No 21. līdz 25. jūnijam mums bija ikgadējais komandas velobrauciens, kas šoreiz bija pa Latgales pusi. Esmu to kaut cik aprakstījis no sava skatpunkta.

Velobrauciena aprakstā minētie notikumi pauž personīgās domas, kas var nesakrist ar pārējo dalībnieku vai komandas oficiālo viedokli.

1. diena, svētdiena

No rīta visi tomēr esam ieradušies pie stacijas, neviens neaizgulējās. Sajūtas tik un tā diezgan miegainas. Esam četri. Es pats par sevi, Kopijs, kurš pa retam piedalās kādās sacensībās, Lāsmiņa, kura ar velo ikdienā nemaz nebrauc, un Dzintars, kurš it kā braucot diezgan aktīvi.

Vispār bija paredzēts, ka mums varētu pievienoties vēl divas nepazīstamas meitenes un varbūt tomēr arī vēl viens no mūsējiem, taču beigās palikām tikai četri. Sākumā skaits vispār bija ap desmit. Tā ir parasti. :)

Vilcienā ierūmējamies salīdzinoši viegli, bet konduktore ar mums runā tikai krieviski un kaitinoši pareizā tonī paziņo, ka vagonā drīkst būt tikai trīs velosipēdi (te ir pieci). WTF? Dažas minūtes pavadījuši otrā vagonā (kas tīri tehniski ir tas pats vagons), aizgājušie atgriežas, jo izrādās, ka tur traucē pasažieriem vēl vairāk. Pēc tam vaina tiek novelta uz biļešu kontrolieriem.

Izrādās, ka Dzintars tikai vakar vakarā uzzinājis, ka izbraucam šodien. Starp citu.

Brauciens līdz Daugavpilij ir garlaicīgs un prasa daudz laika un izturības. Trešajā stundā sākas dienas maršruta apspriešana, un Lāsmiņa sašūt, kad velomaršrutu grāmatiņā izlasa, ka šodienas maršruts pa Daugavas lokiem prasa "zināmu fizisko sagatavotību". Kopijs viņu mierina, sakot, ka mums jau ir zināma viņas fiziskā sagatavotība – tādas nav. :) Taču gan jau būšot labi. Pirmā diena pēc maršruta garuma būs visgrūtākā – ap 70 km, nākamajās dienās paredzēts īsāks ceļa gabals. Vārds pa vārdam, līdz tiekam pie tehniskajām problēmām, kas varētu piemeklēt. Šī tēma tiek aizskarta pirms ik katra brauciena, jo jau gadiem klīst leģendas par pedāļu krišanu.

Daugavpilī jau silts un saulains, kas patīkami. No pašas pilsētas gan neko daudz neapskatām, tikai tik, cik braucot cauri, un tas bija diezgan ātri. Tramvaji, ielas, cilvēki, pie informācijas stendiem pielīmēta jaunākā "Diena". Jau aiz pilsētas robežām piestājam kādā parkā uz nelielu pikniku. Es beidzot varu pārģērbt civilās drēbes uz piemērotākām.

Pēc laba gabala pa šoseju ceļa malā tiek pamanīta karte, kas droši vien beidzot varētu norādīt velomaršruta sākumu, taču to uzreiz neizdodas saprast, jo karte nez kāpēc uzzīmēta kājām gaisā – ziemeļi ir kartes apakšā. Interesanti, par ko mākslinieks domājis? Tā būs smukāk? Tālāk jau turpinām braukt pa grants ceļiem, un pirmais apskates objekts ir Dinaburgas pils makets Naujenes muzejā-parkā. Nu, makets. Neliela pilīte. Braucot atpakaļ uz pareizo lielceļu, aiz kādas mājas vārtiem stāv divi sunīši un maza meitene. Un visi trīs rej uz mums.

