Zinkā. Smiltene tiek saukta gan par MTB šūpuli Latvijā, gan par Monako trašu izveides iespēju dēļ, un tas ir diezgan pamatoti.

Pagājušajā sestdienā, 30. aprīlī, Smiltenē sākās 2011. gada Trek-Philips MTB maratona seriāls. Sākās tā diezgan izteiksmīgi.

Diena tāda saulaina, taču vējaina un pavēsa. Vispār, cik esmu bijis Smitenē, tā bijis vienmēr. Ierodos laicīgi, minūte rindā pēc numura un čipa, viss normāli. Drusku iekožu, iesildos un domāju, kurā starta koridorī stāties (to drīkst brīvi izvēlēties). Pirmais ir ar paredzamo finiša laiku "līdz 2:30", otrais – "no 2:30 līdz 3:00". Abi divi pilni, ka vairs neiespraukties. Komentētājs vēl nosaka, ka paskatīsies, vai tiešām tie visi finišēs tik laicīgi un nav pārvērtējuši savas spējas. Stājos trešajā – "no 3:00 līdz 3:30", tur vēl pietiekami vietas. Bija arī ceturtais – "gan jau uz apbalvošanu paspēšu" ar dažiem braucējiem.

Starts pavisam mierīgs, bez šāvieniem. Kā parasti sākumā līkumošana pa mototrasi, gabaliņš pa asfaltu un tad jau iekšā mežā. Bars nav liels, nekādas saķeršanās un stresa. Putekļu gan netrūkst.

Drīz vien klāt pirmais tiltiņš ar dubļiem, saknēm un šaurām vietām starp kokiem, kur daļai jānokāpj, taču daži vēl mēģina braukt, kamēr var, arī es un kāda igauņu meitene. Blakus iet braucējs Trek komandas formā un brīdī, kad izskatījās, ka igauņu meitene iestigs un uz priekšu vairs netiks, viņš to ar roku pieturēja, lai nezaudē līdzsvaru, un izstūma no dubļiem. Kur vēl ko tādu var redzēt?

Tālāk jau viss kā parasti – pilns ar taciņām, vairāki meža ceļi, gravas ar stāviem, līkumotiem nobraucieniem un stāviem, līkumotiem kāpumiem. Interesanti, lai gan man nāk miegs. :) Kad varu, braucu garām pārējiem braucējiem, kas pamazām izretojušies. Trase ir sausa, tikai dažas dubļainākas vietas.
Pirms starta apbruņojos ar roku un ceļu sildītājiem, kas brīžiem karsē mazliet par daudz. Pirms sacensībām vienmēr atceros, ka braucot tāpat būs karsti, jo mežā nav vēja, taču to grūti sev iegalvot pirms došanās uz starta koridoru, kad kārtīgi pūš un ir pavēss.

Pirmajā gadā, kad startēju Trek-Philips Smiltenes posmā, biju pārsteigts par trasi – tajā bija maz vietu, kur varētu droši pasniegties pēc dzerampudeles, jo visu laiku jālīkumo pa takām, jātur stūri. Šogad bija ļoti līdzīgas sajūtas. Pie dzeršanas, protams, tiku (pudelē bija ielieta jau pārbaudītā un par lielisku braukšanas padzērienu atzītā bērzu sula), bija arī drusku mierīgāki ceļi mežā. No tādām pilnīgi vienkāršām vietām atceros tikai divus pārsimt metru garus posmus pa granteni. :)

Pirmā stunda garām, viss normāli. XC.lv forumā bija minēts, ka trase ir 95% tāda pati kā pagājušajā gadā. Braucot atceros daudzas no vietām, izcirtumi ar tik plašajiem panorāmas skatiem, stāvie, tehniskie nobraucieni (jau minēju, taču tie atmiņā paliek labāk par grūtiem kāpumiem). Pie pirmā dzeršanas (nē, "dzirdināšanas") punkta piestāju papļāpāt ar apkalpojošo personālu. Kur steigties? Puse distances vēl laikam nav.

Tuvojas otrā stunda. Sāk tirpt mugura, bet citādi normāli. Pa laikam redzu kādu priekšā, zinu, ka kāds ir aizmugurē, taču lielākoties visi jau brauc savā gaitā un apdzīšanas notiek reti. Slavenie "amerikāņu kalniņi", mm.. Kas nezina – mežā ir taisns, mazliet smilšains ceļš, kas iet pār trijiem milzu kalniem. Lielā ātrumā un ar tramplīniņiem lejup, pēc tam lielākoties ar inerci augšup. Un tad atkal. Un vēlreiz. (Šķiet, ka bija trīs.)

