Pagājušajās brīvdienās norisinājās Trek MTB maratona 2. posms Smiltenē. Pilnīga klasika, joprojām mana mīļākā trase.
Vispār bija tā, ka no sākuma domāju, ka šogad izlaidīšu visas vai vismaz gandrīz visas sacensības, taču tad Trek-isti piedāvāja ar lielu atlaidi tikt pie sezonas abonementa dažiem potenciālajiem, kam arī paspēju pieteikties, un, lai gan uz Ventspili neaizbraucu, nu jau vairs nekāda iemesla izlaist Smilteni. Komandu pārstāvēju viens, bet uzreiz, iestājoties rindā pēc numura, satiku arī xde un Smitu, ar kuriem reiz piedalījāmies 24h MTB četrinieku komandā. Smits it kā ir komandā, bet viņš diez vai vairs tā jūtas..
Iemesli, kāpēc šogad tik švaki ar motivāciju uz sacensībām, ir vairāki. Viens no tiem arī tāds, ka pa mežu šosezon esmu nobraucis labi ja pārsimt kilometrus. Tas ir nekas. Un tagad pirms Smiltenes uz MTB nebiju sēdējis trīs nedēļas. Braši.
Trek sacensībās kā jau Trek sacensībās – saulīte spīd, pavisam silts, runīgs komentētājs, sakarīga publika, nav lieli cilvēku bari. Organizatori šogad ieviesuši dalībnieku limitu – līdz 500 braucējiem kopā abās distancēs. Šajā posmā bija laikam ap 400, tā ka gandrīz jau.
Ņemot vērā iepriekšminēto par fizisko sagatavotību, ieņēmu pēdējo starta koridoru, pie kura esošā informācija vēstīja, ka tas paredzēts braucējiem, kas plāno finišēt trīs līdz četru stundu laikā. Mans laiks visdrīzāk (cerams) būs labāks, bet nav arī nekāda prieka startā maisīties pa vidu, ja nu visi tik ātri, tik ātri. Redzu, ka xde ir iepriekšējā koridorā. Smits brauks īso distanci, teica, ka uz garo vēl nav satrenējies. Garā ir apmēram 50 km, kas pēc kilometriem it kā nav daudz, taču, aptuveni zinot Smiltenes trases iespējas, pēc sajūtām 50 km būs gana daudz.
Uzreiz pēc starta dažas minūtes jābrauc pa mototrasi, kas šogad liekas vieglāk kā citus gadus, vai nu mitrāks, vai mazāk smilšu, bet iet labi. Pārsimt metru pa asfaltu un mežā iekšā. Pirmais sastrēgums pie neliela tiltiņa purvā, viena no retajām drūzmēšanās vietām, bet visi raiti kustas uz priekšu. Tālāk jau viss vienkārši – es saprotu, ka tomēr un joprojām varu braukt diezgan ātri, tāpēc iespēju robežās starp citiem braucējiem dodos uz priekšu. Saprotu, ka man tomēr joprojām patīk braukt!
Pēc 22 minūtēm pamanu priekšā xde! Beidzot. Un, jā, tātad atkal biju iestājies nepareizajā koridorā. Pamazām viņu noķeru, papļāpājam, viņš ir atpūties un dodas uzbrukumā priekšējām pozīcijām. Es toties jūtu, ka man TĀDS ātrums šķiet drusku par lielu, šur tur aizķeros un atpalieku. Pēc kādām 15 minūtēm atkal viņu noķeru, papļāpājam, pamanu, ka viņš taču patiesībā brauc ar single-speed. L33t! Tālāk lielākoties braucam vairāk vai mazāk tuvā attālumā viens no otra, dažreiz es kādu gabalu priekšā, dažreiz viņš. Grupām astēs nesēžu – ja jūtu, ka varu ātrāk, tad labāk braucu garām.
Trase ir interesanta. Trase, ja pavisam godīgi, ir aizraujoša! Atceros daudzas vietas no iepriekšējiem gadiem. Šis tas ir pamainīts, bet ir ļoti interesanti. Gan stāvi, līkumoti nobraucieni pa šaurām, slīpām takām, gan ātrāki posmi, gan lēzenāki un stāvāki kāpumi. Meži, izcirtumi, pļavas, ezeri.
