x-f

Kādu laiku nebiju piedalījies sacensībās, bet nu atkal bija tāda izdevība. Laiciņš pavisam jauks – pēdējā pavisam siltā nedēļas nogale. Līdz Cēsīm no Siguldas arī nav tālu. Šoreiz (un atkal) tikai divatā pārstāvam komandu.

Cēsu velomaratonā piedalos trešo reizi, turklāt šogad tas tiek skaitīts arī kā Trek-Philips maratona 5. posms. Iepriekšējos gados trase bija diezgan interesanta, taču ne grūta un sarežģīta, tomēr arī ne tā, ka tur nebūtu, ko darīt – Cēsīs ir pietiekami interesanta apkārtne. Šoreiz jābrauc divi vienādi apļi, kopā ap 62 km.

Vispirms lēnais starts pilsētas stadionā, jo iepriekš bijis tā, ka no tā tik ātri nevar izkļūt, pēc tam mierīga ripināšanās līdz Vienības laukumam, kur tehniskais starts, un tad jau ātrāka ripināšanās lejup pa Lenču ielu aiz policijas mašīnām, kuras nobrauc malā, kad var droši uzņemt pilnu ātrumu.

Trase iet pa visādām interesantām taciņām, meža ceļiem un celiņiem. Un tad sākas grantenes – mīkstas, platas un akmeņainas. Turklāt ne tādi īsi posmiņi, kā to varētu gaidīt Trek sacensībās, bet labi garas, tāds dikti sebisks iespaids, ja var nesties pa granteni ar ātrumu virs 40 km/h (mans maksimālais bija ap 51 km/h). Bet nu neko. Ceļa rādītājas krustojumos Cēsu velomaratonā kā katru gadu – pievilcīgas meitenes! :)

Ir arī viens ūdens šķērslis – neliela upīte, kurai var vai nu braukt cauri, vai tikt pāri pavisam sausām kājām pa laipu. Pirmo ieraugu laipu, tomēr, redzot kā pa priekšu braucošais mēģina to pārbraukt, taču nenoturas un diezgan iespaidīgi no tās nokrīt (zemāk esošajā video 2:00), pārdomāju, ka varu jau drusku saslapt. Tas izrādās prātīgs lēmums, jo ūdens maz, bet pēc tam tiek publicētas vairākas bildes ar tās vietas kritieniem.

Pirmais aplis paiet ātri, redzu, ka laiks rit, bet noguruma nav, jūtu, ka varu tā vēl ilgi braukt. Starpfinišs ir pašās Cēsīs, uz kurām jābrauc augšup pa diezgan garu asfaltētu ielu, bet iet viegli – spidometrs rāda ap 20 km/h pret kalnu, aizbraucu garām vairākiem dalībniekiem pavisam vēsā mierā.

Otrajā aplī braucēji lielākoties ir izretojušies un izveidojušās atsevišķas nelielas grupiņas ar līdzīga ātruma cienītājiem. Apmēram apļa vidū satieku vairākus nobraucienu karaļus – tie ir tādi braši braucēji, kas taisnajos gabalos sēž viens otram astē, nobraucienos lido man garām, bet kāpumos paliek kaut kur tālu aizmugurē. Ja nepaspēj atpalikt, tad nākamajā nobraucienā atkal iet garām. Malači.

Saprotu, ka liela daļa dalībnieku piedalās SEB MTB maratonos, kur tāds parkets, grantenes un braukšana grupā ir vairāk kā normāla parādība, taču man tas ir kas tāds, par ko raustīt degunu. "MTB grupas brauciens". Pēc manas saprašanas MTB lielākoties ir individuāls sporta veids. Jā, protams, trasē ir vēl daudz citu braucēju, sākumā vispār ir liels bars, taču cīņai lielākoties jābūt ar sevi, pa vienam apdzenot konkurentus. Citādi izveidojas līdzīga ātruma braucēju grupas, kas pārstāj censties būt labāki un sāk parazitēt uz citu grupā esošo rēķina. :) Protams, ir nerakstīti likumi par braukšanu maiņās, taču praksē tā reti notiek. Tam ir vajadzīgi lieli ātrumi un šoseja, bet tā jau ir cita disciplīna. Ja es noķeru kādu grupu, tad nepalikšu ar to, man nevajag tās aizvēju, jo, ja to noķēru, tad varu braukt ātrāk par viņiem, tādēļ eju garām. Savs temps, savs mērķis. Ja viņi izdomā iesēsties astē, tad tā ir viņu problēma tajā noturēties. Cēsīs viņiem tas neizdevās. :)

Varbūt man nav pareizās attieksmes, un tādēļ kaut kādā mērā, iespējams, cieš mani rezultāti, bet es vismaz zinu, ka tie ir paša sasniegtie rezultāti – bez citu palīdzības. Es nesaku, ka braukšana grupā  MTB sacensībās ir slikta, taču man tā vienkārši neliekas pareizi.