Lai gan gar Daugavas lokiem ir marķēts velomaršruts, tāpat vairākas reizes nomaldāmies, taču tas pieder pie lietas. Varētu pat teikt, ka maldīšanās ir nepieciešama, lai redzētu pēc iespējas vairāk un pēc iespējas vairāk tādu vietu, ko "pareizie" nepamana. Braukšana ir gan pa mežu, gan pa ceļiem pļavās, dažādības pietiek. Sākam apmācīt Lāsmiņu smilšaino posmu pārvarēšanu sub-pro līmenī – uzturēt ātrumu, neapstāties, ieslēgt zemāku pārnesumu.. Viņa arī klausa. Sākumā.

Atrodam Vasargelišku skatu torni, no kurienes paveroties desmitlatnieka skats uz Daugavas lokiem. Nu, varbūt, taču kaut kā nesaskatīju. Droši vien tāpēc, ka maku atstāju lejā, nebija salīdzināmā objekta. Kārtējā kartes pētīšana, un izskatās, ka tālāk jāturpina braukt nevis pa grants ceļu, bet gan gar pašu Daugavu, tas varētu būt īstais ceļš. Ceļš gan ir tur lejā, mēs esam pārdesmit metru virs tā, tāpēc tiek atrasta taciņa, un Lāsmiņa pirmoreiz savā mūžā piedzīvo nelielu DH nobraucienu. Vispār jau nekas traks, taču vienā vietā tāds stāvums, ka, braucot tam pāri, iedomājos, ka varētu mēģināt paraut uz acīm, ja vien aizmugurē uz velo nebūtu uzkrauts tāds balasts. Tālāk jau atkal vidēja maldīšanās, bet, kad beidzot atrasts īstais ceļš, ir jau dziļa pēcpusdiena, tāpēc uzreiz okupējam pļavas stūri, lai ieturētos (Dzintars to sauc par "palaunadzi"). Kārtīgi paēduši, visi turpat starp smilgām arī atlūst. Dažs labs pat pamanās aizmigt. Miers pie zemes.

Pa ceļam stereotipisks skats, kas arī tika gaidīts no Latgales – viens vīrietis velk arklu pa lauku, otrs to vada. Malā stāv daži vietējie līdzjutēji. Eksotika tūristiem.

Vakarpusē iepērkamies Krāslavā vakariņām un brokastīm. Nu, viņi iepērkas, es palieku ārpusē. No vietējā kultūras nama puses garām nāk daudz ļoti saposušos cilvēku bari ar ziediem. Par puišiem man grūti ko teikt, taču starp meitenēm ir ļoti daudz "jēziņu". Kamēr tur gaidu (kādas 20 minūtes! Ko tik ilgi var darīt Maximā?), temperatūra nokrīt no 20 līdz 18 grādiem, un latviešu valodu dzirdu vien pāris reižu.

Pēc neilga brauciena pa šoseju ap astoņiem esam sasnieguši pirmo naktsmītni pie Balta ezera, kur saimnieko tāds omulīgs krievu onkulīt's. Paliekam zemestrīču būdiņā, lai gan saimnieks daudzas reizes mēģina mums piedāvāt labākus apartamentus, taču, tā kā esam ieradušies tikai četri, mums tas ir pārāk neizdevīgi. Vakara gaitā Dzintars uzsāk kārtējo episki ilgo diskusiju ar viņu (šoreiz, piemēram, no plostiem līdz zivīm), kuras laikā pārējie sāk neuzkrītoši mīņāties un žāvāties.

Izrādās par vēsu, lai kāds saņemtos vairāk par vārdiem uz peldēšanos ezerā.

2. diena, pirmdiena

Mostamies ap desmitiem, taču brokastošana un taisīšanās prasa vēl pāris stundas. Vispār pirmdiena ir ar parastu pirmdienas sajūtu.

Jātiek cauri Dagdai līdz Ezerniekiem, kur Ežezers. Pamatīgs pretvējš visu dienu. Un ar to es domāju – tiešām pamatīgs. Pēc nobraukšanas no asfalta uzreiz sākas izteikts Latgales reljefs, taču tas tiek pārvarēts diezgan mierīgi (vismaz interesanti), ja neskaita pēdējos kilometrus, kad ir īpaši mīksta grantene, spoža saule un kalns augšup. Un vējš. Lāsmiņa izskatās pavisam sagurusi, taču neko nesaka. Asfalts tepat aiz līkuma.

