23. augustā Cēsīs norisinājās 2. Cēsu velomaratons. Iepriekš lasot pagājušā gada atsauksmes, biju nolēmis, ka šogad arī man vajadzētu piedalīties. Lai gan bija plānots, ka no People Racing Team būsim vismaz divatā, arī šoreiz tāpat kā Philips MTB maratona 2. posmā pēdējā brīdī mani paņēma un uzmeta, tāpēc aizbraucu viens.

Visu nedēļu pirms sacensībām bija te vairāk, te mazāk lijis, tāpēc jau iepriekš bija skaidrs, ka tās visdrīzāk būs dubļu sacīkstes. Sestdien pa nakti un no rīta tomēr nelija, kas priecēja, un, lai arī bija pavēss un bez saules, taču nebija vēja. Tātad tīri normāli laikapstākļi braukšanai. Paņēmu līdzi gan kreklus ar īsām un garām piedurknēm, gan arī ceļu sildītājus, ja nu liksies, ka ir pa vēsu.

Iepriekšējā vakarā biju uz Sigur Rós koncertu, naktī braucu uz Siguldu, tāpēc neko daudz izgulēties pirms sacensībām nesanāca. Tomēr, atšķirībā no citiem koncertiem, šoreiz pēc tā vismaz ausīs nedžinkstēja un arī noskaņojums, neskatoties uz agro mošanos, bija ļoti labs.

Cēsīs viegli atradu, kur noparkoties. Aizgāju pieteikties un saņemt numuru, kur viss notika ļoti raiti, vēl saņēmu veiksmes vēlējumu sacensībām. Pēc tam nedaudz pagrozījos un gāju atpakaļ uz mašīnu.
Izkrāmējos, pārģērbos (īsajā tērpā) un devos apskatīt apkārtni, pafotografēt un iesildīties. Cilvēku nebija īpaši daudz. Nedaudz paskatījos bērnu sacensības un tad pabraukāju pa Cēsu ielām. Pirms divpadsmitiem atgriezos pie mašīnas, lai noliktu kameru, pirms tam nofotografējot savu velo kā "pirms".

Pāris minūtes pirms divpadsmitiem iebraucu savā starta koridorā (100-200). Apkārt bija ne vien sportisti, bet arī parastie braucēji. Lielākoties sacensībās garo maratona distanci brauc vien tie, kas nopietni trenējas, pārējie izvēlas par 20km īsāku trasi, lai gan arī 50km nav nekas nepievarams. Šoreiz īsā distance bija pārāk īsa, lai to vēlētos izvēlēties liels vairums braucēju, kas, protams, priecē.

Pēc starta jau pirmajos metros izbraucu cauri lielai peļķei un tajā brīdī atcerējos, ka uz sacensībām esmu paņēmis līdzi daudz ko, izņemot dubļu sargus. Bet nu neko. Sākumā trase gāja pa Cēsu ielām un tad bija jābrauc lejup pa kalnu. Ne tas labākais, ko darīt lielā barā, taču viss beidzās labi. Pēc tam sākās braukšana pa grants un meža ceļiem.

Sacensības bija ļoti interesantas, trase arī. Bija diezgan daudz nobraucienu un kāpienu. Lielākā daļa nobraucienu bija pa akmeņainiem un līkumainiem ceļiem, kur īsti nevarēja redzēt, kas sagaida aiz līkuma, tāpēc redzēju dažus braucējus, kas bija aizgājuši pa taisno. Pašam arī dažas reizes gandrīz to izdevās izdarīt. Visi kāpumi bija uzbraucami.

Laikam vienīgais lielais šo sacensību mīnuss bija nedaudz nepietiekama trases marķēšana. Viens no labākajiem piemēriem bija uzreiz aiz pirmā dzirdināšanas punkta, kur bija norāde, ka jābrauc pa kreisi nost no ceļa mežā, taču tā taciņa, kur tieši jāiebrauc mežā, bija knapi samanāma. Nedaudz aizbraucām tam pagriezienam garām, taču priekšējais braucējs ātri apķērās, ka laikam nav īstais ceļš, tāpēc zaudējām vien kādu pusminūti. Bara apdzīšana gan bija jāsāk no jauna.

