Pagājušajā gadā man patika II Cēsu velomaratona sacensības, tāpēc jau laicīgi biju nolēmis doties uz sacensībām Cēsīs arī šogad, sestdien, 15. augustā, ko arī izdarīju. Pirms tam gan bija nepieciešama neliela iesildīšanās.

Pagājušajā gadā Cēsu velomaratona trase bija tīri interesanta un samērā ātra, kaut arī tas izrādījās tāds diezgan dubļains pasākums. Šogad nebija diez ko labāk – piektdienā pirms sacensībām lija daudz un dikti. Naktī uz sestdienu pat pamodos no lietus. Ap trijiem naktī vispār tā kā nožēloju, ka esmu pieteicies uz sacensībām. Lietus sestdienas rītā būtu lielisks iemesls neiet ārā vēl labu laiku. Bet nu jau neko.

Tā kā uz šo nedēļas nogali paliku bez auto transporta, tad varēju vai nu izmantot sabiedrisko, vai arī kaut kā citādi. Iepriekšējā vakarā ilgi pētīju laikapstākļu prognozes, ceļus un domāju, kā labāk, līdz izdomāju, ka pirms sacensībām taču vajagot labi iesildīties. Nu! Tāpēc izlēmu braukt uz Cēsīm pats un pa šoseju. Turklāt esmu taupījies sacensībām visu nedēļu, gan jau rezerves būs.

Smuks gāziens 7:20. Vilciens atiet 7:40, kad līst vēl vairāk. Ja nu būtu gribējis tomēr braukt ar vilcienu, es uz to nemaz netiktu. Kaut kad pirms astoņiem lietus tomēr beidzas. Kaut kad pirms pusdeviņiem esmu pabrokastojis, savācis visu vajadzīgo un dodos ceļā. Gandrīz vai silts, saule spīd, bet visi ceļi gan slapji.

Ja brauktu ar vilcienu, tad tagad es jau būtu Cēsīs, taču starts man tikai 12:00, tāpēc es tur tā pārgarlaikotos, ka vispār. Tagad varu lēnām čunčināt pa asfaltu 40 kilometrus, klausoties mūziku un blisinoties apkārt. Aiz muguras melns mākonis. Noķers, nenoķers? Pa kreisi spilgta varavīksne. Fotoaparāta nav, jo gribējās pēc iespējas vieglāku mugursomu. Citādi diezgan garlaicīgi, un es sāku miegoties – šoseja ir taisna un gluda, lai arī man atvēlētā braukšanas josla ir tikai kādi 20 cm.
Cenšos turēt ātrumu tā virs 20 km/h un noteikti zem 25 km/h, lai pēc tam vēl spētu nobraukt sacensībās kaut cik pieklājīgi.
Lietu pa ceļam nedabūju, tikai tik, cik no slapjā asfalta kaut kas lido virsū. Siguldā gan pēc manas aizbraukšanas bijis vēl viens gāziens.

Iebraucot Cēsīs, mūzika apklust – mazais aipods neizturēja spriedzi (neiedomājos uzlādēt). Nuvottā. Tas nozīmē, ka atpakaļceļš būs vēl neinteresantāks.
Desmitos jau esmu starta vietā Nelss mototrasē, pa ceļam sastopot kādu NN Marss komandas braucēju, kurš, tāpat kā es, īsti nezina, kur tieši jābrauc. Piereģistrējos, saņemu aploksni ar numuru un dodos prom, jo darīt tur tāpat nav ko. Iesildījies it kā esmu.

Atrodu nomaļāku meža ceļu un uzreiz arī saules apspīdētu laukumiņu, kur apmetos uz otrajām brokastīm un nelielu velo apkopi – vēlreiz jāieeļļo ķēde pēc slapjā asfalta un pirms pilnīgi noteikti ļoti slapjajām sacensībām. Dodoties prom, nedaudz tā kā sāk līt, un nevaru saprast, vai vilkt ārā no somas lietus jaku, jo viss būs slikti, vai tomēr nē. Pēc dažām minūtēm lietus izbeidzas, ir labi.