Pēc Dagdas Maximas apmeklējuma mums kaut kur vajadzētu laist pa kreisi uz grants ceļu, lai nav visu laiku jābrauc pa šoseju, taču īstais pagrieziens laikam jau palaists garām. Tālāk priekšā būšot vēl viens, kurā mēs ar Kopiju varot nogriezties, lai izmestu riņķīti apkārt Ežezeram. Nu jau tikai mēs divatā. Nonākot līdz tam, arī Kopijs to vairs tā kā negrib, un Lāsmiņa skaidri paziņo, ka šaus tikai taisni. Tā nu es viens braukšu..

Ezerniekos ātri atrodam "Papeles", kur sarunātas naktsmītnes, bet.. EPIC FAIL. Mūs no turienes aizdzen, jo it kā esam ieradušies dienu par vēlu. Skaidroties ar nelaipno saimnieci nav jēgas. Būtu es nepieklājīgāks, gribētu pat teikt "duma kaza". Nez, viņa par svarīgāko mārketinga likumu maz dzirdējusi..? Parāda, kurā virzienā esot tūristu bāze, ka varbūt tur dabūsim gultasvietu, un beidz sarunu. Tūristu bāze izrādās nefunkcionējoša tūristu bāze, tomēr pārvaldnieks / sargs mūs ielaiž. Telpas ir tukšas, toties ar plastmasas logiem. Ir matrači un arī segas varbūt būšot. Ierosinu doties uz nākamo naktsmītni pie Rāznas ezera (+40 km), taču pārējie tam nepiekrīt. Atkal trīs pret vienu, un atkal viņi domā, ka esmu apvainojies, bet nu – mani nesajūsmina doma par palikšanu nolaistā vietā, kas atgādina atvērtā tipa cietumu. Tikai šeit no teritorijas ārā nevar tikt, vārti ir slēgti. Dzintars nosaka "pie komforta ātri pierod", un vēsā un tumšā telpā, kas kādreiz laikam bijis baseins, sākas gara diskusija ar pārvaldnieku par globalizāciju, pasaules resursiem, ekonomisko krīzi un nākotni. Vismaz maksa par palikšanu demokrātiska – lats no katra. Apkārtne arī tīri tā neko, no trīs pusēm ezers, taču arī te ūdens tik auksts, ka pāriet gribēšana.

Pie vakariņām pat dabūjām karstu ūdeni tējai. Ap saulrietu tie trīs dodas izbraucienā pa ezeru ar cauru laivu. Braukt ar to var, tikai ik pa laikam jāsmeļ ārā ūdens. Palieku krastā, jo, "ja četri, tad jāuzvedas ļoti godīgi". Ar viņiem tā godīgi nesanāks, tāpēc arī palieku.

3. diena, otrdiena

No rīta pamostos pusastoņos, nomazgājos un pat sajūtos kā cilvēks. Kamēr pārējie vēl guļ, paņemu kameru, ābolu un izeju pastaigāties pa teritoriju, arī simboliski pafotografēju kaut ko no pamestības, lai nebūtu tā, ka veltīgi esmu paņēmis līdzi fotoaparātu. Pēc kādas stundas esmu atpakaļ, un mani laikam atkal uzskata par slikto, jo pārējos modinu tiiiik agri – desmitos. Nu a ko, vislabāk es jūtos uz ceļa, un, lai gan kļuvis siltāks un saulaināks, atrašanās brīvprātīgā ieslodzījumā tāpat man ne pārāk.

Šodien paredzēts pavisam īss brauciens līdz Kaunatai, ko vajadzētu varēt pieveikt pāris stundās, lai vairāk laika Līgo vakaram. 

