Kādu laiku nebiju piedalījies sacensībās, bet nu atkal bija tāda izdevība. Laiciņš pavisam jauks – pēdējā pavisam siltā nedēļas nogale. Līdz Cēsīm no Siguldas arī nav tālu. Šoreiz (un atkal) tikai divatā pārstāvam komandu.

Cēsu velomaratonā piedalos trešo reizi, turklāt šogad tas tiek skaitīts arī kā Trek-Philips maratona 5. posms. Iepriekšējos gados trase bija diezgan interesanta, taču ne grūta un sarežģīta, tomēr arī ne tā, ka tur nebūtu, ko darīt – Cēsīs ir pietiekami interesanta apkārtne. Šoreiz jābrauc divi vienādi apļi, kopā ap 62 km.

Vispirms lēnais starts pilsētas stadionā, jo iepriekš bijis tā, ka no tā tik ātri nevar izkļūt, pēc tam mierīga ripināšanās līdz Vienības laukumam, kur tehniskais starts, un tad jau ātrāka ripināšanās lejup pa Lenču ielu aiz policijas mašīnām, kuras nobrauc malā, kad var droši uzņemt pilnu ātrumu.

Trase iet pa visādām interesantām taciņām, meža ceļiem un celiņiem. Un tad sākas grantenes – mīkstas, platas un akmeņainas. Turklāt ne tādi īsi posmiņi, kā to varētu gaidīt Trek sacensībās, bet labi garas, tāds dikti sebisks iespaids, ja var nesties pa granteni ar ātrumu virs 40 km/h (mans maksimālais bija ap 51 km/h). Bet nu neko. Ceļa rādītājas krustojumos Cēsu velomaratonā kā katru gadu – pievilcīgas meitenes! :)

Ir arī viens ūdens šķērslis – neliela upīte, kurai var vai nu braukt cauri, vai tikt pāri pavisam sausām kājām pa laipu. Pirmo ieraugu laipu, tomēr, redzot kā pa priekšu braucošais mēģina to pārbraukt, taču nenoturas un diezgan iespaidīgi no tās nokrīt (zemāk esošajā video 2:00), pārdomāju, ka varu jau drusku saslapt. Tas izrādās prātīgs lēmums, jo ūdens maz, bet pēc tam tiek publicētas vairākas bildes ar tās vietas kritieniem.

Pirmais aplis paiet ātri, redzu, ka laiks rit, bet noguruma nav, jūtu, ka varu tā vēl ilgi braukt. Starpfinišs ir pašās Cēsīs, uz kurām jābrauc augšup pa diezgan garu asfaltētu ielu, bet iet viegli – spidometrs rāda ap 20 km/h pret kalnu, aizbraucu garām vairākiem dalībniekiem pavisam vēsā mierā.

Otrajā aplī braucēji lielākoties ir izretojušies un izveidojušās atsevišķas nelielas grupiņas ar līdzīga ātruma cienītājiem. Apmēram apļa vidū satieku vairākus nobraucienu karaļus – tie ir tādi braši braucēji, kas taisnajos gabalos sēž viens otram astē, nobraucienos lido man garām, bet kāpumos paliek kaut kur tālu aizmugurē. Ja nepaspēj atpalikt, tad nākamajā nobraucienā atkal iet garām. Malači.

Saprotu, ka liela daļa dalībnieku piedalās SEB MTB maratonos, kur tāds parkets, grantenes un braukšana grupā ir vairāk kā normāla parādība, taču man tas ir kas tāds, par ko raustīt degunu. "MTB grupas brauciens". Pēc manas saprašanas MTB lielākoties ir individuāls sporta veids. Jā, protams, trasē ir vēl daudz citu braucēju, sākumā vispār ir liels bars, taču cīņai lielākoties jābūt ar sevi, pa vienam apdzenot konkurentus. Citādi izveidojas līdzīga ātruma braucēju grupas, kas pārstāj censties būt labāki un sāk parazitēt uz citu grupā esošo rēķina. :) Protams, ir nerakstīti likumi par braukšanu maiņās, taču praksē tā reti notiek. Tam ir vajadzīgi lieli ātrumi un šoseja, bet tā jau ir cita disciplīna. Ja es noķeru kādu grupu, tad nepalikšu ar to, man nevajag tās aizvēju, jo, ja to noķēru, tad varu braukt ātrāk par viņiem, tādēļ eju garām. Savs temps, savs mērķis. Ja viņi izdomā iesēsties astē, tad tā ir viņu problēma tajā noturēties. Cēsīs viņiem tas neizdevās. :)

Varbūt man nav pareizās attieksmes, un tādēļ kaut kādā mērā, iespējams, cieš mani rezultāti, bet es vismaz zinu, ka tie ir paša sasniegtie rezultāti – bez citu palīdzības. Es nesaku, ka braukšana grupā  MTB sacensībās ir slikta, taču man tā vienkārši neliekas pareizi.

