7. un 8. augustā Ikšķiles novadā Tobago-X trasē norisinājās ikgadējās 24h MTB veloizturības sacensības. Gada episkākais velonotikums, kas aizņem visu nedēļas nogali. :)

Iepriekšējos gadus startēju gan 12 stundu pāru sacensībās, gan 24h četrinieku klasē, taču šogad tā nu sanāca, ka nepiedalījos. Bija lielas grūtības sakomplektēt komandu, tāpēc arvien vairāk likās, ka nemaz nav vērts uz to piespiesties, turklāt dažādu iemeslu dēļ šogad pavisam maz sanācis trenēties, līdz ar to arī nejutos tā, ka vispār varētu kaut cik labi nobraukt. Nu, jā, un tieši pagājušajā nedēļā paveicās saslimt, tāpēc, ja tiešām būtu jāstartē, tad būtu pavisam bēdīgi.
Taču sacensību vietā tomēr biju, visu redzēju un karstumu trasē arī izbaudīju.

Iepriekš kā dalībnieks, šoreiz kā atbalstītājs pāru mix komandai. Tā kā jutos mazliet veselāks kā dienu iepriekš, tad nolēmu, ka uz dažām stundiņām jau varu aizbraukt atbalstīt pazīstamu komandu morāli un, ja nepieciešams, arī tehniski, kamēr ieradīsies oficiālais supporta tīms.

Jau pa ceļam uz sacensību centru uzzinu, ka gluži viss ar organizāciju tur kārtībā šoreiz nav – tualetes nav ieradušās. Kad esmu klāt, gandrīz vai noparkojos vietā, pa kuru iet trase, taču nekādu norāžu to nedarīt tiešām nav, tāpēc vismaz divas mašīnas tur uz kādu laiku tiek atstātas. Šogad dalības maksa mazliet (nu, par trešdaļu) mazāka, taču labāk jau būtu to atkal palielināt, vismaz garantējot, ka sacensību norisei nepieciešamās lietas tiešām būs sagādātas.

Tomēr citādi viss forši – laiks ir silts, saulains, burzmas nav un visi šķiet pozitīvi noskaņoti. Ātri vien tieku pie sajūtas, ka daudz foršāk būtu bijis arī šogad piedalīties aktīvi, nevis tā pasīvi. Jā, komanda.. Jā, veselība.. Bet tomēr! 24 stundu sacensības ir īpašs notikums, ir grūti, nogurdinoši. Pat tik ļoti, ka nemaz negribas ēst. Turklāt šogad vēl sacensības notiek tieši tajās dienās, kad Latvijā tiek solīts karstums līdz +37°C. Taču būtu tāds prieks, kad beidzot otrās dienas pusdienā tiktu sasniegts finišs..
Pirmo sacensību rezultāti mums nebija neko spoži, taču arī pēdējie nepalikām (septītie). Pagājušajā gadā paveicās tikt pie ceturtās vietas. Protams, vilšanās, bet tāpēc jau arī būtu jācīnās vēlreiz šogad. Heh..

Sameklēju komandas nometni, iepazīstos ar otro braucēju, papļāpājam un ķeros pie viņa velo apkopšanas. Nekas daudz jau nav jādara, jo trase ir sausa, tikai pāris peļķes. Braucēji mainās pēc katra apļa, un pēc katra apļa viņi sāk likties mazlietiņ nogurušāki, jo kilometri, protams, skaitās, turklāt arī karstums ir pamatīgs, lai gan pēc rezultātiem izskatās tīri labi – cieši cīnās ar pirmo vietu (no trijām). Pavisam ātri pagājušas vairākas stundas un pienācis vakars, taču neko daudz vēsāks nemaz nekļūst. Tā kā turpat apkārt ir vairāki pamesti karjeri, kas tagad piepildījušies ar dzirdu ūdeni, tad daudzi dalībnieki gandrīz pēc katra apļa dodas peldēties.

Ap septiņiem beidzot ierodas īstā atbalsta komanda. Tātad esmu brīvs! Biju nolēmis sagaidīt viņus, izbraukt vienu apli pa trasi, lai pafotografētu un apskatītos, kāda tā ir un vai nav ļoti mainījusies kopš iepriekšējās nedēļas nogales, kad bijām uz trases apskati, kad beidzās ar lietu, sēņošanu un peldēšanos.