Uzreiz tiekam līdz Ezerniekiem, taču tālāk gan vairs ne – apmēram stundu gulšņājam zālītē, apmeklējam divus vietējos veikalus, lai tiktu pie aizsardzības no saules (man jau sūrst kakls), nosūkājam saldējumu, pētām karti un sazināmies ar autobraucējiem, lai pastāstītu viņiem, kad, kur un ar ko ēdamu jābūt klāt. Pa ceļam ir Mākoņkalns, taču tas tiek izmests no maršruta, atstājot to vēlāk vakaram un tiem, kas gribēs. Lāsmiņa par to izrāda acīmredzamu sajūsmu. Neko piemērotāku veikalos atrast neizdevās, tāpēc iesmērējos ar kaut kādu bērnu krēmu. Ķēpa baigā, taču liekas, ka palīdz. Turklāt šodien tiešām ir vasarīgi silts un saulains. Jau esmu ticis pie tipiskā riteņbraucēju iedeguma – brūnas rokas, gaiši pleci un plaukstas, kur nosedz cimdiņi. Turpmākajās dienās gan jau būs vēl izteiktāk.

Lai tiktu no Ezerniekiem līdz Kaunatai, ir jāpievar daudz 10-12% augšup un lejupceļu, tomēr izskatās, ka šodien visi var visu, tas nekādas lielās problēmas nesagādā.

Pa ceļam kopīga pozēšana pie uzraksta "Rēzeknes rajons", uzrāpjoties uz tā, neliela sajūsma, kad beidzot ieraudzīts Rāznas ezers, un ātri vien sasniegta Kaunatas baznīca, kur norunāts randez-vous punkts ar autobraucējiem. Pēc neilgas gaidīšanas arī piebrauc tie, kuri nevarēja vai negribēja mīties ar mums. Murcs tiešām paņēmis līdzi velo! Aiztiekam līdz mājiņai un pamazām iekārtojamies. Šoreiz te tiešām ir visas ērtības – dušas, gultas, ledusskapis un tā.

Pēc iekārtošanās visi saspiežas virtuvē, dzer kvasu, grauž salmiņus un apspriež, ko tālāk, ir tikai pēcpusdiena. Daļa grib uz Rāznas ezeru peldēties, es skaidri zinu, ka braukšu uz Mākoņkalnu, tikai problēmas rada loģistika – līdz ezeram ir divi kilometri, auto ir Murca, tajā visi desmit nevar salīst, turklāt Murcam līdzi ir velo, kuru viņš labprāt palietotu, nevis sēdētu pie stūres. Vienojamies, ka autobraucēji kļūs par kājāmgājējiem līdz ezeram, mēs ar Kopiju un Murcu aizbrauksim līdz Mākoņkalnam un atpakaļceļā sameklēsim viņus pie ezera, lai kopīgi nopeldētos. Viss kūl.

Brauciens trijatā uz Mākoņkalnu ir ātrs, vidēji par kādiem 10-15 km/h ātrāks kā līdz šim, tā normāli ieminām. Esmu noņēmis somas, iztukšojis mugursomu un jūtos brīvs un viegls. Mērķis izrādās tālāk kā biju iedomājies, bet tas nekas, beidzot esam to atraduši, un sākas grūtais kāpiens Mākoņkalnā. Kāpiens ir tāds burtisks, jo līdz virsotnei jāpievar garas trepītes augšup, stiepjot velo pār plecu. Karsts, karsts, karsts! Vidū uz platformas apstājamies, saskatāmies un pakomentējam ar "a moš nevajadzēja".
Bet! ©Godmanis
Augšā skats, protams, tīri foršs, tomēr bija vērts. Vēlāk velomaršrutu grāmatiņā izlasu, ka "Mākoņkalnam ir liels relatīvais augstums – 60 m un ļoti stāvas nogāzes, kas apaugušas ar mežu. Uzkāpšana pa garajām kāpnēm nav viegla, īpaši, ja divriteni nesīsiet līdzi." No shit!

Jā, bet skats uz ezeru tiešām labs. Turklāt izrādās, ka tur ir ne vien nogurdinošas kāpnītes, bet arī līkumots ceļš no pašas virsotnes līdz apakšai (atgādināja Krimuldas serpentīna veco, neuzlaboto versiju), pa kuru pēc tam ātri, ātri notiekam lejā. Interesanti, kāpēc tas ceļš nav pieminēts velomaršrutu grāmatiņā, ja atrodas vien pārsimt metru no kāpnītēm?

