Tā sanāca, ka mani uzaicināja piedalīties Jūrmalas MTB maratonā 21. augustā citas komandas sastāvā, un es piekritu. Labu laiku šaubījos, kuru distanci izvēlēties – ārprāts-cik-daudz 90 km vai 40 km "parastās tautas iecienītā". Esmu braucis arī vairāk par 90 km vienā piegājienā, taču vairāk kā tūrists, bet nekad sacensību režīmā, tā garākais gabals laikam bijis ap 65 km. Toties 40 km šķiet nepieklājīgi maz. Tomēr pēdējā mirklī izlēmu par 90 km distanci, jo kādreiz taču to būtu jāpamēģina, vienlaikus rēķinoties, ka trasē, iespējams, būšu vairākas stundas (90 km / ~27 km/h + x h = 4+ h). Saņemot numuru, uzzinu, ka garajā distancē šo komandu pārstāvu vienīgais.
Kā jau parasti – ierodos laicīgi, taču, kamēr sataisos, paēdu otrās brokastis, sagatavoju velo un vienkārši nočammājos, starta vietā ierodos tikai piecas minūtes pirms starta ar nelielu stresu. Diezgan tipiski. Man 17. numurs (un vēl virsū mans vārds!), taču pirmajā starta koridorā (1-100) mani neielaiž, sakot, ka tālāk tikai ar UCI licencēm. Ok, viss skaidrs. Tomēr sūta mani uz trešo koridoru. Kāpēc trešo? Trešais ir pēdējais. Tā nu ar savu mazo numuru tik un tā plkst. 11:00 startēju no pašām, pašām beigām.
Starts ir pludmalē, smiltīs, tālāk vairāk kā pieci kilometri gar jūru (pret vēju), tad nost no pludmales, cauri kāpām un pēc tam pa asfaltu pāri Lielupes tiltam un ārā no Jūrmalas.
Mana sacensību stratēģija ir vienkārša – ja var, tad jābrauc. Tāpēc, kamēr vēl lielākā daļa dalībnieku ir redzami turpat priekšā, pa vienam apdzenu mazliet lēnākos, vienkārši braucot savā ierastajā ātrumā. Pēc pāris kilometriem redzams, ka liela grupa jau ir nenoķeramā gabalā, taču es arī pārāk neiespringstu, jo līdz finišam vēl tāāāds gaisa gabals, un man ir svarīgi to sasniegt. Ja neskaita vēju, tad citādi braukt pa pludmali ir diezgan viegli un gludi.
Nolemjot piedalīties šajās sacensībās, man jau iepriekš bija skaidrs, ka trase būs plakana, un te noteikti nevarēšu braukt lepnā vientulībā kā ierasts, ka te būs "MTB grupas brauciens", taču par to pārāk nedomāju.
Tiekot līdz asfaltam, esam kādi pieci, ieskaitot Laimu Leitāni, taču izskatās, ka viens no braucējiem grib viņu vilkt un gaida, tāpēc ieskrienos un sāku mīt. Tā gluži negaidot un neiespringstot noformējas grupiņa ar diviem Grindeks komandas braucējiem – 16. (par vienu mazāks kā man) un 54. numurs – un mani. Sākumā pirmajos kopīgajos kilometros viņi brauc pa priekšu, mainoties savā starpā, un es tikai bezkaunīgi sēžu aizvējā viņiem astē, jo tā kā nebiju domājis, ka būs jāuztur TĀDS braukšanas temps – spidometrā rāda ap 33-37 km/h. Pēc dažiem kilometriem gan esmu pieradis un sāku iet uz maiņām. Tā trijatā arī nobraucam, šķiet, vismaz trešdaļu distances.
