti, kā arī bija iespēja iepazīties ar citiem velobraucējiem, piedaloties kopīgos ne-sacensību izbraucienos pa Latviju.

Lai pārtrauktu neveiklo klusumu, kamēr CopyLeft vēl joprojām raksta atskaiti, neliels, mazticams stāstiņš.

Šovakar izmetu riņķīti līdz Jūdažiem un Turaidai ar veco velo – to, kuram cietā dakša un sliki. Sen ar to nebiju braucis. Brauciens mierīgs pa tumšiem ceļiem ar gaišiem prožektoriem, pārdomājot dzīvi. Brauciena beigu daļā uzminos uz Turaidu, aizbraucu līdz Reiņa trasei (tur snovo!) un rāmi tā ap 10 km/h ripinājos lejup pa serpentīnu. Līdz kādā brīdī kaut kas pie priekšējā riteņa uzzibsnīja. Ieskatos ciešāk – dzirksteles aizlido! Atlaižu bremzes, nekā. Nospiežu, atkal uzzibsnī. No v-bremzēm! Dzirksteles! Man! Dzirksteles! No v-bremzēm!

Apstājos, apskatīju, nekas nekur lieki, kur nevajadzētu, klāt neskaras. Bremzējot nebija arī nekādas neparastākas kā parasti strīķēšanās. Tā arī nesapratu, kāpēc tā. Esmu dzirdējis par uzkarsētiem rotoriem (disku bremzēm), bet tur tomēr daudz lielāks spēks bremzējot nekā vienkāršām v-bremzēm.
Protams, nebija jau tādas gaismas kā no šķiltavām, tikai vairākas oranžas dzirksteles, ko tumsā nevar nepamanīt.

Katrā ziņā, ja man stāstītu, neticētu. Un tomēr – es tur pats biju klāt!
(Ā, jā, riteņbraukšanas sezona nav beigusies arī decembrī.)

18. novembra «Latvijai 90» velobrauciens tika veiksmīgi pieveikts. Bijām 18 braucēji (nejauši, tomēr zīmīgi) un patiesībā nobraucām gandrīz visus 100 kilometrus. Sākām dažas minūtes pēc deviņiem no Brīvības pieminekļa un pirms pusčetriem bijām turpat atpakaļ – kopā nedaudz vairāk kā sešas stundas.

Vispār, neskatoties uz diezgan lielo attālumu, pats brauciens bija samērā viegls. Neizskatījās, ka pie beigām kāds būtu pārguris. Braucām ne ātri, ne lēni, reljefs lielākoties plakans. Laikapstākļi arī bija ļoti labi – temperatūra ap nulli, saule spīd, vējš gan bija diezgan spēcīgs, taču, iebraucot mežā, tas bija maz jūtams. Zeme mežā lielākoties bija balta no krusas. Ar laiku mums tiešām paveicās, jo jau vakarā sāka diezgan pamatīgi snigt sniegs.

Pa ceļam apskatījām ierakumus, uzkāpām Ložmetējkalna skatu tornī – 27 metru augstumā ir labs skats. Bija arī dažas apstāšanās, lai iekostu, kā arī tāpēc, ka viens no braucējiem pie Ložmetējkalna saplēsa riepu, un to ik pa laikam vajadzēja pielabot. Tas tika darīts gan ar batoniņu iepakojumu, gan ar vizītkartēm, gan ar līmlenti. :)

Bija vērts. Patika. Brauktu vēlreiz.

• Fotogalerija no dc
• Fotogalerija no ruu

Latvijas Republika tika dibināta pirms 90 gadiem, un, tā kā tā ir samērā apaļa jubileja, tad tiek atzīmēta tā pamatīgi. Domāju, ka gandrīz visi ir dzirdējuši par pasākumiem, kas notiek zem saukļa «Iededzies par Latviju».

Arī riteņbraucējiem ir radusies ideja par dažiem pasākumiem, lai radītu tādu kopības sajūtu svētku dienās. Protams, tas notiek savā stilā – sarīkojot velobraucienus pa Latviju 90 km garumā.

XC.lv forumā pašlaik ir informācija par trīs braucieniem Kurzemē un Vidzemē.

• No Valmieras līdz Siguldai ar nakšņošanu "Kārļos" (16.–17. novembrī), ko rīko Rolands
• Ventspils, Irbenes apkārtnē (17. novembrī), ko rīko Eduards
• No Rīgas uz Ložmetējkalnu (18. novembrī), ko rīko Dace

Visiem braucieniem garums ir apmēram 90 kilometri. Man visizdevīgākais tīri ģeogrāfiski un saimnieciski būtu pirmais, taču negribu divas dienas. Otrais man patīk vislabāk pēc apraksta un ieplānotā maršruta, taču tas ir otrā Latvijas pusē. Tāpēc, visticamākais, piedalīšos 18. novembra braucienā uz Ložmetējkalnu. Es tikai ceru, ka laiks todien būs sauss.

Ja vēlies, pievienojies kādam no braucieniem!