Pie Rāznas ezera pamaldāmies, sameklējam pārējos un trijatā taisāmies peldēties. Bet kājāmgājēji, kas te jau kādu laiku sēž, kaut kā smīn. Izrādās, ka ūdens ir ļoti auksts. Un ar to es domāju – ļoti auksts. Ieiet var. Papeldēt arī, taču ilgi nē. Pirmais izbrienu krastā, jo vienkārši salst pēdas.

Līgo vakarā zibeņo no trijām debespusēm, ir sajūta, ka negaiss lēnām nāk arī mums tuvāk, un, lai gan tepat vien ir, tomēr līdz mums lietus tā arī neatnāk. Spīd. Vakars pavadīts samērā mierīgi, sarunām izvēloties visneiedomājamākās tēmas. Garām iet latgaļu līgotāji, kas apdzied visu ko, šķiet, ka saklausu kaut ko arī par mums, kas klusi sēž pie ugunskura.

4. diena, brīvdiena

Nu, labrīt.. Autobraucēji aizbrauc diezgan agri, mēs pamazām vācam mantiņas.

Man jau no paša sākuma bija doma, ka šajā velobraucienā vajadzētu vienu dienu palikt uz vietas, nevis nobraukt kādu posmu katru dienu, tāpēc jau laikus darbā sarunāju, ka diena pēc Jāņiem man būs brīva. Pārējie velobraucēji zināja par manu nodomu, taču vai nu negribēja, vai nevarēja dabūt brīvdienu. Iepriekšējā vakarā gan piemirsu parunāties ar mājas saimnieci, vai man ļautu palikt vēl vienu dienu, tāpēc līdz pat pusdienlaikam nebija skaidrs, ko darīšu tālāk – vai nu braukšu kopā ar pārējiem uz Rēzekni un tad uz Rīgu, vai arī palikšu viens te. Kad jau taisāmies prom, beidzot ir iespēja pajautāt viņai, vai drīkstu palikt. Drīkst! Wii! Pat piedāvāju viņai samaksāt vairāk, jo, nu, māja desmit cilvēkiem man vienam.. Taču viņa atsakās. Ko vēl var vēlēties? Brīvdienu māju "Pie Rāznas" tātad var rekomendēt arī citiem.

Pavadu līdzšinējos līdzbraucējus dažus kilometrus, atgriežos Kaunatā un dodos iepirkt kaut ko ēdamu un dzeramu. Vēl nezinu, ko tieši sadarīšu, taču diena jāizmanto kārtīgi. Iepriekš bija doma, ka, ja tiešām palikšu te, tad varētu apbraukt apkārt Rāznas ezeram. Pie otrajām brokastīm pētu kartes, domāju, ko un kā, līdz izdomāju, ka braukt apkārt ezeram nav vērts, puse ceļa pa asfaltu, ko rīt tāpat veikšu, braucot uz Rēzekni, otra puse – grantene, kas nav diez ko inčīgi. Tā vietā nolemju apvienot 16. ("pārsvarā grūts") un 17. ("vidējas grūtības") maršrutu no grāmatiņas, aizbraucot līdz Lielajam Liepu kalnam, ko palaidām garām, braucot no Ezerniekiem uz Kaunatu, un vēlreiz aizbraucot līdz Mākoņkalnam. Lielais Liepu kalns esot Latgales augstienes augstākā virsotne (289.3 m v.j.l.) un tā relatīvais augstums – 86 m, "kas Latvijas mērogā ir ļoti iespaidīga reljefa starpība". (Pārsit Mākoņkalnu ar tā 248 m v.j.l. un 60 m relatīvo augstumu.)

Sasmērēju maizītes, piepildu abas dzerampudeles un dodos ceļā. Ja nav jābrauc pa šoseju vai grants ceļiem, tad ir tiešām interesanti, plakano gabalu pavisam maz, dabasskati skaisti, laiks jauks un braukšana viegla. Esmu ieslēdzis GPS un trekeri, jo brauciens paredzēts kā viegls treniņtūrisma brauciens. Jau pirmajā pusstundā rodas sajūta, ka šī varētu būt lieliska apkārtne, kur dzīvot – skaisti, mierīgi, vietas treniņizbraucieniem netrūkst, lauku ceļi pilnīgi tukši.. Ar ko es te varētu nodarbināt sevi, tas gan būtu jautājums, taču dzīvot gribētu.