Biju nobraucis kādus 10-15 kilometrus, nupat apdzinu kārtējo bariņu un iedomājos, ka šoreiz laikam izdosies atgriezties tīram, kad priekšā parādās milzīga peļķe. Šķiet, ka pa kreiso pusi to nevar apbraukt. Izskatās, ka pa labo tas pats – iespēja ielikties peļķē sāniski. Nu ko, mēģināšu braukt cauri. Kad iebraucu peļķē, izrādījās, ka tās dziļums ir gandrīz līdz ceļiem (vismaz tā tobrīd likās). Heh.. Pamocījos, neapstājos un tomēr tiku laukā. Pa to laiku mani jau bija noķēris nupat apdzītais bars, no kura pāris laikam sekoja manās pēdās, bet pārējiem tomēr to peļķi izdevās apbraukt mierīgāk.
Man pat cimdi bija kļuvuši nedaudz slapji.

Nolēmu vairs tā nezīmēties un sāku braukt kopā ar šo bariņu. Nobraucu tā vairākus kilometrus, un sapratu, ka tomēr varu braukt nedaudz ātrāk par viņiem. Par laimi, tieši tobrīd kārtējā kāpumā mūs apdzina viens no Trek-Philips-Metaleks komandas braucējiem, kuram viegli iesēdos astē un turējos līdzi. Šoreiz gan sēdēju astē vairāk morāli – dažu metru attālumā, nevis izmantojot viņa aizvēju, tāpēc vainīgs nejutos. :)

Tā nobraucām vairākus kilometrus, līdz viņu pazaudēju pie lielas dubļu vannas, kur nolēmu stumties gar malu, nevis mēģināt izbraukt cauri. Pirmā reize, kad pieliku kāju pie zemes kopš starta. Tajā vietā pajautāju aizmugurē esošajam jautājumu, kas jau labu laiku mani nodarbināja, – cik gara ir trase?
Kaut kā pirms starta biju aizmirsis to piefiksēt, zināju tikai aptuveni. Saņēmu atbildi, ka tā ir 50km un 34km jau aiz muguras. Kthx.

Tā kā Trek braucēju biju pazaudējis, tad turpmāk braucu viens, mērķtiecīgi apdzenot vienu baru pēc otra. Vēl nekad iepriekš sacensībās nebiju juties tik labi, tik spēcīgs. Pašam pat bija neliels pārsteigums, ka varu braukt tik ātri tik ilgi. Jau gaidīju, ka drīz varētu izbeigties baterijas, bet nekā. Tā arī pamazām kāpu arvien augstāk, kas, protams, ļoti sajūsmināja, lai arī nebija ne jausmas, ap kuru vietu tobrīd varētu būt. Prieks, ka varu viegli apdzīt pa priekšu braucošos, kas pēc tam, lai arī mēģināja, tomēr nespēja turēties man astē, bija tiešām liels.

Tieši iepriekšējā dienā BMX braucējs Māris Štrombergs bija izcīnījis zeltu Latvijai Olimpiskajās spēlēs, par ko jau rakstīju, kas mani laikam arī tā diezgan iedvesmoja.

Finiša kalns arī likās viegls, lai gan vairāki pa to stūmās. Uzbraucot augšā, nebija norādes, kur tālāk, par laimi, policiste saprata, ko es tā bremzēju, un pateica, kur jābrauc. Finišēju viens, bez cīņas līdz pēdējiem metriem.

Rezultāts tāds, ka paliku 29. vietā savā grupā (no 144. dalībniekiem) un 67. vietā kopvērtējumā (no 344). Nekas īpašs, bet nav arī pārāk slikti.

Pēc finiša paņēmu zōzā ūdeni un devos uz mašīnu notīrīties un pārģērbties. Es biju tiešām dubļains, man pat liekas, ka pēc Apes sacensībām no trases atgriezos nedaudz tīrāks. Vajadzēja paņemt līdzi dubļu sargus. Pa ceļam uz mašīnu mani nopētīja pretī nākošās vietējās meitenes un tikai noteica: "normāli.." Tagad nofotografēju savu velo "pēc".

Atgriezos stadionā, tiku pie putras (tā bija ļoti garšīga), uzzināju savu vietu kopvērtējumā, tiku pie diploma un sāku gaidīt apbalvošanu. Pa to laiku bija sācis līt, kas nebija diez ko patīkami. Tā kā bija kļuvis daudz vēsāks un nepatīkamāks, tad ar apbalvošanu viņi varēja pasteigties, nevis tik ļoti vilkt garumā. Uz skatuves uzstājās kaut kādi mūziķi, piemirsu nosaukumus. Sākoties apbalvošanai, vispirms tika pavēstīts, ka Latvija nupat ir tikusi arī pie sudraba medaļas Olimpiskajās spēlēs. Jēē!!