Uz apļa beigām man pievienojās Jysk komandas braucējs, vairākus kilometrus nobraucām kopā, apdzenot īsās distances braucējus ar regulāriem "pa labo, paldies!", "pa kreiso, paldies!". Aiz muguras dzirdu to pašu. Viņš man aizmugurē nekā netraucē, vien liek nesākt slinkot, jo tomēr gribu, lai viņš arī paliek aiz muguras līdz pat finišam. :)

Uzbraucot uz kāda grants ceļa, priekšā lēni minas māte ar dēlēnu un saka viņam: "Nu jau drīz, vairs tikai 10 kilometri."

Viss bija pavisam labi, līdz tiku pie zīmes, ka vēl atlikuši pieci kilometri. Tobrīd Jysk braucējs piedāvājās pavilkt kādu brīdi, taču manas baterijas beidzās pavisam pēkšņi un pavisam. Vispār. Strauji sāku no viņa atpalikt. Turklāt vēl tik maz līdz finišam! Āā! Neko, gar acīm sāk peldēt melni mākonīši, cenšos nezaudēt skaidru apziņu un tomēr lēnām aizmīties līdz finišam. Trīs kilometri. Divi kilometri. Man tā vēl nekad nav bijis. Galvā tikai viena doma: "Es nebūšu Ušakovs. Es nebūšu Ušakovs." Tāpēc bremzēju sevi un noskatos, kā aiziet garām vēl nesen redzētie konkurenti. Viens kilometrs. Kalns pirms finiša. Domāju par apstāšanos, apgulšanos, pagaidīšanu, stumšanos, tomēr lēnām, lēnām uzminos līdz augšai. Spidometrs rāda 7 km/h – tas ir trīsreiz lēnāk kā pirmajā aplī! Bet vismaz finišs tiešām sasniegts. Iekšā apaļa nulle.

Ja nebūtu piemeties tas Ušakova sindroms, būtu pavisam jauki. Draudzene vēlāk teiks, ka tas tāpēc, ka cukura līmenis organismā samazinājies, tad tā var būt, ka vienā brīdī viss un vairs nekā, ka tam būtu līdzējusi želeja – atjaunotu visu atjaunojamo un tā. Otrā apļa dzirdināšanas punktā man tieši piedāvāja želeju, bet tad tas likās tik neaktuāli, ka atteicos. Heh. Tagad skatos rezultātos, ka ar pēdējo kilometru vilkšanos esmu zaudējis gandrīz 10 vietas un vairākas minūtes. Nav nekas liels!

Kopumā man patika. Trase bija interesanta, ne pārāk grūta, taču arī viegla nelikās – vēl tagad pieliecoties jūtu muguras muskuļus, lai gan jau trešdiena. Granteņu likās par daudz, taču pārmaiņas pēc jau der arī kas tāds. Bija arī diezgan daudz smilšu, kur jāuzmanās, taču tas tikai piedod asumu. Kāpumi bija ņemami, nobraucieni gandrīz rāmi. Taciņas bija interesantas, it sevišķi ātrumā. Viss bija braucams – kā sāku, tā kāju pie zemes atkal pieliku tikai pēc finiša. Dalībnieki kā jau parasti – draudzīgi un pieklājīgi. Atmosfēra jauka.

Pats galvenais Cēsu velomaratona sarīkošanā ir Māris Krūze, un viņš katru gadu šo pasākumu rīko kā svētkus. Tā kā šogad jubilejas gads, tad tie daži dalībnieki, kas ir piedalījušies visos piecos Cēsu velomaratonos, saņēma īpašus, smukus velokrekliņus. Pārējie pie pusdienām tika pie kvasa. :)

Nākamgad jābrauc atkal. Un labāk!

x-f

Cieti! (Protams, tā ir tikai reklāmas kampaņa, bet tomēr.)

Taču es jau kādu laiku vēlos uzrakstīt ko citu par veloceliņiem. 