Jau dažus kilometrus no naktsmītnes var redzēt, ka te bijis pamatīgs lietus. Tas pats, kurš līdz mums Līgo vakarā tomēr neatnāca. Līdz Liepu kalnam tieku diezgan ātri, un izrādās, ka tajā var pat uzbraukt, trepīšu nav. Viegli gan tas nenākas, saslēdzos uz mazo zobratu priekšā un lielo aizmugurē, tomēr uz priekšu un augšu lēnām iet. Virsotne sasniegta – karsts, karsts, karsts! Skats gan nav tik iespaidīgs, jo te ir diezgan aizaudzis, maz ko cauri var saskatīt. Toties var saskatīt un it kā arī sadzirdēt negaisu tālumā, tāpēc īpaši nekavējos uz vietas. Neliels pikniks, atpūta, kartes pētīšana, un ripinos lejup. Pirmais UH un DH treniņš pieveikts. Izdomāju novirzīties no kartē iezīmētā maršruta, lai to padarītu nezināmāku, interesantāku un īsāku, tāpēc nolemju braukt pa ceļu, kas ved prom no Liepu kalna un kartē iezīmēts kā maza, brūna svītriņa, kas kļūst par mazu, raustītu, brūnu svītriņu. Interesanti, kā tas izskatās dabā?

Dabā tas izskatās kā vieta bez kokiem, taču par ceļu to nevar saukt. Lai arī velk uz normālu offroad, tomēr uz priekšu tieku, lielu brikšņu nav, stumties neprasās. Tikai nav īsti skaidrs, vai kilometru pēc kilometra kļūst nedaudz civilizētāk, vai tomēr otrādi. Taču viss beidzas labi, esmu sasniedzis lielāku grants ceļu, ko man laikam arī vajadzēja. Pagriežos pa kreisi un.. Izrādās FAIL, jo pēc laba gabala nobraukšanas esmu atgriezies turpat pie šosejas, kur jau biju. Tātad vajadzēja griezties uz otru pusi un tikai pēc tam pa kreisi. Nu nekas, tagad esmu tuvāk Mākoņkalnam. Pētu karti un it kā atrodu meža ceļus, pa kuriem līdz tam vajadzētu varēt tikt.

Ezers priekšā, jāgriež pa labi, krustojums priekšā, jābrauc taisni. Mājas priekšā, laikam tā jābūt. Un.. Viss, esmu apmaldījies. It kā zinu, kur esmu, bet, nē, tomēr ne pārāk. Maldos labu brīdi, atkal neliels offroad, atkal augšā, atkal lejā. Citādi jau forši te braukāties, bet kur es esmu? Varētu kādam pajautāt, bet neviena jau nav! Tikai zirgi un govis ganās.

(Zaļas, pusnopļautas pļavas, pakalni, koka māja, viens pats ceļš, pussazāģēta malka, pa mājas logu uz manu pusi skatās vecenīte. Ko viņa domā? Kur ir zāles pļāvējs? Kur ir malkas zāģētājs? Sakautrējos un nenofotografēju šo skatu, taču uzreiz zinu, ka šīs bildes no visa ceļojuma man droši vien pietrūks visvairāk.)

Ik pa laikam apstājos, lai kaut ko nofotografētu un papētītu karti. Pat izvelku kompasu, lai saprastu, cik ļoti virziens ir pareizs. Nu, it kā ir. Ne gluži tāds, kādu biju iedomājies, bet vispār der. Mans GPS te nav lietojams, nerāda tik mazus ceļus. Kāpēc kreisajā pusē pabraucu garām mazam ezeriņam? Kāpēc labajā pusē ir liels ezers? Kāpēc es neko tādu nevaru atrast kartē? Pēc laba laika nonāku pie tā paša krustojuma, kur biju pirms pāris stundām – atkal esmu maldījies tā, ka nobraukts aplis. FAIL un topogrāfiskais idiotisms FTW. Tuvāk Mākoņkalnam tā arī neesmu ticis, bet, kamēr vēl nelīst, tomēr gribu to vēlreiz sasniegt, tāpēc tālāk braucu kārtīgi pa šoseju. Ceļi slapji, var redzēt, ka virs ezera vēl līst lietus, taču man joprojām veicas, virs manis joprojām nav lietus mākoņu. Un nebūs arī.