Ja tā īsi, tad Cēsu velomaratons man patika – trase bija interesanta un diezgan ātra (vidējais ap 25 km/h), tā noteikti nebija tāda "taisnā" trase, kur jābrauc tikai pa grants ceļiem. Gaisotne pasākumā arī tāda pozitīva, nekādas drūzmas. Pašam liels prieks par savu pašsajūtu. Nu un dalības maksa demokrātiska.

Nākamgad arī piedalīšos!

• Fotogalerija – kaut kā lielākoties sanācis safotografēt pilnīgu oftopiku. :)

Viens no pēdējo dienu lielākajiem pārdzīvojumiem droši vien bija zelta medaļas iegūšana Pekinas Olimpiskajās spēlēs, ko izcīnīja Māris Štrombergs – BMX braucējs.
Vēl jo lielāks prieks man par to tādēļ, ka tas ir velosports. :)

Iepriekš nemaz nezināju, ka Latvijas BMX braucēji ir tik spēcīgi un sacensībās sastāda ievērojamu konkurenci ASV, ko uzskata par BMX dzimteni. Tagad uzzināju. Un ne es viens.

Ceturtdaļfināla braucienus biju ierakstījis, lai nebūtu jāceļas četros naktī, taču pusfinālu un finālu tehniskas kļūmes dēļ neizdevās ierakstīt, tāpēc tikai no rīta ziņās uzzināju, ka Latvijai ir zelts BMX'ā. Vēlāk pa dienu uzzināju, kas un kā to izcīnījis.

Piektdienas laikā LTV7 vairākas reizes rādīja finālbrauciena atkārtojumus, kolēģes tos skatījās un tik un tā katru reizi kliedza: "min, min, min!!"

Katru reizi, kad noskatos zelta braucienu, man skudriņas pārskrien un acīs sariešas asaras. Māris Rīmenis šo braucienu komentēja vienkārši nepārspējami.
Tikai 36 sekundes, kas radīja tik daudz emociju! Uz palikšanu.
It sevišķi ņemot vērā to, ka Latvijas BMX komanda pie šī rezultāta – maksimālais braucēju skaits vienai valstij Olimpiskajās spēlēs – sasniegusi pašu spēkiem, ar tīru entuziasmu un savu ģimeņu atbalstu. Un rezultātā – Latvijai tik pārliecinoši tiek zelts pirmajās BMX sacensībās, kas iekļautas Olimpiskajās spēlēs!

Protams, ļoti žēl, ka Ivo Lakučam un Artūram Matisonam neizdevās tikt līdz finālam. Matisonam pusfināla braucienos vienkārši nepaveicās. Ceru, ka viņš nezaudēs apņēmību, un nākamajās Olimpiskajās spēlēs Londonā BMX finālā būs vismaz divi latviešu braucēji!

Olimpisko spēļu noslēguma ceremonijā Žaks Rouge par sportistiem teica šādus vārdus: "Jūs bijāt patiess paraugs cilvēcei." Patiešām.

Pēc Māra Štromberga uzvaras man pašam tīri vai sagribējās turpmāk sacensībās nevis vienkārši braukt, lai nobrauktu un būtu kaut kāds puslīdz normāls rezultāts, bet gan censties no starta līdz pat pēdējiem metriem, lai kāptu arvien augstāk, līdz beidzot pirmoreiz mūžā uzkāptu uz pjedestāla.

• BMX finālbrauciens ar Māra Rīmeņa komentāriem – nav labā kvalitātē, bet ir pietiekami, lai atcerētos Tā Brīža izjūtas.
• BMX finālbrauciens video un fotogrāfijās
• visi BMX braucieni labā kvalitātē – Nīderlandes TV
• BMX Racing: Strombergs and ACC take first ever Olympic BMX gold. V.d Wildenberg 5th
• USA PWNED! :>

Jau pavisam neilgu laiku pēc finiša 24. maijā Smiltenē, kur norisinājās Philips MTB maratona 1. posms, man bija skaidrs, ka vasaras beigās noteikti būs jādodas arī uz 2. posmu Apē. Smiltenes trase bija tik interesanta un MTB-iska, ka otrais posms nevarētu būt sliktāks. Turklāt arī braucēju un organizatoru attieksme patika. Bija tāda savējo sajūta.