Siguldā pašlaik tiek realizēts novadniekiem būtisks projekts – 10 kilometrus gara veloceliņa izbūve*. Tas turklāt būšot apgaismots. Tā dēļ tiek izcirsti bīstamie koki, kas gadu desmitiem nevienu nav traucējuši vai apdraudējuši. Tiek demontētas nesen izbūvētās gājēju ietves, uz kurām jau bija iedalīta atsevišķa velojosla. Veloceliņš būtiski uzlabos satiksmes drošību pilsētā. Tas veidos 11 kilometru garu maršrutu, savienojot 14 autostāvvietas un 12 tūrisma objektus. :]

Veloceliņš Siguldā nav vajadzīgs, un man tā izskatās pēc Eiropas fondu (konkrēti ERAF) naudas izšķērdēšanas, to noteikti varēja izlietot daudz ievērojamākiem un noderīgākiem mērķiem. Manam viedoklim ir vairāki iemesli.

  • Siguldā nekur nav tāda satiksme, lai tur būtu bīstami, traucējoši vai apgrūtinoši pārvietoties ar velosipēdu jebkurā diennakts laikā. Izņemot Vidzemes šoseju, taču tai gar malām lielākoties jau ir celiņi, kas tāpat nemaz nesavienosies ar šo megaprojektu.
  • (skat. 1. punktu.)
  • Veloceliņš tiek būvēts pa nomaļām ielām, uz kurām jau tāpat ikdienā ir minimāla satiksme, tas ir tikai pilsētas teritorijā, nekur ārpus tās, kur automašīnu lielā ātruma dēļ riteņbraukšana var kļūt neomulīgāka.
  • Velosipēdistus Siguldā neredz bieži, turklāt pa šo maršrutu viņi nepārvietosies, jo tas ir domāts tūristiem (galamērķi tādi), savukārt velotūristus Siguldā redz vēl krietni retāk, turklāt – skat. 1. punktu!
  • Ja tūristus vajag vadāt no viena objekta līdz otram, tad tam pilnībā pietiek ar attiecīgām ceļazīmēm un, iespējams, noteiktu krāsojumu uz ceļa.

Pats esmu pārliecināts velobraucējs jau daudzus gadus, taču šī lieta, kurai pēc būtības vajadzētu mani priecēt, šķiet kaitīgi bezjēdzīga.

__________________________
* Informācija presei no Sigulda.lv

x-f

Svētdien treniņnolūkos aizminos no Siguldas līdz Cēsīm paskatīties XCO sacensības Ozolkalnā. Tur kā jau Ozolkalnā – trase ir pilnīgs trakums, un vēl sāk līt lietus. Iepriekš divus gadus tur piedalījos, šogad negribējās. Paskatījos, pafotografēju, pabļāvu kaut cik uzmundrinošus vārdus pazīstamajiem braucējiem, padrebinājos un pagriezos atpakaļ. Dubļiniekus savam MTB, protams, nebiju uzlicis, tāpēc tagad puse ūdens no ceļa lidoja sejā, otra puse – uz muguras. Taču braukt viegli, atkal diezgan silti, tāpēc par to pārāk nepārdzīvoju. Tuvojoties Siguldai, lietus beidzās, pat jaciņa paspēja gandrīz izžūt.

Pēc tam vēlāk vakarā minos tālāk uz Rīgu. Lielais prieks, kas negaidīti piezagās jau pašos pirmajos braukšanas metros, bija sajūta, ka man ir sausas drēbes!! Ikdienišķs sīkums, taču vēl labu brīdi tas tiešām likās nu tāds wīīī, ekstra un pats, pats komforts! Pēc tam, kad pusotra stunda pavadīta ar slapju dibenu, tikai tad var pa īstam novērtēt, ko nozīmē sausas drēbes. :))

Solidarizējoties ar tās dienas Tartu šosejas sacensību dalībniekiem, arī man sanāca kopā tieši 135 km. Šodien prāts noguris, bet kājas kaut kā nemaz, pārbaudīju Mežaparka trasēs.

x-f

Pagājušajā sestdienā Pļaviņu apkārtnē (Mežezers un tā) norisinājās Trek-Philips MTB maratona 3. posms. Par nokļūšanu Pļaviņās es labāk neko, jo tā bija diezgan neveiksmīga, taču pēc tam diena izvērtās tīri interesanta. 

Iepriekšējos gados Pļaviņu posms bija veicams divos piegājienos – braucot divus vienādus apļus, kas no vienas puses ir savādāk, jo otrais aplis vairs nav tik interesants un nav arī kļuvis mazāk grūts, taču no otras – jau ir zināms par tām īpašajām trases vietām, tāpēc otrajā aplī tās var izbraukt pareizāk. Šogad organizatori bija pacentušies un izveidojuši trasi vienā aplī. 