Beidzot tieku līdz Mākoņkalnam un tagad jau zinu, ka pārsimt metru no trepītēm sākas necils ceļš, pa kuru var tikt līdz augšai, nestiepjot velo. Augšā tikt nav viegli, slapjš, taču uzbraucu arī šajā kalnā. Vēl viens pikniks un laižos lejā. Otrais UH un DH treniņš pieveikts. Var atgriezties "mājās". Pēc kādiem 10 km pamanu, ka kopš kāpiena augšup joprojām braucu ar pusaizslēgtu un saīsinātu dakšu. Tātad var arī ko tādu, braucot lejup..

Pašam nemanot, pa maldu ceļiem esmu viegli noriņķojis vairāk kā 80 km. Nemaz negaidīju, jo kaut kā noguruma nav.

Ieeju dušā, pavakariņoju, paņemu tēju, cepumus un lasāmvielu un izeju ārā paklausīties varžu kurkstēšanā. Gribēju palasīt Lūisa Kerola "Through the looking-glass, and what Alice found there" (1871), kas it kā ir turpinājums stāstam par Alisi Brīnumzemē, bet ne gluži, taču krēsla, odi, vardes un pats stāsts rada tādu šizo sajūtu, ka "labāk ka nu iešu vien gulēt". Bija vērts palikt vēl vienu dienu. Paliktu vēl vairākas, ja varētu..

5. diena, pēdējā diena

Laicīgi sataisos un ap 12 dodos ceļā uz Rēzekni, kuru sasniedzu pārāk ātri – nedaudz pēc vieniem. Lēnām izripinos cauri pilsētai, līdz atrodu staciju. Man ir konkrēts FAIL ar vilcienu – tas, kuram jābūt 15:00, kursē brīvdienās. Bet 25. jūnijs ir tikai mana brīvdiena. Nākamais (vienīgais) vilciens ir tikai 18:26. 

Ko es darīju gandrīz piecas stundas? Neko. Pabraukāju pa Rēzekni, papļāpāju ar vecu tantiņu, izbraucu ārpus pilsētas zaļumos, paēdu un pagulēju pļavā.

Tantiņa labā. Ņipra latviešu vecenīte. Lēni braucot no stacijas puses un domājot, ko gan tālāk, piestāju pie Rēzeknes domes. Nupat biju apsēdies uz soliņa, pie manis pienāk vecenīte un saka: "Labdien! Vai ar velosipēdu pa ietvi braukt drīkst?" Atbildu, ka drīkst, ja netraucē gājējus. Ā, nu, jā, pa ielu jau traki braukājot. Viņa piesēdīšot. Uzzina, no kurienes, uz kurieni dodos un kāpēc. Vai mans velo īpaši domāts tūrisma braucienam? Ak, sportam.. Bet mantu gan man esot daudz. (Tā visi saka..) Tā kā man tik daudz laika, man esot noteikti jāapmeklē Rēzeknes muzeju, tur ir par visas Latgales vēsturi. Es jau tā kā pat varētu, taču negribas atstāt velo un somas. Pēc tam viņa sāk stāstīt par sevi, par pilsētu, par saviem ceļojumiem. Uzzinu, ka viņai ir 83 gadi, dzimusi Ludzā, vīrs nāk no Cēsīm. Pastāsta, ar ko viņš nodarbojies, celtnieks bijis, cik skolas uzcēlis, ka nav paņemts vācu armijā, toties krievi gan paņēmuši. Tagad gan viņš miris, toties vēl ir dēls un mazdēls (pat uzzinu, ar ko viņi nodarbojas), taču tie Rīgā, citādi viņa te Rēzeknē esot palikusi viena. Viņiem esot vasarnīca Kaunatā, kur visi nupat pavadījuši brīvdienas. Kad Rēzekni sākuši bombardēt, viņa esot bijusi pirtī netālu, viss esot bijis dzirdams. Toreiz tikai baznīcas palikušas, viss pārējais bijis jāceļ no jauna. Pati viņa bijusi ģeogrāfijas un vēstures skolotāja. Kopā ar vīru ar vilcieniem apceļojuši Karpatus, Kaukāzu, Pievolgu un vēl daudz. Viņai vispār labāk patīkot ar vilcienu ceļot, tad var skatīties pa logu un visu redzēt garāmbraucot. Pēc tam skolā parasti pirmajā septembra stundā stāstījusi un atbildējusi uz bērnu jautājumiem par saviem ceļojumiem. Par Maskavu, Ļeņingradu, Ļeņinu ("tāds mazs un sažuvis") un Staļinu pastāstīja. Par to, ka uz Dziesmu svētkiem Jelgavā braukuši no Ludzas ar vaļēju smago mašīnu ("tādi laiki bija"). Tur viņa redzējusi Kārli Ulmani. Rēzeknē tajos laikos jau bijis nemierīgi, tāpēc tur Ulmanis neesot rīkojis Dziesmu svētkus.