Atstāju somu pie organizatoriem un iekārtojos savā starta koridorī, kur mani sastop kompānija. Sacensību tiesnešu mašīna kaut kur iestigusi dubļos, dodoties uz vajadzīgajām trases vietām (tur būs tādi dubļi..? O.o), tāpēc starta gaidīšana ievelkas. Pa vidu visām citām pļāpām uzzinu, ka mūsu komanda pieteikta 24h sacensībām nākamajā nedēļas nogalē. Tomēr ir pieteikta. Pastāsta arī nelielu intro par nākamo komandas biedru Normundu. Aha. Kāpēc viņa zina visu par mums, bet es neko? Par mums!

Beidzot tomēr starts tiek dots. Pirmās peļķes, drebelīga grantene, kur visi ātri, ātri, un tad mežā iekšā. Pavisam drīz kāds stāvāks nobrauciens, kur tiesnesis stāv un svilpj, it kā tur būtu kaut kas bīstams. Visi, protams, piebremzē, bet beigās aiz muguras dzirdu pukstēšanu, ka nekā tāda jau tur nemaz nebija, pa velti bremzēja. Pirmais stāvais kalns, kurā izdodas uzbraukt. Pēc tam ceļš pa slapju pļavu, kur man priekšā trīs saslīd un krīt. Gribēju nedaudz piebremzēt, lai netrāpītu viņos, taču, lai arī bremzēju pavisam uzmanīgi, tāpat vienkārši slīdu sāniski pa risi. Kas notiek aiz muguras, negribu redzēt, jo tad būšu nākamais, kas krīt. Kritušie paspēj atbrīvot ceļu. Ceļš turpinās pa pļavu, garām iet Hawaii Express komandas braucējs, kurš izbrauc cauri peļķei. Puse no gaisā paceltā ūdens aizlido pļavā, otra puse tiek man. Pēc tam karsti nebija labu laiku.
Kad braucu cauri strautiņam, tā malā stāv daži skatītāji (nu bet protams) un kāds braucējs Trek komandas formā, kurš skaita dalībniekus. Uzzinu, ka tobrīd esmu 67., kurš viņam pabrauc garām.

Trase turpinās pa dažām taciņām, meža ceļiem, nedaudz grantenēm un tā. Īpaši viegli vispār nav.
Pēc stundas brauciena sāku saklausīt, ka ķēdei izbeigusies eļļa, pat neskatoties uz to, ka to vēlreiz uzlēju pirms starta. Braukt jau var tik un tā. Ar laiku un kilometriem skaņa kļūst arvien uzkrītošāka. Man pat sākt palikt neērti no skatītājiem trases malās un no tiem, kurus apdzenu vai kuri mani apdzen. :) Turklāt tā skaņa rada sajūtu, ka vairs nemaz nevajag braukt tik ātri, un es tā kā pat sāku tai lēnām paklausīt.

Otrā trases puse vairs nav tik interesanta, tur liels gabals jābrauc pa plakanu ceļu gar Gauju, ko arī daru viens pats. Apnīk. Kādā krustojumā ceļa malā trases tiesnešmeitene sēž un lasa grāmatu – pēc tam par to forumā būs neliela cepšanās, taču es īsti nesaprotu, par ko. Ceļš tajā vietā taisns, ja tur būtu jānogriežas, tur tāpat būtu uzlikta bulta. Viss kārtībā.
Pārbraucot kādu šoseju, kārtējais policists (to gan bija patīkami daudz), kas apturējis satiksmi, un, kamēr braucu ārā no meža, redzu, ka viņš vicina zizli pa kreisi, un es arī pagriežos pa kreisi, taču izrādās, ka tas žests nebija domāts man – pēc uzbļāviena dodos pareizajā virzienā.

Vairākus kilometrus līdz finišam garām aizbrauc Smiltenes komandas braucējs, kuram ilgu laiku sekoju kādu 30-50 metru attālumā. Noķert un sēdēt astē būtu nepieklājīgi. Noķert un apdzīt nav vēlēšanās. Viņš ik pa laikam atskatās uz mani, bet es tā arī palieku tādā attālumā.

