Visu vasaru biju palaidis garām, ka gandrīz katru trešdienu Biķernieku trasē notiek tik jauks pasākums kā VIPsport Veloapļi! Starts septiņos vakarā (var startēt arī vēlāk), jānobrauc septiņi apļi jeb 40 km. Tas ir tāds kā treniņš sacensību režīmā vai amatieru sacensības treniņrežīmā, var braukt ar šosejnieku, MTB vai fiksīti (ja vien ir bremzes), vakar bija viens arī ar guļamvelo. Balvu tikpat kā nekādu, katrs piecdesmitais finišētājs tiek pie cēnera, dalības maksa ir 2-3 lati. Pasākuma mērķis ir trenēt braukšanu grupā un vienkārši regulāri braukt. Otrdien uzzināju, ka tāds vispār notiek, pieteicos un jau trešdien piedalījos.

Pavēlu izbraucu no dzīvokļa, biju Biķerniekos kādas 15 minūtes pirms starta, tāpēc skaidrs, ka vienatnē apli izbraukt vairs neizdosies. Pacīnījos ar numura pielikšanu, pariņķoju pa mazo apli. Pūš spēcīgs vējš. Trasei visas ieejas ir ciet, viss aplis tikai riteņbraucējiem, diezgan droši, ka nesaskriesies ar nepiederošām personām. 

Uz starta stājos beigu galā, jo nav ne jausmas, cik ātri notiks braukšana, cik ātri varēšu braukt es, vai brauks barā vai rindiņā sēdēs aizvējā, vai vispār pa vienam. Ir arī dežūrbraucējs, kas visu laiku brauks ar ātrumu 30 km/h, un aiz viņa var braukt tie, kam tāds ātrums liekas vispiemērotākais. Pēc starta kādu pusminūti braucu ar viņa baru, bet nu paklau, 30.. Lielā grupa jau ir pie pirmā līkuma, izskatās vēl noķerama, ko arī mēģinu darīt, pamazām savācu aiz sevis dažus braucējus, brīdi pasēžu aizvējā, bet viņus noķert vairs nevaru, toties pie apļa beigām mūs panāk cita neliela grupiņa, kurā ir arī Rausis un Natālija ar tandēmu. Ok, braukšu ar viņiem.

Mana pirmā apļa vidējais ātrums gandrīz 37 km/h. Tā arī turpinām. Ātrums gan mazliet krītas, bet man joprojām nav īsti skaidrs, kā te pareizi jābrauc – vai man vajadzētu vienkārši sēdēt aizvējā, vai arī te tomēr ir kā sacensībās, un es varu braukt ātrāk, ja jūtu, ka varu braukt ātrāk. Viens no mūsu grupiņas mēģina taisīt atrāvienu, taču ne uz ilgu laiku, tāpat viņu noķeram. Vai ar mani būtu tāpat? Pēc kāda līkuma nolemju pamēģināt. Apdzenu dažus priekšējos un uzņemu ātrumu 38-42 km/h, atpakaļ neskatos, taču izklausās, ka tas nav bijis atrāviens, bet gan viņi sēž man astē. :) Kas arī ir labi, jo 1) es braucu savā ātrumā un 2) var nomainīties un atpūsties. Pēc pāris kilometriem mani nomaina. Labi! Tā arī jāturpina – kad grupas ātrums ir mazāks par to, kādā es gribu un varu braukt, tad jāsāk to vilkt.

Man jau būtu paticis, ja mēs mainītos "pa īstam", piemēram, ik pēc 200 metriem priekšējais pabrauc sāņus, lai nostātos beigās, un tā katram būtu iespēja pavilkt grupu, bet tā te nenotiek, dažas reizes pa priekšu brauc kāds cits, pārējie nav ieinteresēti pastrādāt, tāpēc lielākoties mēs ar Rauša tandēmu velkam savu grupiņu (viņš vairāk, jo viņi ir divi). Cik tā īsti ir liela, tā arī neuzzinu, jo ne reizi nenonācu līdz tās beigām, bet nu kādi desmit varbūt bijām, jo reizēm uzlasījām kādu atpalicēju no lielās grupas. Ir forši, man patīk!

