Pagājušajā svētdienā, 2. augustā, ar 3. posma sacensībām Apē noslēdzās šī gada Philips MTB maratona seriāls. Tā kā piedalījos visos posmos, tad varu mierīgi teikt, ka šīs kā noslēdzošās bija sezonas svarīgākās sacensības. :) Personīgais mērķis bija noturēt 10. vietu kopvērtējumā savā grupā.

Pagājušajā gadā izdevās piedalīties visos abos posmos, tāpēc bija skaidrs, ka tā būs jādara arī šogad, jo Trek sacensībās ir gan interesantas trases, gan patīkama atmosfēra. Šogad Philips MTB seriālam bija par vienu posmu vairāk – tātad trīs sacensības. Vispirms 10. maijā Smiltenē, tad 30. maijā Pļaviņās un tagad – Apē. No vietu nosaukumiem arī kodētais nosaukums "SPA". :)

Sestdien vairākas stundas ņēmos ap velo, kamēr dabūju to tīru un kārtībā pēc piektdienas daudzstundu brauciena pa lietu. Uzliku arī jaunās riepas, kuras saņēmu tikai iepriekšējā dienā. Tās bija tik tīras un melnas, ka pat nemaz negribējās sasmērēt. :) Iepriekš man abas bija 2.1" platuma riepas, tagad priekšā uzliku 2.25". Komandas biedri jau iepriekš izteicās, ka 2.25" būs par daudz un it sevišķi priekšā, ja vien nebraucu DH, taču vai tad nu es kādu klausīšu..? Pēc tam izmetu pusstundu garu loku pa pazīstamajām vietām, lai pārbaudītu, vai ar velo viss kārtībā pirms sacensībām, taču šajā laikā nesajutu itin nekādu atšķirību no vecajām riepām.
Ar aizmugurējā pārslēdzēja un priekšējo bremžu darbību gan nebiju diez ko apmierināts..

Pagājušajā gadā Apē bija episkās sacensības pa dubļiem, kuras vēl tagad nevaru aizmirst. Pēc tam organizatori atzinās, ka viņiem pat ar kvadraciklu dažviet bijis grūti izbraukt, kur mēs braucām. Taču šoreiz, lai arī prognozes solīja lietu, bija sauss un silts.

Uz sacensībām arī šoreiz devāmies divatā ar CopyLeft, taču viņš šajā reizē bija nolēmis pamēģināt garo distanci (52 km), nevis īso (30 km), ko brauca Pļaviņās. Iepatikās tur. Pēc pusotras stundas brauciena bijām galā, sataisījāmies un devāmies pabraukāties pa trasi, lai iesildītos. Kopijs drīz vien atzinās, ka ne viņa riepu, ne distances izvēle laikam nav pareizā. Bet ko nu vairs, drīz vien jau stāvējām savā starta koridorā. Kā parasti – neliels uztraukums, kā veiksies, vai izdosies tikt līdz finišam un viss pārējais.

Pēc Ikšķiles naitraida, kur finišēju 5. vietā vien piecas sekundes aiz uzvarētāja, biju nolēmis, ka turpmāk vienmēr sacensībās braukšu kārtīgi, daudz nedomājot par motivāciju, sevis pažēlošanu un citām tēmām, kas var likt braukt lēnāk kā iespējams. Nu, tā kā šīs uzskatīju par svarīgākajām sacensībām, tad pie tādas apņemšanās arī cieši turējos.

Trase nebija viegla, taču tā bija diezgan ātra. Lielākoties jau atcerējos trases interesantākās vietas no abām reizēm, kad pa to braucu pagājušajā gadā – gan Latvijas, gan Igaunijas pusē. Šoreiz bija diezgan daudz jābrauc pa pļavām, un tas man tiešām apnika, jo tur bija nelīdzens – kaitinoša kratīšanās. Ironiju, protams, saprotu – MTB nav jābūt vieglam sporta veidam, taču tik daudz kratīties likās par daudz.
Nokrist nekur nesanāca, lai arī kādā peļķē to mēģināju, nost no velo arī kāpu vien dažas reizes – pie stāvā, smilšainā nobrauciena, kur droši vien tomēr būtu varējis nobraukt, jo, kamēr kāpu lejā, aiz manis viens ar rozā FS pa to mierīgi nobrauca (izskatījās, ka mierīgi). Pēc tam kāpu nost arī pilskalna vidū, pie applūdušā Ziemeļu tilta un pie Vaidavas.