Laiciņš pavisam jauks un silts. Dalībnieku apmēram tikpat daudz kā Smiltenē. Koridoru ieņemšanas kārtība tāda pati – stājies, kur vēlies. Nu, gandrīz, jo otrajā koridorā jau atkal vairs nav vietas, jāstartē vien no trešā. Ne tā, ka tas ko daudz ietekmētu, bet tomēr kāds morālais plusiņš un mazliet mazāk apbraucamo braucēju pirmajā kalnā. 

Pirms starta komentētāji pastāsta, ka kopējie trases kāpummetri būs veseli 700! Tas gan izrādās mazāk kā pagājušajā gadā. Tomēr 700 metru! Uz augšu! Trases garums drusku īsāks kā Smiltenē un apmēram 50 km. Liela daļa trases būšot Lielbritānijā populārais singletrack, taču būs arī plašāki posmi, kur atvilkt elpu un ieslēgt lielo zobratu. Tomēr sākuma 18 kilometri līdz pirmajam dzirdināšanas punktam varot prasīt gandrīz pusi no visa trasē pavadāmā laika, tāpēc tur nevajag pārpūlēties. 

Kluss starts, mierīgs sākums, asfaltētais kalns, līdz pirmajam līkumam, kas braucējus ievedīs mežā, rāmi apbraucu daļu mazliet lēnākos. Jauki. Neskatoties uz rīta navigācijas problēmām un stresu pie stūres, esmu kārtējo reizi pabrokastojis, nedaudz iesildījies un atpūties – man ir sajūta, ka būs labas sacensības, un šoreiz sasniegšu pieklājīgāku rezultātu. 

Trase līkumo pa mežiem, pa meža ceļiem, pa takām, vietām, kur taku pirms tam nebija, pa izcirtumiem un pļavām. Vairākas vietas atpazīstu no iepriekšējo gadu sacensībām. Tad tās likās sarežģītas, tagad viegli iet uz priekšu. Te toreiz stūmos, tagad uzbraucu. Te toreiz rāpos pāri kokam, tagad pārbraucu. Viss forši. Pārējiem astē cenšos neturēties – ja jau varu ātrāk, tad kam taupīties. MTB taču nav grupas brauciens, lai sēdētu aizvējā.

Skat, jau gandrīz stunda pagājusi! Un tad es nogāju no pareizā ceļa.. Trasē vairākas vietas bija kopīgas gan garajai, gan īsajai distancei, vajadzīgajās vietās norādot, ka vieniem jāgriežas uz to pusi, bet otriem – uz citu. Nu, lūk, īsā distance aiziet pa kreisi, bet manējā taisni. Es arī braucu taisni un.. iebraucu mežā. Pārējie aiz manis, bet kur palika trase? Kāds iesaucas, ka tomēr bija jāgriežas pa labi. Uh oh. Mazliet vēlāk "+" veida krustojums mežā, taču lentas iesietas zaros, kur tās var pamanīt, ja skatās (vai redz, kur aizbrauc priekšējais), turklāt otrā pusē arī karājas kaut kāds marķējums. Protams, aizbraucam nepareizi, turklāt ne ar mani vadībā, tāpēc to nevar norakstīt uz pagurumu un prāta spēju samazināšanos. Pēc tam, kad atkal esmu apsteidzis dažus jau apsteigtos un priekšā vairs nevienu neredzu, pēkšņi pāri trasei novilkta lenta, kurai sekojot kopā ar citu braucēju, izbraucam lieku goda aplīti, nonākot turpat, kur jau bijām. Par šo misēkli atvainojos un izsaku pateicību Grindeks komandas braucējam ar 40. numuru par savaldības nezaudēšanu un saprātīga risinājuma piedāvāšanu. Izrādās, ka lentai bija jābrauc pāri! Kā var atstāt pērno marķējumu šķērsām pāri trasei? Pēc tam vēl dažas reizes ir šaubīgas vietas, kur jādomā, kā bija domāts. Sašļūku, jo kaut kā neiet, kur vajag. Es saprotu, ka nomarķēt trasi 50 km garumā nemaz nav viegli, turklāt MTB ir arī jāskatās, kur brauc, tomēr šī nav arī orientēšanās, kad jāzīlē, kur nu. 

Meža biezoknī kāds dalībnieks taujā pēc seškanša nez kādiem nolūkiem. Prātam cauri izšaujas doma, ka man tāpat nekādu personīgo sasniegumu šoreiz vairs nebūs, tāpēc varu mierīgi piestāt uz brītiņu, lai viņam to aizdotu. Pārējie (nu jau bieži redzētie) braucēji godīgi atkal aizbrauc garām. 