Iebraucot sestajā aplī, mums priekšā no boksiem izbrauc mašīna, kas, kā saprotu no nolikumā lasītā, nozīmē, ka aiz mums parādījusies lielā grupa, kas mūs drīz apsteigs par apli. Līkumā pametu skatu atpakaļ, kā tad – bars nāk. Nākamajā taisnē taisos nomainīt Rausi, varbūt varam vēl kādu brīdi neļauties noķeršanai, taču, kad esmu viņam blakus, mums aiziet garām vairāki braucēji. Saminstinos. Kas tālāk? Mums sacensības beigušās, tagad prātīgi jāpalaiž viņus garām un jāripinās līdz beigām? Pēc nolikuma par apli apsteigtajiem jābrauc tikai pa labo pusi, mēs esam otrā. Rausis uzsauc, lai sēžos viņiem astē. Nu, labi!

Viņi jau kādus 30-40 metrus priekšā, taču izdodas noķert, ātrums gan liels. Šķiet, kādi pieci, seši braucēji, taču laikam tikai vienam ir numurs. Hmm? Daži ar MTB. Tā ir īstā līderu grupa? Viņi nesas labā ātrumā un visi ik pēc brīža skatās atpakaļ, kā arī mainās pēc maza brītiņa, taču nevis tā smuki, bet aizņemot gandrīz visu trases platumu. Kad pienāk mana kārta vilkt, es arī to daru apmēram tikpat ilgi, bet nu skaidrs, ka tas nav priekš manis – ātrums līdz 46 km/h, un ar manu velo, kas ir tuvāks MTB nekā šosejniekam, tas ir stipri pagrūti. Turklāt pieļauju kļūdu, nobraucot malā uz labo pusi (jo jāapdzen pa kreiso), bet turpat līkums uz labo pusi, tāpēc strauji jābremzē, jo viņi man nogriež ceļu. Tas gan nav sāpīgi, jo jau pirms tam man bija skaidrs, ka ar viņiem es vairs neturpināšu. Piespiežos pie labās malas, drošības pēc ieslēdzu aizmugurējo lampiņu :)) un skatos, kā trases sarežģītākajā vietā pie kalniņiem man garām panesas kādi 50-60 braucēji.

Ko tālāk? Mūsu grupiņa ir izjukusi, kāds, iespējams, ir pievienojies lielajam baram, pārējie, iespējams, uzmanīgi palaiduši garām lielo baru. Pamanu vienu pazīstamu formu, pievienojos. Tālumā pamanu Rauša tandēmu, jānoķer! Tas arī izdodas, un mūsu nelielā grupiņa dodas pēdējā aplī, kas gan ir mazliet sarežģītāks, jo pa priekšu lēni brauc tie, kas atsildās pēc finiša. Apļa otrajā pusē atkal piesakos pavilkt, taču kājās beidzot tomēr ir jūtams nogurums. Vēl var, bet vairs ne ilgi. Finišs, numura atdošana, neliela papļāpāšana. Pēc laba brīža finišē trīsdesmitnieki.

Bija ļoti forši. Ja laiks būs labs un pasākums vēl notiks (paredzēts līdz septembra beigām), tad noteikti braukšu vēl. Vidējais virs 36 km/h, laiks ir stunda un dažas minūtes. Ātri viss notika! Nākamreiz, iespējams, jau uzreiz pievienošos lielajai grupai, :) taču bija forši arī mūsu nelielajā bariņā, vismaz varēju izpausties, lielajā grupā gan jau vien sēdētu aizvējā.

Pasākumu komentēja Kaspi4, tas pats, kurš parasti ir Trek sacensībās. Viņš teica, ka šosezon visa šī organizēšana sanāk diezgan mīnusos, taču nākamgad tas viss jau ir paredzēts mazliet nopietnāk un tādas kā tiešām amatieru šosejas sacensības tiem, kam XSPORTA sacensības ir pārāk nepieejamas to profesionalitātes dēļ.

Man vēl tikai vajadzētu piedabūt pie dzīvības aizmugurējo mazāko zobratu. Vispār es jau trešo dienu lasu XC.lv foruma attiecīgo sadaļu, skatos veikalu šosejnieku piedāvājumus un pētu sludinājumus.. Tā arī uzzināju par šo pasākumu.