Kaut kur mežā divi neiespējami stāvi kalni viens pēc otra, kuros nekādi nav iespējams uzbraukt. Trases veidotāji tiek pieminēti ar kādu domu. Tur pat uzstumties ir grūti! Uz pirmā kalna līdzjutēji uzmundrina tos, kas stumjas man pa priekšu (visi vietējie laikam), sakot, ka otrajā kalnā vispār ir iespējams uzbraukt. Labi, bet ne jau sacensību beigās..
Vēl viena grantene, un Smiltenes braucējs turpat vien redzams.

Pēdējie trases kilometri iet pa tām pašām vietām, kur braucām sākumā. Vismaz kaut kas zināmāks. Un arī beigas drīz vien būs. Pirms starta komentētājs minēja, ka pēdējais kilometrs būs jābrauc pa mototrasi, un tas nepavisam nebūšot viegli. Man garām aizbrauc pirmā meitene, un turpat jau redzama trase. Pirms iebraukšanas mototrasē jātiek cauri kaut kādai zāles zampai – izskatās viegli, taču tur ir tiiiiiik mīksts, ka aizmugurējais rats iegrimst līdz aplocei un uz priekšu tikpat kā nemaz neiet. Citiem neklājas vieglāk, bet es vēl nost nekāpju un pat pamanos vienu vai divus stūmējus apdzīt.
Malā stāv kāda meitene ķiverē un ar austiņām, kura klusi saka: "Malači, puikas, vēl pavisam mazliet." Tas pilnīgi noteikti bija mīļākais, ko todien dzirdēju!

Tālāk jau tikai pa mototrasi – stāvs kalniņš augšup, kurā uzbraucu (izskatījās grūti), uz leju, vēlreiz augšā, vēlreiz ātri lejā, pagrieziens pa kreisi, pa labi un nedaudz uz leju, strauji pa kreisi un uz augšu līdz finišam. Kilometrs, ar ko biedēja, tur nu noteikti nebija.

Esmu zaudējis 10 sekundes sieviešu grupas uzvarētājai, savā grupā finišējot 26. vietā. Nekā tāda, ar ko palepoties. Tās 10 sekundes varbūt arī varētu norakstīt uz pārspīlēto 40 km garo iesildīšanos, citādi nemaz tik ļoti noguris nejūtos. Tomēr arī prieka par sacensībām kaut kā šoreiz nav.

Pēc finiša papļāpāšana un pusdienas ar auzu putru un ļoti garšīgu ievārījumu. Lēdijas dodas meklēt grāvi. :) Es dodos atpakaļceļā uz Siguldu.
Cēsīs piestāju nomaļākā vietā, lai notīrītu un ieeļļotu ķēdi. Un noņemtu numuru no velo. Nu nevaru es braukt ar numuru. Es.. vienkārši nevaru.
Uzreiz tā no Cēsīm ārā netieku, kaut kur pamanos nedaudz nomaldīties, toties cik klusa braukšana beidzot, kad ķēde vairs nav sausa.

Saule spīd, un braucot pa šoseju, atkal esmu iededzinājis uz ādas apģērba robežas. No Cēsīm līdz Siguldai tieku jūtami ātrāk kā pretējā virzienā no rīta, lai arī tagad ir pretvējš. Pa asfaltu jau ir tik viegli braukt, ka to taču katrs var, turklāt tagad vairs nav sevi jāpiebremzē. Reizēm pamanu, ka kāds no garāmbraucošajiem ar velo uz jumta atskatās. Interesanti, ko viņi padomātu, ja tomēr būtu atstājis numuru?
Pie Ieriķiem vēl bija doma, ka no Līgatnes līdz Siguldai varētu braukt pa taku gar Gauju, tomēr, kad tieku līdz Līgatnei, esmu pārdomājis. Var jau vēl, tomēr gribas ātrāk mājās.

Izrādās, ka pēc sacensībām mājupceļš man bija tik zibenīgi ātrs, ka esmu pilnībā attaisnojis šo plakātu, salīdzinot ar dažām autobraucējām. :)) Velo FTW!

Nu tā. Kopā ar iesildīšanos līdz Cēsīm, diezgan slapjām sacīkstēm vairāk kā 50 km garumā un atsildīšanos atpakaļ līdz Siguldai esmu nobraucis ap 140 km, turklāt tas nemaz neprasīja deviņas stundas. Pavisam mierīgi.