Tālāk posms pa grants ceļu, kur var uzmīt tā ātrāk, padzerties un atkal apdzīt apdzenamos. Kāds pazīstams braucējs jautā, vai es viņu gadījumā neapdzenu jau kādu trešo reizi. Citam šķiet, ka varētu būt septītā. Nav smieklīgi. Turpinu savā gaitā. 

Pirms starta pētīju karti un saskaitīju, ka trasē varētu būt desmit ūdens šķērsošanas vietu. Izrādījās, ka ir tikai viena pati – neliels strautiņš. Tas izskatījās pārbraucams, taču tikai līdz pusei – iebraukt varēju, priekšējais rats iestiga, un tur arī paliku. Vilku ārā un uzsaucu sekotājam, ka tur tomēr ir dziļš, bet izrādījās, ka viņam nemaz nebija domas tur braukt iekšā. Nu jā, pārējās iedomātās ūdens vietas bija tikai izobāras. Hihi. 

Trase liekas viegla. Nopietni. Interesanta, taču neesmu ne baisi aizelsies, ne piekusis, tomēr kilometri skaitās. Ceļi, izcirtumi, takas. Dažādība. Izbraucu no meža un pēkšņi apkārt paveras tāāāāāds plašums! Esmu kāda kalna galā. Tik smuki! 

Minot kādu ātrumposmu, iemalkoju drusku sava garšūdens un kā profs nometu pudeli zemē. Pudele gan man mīļa, tāpēc uzreiz piestāju to savākt. Citā vietā uz ceļa izcirtumā atradu pumpīti, kāds no priekšgala steidzies un tā varbūt nometis lieko svaru. :) Nekas, dabūs atpakaļ finišā. Un vēl stāsta, ka labas mantas zemē nemētājas.. 

Gals jau nojaušams, jo dzirdams komentētājs (godīgi saku, ka tas nemaz neuzmundrina, kad zini, ka esi turpat pie finiša, bet vēl jāmet loki ap to, uzreiz klāt netiekot). Pēdējos kilometrus braucu kopā ar kādu "Vīri 30" grupas braucēju, kurš tagad mani nez kāpēc tīši laiž garām. Gandrīz atkal pašauju garām vajadzīgajam pagriezienam savādi izvietotu norāžu dēļ. Vēl kārtīgs stūmiens stāvā kalnā, nobrauciens pa slēpošanas kalnu, vēl viens kāpums, kas nebeidzas tur, kur gribējās, daži līkumi un vēl viens nobrauciens pa slēpošanas kalnu. Ar ieskrējienu un pēdējo apdzīšanu pēdējos metros finišs klāt. Tiešām 50 km, man jau būtu paticis vēl. 

Rezultāts tāds, ka nekādu pārmaiņu – par desmit minūtēm ātrāk kā Smiltenē (tur gan bija garāka trase), tikpat daudz minūšu atpaliku no līdera kā Smiltenē, un vieta grupā arī tieši tā pati, kāda Smiltenē. Nebūtu čakarējies tur trases pirmajā pusē, būtu augstāk. Toties pēc Smiltenes posma rezultātos noskatītie vārdi šoreiz tiešām tika atstāti aizmugurē, līdz ar to vismaz kaut kas tomēr ir sasniegts. 

Pēc finiša viens no organizatoriem teica, ka trase tika marķēta diezgan ekstrēmos apstākļos (iepriekšējā dienā Latgalē plosījās negaisi). Droši vien tāpēc dažas vietas bija paviršākas. Trases beigu pusē vairākās vietās bija saliktas zīmes "X - nepareizs ceļš". Tās būtu noderējušas daudz ātrāk. 

Ja neskaita tās problēmiņas, tad visādi citādi trase un sacensības man patika. Bija interesanti. Nelikās grūti. Bija labi. Paldies organizatoriem par cenšanos un vienu garu, jaunu apli! :)

Ieskatam pāris video ar skatiem apkārt un no trases:

Mājupceļā uz Siguldu gan vairs nekur nenomaldījos, braucu un dziedāju līdzi dziesmām. Latgalē ir smuki. Pa ceļam bija tāds skats ar pakalnu, kuplu kociņu un zaļu zāli, ko nevarēja nenofotografēt. Un pēc nepilniem simt metriem zīme "Andreja Upīša novads". Nu jā, skaidrs. Plašumi, lauki, meži, Daugava. Wīī! Glāžšķūņos arī biju, rūķīšus nemanīju.

 
Ierakstu arhīvs