Uz apļa beigām man pievienojās Jysk komandas braucējs, vairākus kilometrus nobraucām kopā, apdzenot īsās distances braucējus ar regulāriem "pa labo, paldies!", "pa kreiso, paldies!". Aiz muguras dzirdu to pašu. Viņš man aizmugurē nekā netraucē, vien liek nesākt slinkot, jo tomēr gribu, lai viņš arī paliek aiz muguras līdz pat finišam. :)

Uzbraucot uz kāda grants ceļa, priekšā lēni minas māte ar dēlēnu un saka viņam: "Nu jau drīz, vairs tikai 10 kilometri."

Viss bija pavisam labi, līdz tiku pie zīmes, ka vēl atlikuši pieci kilometri. Tobrīd Jysk braucējs piedāvājās pavilkt kādu brīdi, taču manas baterijas beidzās pavisam pēkšņi un pavisam. Vispār. Strauji sāku no viņa atpalikt. Turklāt vēl tik maz līdz finišam! Āā! Neko, gar acīm sāk peldēt melni mākonīši, cenšos nezaudēt skaidru apziņu un tomēr lēnām aizmīties līdz finišam. Trīs kilometri. Divi kilometri. Man tā vēl nekad nav bijis. Galvā tikai viena doma: "Es nebūšu Ušakovs. Es nebūšu Ušakovs." Tāpēc bremzēju sevi un noskatos, kā aiziet garām vēl nesen redzētie konkurenti. Viens kilometrs. Kalns pirms finiša. Domāju par apstāšanos, apgulšanos, pagaidīšanu, stumšanos, tomēr lēnām, lēnām uzminos līdz augšai. Spidometrs rāda 7 km/h – tas ir trīsreiz lēnāk kā pirmajā aplī! Bet vismaz finišs tiešām sasniegts. Iekšā apaļa nulle.

Ja nebūtu piemeties tas Ušakova sindroms, būtu pavisam jauki. Draudzene vēlāk teiks, ka tas tāpēc, ka cukura līmenis organismā samazinājies, tad tā var būt, ka vienā brīdī viss un vairs nekā, ka tam būtu līdzējusi želeja – atjaunotu visu atjaunojamo un tā. Otrā apļa dzirdināšanas punktā man tieši piedāvāja želeju, bet tad tas likās tik neaktuāli, ka atteicos. Heh. Tagad skatos rezultātos, ka ar pēdējo kilometru vilkšanos esmu zaudējis gandrīz 10 vietas un vairākas minūtes. Nav nekas liels!

Kopumā man patika. Trase bija interesanta, ne pārāk grūta, taču arī viegla nelikās – vēl tagad pieliecoties jūtu muguras muskuļus, lai gan jau trešdiena. Granteņu likās par daudz, taču pārmaiņas pēc jau der arī kas tāds. Bija arī diezgan daudz smilšu, kur jāuzmanās, taču tas tikai piedod asumu. Kāpumi bija ņemami, nobraucieni gandrīz rāmi. Taciņas bija interesantas, it sevišķi ātrumā. Viss bija braucams – kā sāku, tā kāju pie zemes atkal pieliku tikai pēc finiša. Dalībnieki kā jau parasti – draudzīgi un pieklājīgi. Atmosfēra jauka.

Pats galvenais Cēsu velomaratona sarīkošanā ir Māris Krūze, un viņš katru gadu šo pasākumu rīko kā svētkus. Tā kā šogad jubilejas gads, tad tie daži dalībnieki, kas ir piedalījušies visos piecos Cēsu velomaratonos, saņēma īpašus, smukus velokrekliņus. Pārējie pie pusdienām tika pie kvasa. :)

Nākamgad jābrauc atkal. Un labāk!