Pagājušajā gadā Ziemeļu tilts bija smuks dēļu tiltiņš pāri ūdenim uz Igauniju, taču šogad bebri to vietu bija kārtīgi appludinājuši, paceļot ūdens līmeni par kādu pusmetru. Līdz ar to tilts bija vai nu zem ūdens, ja uz tā uzkāpa, vai arī peldēja, kad uz tā neviena nebija. Patiesībā man ļoti paveicās, spriežot pēc pārējo stāstiem, – kad pie tā piebraucu, uz vietas pastāvēju vien kādu pusminūti, līdz varēju doties ūdenī, pārējiem drūzma-rinda esot bijusi krietni lielāka un tāpēc jāgaida jūtami ilgāk. Ūdens tur tā līdz ceļiem droši, bet solis sānis un tas jau bija krietni augstāk (piemēram, dalībniekam, kurš tobrīd bija man blakus). Arī tādā ziņā man paveicās, ka nekur nepareizi necaurskatāmajā ūdenī neiekāpu. Kad braucu prom, vēl labu brīdi varēja dzirdēt izsaucienus no turienes, droši vien tobrīd kāds saslapinājās vairāk kā bija iedomājies. :)

Otra iespaidīgā vieta trasē ir Drusku pilskalns. Tas tiešām ir tāds bišku pilskalns – stāvs un augsts, no virsotnes var redzēt Munameģi. Tur noteikti var uzbraukt, taču šoreiz man to izdevās izdarīt tikai līdz pusei, kur saminstinājos divu stūmēju dēļ, un izslīdēja aizmugurējais rats. Tāpēc tālāk uz augšu arī es kļuvu par stūmēju. Te nu bija – visu vasaru tieši tam trenējos, minoties Siguldas slēpošanas kalnos, un tagad tāpat nekā.
Dodoties uz pilskalnu, man bija sajūta, ka braucu diezgan labi un ātri, jo regulāri noķēru un apdzinu vienu grupiņu pēc otras, taču šī ilūzija drīz vien izgaisa. Pirms pilskalna ceļš bija sadalīts uz pusēm – pa vienu pusi bija jābrauc uz to, pa otru – atpakaļ. Tur arī es ieraudzīju tos daudzos, kas jau dodas prom, bet es vēl nemaz neesmu ticis līdz pilskalnam! Pagājušajā gadā pilskalna virsotne bija tā vieta, kur ieraudzīju zīmi "līdz finišam 30 km", padevos un tālāk braucu vien tādā tempā, lai vispār tiktu līdz finišam. Šoreiz neko saguris ap to vietu vēl nebiju, tāpēc tāpat turpināju cīnīties ar sevi. Un citiem.

Apmēram distances vidū ceļa malā pamanīju Trek komandas braucēju, kurš prasīja, vai var aizdot pumpi. Nu, man tas līdz šim nekad sacensību laikā nav noderējis, tāpēc kādēļ gan ne? Cerēju, ka arī šoreiz to nevajadzēs atlikušajā pusē. Turklāt man bija interese, vai tie, kas tagad cieši sēž astē aiz manis, pieklājības pēc pagaidīs mani, kamēr apstājos, vai nē. Protams, ka nē. :) Bet pēc minūtes tāpat atkal biju viņiem blakus.

Kad atlikuši vēl 20 km līdz finišam, sāka gurt labā roka, kas nebija diez ko patīkami. Iepriekš tādu sajūtu nebiju piedzīvojis, lai cik ilgi brauktu. Mēģināju to atpūtināt nobraucienos un līdzenajos gabalos, bet nācās vien samierināties.
10 km līdz finišam jau sāku gaidīt, cik drīz nu būs trases beigas, pamazām sāka izsīkt spēki un līdz ar to arī apņēmība.