Kā jau minēju, sākumā pa pludmali, tad pa ielām, pa šoseju, pāri sliedēm un tad vairākus kilometrus garš posms pa mežu, pa kāpām. Tas arī ir interesantākais gabals visā trasē – taciņas, meža ceļi, kāpas, šaurākas vietas starp kokiem, kur piebremzēju, baidoties, ka varētu tur iesprūst ar savu plato stūri (daudz vietas tiešām neatliek). Visi koki, starp kuriem jābrauc, marķēti, apmaldīties grūti. Tā kā iepriekš XC.lv forumā biju lasījis, cik daudz būšot lidojamo posmu, tad kārtīgi piepumpēju riepas (parasti man patīk braukt ar tādām, kuras citi sauc par pārāk mīkstām). Tad nu tagad uzreiz kā nost no asfalta sajutu tādu drebēšanu pa saknēm un visu pārējo, ka maz nelikās.
Ātri vien pienāk pirmais dzirdināšanas / ēdināšanas punkts (tiešām nobrīnos, ka tik ātri), un tur man pasniedz.. pudeli. Mana pirmā suvenīrpudele no sacensībām! Pēc tam būs vēl trīs tādi punkti, un man pados vēl divas pudeles, taču man ir tikai divas kabatas. :)
Pēc kāpām sākas gabals pa bedrainu un peļķainu meža ceļu, tad pa šoseju. Daudz pa šoseju. Ilgi pa šoseju. Vesela josla norobežota, pa to tad arī minam uz maiņām. Nu nav interesanti. Ātrums joprojām labi virs 30 km/h. Skatos, ka pēkšņi norobežojošie konusi uz ceļa beidzas un priekšā policists, bet starp joslām nomontētas sadalošās barjeras. Satiksme uz lielās šosejas tiek apturēta pilnībā, mēs šķērsām pāri un tālāk pa meža ceļu.
Meža ceļš kā jau meža ceļš, līdz vienā brīdī rāda, ka jābrauc no tā nost, cauri smiltīm un augšā kalnā. Kalns ir tāds diezgan pastāvs, bet pašā augšā – līdzjutēji! Ja būtu viens, tad, iespējams, ļoti neiespringtu un uzstumtos, bet tagad lepnums neļauj, ja vēl šitik aktīvi uzmundrina. :) Granny zobrats, neliela pastīvēšanās, lai neizspolētu, un esmu pašā augšā. Tur dzirdu, kā kāda iesaucas "viņš brauc ar parastajām botām, iedomājies!", bet, jā, esmu iesācējs un daru kā vēlos.
Ātrs un krateklīgs nobrauciens no kalna un.. esmu viens. Vairākkārt atskatos, pat piebremzēju, bet nekā. Viens! Kārtējais dzirdināšanas punkts, pēc kura joprojām nevienu aizmugurē nemanu. Labi! Nevajag arī. Turpinu viens.
Grantenes. Pamāju sveicienus skatītājiem. Asfalts. Atkal grantene. Kilometri vienatnē. Nekā tāda inčīga, līdz kādā brīdī pamanu, ka braucu gar augstu žogu, aiz kura rakstīts, ka tur ir apsargājamā teritorija. Eh? Izrādās, ka esmu blakus Rīgas lidostai. Pavisam blakus! Ceļš iet gar pašu lidostas žogu. Un tur ir lidmašīnas! Viena tieši tagad ieskrienas, priekšgals jau ir gaisā. Pa smuko!
Spidometrā skatos tikai tik daudz, lai nesāktu slinkot, un ātrums turpinātu turēties virs 30 km/h. Nobrauktos kilometrus gan neesmu skatījies, lai pārāk nesatrauktos, ka vēl tik daudz atlicis. Liekas, ka vismaz kādu pusstundu tā viens pats braucu, līdz beidzot pamanīju, ka aizmugurē tomēr ir saredzams braucēju bariņš. Vispār jau es to gaidīju, taču cerēju, ka tas tomēr nebūs tik drīz. Taču viens es, protams, nevaru braukt tik ātri kā grupa. 90 grādu līkums, ieraugu, ka gar malām salikti konusiņi un priekšā izklāts paklājs, starpfinišs. Zinu, ka gribu to sasniegt brīdi pirms grupas, nevis kopā ar to. :) Atskan pīkstiens, ka mans čips reģistrēts, skaitu sekundes, līdz dzirdēšu pārējo braucēju pīkstienus, taču nesaklausu, pretvējš par lielu, varbūt arī viņi vēl joprojām mazliet par tālu.