Ir apmēram astoņi vakarā, taču ir karsts – mežā gaiss tikpat kā nekustas, izcirtumā tas ir pamatīgi uzkarsēts un neatdziest. Braucu lēni gan tāpēc, ka ātri pabraukt nav spēka, gan tāpēc, ka nav nekādas vēlēšanās patraucēt kādu dalībnieku. Gandrīz pusapli nobraucu, līdz beidzot mani panāk pirmais dalībnieks. Visus laižu garām, laicīgi nobraucot malā, un kā parasti, gandrīz visi ir ļoti pieklājīgi, sakot "paldies!" To dzirdēšu vēl vairākas reizes sava vienīgā apļa laikā. Atceros, kā pagājušajā gadā pats apdzinu visus, ko satiku, jo četriniekos jau vienmēr svaigs kā gurķīt's. Atceros arī, ka lielākā cīņa trasē tomēr pašam ar sevi, jo braukšana lielākoties notiek pilnīgā vienatnē – dalībnieki, kas pašlaik aplī, ir izretojušies visā tā 12.5 km garumā. Trase tiešām nav mainījusies, vien marķējuma vairāk, taču tā vienmēr varētu būt vairāk. Pa ceļam atrodu kādam izkritušu dzerampudeli, ko nogādāju pie tiesnešiem.

Starp citu, trases kopējie kāpummetri ir nedaudz virs 200 metriem. Uz tik īsu apli tas ir daudz. Vēlāk noklausos sarunu, kurā izrādās, ka trase ir atzīta daudz par smagu priekš 24 stundu sacensībām. Nu, nezinu. Man tā likās pavisam pieņemama. Jā, tā ir grūta. Jā, tā dažviet ir mazliet bīstama. Taču tas tomēr ir, pirmkārt, MTB un, otrkārt, – Latvijas čempionāts. Par kritieniem trasē sacensību laikā dzirdēju vairākkārt, taču cietis neviens nebija.

Pēc atgriešanās tā kā varētu arī vākt mantiņas un doties prom, tomēr.. Var jau vēl uzkavēties. Tā arī paiet viss vakars – pastaigāju apkārt, pafotografēju piemiņai, piepalīdzu ar komandas braucēju velo apkopšanu un tā. Visu laiku ir doma, ka nu viss, pēc stundas braukšu mājās gulēt, taču te tomēr ir kaut kāda ļoti patīkama sajūta – tā, ka visi ir tik pozitīvi noskaņoti, piedaloties tik grūtā pasākumā vienkārši prieka pēc. Četrinieki kā parasti lido. Divnieki brauc apdomīgāk un plānojot. Bet solo braucēji visu dara lēni un prātīgi. Ko viņi domā, būtu visinteresantāk uzzināt, jo pārējie brauc, mainās un atpūšas, bet vieninieki pārsvarā brauc visu laiku, visas 24 stundas. Ik pa laikam uz maiņas zonu dodas kāda solo braucēja atbalstītāji ar dažādiem ēdamajiem, lai viņus pabarotu. Kā braucēji izvēlas, ko ēst? Ņem to, kas tiek dots, vai arī iepriekš garāmbraucot pasūta, ko šoreiz gribēs?

Kad kļūst tumšs, garām sāk zibēt baltas, zilganas un sarkanas gaismiņas. Citiem apgaismojums šķiet tāds švakāks, bet ir arī tādi, kas apgaismo visu tuvējo apkārtni. Saule sen norietējusi, taču sacensības ir tikai pusē, viss notiek. Gaismā jau vienkārši, taču parasti sacensību rezultāti izšķiras tieši naktī. Atbalstāmā komanda joprojām cīnās par pirmo vietu – pār to reizēm ir dažu minūšu pārsvars, reizēm atpaliek par 10-15 minūtēm.

Izrādās, ka arī būšana atbalsta komandā nav nemaz tik viegla. Protams, tā nav tik ļoti fiziski nogurdinoša kā nepārtraukta braukšana pa trasi, tomēr miegs nāk arvien vairāk. Iet gulēt negribu, jo kādam tomēr jāpaliek arī nomodā, lai atbalstītu braucējus. Kamēr mierīgi neapsēžas, viss ir labi, tāpēc brīvajos brīžos staigāju apkārt ar fotoaparātu. Nekas prātīgs gan tumsā nesanāk, lielākoties gaismas svītras no garāmbraucošajiem dalībniekiem, taču vismaz kāda nodarbe. Naktī austrumu un pēc tam arī dienvidu pusē zibeņo, taču par laimi tuvāk negaiss nenāk. Vēlāk no rīta zibeņos arī rietumu pusē, bet no lietusgāzēm, par laimi, izvairīsimies, tikai mazliet uzpilinās. Drīz jau ausīs gaisma.