Parādās zīme "10 km līdz finišam". Nodomāju, ka tad jau pēc pusstundas būšu finišējis. Apdzenu Ingrīdu (zināma Trek komandas pārstāve) kādā kāpumā. Pēc brīža viņa pārī ar kādu braucēju ("Nissan" uz pēcpuses) aiziet garām. Otrais dzeršanas punkts, nav laika stāties, te notiek cīņa! Paiet laiciņš un atkal viņu (vai abus?) apdzenu. Ne tāpēc, ka ļoti gribēju, bet tāpēc, ka varēju.

Priekšā Abuls pirmoreiz! Pirms starta stāstīja, ka to varēs šķērsot sausām kājām, esot uztaisīts šaubīgs tiltiņš, kas, protams, būs lēnāk, toties sausāk. Improvizēto tiltiņu pamanu tikai tad, kad jau esmu izbraucis cauri upītei.

Priekšā Abuls otrreiz! Šoreiz nekādu tiltiņu nemanu, ūdens ir vairāk un kājas pavisam slapjas. Atpakaļ neskatos, taču pēc šļakatām dzirdu, ka aizmugurē netālu atkal ir Ingrīda.

"5 km līdz finišam". Skaidrs, ka iepriekš plānotajā pusstundā finišā nebūšu, lai gan var saklausīt, ka tas turpat netālu ir, dzirdama sacensību komentēšana, daļa noteikti jau finišējuši. Ingrīda pabrauc garām un saka, ka tās kilometru zīmes ir nogalinošas. Tā ir, tie parasti skaitās krietni ātrāk. Man vairs nav vēlēšanās viņu ķert.

"3 km līdz finišam". Varētu domāt, ka beigas būs vieglākas, jo pilsētas tuvums un trases nobeigums, taču tieši tagad ir pamatīgi kalni, kratīšanās pa saknēm un ložņāšana pa mežu.

Parādās šoseja, tai blakus asfaltēts celiņš, pa kuru krata vairāk kā mežā, un tunelis zem šosejas, kur plūst Abuls. Tātad trešā reize. Par šo vietu bija vislielākā nepatika pirms starta, jo aprīlī ūdens nevar būt pieņemamā temperatūrā, tāpēc labi atceros sajūtas muskuļos vēl no pagājušā gada (un tas bija maijā). Cerību stariņš bija sacensību komentētāja vārdi, ka šogad Abulam varēs tikt pāri ar sausām kājām, lai gan tas, protams, prasīs mazliet vairāk laika. Nekā tāda. Iebraucu ūdenī un sāku brist. Pēc brīža sāku brist ātrāk, jo ir fckin auksts!
Čunčinu tālāk, finišam jābūt drīz. Kaut kā šķiet, ka Smiltenē vēl bija jābrauc kalnā pa bruģi, taču tagad sāku šaubīties, vai tas tiešām bija Smiltenē.

Pēdējais kilometrs. Iebraucu kartinga trasē, priekšā redzams viens braucējs, kas ik pa laikam atskatās, taču pārāk tālu, lai es viņu noķertu. Atskatos arī es – aizmugurē kāds ir, taču izskatās pietiekami drošā attālumā. Pirms tam nebija jābrauc pa tik klajām vietām, taču te vējš ir pamatīgs. Finiša taisne un tieši pretvējš! Īīīīīīīk.. Atskatīties vairs negribu, taču šķiet, ka saklausu kādu aiz muguras ātri minamies. Kā tad, finiša līnija un viņš ir blakus – tomēr noķēris mani, taču šķiet, ka viņam dažu centimetru pietrūka. Viss.

Finišs sasniegts pēc 51 km un gandrīz trijām stundām, no absolūtā līdera atpaliku aptuveni 40 minūtes. Škrobe, ka palaidu Ingrīdu, viņa minūti man priekšā (un 2. vieta starp sievietēm). Pēc tam papētīju rezultātus, atzīmēju dažus zināmu braucēju vārdus, nospraudu mērķi, kurus man nākamreiz jāuzvar. Nākamreiz varbūt arī man jāielien ātrākā koridorā.