Iepriekš it kā bija sarunāts, ka uz Api brauksim visa komanda, bet beigās tomēr aizbraucu viens pats, pārējiem bija vai nu kas svarīgāks darāms, vai arī pārāk tālu, vai vēl kāds cits attaisnojums.
Ir jau patālu līdz Apei, bet nav jau nemaz arī TIK tālu. Ceļš no Siguldas līdz Apei man prasīja apmēram pusotru-divas stundas. Izturēt var. :)

Ierados ap desmitiem, kad vēl līņāja lietus, piereģistrējos un gāju pasēdēt mašīnā, apēst otrās brokastis. Reģistrējoties man gribēja iedot 96. numuru, taču es stingri paliku pie sava, ka vēlos braukt ar savu 1. posma numuru – 17.

Pēc brokastīm, kuru laikā te vairāk, te mazāk, bet tomēr visu laiku lija, izkrāmēju velo, pārģērbos un devos iesildīties. Pēc WindGURU.cz prognozes lietum vispār bija jābūt tikai ap pusdienlaiku, nevis no paša rīta. Taču neilgi pirms starta tas tomēr pārstāja līt. Iesildīšanās laikā pabraucu kādu gabalu pa trasi un sapratu, ka būs dubļi.

Un bija arī. Bet trase bija vienkārši superīga. Bija grūti, interesanti un labi. Velo izturēja, pats arī.

Tik netīrs es vēl līdz šim nebiju bijis (bet nu – man šīs tikai ceturtās MTB sacensības mūžā). :) Bet vismaz iepatikās braukt pa dubļiem, un nemaz nebija tik grūti un neiespējami. Vienreiz gan saslīdējos un iebraucu eglē, bet pēc tam uzreiz nātru pudurī. Toties nobraucu lejup pa tādu labi stāvu izcirtumu bez kājas pielikšanas pie zemes! Peļķu un dubļu trases pirmajā pusē bija ļoooti daudz. It kā jau daļu peļķu varēja apbraukt, kā pirms starta tika teikts, bet apkārt esošie dubļi un citi braucēji tā tik vienkārši neļāva raustīties no vienas puses uz otru, tāpēc nācās vien laist cauri. Nu un vairākās vietās vienkārši nebija izvēles, kur braukt. Man liekas, ka iepriekš mana ķivere vēl nebija dabūjusi dubļus. Otrajā trases pusē vairs pat nebija iespējams pārslēgt priekšā uz mazāko zobratu (vienā kāpumā man likās, ka tas labāk noderētu) – starp rāmi un pašu pārslēdzēju bija sadzīts tik daudz zāļu, sūnu un smilšu, ka pārslēdzējs pret tām atdūrās un palika. Vismaz labi, ka vidējais zobrats vēl strādāja.

Braucēji arī labie, visi pieklājīgi, bez grūstīšanās. Ēdināšanas punktos patīkama attieksme, uzmundrinājumi no klātesošajiem. Līdz šim sacensībās nebiju tajos piestājis, bet šeit bez tā gan neiztiku. Laikam otrajā punktā meitenes runāja, ka "ārprāts, viņiem 30 kilometri jābrauc, man pat žēl viņu paliek". Bet nu, neviens jau mūs ar varu nespieda piedalīties. Kā jau kāds xc.lv forumā rakstīja, es arī nedaudz sajutos kā daudzdienu izturības velosacensībās. :) Brauc, brauc pa kalniem un lejām, bet gala kā nav, tā nav.

Uzraksti trasē arī bija labie. Un dabasskati! Tur pie "Ziemeļu tilta", kur uzreiz bija robežstabs un straujais pagrieziens pa kreisi – ceru, ka daudzi paskatījās pa kreisi atpakaļ uz ezeru, kam nupat braucām garām. Tik smuki! Igaunijas pusē arī viss tik jauki sakopts.

"Un tagad neliels ātrumposms pa grants ceļiem" arī bija labs un iederējās, vismaz varēju nedaudz atpūsties un vienkārši mīt. Tiesa, es gan labu laiku centos noķert / neatlaist lietuviešu pāri, līdz nodomāju "lai jau, lai tie jaunie skrien".

Pilskalns bija vienkārši vispār.. Neiespējami stāvs. Es ar nolūku kompīti biju uzslēdzis, lai rāda pareizu laiku, nevis kilometrus (psīcholoģisks triks – citādi mocītos pašpārmetumos, ka kilometri tik lēni skaitās). Kad stūmos augšā pilskalnā, lejā sāka skanēt mūzika, bet man jau apkārt lidinājās zvaigznītes. Nu, un pašā augšā iedvesmojoša zīme, ka vēl 30 km līdz finišam. Es jau tā esmu nomocījies, un vēl pat pusē nav! Pēc tam sāku braukt vienkārši, lai tiktu līdz beigām, vairs nedomāju par rezultātu. Un kļuva vieglāk. "Pa labi Munameģis". No pilskalna tīri mierīgi noripinājos, nemaz ne tik lēni, bet viens igaunis tieši tobrīd vienkārši aizlidoja garām.
TREK filmiņā par šo posmu uz brīdi var redzēt pilskalnu. Tur tas nemaz neizskatās tik neiespējams, bet, kad pie tā piebraucu sacensību laikā, bija pavisam cits iespaids.