Siguldu viņa labi atceroties, Krimuldas sanatoriju, Cēsis.. No Siguldas te pirms dažām dienām bijis autobusiņš ar pensionāriem, atbraukuši tieši uz muzeju, man arī uz to vajagot aiziet.
Tā stāstot, viņa vismaz reizes desmit saka, ka uz muzeju man nu gan būtu jāaiziet. Arī šo to no pārējā viņa dažas reizes atkārto, un īsti nesaprotu, vai tas vecuma atmiņas problēmu dēļ, vai arī viņa tā vienkārši pieradusi, mācot bērnus.
Pēc kādas pusstundas viņa atvadās, novēl laimīgu ceļu un aiziet tālāk. Taču es šajā laikā uzzināju tiiik daudz..

Uz perona padaudz cilvēku un to kļūst arvien vairāk. Biju iedomājies, ka vilciens brauks no Rēzeknes, taču tas brauc no Zilupes. Tas būs garš vai īss? Tas jau būs pilns vai vēl nē? Ko tad, ja netikšu tajā iekšā? Braukt uz Daugavpili? Palikt pa nakti kaut kur? Zvanīt kādam, lai atbrauc pakaļ? Daudz visādu variantu var izdomāt, ne? Tomēr vilcienā tieku viegli, tas nav nemaz TIK pilns, turklāt esmu vienīgais riteņbraucējs, tāpēc pat ar noparkošanos nav grūtību.

Sēdēju vilcienā vien dažas minūtes, skatījos ārā pa logu, tur parasta ainava, kāda redzēta katru dienu, un pat tā kā palika žēl, ka jābrauc prom, ka viss jau beidzies. Patika. Tiešām patika. Pat neskatoties uz vēso nakšņošanu pamestajā tūristu bāzē, maršruta maiņām, lai būtu vienkāršāk, un citiem īslaicīgiem pārdzīvojumiem. Kompānija forša, laiks lielisks, braukšana interesanta, piedzīvojums – vērtīgs.

Man priekšā bija Latvijas Dzelzceļa maršrutu shēma, un es jau sāku apsvērt nākamā brauciena variantus. No Rēzeknes, Ludzas vai Zilupes līdz Gulbenei? No Jelgavas līdz Reņģei?

Rīgā vilciens pienāca pirms pusvienpadsmitiem vakarā, uz Siguldu pēdējais jau sen kā prom, tāpēc līdz mājām jāminas vien pašam. Pusnakts brauciens bija tīri patīkams – pilnīgs miers un bezvējš, zvaigznes virs galvas, man bija mūzika, cepumi un šis tas cits graužams. Miegs nenāca. Brīžiem uz šosejas biju pilnīgi viens – nekādu gaismu no mašīnām ne priekšā, ne aiz muguras. Kaut kādi trīs jaunieši nekurienes vidū sēž šosejas malā. Izskatījās pelēki. Narkomāni? Varbūt zombiji?

Vienos naktī jau biju Siguldā. Odometrs rāda 397 km. Laimīgās beigas.