Kopumā esmu apmierināts ar sacensībām. Trase bija ļoti interesanta. Tehnika darbojās normāli – ne ideāli, bet normāli. Velo pēc sacensībām pat diezgan tīrs, kā nekā trīsreiz noskalots upītē. :) Pats pietiekami labi sadalīju spēkus līdz beigām. Rezultāti.. Nu, tos vienmēr gribas labākus. Vajag vairāk mīt!

Paldies trekistiem par lieliski noorganizētajām sacensībām! Paldies Smiltenes MTB entuziastiem par tik foršo trasi! Un paldies arī sakarīgajiem dalībniekiem (trīs izmestas želejas paciņas mežā tomēr pamanīju).

Nedēļas beigās jau (jau!) pirmās velo sacensības šajā sezonā. SEB MTB (LOL) sacensības, protams, tiek ignorētas, joprojām koncentrējoties uz Trek Philips MTB sacensībām. Šim sacensību seriālam šogad būs veseli seši posmi – divreiz vairāk kā iepriekš! (Diemžēl ne par to pašu cenu.) Pirmās sacensības tāpat kā iepriekš – Smiltene, Pļaviņas un Ape (klasiskais SPA), pēc tam Talsi, Cēsis un Ventspils. Ja uz Cēsīm vēl droši vien, tad tālumā līdz Talsiem un it īpaši uz Ventspili gan diez vai došos.

Pa ziemu tomēr nesanāca braukt tik cītīgi kā iepriekš bija domāts, jo tik daudz sniega un tāds aukstums nebija gaidīti, tāpēc lielākoties aktivitātes ārā bija sniega rakšana, slēpošana pa mežiem vai no kalna, vien dažas reizes paminot uz velo.

Šajā svētdienā sarīkojām nedaudz plašāk apmeklētu treniņu, un es nolēmu kārtīgi notestēt savu velo pirms Smiltenes kalniem, mēģinot uzmīties slēpošanas kalnā.
Pagājušo sezonu nobraucu ar vienu transmisijas komplektu (ķēde, kasete, priekšējie zobrati un kas tur vēl), tāpēc bija skaidrs, ka tas viss būs jāmaina, jo detaļas būs nolietotas un izdilušas. Taču tā kā joprojām viss labi slēdzās un ripoja, tad to biju domājis darīt vēlāk, kad citādi nevarēs un būs brīvāks laiks. Vajadzīgās detaļas jau bija gan pasūtītas, gan saņemtas.

Tā nu, mēģinot uzbraukt kalnā, ķēde – knik-knik-knik – ieplīsa trīs vietās, bet ceturtajā – pārplīsa! Tik labs stresa tests, ka labot, īsināt un likt kopā vairs nebija jēgas. Vismaz labāk tagad nekā kaut kur Smiltenes mežos.
Lēnā garā pastaigājoties aizgāju līdz mājai, paņēmu otru velo un tomēr devos treniņā, kur nejauši satiku pārējos. Otrs velo man ir tāds asfaltam domāts – ar vājām bremzēm, dažiem strādājošiem pārnesumiem, cietu sēdekli un 1.3" slikiem. Šiem plānā vēl Siguldas un Turaidas kalni, kas man bija pavisam viegli (kā nekā es vēl pavisam svaigs), pēc tam serpentīns un tad līdz Kājnieku tiltam uz Velnalas pusi un atpakaļ. Par to gan drusku pašaubījos, vai varēšu pa mežu ar šo velo tikt līdzi.

Kratoties pa strauji lejupejošo un akmeņaino meža celiņu, atcerējos, ka tāds taču bija mans plāns!