Pēc tam zīme "malači, grūtākais jau aiz muguras".

Vaidavu iepriekš biju nolēmis pārbrist, bet tad redzēju, ka pa priekšu braucošais vienkārši turpināja braukt, tad nu es arī. Līdz pusei gan tikai tiku.

Finišs gan bija tāds, ka īsti nevarēja saprast, kur tas ir. Vienkārši turpināju braukt līdz konfekšmeitenēm, un izrādās, ka tas arī bija viss. Varēja jau vēl!

Man personīgi Smiltenes trase likās daudz grūtāka. Vai nu maijā biju tik sliktā formā, vai arī šoreiz vairāk braucu prieka pēc, bet toreiz piecus kilometrus pirms finiša biju tuvu komas stāvoklim (to "kritisko" laipiņu tā arī nepamanīju), šoreiz gan ne. Pēdējais nemaz nepaliku, lai arī elites grupā man nebūtu jābūt. :)

Līdz šim man kaut kā bija iespaids, ka labāk izvēlos braukt pa putekļiem, nevis pa dubļiem, bet šīs sacensības pilnībā mainīja manas domas – pa dubļiem ir interesantāk, bet tikai tad, ja tie tādi, ka pa tiem vēl vispār var pabraukt. (Velo notīrīšana un savešana kaut cik kārtībā pēc šīm sacensībām vakar man prasīja divas stundas..)

Un lietus pārstāja līt tieši pirms starta, lai nedaudz atsāktu kādu gabaliņu no finiša, lai atmiekšķētu piekaltušos dubļus un nedaudz atvēsinātu! Ko vēl vairāk var vēlēties?
Cilvēcīga attieksme. Ko vēl vairāk par šīm sacensībām var teikt?
Tādas ovācijas pēdējiem diviem finišētājiem..

Apbalvošanas laikā tika sveikts arī kāds Valdis no Tukuma (vai Jūrmalas). Pirms kāda laika atklāju, ka esmu noķēris viņu kadrā vienā no Vienības braucieniem (vēl toreiz nodomāju, ka tādā vecumā un piedalās MTB braucienā). Pēc tam vēlāk viņu pamanīju, skatoties Smiltenes bildes. Tagad beidzot uzzināju, kas tas par onkulīti. Nu, apsveicami, ka tāda uzņēmība viņam cienījamā vecumā. Pēc tam prombraucot redzēju, kā viņš ar divām velosomām minās pa ceļu. Žēl, ka viņa nav forumā, tad noteikti varētu sarunāt ceļabiedrus ar mašīnu uz sacensībām, nebūtu jābraukā ar vilcieniem.

Pēc sacensībām pirmdienā tāds patīkams nogurums un labas atmiņas. Strādāt negribas. Dzēru šokolādes pienu, ko kaut kur forumā kāds ieteica pēc sacensībām. Nezinu, vai palīdz, bet vismaz garšo! :)

Bildes, ko paspēju safotografēt pēc sava finiša.

Paldies braucējiem, organizatoriem un visiem, visiem, kas tur bija!
Nākamajā sezonā atkal tiekamies Philips MTB maratonā! Es būšu tur.

Saņemts paraugs, kādas varētu būt komandas oficiālās uzlīmītes, ko uzlīmēt uz saviem velo vai sadzīves priekšmetiem un atstāt sabiedriskās vietās (tās var viegli noplēst, tikai mieru).
Uzlīmes jau tika iemēģinātas 10. augusta sacensībās dubļainajā Apes trasē – neatlipa!

Vēlāk plānots, ka būs arī ievērojami lielākas pazīšanās zīmes. Stencilu gan nebūs, neesam jau huligāni. :)

Sakarā ar saspringto šā gada sacensību grafiku, komanda meklē fanes uzmundrinājumiem un saviesīgām sarunām laika brīžiem sacensībās starp pirmo finišējušo komandas dalībnieku un apbalvošanas ceremoniju beigām.
Prasības: nepieciešami pušķi (karsēju pušķi, ziedu pušķi, pušķi matos, zeķes ar pušķiem, ..).
Kandidātes lūdzam iesūtīt nelielu eseju ar klāt pievienotu foto uz people(at)people.lv.