Ja pa dienu un vakarā, braucot pa trasi, bija sajūta, ka tik ļoti gribas piedalīties un nākamgad to noteikti atkal darīšu, tad tagad, kad ir pustrīs naktī un pa trasi braucošie izskatās noguruši, nemaz nerunājot par tiem, kas uz brīdi atpūšas komandu nometnēs, neviļus sāku pārdomāt, vai tiešām man tik ļoti gribēsies piedzīvot arī šo sacensību pusi uz savas ādas.

Komandas nometne atrodas blakus LBteam.lv pāru komandai – viņi cīnās par pirmo vietu savā grupā gluži tāpat kā pagājušajā gadā.
Solo sacensībām ļoti nopietni gatavojās Trek komandas braucējs Kārlis Smilktens, taču neskaidru apstākļu dēļ viņš jau agrā vakarā nolēmis izstāties. Par to daudzi ir pārsteigti.
Meiteņu solo klasē ir tikai viena dalībniece – Anete, jo pārējās, kas bija pieteikušās, pēc tam izveidojušas aprēķinu komandas četrinieku klasē gluži vienkārši tāpēc, lai savā starpā sadalītu visas trīs vietas uz pjedestāla. Tā kā Anetei nav nekādas konkurences, viņa vakarā dodas prom no sacensību vietas, lai atgrieztos pirms astoņiem rītā un turpinātu riņķot pa trasi. Nezinu, vai es tā darītu (vakarā tā izskatījās pēc izstāšanās), bet.. Viņai tiešām nav sāncenšu, turklāt ne jau viņa izpurgāja sacensības savā klasē.
Normunds, kurš pagājušajā gadā brauca kopā ar mums četriniekos, šogad brauc solo klasē. Turklāt brauc tīri labi.

Lai finišētu 24h sacensībās, ir jānobrauc finiša apli, kas sākas pēc 11:00, un tas jāpabeidz līdz 12:00, bet pēc tam, ja grib (lielākā daļa tomēr negrib), var braukt vēl vienu apli, kas jāpabeidz līdz 13:00. Ap finiša laiku divas komandas tiek pie tādām pašām sajūtām, kādas bija mums pirms gada, – viņi ir braukuši visu laiku, bet kādā brīdī konkurenti nez kā ir pēkšņi tikuši pie ievērojama laika pārsvara. Un tiesneši par to nosaka "nu, jā, aizdomīgi", bet rezultāti netiek mainīti. Heh..

Taču citādi viss ir priecīgi – katrs finišējušais tiek sagaidīts smaidošs un ar aplausiem. It sevišķi solo braucēji. Es arī to gribu!

Krietni laicīgāk kā pagājušajā gadā notiek apbalvošana, lai gan izrādās, ka arī ar to ir kāda organizatoriska aizķeršanās – balvu nemaz nav uz vietas, tās tiks pasniegtas citudien. Tomēr tam ir arī kāds pluss – pēc negulētās nakts jau tāpat nāk miegs un gribas mājās, tāpēc nav jāgaida vēl pāris stundas.

Katrā ziņā bija interesanti piedalīties arī kā atbalsta komandas pārstāvim. Vismaz uz to visu var paskatīties no mazliet citas puses, ņemt vērā citu pieļautās kļūdas vai labos piemērus.
Jau esmu sācis gatavoties nākamā gada sacensībām, piemēram, veidojot nepieciešamo lietu sarakstu. Un tajā ir, piemēram, knaģi, spainis un lašmaizītes.
Vēl nezinu, kā beigās īsti būs ar piedalīšanos, taču pagaidām domāšu, ka startēšu solo – tad nav jārēķinās ar citiem, turklāt vismaz var braukt visu dienu. Lai pietiek un pat apnīk. Un nobraukt solo līdz pat beigām tomēr ir zināms varoņdarbs. :) Vispār man jau ir pat izvirzīts mērķis, vismaz cik daudz būtu jānobrauc.

Apsveicu visus dalībniekus un līdzjutējus ar izturību!