Taču, tā kā zinu, ka viņi turpat vien aiz manis ir, tad nedaudz padodos un brīdi mierīgi paripoju, kamēr viņi mani noķer. Grupā ir kādi 6-7 braucēji, viens no Trek komandas (viņš šķiet visapņēmīgākais un neļauj grupai sākt slinkot, tādos brīžos pārņemot vadību), ir arī abi iepriekšzināmie Grindeks braucēji. Iekļaujos grupā un aiziet! Brauc visi rindā, ik pa laikam pirmais braucējs nobrauc malā, lai palaistu garām pārējos, kas līdz tam sēdējuši aizvējā, un ierindotos atpakaļ ierindas beigās uz atpūtu. Tā tas notiek. Ātrums labs.
Un tad sākas kas tāds, ko Jūrmalā nu nekādi negaidīju – pamatīgi dubļi! Kaut kāds meža ceļš vai stiga, vai kas, bet vienkārši taisns ceļš ar milzu peļķēm, kuras apbraukt īsti nevar. Turklāt tās ir dziļas! Nojaucāmies tā, ka maz neliekas. Jau pēc pirmās peļķes man kļuva žēl savas ķēdes, bet tādu vēl bija daudz. Pabraucam garām ļoti iestigušai mašīnai. Pārējo transmisijas izdod tikpat briesmīgas skaņas, tāpēc kopējais troksnis, mums tuvojoties, droši vien ir diezgan biedējošs. Pēc atgriešanās civilizācijā (uz parastas grantenes) divi braucēji ir nedaudz atpalikuši, taču viņi saņemas un pievelk klāt. Tālāk atkal viss kā parasti. Būs vēl viena liela peļķe, tāda 20 metru garumā, taču tā ir sekla un silta, patīkami. Pēdējais dzirdināšanas punkts, kuru sasniedzu pirmais, pret kalniņu rāmi un lēni minoties, dzeru, taču neviens man garām nebrauc, neliels pagurums. Vēl viens starpfinišs.
Grants ceļi beidzot beidzas, taču jūtu, ka es tūlīt atkritīšu no grupas, sāk kļūt grūti noturēt tādu tempu, pat braucot aizvējā – kājas vairs negrib. Par laimi, jāveic īss posmiņš pa meža taku, kur ātrums ir mazāks, tāpēc izdodas noturēties kopā ar pārējiem. Ja pirms tā būtu bijis kaut kilometrs tādā pašā ātrumā, visdrīzāk, ka grupa būtu aizbraukusi no manis.
Pēc takas uz asfalta, pāri šosejai un, ZOMG! "Jūrmala"! Liels mašīnu sastrēgums un īpaši mūsu grupai apturēta satiksme, ceļa apmale, veloceliņš, atkal Lielupes tilts un ielas. Tūlīt viss!! Beigas ir tuvu! Pat asaras vairākas reizes sariešas acīs no domas, ka visu distanci tiešām tūlīt būšu pieveicis. Vēl tikai mazliet.
Viens no Grindeks komandas braucējiem ir kādus 100 metrus pirms pārējās grupas. Tā kā viņš vairākas reizes atskatās un neizskatās, ka ļoti steidzas, tad tas visdrīzāk nebija īpaši plānots atrāviens, bet tā vienkārši gadījās. Nez no kurienes man atkal radušies spēki, tāpēc izmantoju tos, lai grupu pievilktu pie viņa, pēc tam vairs gan priekšā nelīdīšu.