Pagājušajā vasarā pēc 24h MTB sacensību līdzjušanas klātienē nolēmu, ka nākamajās gan noteikti jāpiedalās kaut solo klasē (pašlaik gan nav informācijas, ka šogad 24h sacensības vispār būs). Pēc tam meklēju info, kā gatavoties tādām sacensībām, un viens no ieteikumiem bija, ka jātrenējas ilgi (iiiilgi, daudzas stundas), braucot ar cieto dakšu un visādi citādi mežam mazāk piemērotu velo, trenējot izturību un prasmi izvēlēties pareizākās braukšanas vietas, jau neapzināti izvairoties no saknēm un bedrēm, kā arī pierodot pie nemitīgās kratīšanās. Un tad! Sacensību dienā pārkāpjot uz pareizo MTB velo (amortizētā dakša, 2.1"+ riepas, dīvāns sēdekļa vietā, ..), būs krietni vieglāka un patīkamāka sajūta, braucot liktenīgo diennakti. :)

Nu jā, nākamajā dienā izbraucu to pašu maršrutu un jau bija pierastāk. Līdzīgas sajūtas bija agrāk pavasara sākumā, kad biju braucis pa asfaltu un tad uzkāpu uz sava MTB. Uzreiz liekas, ka var lēkt no visiem augstumiem un nobraukt pa visiem stāvumiem. :)

Bet par Smilteni. Pagājušajā gadā vispirms bija Pļaviņas, tad Smiltene un Ape. No visām pagājušā gada sacensībām (nebija daudz) Smiltenes trase man patika visvairāk. Pļaviņās bija grūti, jo tās bija sezonas sākumā un ir Pļaviņas. Apē par daudz braukšanas pa pļavām. MTB nav jābūt līdzenai trasei, bet pļavu daudzums tur tomēr visu braukšanas prieku sabojāja. Tāpēc Smiltene man patika vislabāk. Šogad gan tur visvairāk biedē Abula pēdējā šķēršošana, kur jābrauc zem ceļa pa tuneli – ūdens noteikti būs drausi auksts. :(

Saplīsušo velo jau vakar nogādāju darbnīcā un ceru, ka tas būs gatavs laikā.

Svētdienas vēlās pēcpusdienas treniņbrauciens – fotoaparāts un auzu cepumi mugursomā, kļavu sulas ūdenspudelē, plānais apģērbs trīs kārtās, piesprausts pleijerītis un aiziet! Pavasarīgs izbrauciens no Siguldas līdz Inciemam, pārsimt metru pa Valmieras šoseju un lēnā gaitā atpakaļ. Siiiiilts! Pa ceļam pie stūres, protams, mielošanās ar cepumiem un sulu.

Zinkas man pavasarī patīk? Peļķes gar ceļa malām.

Parasti peļķes, protams, ir.. peļķes. Taču pavasarī, kad sniegs kūst un saule silda, peļķēs spilgti atspīd viss tas, ko parasti neredz – mākoņi un garām slīdošās koku galotnes.

Slinkā sezona sāk beigties!

Pagājušajās brīvdienās bija tik pavasarīgs laiks, ka, neskatoties vēl nepārciestajām iesnām, nenoturējos un devos ārā.

Sestdien no rīta uz kalnu ar slēpēm (kamēr vēl var), pēc tam pēcpusdienā uz distanču slēpēm (kamēr vēl var). Kalns bija diezgan mīksts, taču lietojams. Bet ar distancenēm aizšļūcu līdz Silciema stacijai un atpakaļ – sen to gribējās. Pirms tam izmetu loku pa Lorupes gravas trasīti, taču tur gāja pavisam grūti – mežā sakritis tik daudz skuju, ka nemaz neslīdēja uz priekšu, pa klajumiem gan gāja labi, tur tāds ledains sniegs. Stacija izrādījās tuvāk nekā biju domājis – šurp turp kopā bija vien ap 12 kilometriem lēnā gaitā.

Svētdien no rīta arī uz kalnu, taču tas bija tik nejēdzīgi mīksts, ka nobraucu vien dažas reizes. Solīja pavisam siltu dienu, līdz pat +10°C, tāpēc vēlāk sataisījos un devos velobraucienā. Bija ļoti apmēram tāpat kā tajā attēlā augstāk – it kā nekas daudz, tikai divreiz līdz Raganai, kopā ap 45 km, taču, beigās dodoties mājup, bija grūūūti. Pat iedomājos par evakuatora izsaukšanu, taču par laimi pietika ar divu backup šokolādes batoniņu notiesāšanu, lai lēnām aizripinātos līdz mājām. Stīvums jūtams vēl šodien.

Jāsāk mīt! Nākammēnes jau (!) tiek atklāta sacensību sezona. (Tomēr pavasar's ir jauks un gaidīts.)

Vakar vakarā tiešām dzirdēju nu jau pieklusušu sisisisisisināšanu. Vēss, pirmās salnas. Augusta pēdējā diena.