My bike folds in half
But it didn't come that way;
Thank you white van man
(S Taylor)

Ieklīdu Copenhagenize.com blogā, kur atradu interesantu rakstu "Driving Kills – Health Warnings". No sākuma to rakstu ar visām bildītēm uztvēru kā sarkastisku jociņu, taču patiesība jau vien ir – braukšana ar auto ir bīstama un apdraud gan sevi, gan apkārtējos. Kā arī – tā rada atkarību. (Vai kāds to var noliegt?)

Instead of scare campaigns about cycling [a life-extending, healthy, sustainable transport form], wouldn't it be more appropriate to begin campaigns about the dangers of automobiles? Many people in car-centric countries no longer regard the automobile as dangerous. Maybe they realise it, but the car is such an ingrained part of our culture that the perception of danger rarely rises to the surface of peoples consciousness. Sure, there are scare campaigns for cars out there, but what if we just cut to the chase.

Raksts nemaz tik ļoti nav par velobraukšanas popularizēšanu, tas ir par to, lai autovadītāji apzinātos, ka auto vadīšanai jāpieiet nopietni un pret to ne mirkli nevar izturēties bezrūpīgi. Latvijā ir bijušas līdzīgas sociālās kampaņas, taču tās ir tikai pret dzeršanu un arī tikai divreiz gadā. Šī raksta autora ideja ir tāda, ka uz katras mašīnas vajadzētu līdzīgu brīdinājumu, kāds ir, piemēram, uz cigarešu paciņām. Par to vēl var pastrīdēties, taču, ja šāds brīdinājums būtu kaut vai tikai uz auto reklāmām, es būtu par.

Braukšana pa šoseju uz 110 km/h, kad pretī braucošās mašīnas ar tādu pašu ātrumu pabrauc garām vien metra, divu attālumā – tur nav vietas neuzmanībai. Katru dienu eju pāri Brasas tiltam. Vakaros nereti var redzēt, ka tiešām viens pēc otra garāmbraucošie tur pie auss telefonu. Pats arī, protams, esmu runājis pa mobilo pie stūres. Tās gan vienmēr ir bijušas sarunas zem minūtes, nevis pļāpāšana. Heh.. Pēdējā brīdī pamanāmie velobraucēji un gājēji tumšajos vakaros.

Kaut kā, kļūstot vecākam, aizvien vairāk mēdzu aizdomāties par drošību. Daudzus gadus katru vasaru mēģināju pārspēt pats savus ātruma rekordus ar velo, braucot lejā pa kalnu no Siguldas vai Turaidas, nereti pa ceļam apdzenot mašīnas (maksimālais bija 71 km/h). Pēdējos pāris gados to vairs tikpat kā nedaru, jo vienkārši aizdomājos, ka, ja pie tāda ātruma kas notiek (aizrīšanās ar mušu, riepa sprāgst, ekscentrs lūzt, rumba ieķīlējas, ..), tad tur vairs neko nevar paspēt saglābt. Man nav bail. Es vienkārši gribu dzīvot un būt vesels. Man patīk.

In other news: es pērku mašīnu. :(