Beigas ir tādas pašas kā sākums, tikai pretējā secībā – jābrauc pa pludmali, taču cerams, ka šoreiz pa vējam. Kad esam pludmalē, vienojamies, ka "nomirt ar sirdi finišā nebūs labi", turklāt aiz muguras arī neviens nav redzams, tāpēc vienkārši braucam, vairs nekur nesteidzoties. Kopā vairāk kā seši kilometri, kas skaitās īpaši lēni. Godīgi saku, ka pati grūtākā trases daļa bija paši pēdējie četri taisnie kilometri. Finišs redzams, tomēr vēl tik tālu, taču spēku vairs nemaz nav. Kilometru pirms finiša ir tādi lieli, piepūsti vārti, tādi paši kā finišā, taču izrādās, ka no turienes ir vēl vesels kilometrs.. Drausmīgi. Vismaz apkārt arvien vairāk līdzjutēju, kas liek kārtējo pēdējo reizi saņemties un turpināt mīties. Finišs. Paldies, man pietika.
Skatos pulkstenī un brīnos, tikai divas stundas un 54 minūtes. Spidometrs gan rāda tikai 79 km.
Kamēr tur pie finiša stāvu un mēģinu atgūties, skatos kā finišē Raivis Zīmelis un Jānis Ozols. Kā? Aiz manis? Viņi? Es biju priekšā? Viņiem? Abiem? Es tiešām ieliku Zīmelim? Taču tad pamanu, ka šiem ir sarkanie divtūkstošie numuri. Khem.. Braukuši tautas klasē īso distanci. :|
..
Tā kā iepriekšējās sacensībās bija nelāga pieredze, gandrīz, gandrīz saķerot Ušakova sindromu, tad šoreiz prātīgi apgādājos ar želejām (nekad vēl nebiju tās lietojis) un citu ēdamo. Man nebija ne jausmas, ko īsti nozīmē 90 km sacensību režīmā, tāpēc līdzi bija:
- četras želejas (divas kabatā, divas somā),
- banāns,
- siermaizītes :)
- un šokolādes batoniņi.
- Kā arī 750 un 500 ml ūdens pudeles (bez piešprices).
Biju rēķinājies ar četrām, piecām stundām trasē, tāpēc, tā kā sākumā labi gāja, nolēmu patērēt vienu želeju stundā. Tā kā finišu sasniedzu dažas minūtes pirms trešās stundas, tad no somas neko ārā ķeksēt nevajadzēja (tad būtu jāpiestāj malā). Ņemot vērā sajūtas pašos pēdējos kilometros, šķiet, ka būtu bijis pareizāk želejintervālus samazināt uz kādām 40 minūtēm. Ūdens arī lielākoties tika atvests atpakaļ, jo pietika ar dzirdināšanas punktos saņemto.
Nomazgājos strūklakā un dodos pārģērbties.
Braucot tos daudzos kilometrus, vairākas reizes nodomāju, ka otrreiz nu gan uz šito neparakstītos – ja ne mežiņš sākumā, tad trase ir pavisam neinteresanta un plakana, turklāt vēl tas "MTB grupas brauciens". Distances otrajā pusē gan vairs tik ļoti kritisks nebiju. Braukšanai grupā tomēr ir sava burvība, regulārās maiņas, citu vilkšana, atpūta aizvējā, .. Bet nu tas nav MTB. Arī sasniegtais rezultāts nav mans rezultāts, bet manas grupas rezultāts. Tāpēc – vai otrreiz brauktu, joprojām – nezinu gan.
Katrā ziņā izmēģināt vajadzēja, nemaz nebija tik traki, organizācija tīri laba, līdzjutēji lieliski, pusdienas garšīgas (normāls ēdiens, nevis putra vai štovēti kāposti), laiks arī jauks un rezultāts – ir diezgan labs.