Un tad vēl atlikusi Vaidava dažus kilometrus pirms finiša.
Pagājušajā gadā bija iespējams forsēt Vaidavu braukšus (man gan to izdevās tikai līdz pusei), taču šogad, piebraucot pie upes, kāds no trases darbiniekiem brīdināja, lai turos vairāk pa kreisi un pārbraukt labāk lai nemēģinu, tas neesot iespējams. Pēc tam otrs viņu sabāra, lai nesakot priekšā. :) Bet tur tiešām bija vairāk ūdens un labi jūtama straume.

Pēc Vaidavas sekoja neliels, diezgan smilšains un pavisam lēzens ceļš augšup. Tā patiešām šķita kā trases grūtākā daļa – nogurums, kājas slapjas un tāda neforša sajūta no aukstā ūdens, smilšains, pretvējš un kalns turklāt taču ir tik lēzens, bet uz priekšu tāpat iet pavisam grūti, ka nu vispār. Kad biju pārbridis Vaidavu, redzēju, ka mani ir noķēris aizmugurē esošais, taču, ja jau tajā posmā uz ceļa, kur tik lēni vilkos, viņš man neaizgāja garām, tad jau laikam arī citiem tur nav vieglāk.

Vēl paši pēdējie kilometri, kur ar diezgan lielu ātruma starpību mani apdzina vairāki braucēji, kas, iespējams, bija 30 km distances līderi, taču tobrīd es par to neiedomājos. Mani vienkārši apdzina, un es vairs nespēju turēt viņiem līdzi. Nomācoši.
Pašās beigās pēdējie simti metru pirms finiša atkal jābrauc pa pļavu, un šo posmu bijām izmēģinājuši iesildīšanās laikā pirms dažām stundām, tāpēc zināju, cik nelīdzens tur būs. Mani atkal apdzen tas pats džeks ar rozā FS. Jei! Arī viņam netieku un vairs negribu tikt līdzi.
Bet pēc finiša jau viss nejaukais sāk aizmirsties.

Tā kā fotoaparāts mašīnā, mašīnas atslēgas pie Kopija, bet Kopijs – vēl trasē, tad pabraucu gabaliņu gar trasi pa to pašu pļavu, lai iztukšotu ūdens krājumus un paskatītos uz nogurušajiem finišētājiem. Skaidrs, ka arī pārējiem ne pārāk patīk tā kratīšanās – pāris reizes dzirdu dažus lamuvārdus, viens braucējs kaut ko pasaka arī par Latvijas ceļu stāvokli. :)

Nu tā.
Esmu finišējis 15. vietā savā grupā. Gribējās, protams, labāk, jo 15. biju arī 1. posmā Smiltenē, bet Pļaviņās – pat 11. vietā, taču šoreiz vismaz pēc punktiem esmu visaugstāk (tas nozīmē, ka šoreiz vismazāk atpaliku no līdera).
Un šoreiz es pat nezaudēju Leldei Tipānei (sieviešu elites grupa), kura gan Smiltenē, gan Pļaviņās bija dažas minūtes man priekšā. Sīkums, bet man tas ir nozīmīgi. :)
Kopvērtējuma mērķis arī sasniegts – esmu 8. vietā!

Ā, un riepu maiņu droši vien tiešām bija vērts izdarīt. Protams, grūti pateikt, cik daudz deva 250 gramu ietaupījums, cik daudz 2.25" priekšā un cik vienkārši nenobraukts protektors, taču nekur dubļos vai kāpumos negaidīti nesaslīdējos, līkumos turēja ļoti labi, pa smiltīm cauri gāja viegli.

Nākamgad atkal noteikti jāpiedalās visos Philips MTB posmos, tā jau ir pārbaudīta vērtība. Trases ir interesantas. It sevišķi Pļaviņās, kas man patika vislabāk.
(Starp citu, klīst baumas, ka nākamgad būšot kāds maratona posms ar kopējo kāpumu pāri kilometram.)