Nožēloju, ka nebija līdzi fotoaparāta. Tur bija tāāāds skats! Spoža saule, augstas priedes, garas, taisnas ēnas un apakšā kuplas melleņu mētras. Viss tik zaļš. Skaisti!
Uz kilometriem sirdsmiera labad neskatos, velodators rāda saskaitīto laiku, kas man vispār neko daudz neizsaka. Lielākā daļa trases nobraukta, un es vēl joprojām esmu diezgan tīrs, viss sauss. "20 km līdz finišam". Nu labi, padaudz, bet vēl varu, līdz šim vēl bija diezgan viegli mīties. Protams, visi ūdeņi un dubļi atstāti uz beigām un seko viens pēc otra. Abulu bija jāšķērso, šķiet, četras reizes.
"10 km līdz finišam". Gribējās gan mazāk. Ai, nu jau man atkal ir parastā kaite – baterijas iet uz beigām, toties vēl pirms laika apdzītie braucēji sāk pa vienam vai diviem iet garām. xde jau sen kā nemanu, viņš arī ir priekšā.
"5 km līdz finišam". Ja te būtu beigas, būtu ļoti forši. Bet vēl gluži nav. Tālāk jau sākas parastais scenārijs – man vienalga, cik ātri vai lēni, bet galvenais tomēr aizbraukt līdz finišam. Bridiens pa tuneli, rāpšanās kalnā, vēl joprojām taciņas, kurās krata tik ļoti kā vēl nekad. 3 km, 2 km.. Beidzot tiltiņš, ezers un stadions, kurā šoreiz, par laimi, nav jālīkumo tik daudz kā citus gadus. Vēl pēdējā cīņa par sekundēm ar kādu citu braucēju un finišs. Braucot pēdējos kilometrus, man bija izteikta "tukšās riepas" sajūta – tik izteikta, ka pat sāku prātot, vai tik lēnā tempā zaudējot gaisu, es izvilkšu līdz finišam, vai tomēr nāksies finišēt kājām.
xde finišējis divas minūtes pirms manis. Veselas divas minūtes! Turklāt viņam ir ne vien singlspīds, bet arī cietā dakša. Viņš taču ir monstrs! Papusdienojam, papļāpājam, dodos uz mašīnu taisīties un drīz vien redzu, ka Smits arī finišē.
Šajā brīdī arī varētu likt punktu, bet es tomēr palieku līdz beigām, lai noskaidrotu, ka pēc apbalvošanas loterijas tomēr nebūs, heh..
Komentētājs vairākas reizes pirms starta un pēc finiša minēja, ka šoreiz dzirdināšanas punktos neviens glāzītes nepasniegs, pašiem jāstājas un tā, bet abās vietās tās tomēr varēja dabūt, nemaz neapstājoties. Tāda prakse ar glāzītēm esot tikai Latvijā, tāpēc organizatori vēlas no tā atradināt braucējus, lai tie pierod pie pasaules pieredzes. Bet nunez, kas tur kam tur nebija pateikts, jo nekas nebija mainījies. Es neiebilstu, es to pat pamanījos izmantot. :/
Trase man ļoti patika. Atkārtošos, bet tiešām. Arī iepriekšējās sezonās šī trase visvairāk palikusi atmiņā kā pati labākā. Tā ir ļoti interesanta un dažāda. Pilnīgi visas vietas nebija braucamas, dažās kāpu nost, lai stumtos augšup, bet nobraukt varēja visur, pat tur, kur bija apzīmēts ar sešām bultām.
Nākamais Trek posms būs Apē, kur jābrauc gan pa Latviju, gan pa Igauniju, ir ļoti smuki, bet laikam būs arī ļoti apnicīgās kratīšanās pa pļavām. Vēl tur būšot "dzelksnis pakaļā" un igauņu cūkas. Es vēl pilnīgi skaidri nezinu, vai uz to došos. Būtu forši tādu gabalu līdz Apei braukt kompānijā, bet tad jau redzēs. Katrā ziņā vismaz pieteicies esmu.
Paldies organizatoriem par sacensībām, smilteniešiem par trasi un visiem par jauko dienu!
(Aizbraucot mājās, pārbaudīju "tukšo" riepu – tā bija tāda pati kā pirms starta. Tās bija tikai manas iedomas un zemapziņas attaisnojums, kāpēc tad man tik grūti iet beigās..)
