Esmu saņēmusi trīskārtīgus aicinājumus padalīties arī ar saviem iespaidiem par Velojāņu braucienu no 21.-24. jūnijam, te nu tie būs.

Tā kā Kristaps to jau secīgi, kārtīgi un vairāk vai mazāk arī manam viedoklim atbilstoši ir pastāstījis, tad es domāju vienkārši īsi un skaidri izdalīt foršās lietas, neforšās lietas un dīvainās lietas četru dienu garumā. Protams, subjektīvi. :)

Foršās lietas.

Pieveiktais ceļš. Nevaru lepoties ar pamatīgu riteņbraukšanas pieredzi, ilgiem treniņiem, sportisku rūdījumu vai ko tādu, esmu parastais mirstīgais, tādēļ esmu patiesi lepna, ka izdevās nobraukt šos ~210 km (Andrejam Mākoņkalna brauciena dēļ bija vairāk un Kristapam Mākoņkalna+nākamās dienas maršrutu dēļ bija ievērojami vairāk) un pat bez ļoti ievērojamām fiziskām vai garīgām traumām (garīgās traumas, lūdzu, skat. pie neforšajām lietām).

Laikapstākļi. Silts, saulains, bez lietus visu četru dienu garumā. Varbūt brīžiem pārāk saulains un brīžiem pārāk vējains, bet viennozīmīgi tas ir labāk kā lietusgāze virs galvas un dubļu jūra zem kājām.

Pieturu nosaukumi. Vairākus no tiem jau varat redzēt Kristapa fotogalerijā (t.b. Ezernieki, Mārtiņ u.c.), vēl pieminēšanas vērtas ir Draudzība un Pocelujevka ceļā posmā Kaunata-Rēzekne. Nu mīlīgi nosaukumi, un vietējiem vietējā anekdote.

Tūristu bāze. Te laikam ir tas punkts, kur es nepiekritīšu iepriekšējam rakstam par braucienu un to, ka šī bāze bija „iztikt var” līmenī. Man patika. :) Ne tikai tāpēc, ka saimnieks bija atsaucīgs, bet ne uzbāzīgs, ka iedeva karstu ūdeni tējai un laivu, ar ko izbraukt Ežezerā, segas un, galu galā, jumtu virs galvas, bet arī tāpēc, ka tai dienai ar vakariņām Ežezera krastā uz ķieģelīšu „krēsliņiem” bija īpaša garša. :) Ezers, bērzu birzs kā Skalbes pasakās, meža zemenes turpat pie kājām, gara zāle un tāda patīkama cilvēku prombūtnes sajūta. Ja neskaita to, ka kaut kādi nelieši atbrauca un uzslēja telti mūsu iepriekš noskatītajā vakariņu vietā.

Laivošana tūristu bāzē. Par laivošanu to īsti nevar saukt, tā drīzāk bija neveikla plunčāšanās ne sevišķi lielā un ne sevišķi stabilā koka laivā pāris desmitus metrus no krasta, kaut kā mēģinot noturēt kaut kādu iedomātu kursu vai vēlāk tikt līdz krastam. Vairāk laika aizņēma uzmanīgā rāpošana pa laivu, mēģinot apmainīties vietām, jo iespēju pasēdēt pie koka airiem garām laist negribēja neviens no mums.

Rozīņmaize Skaistas veikaliņā. Bija baigi garšīgā.

„Pie Rāznas” mājiņa. Atsaucīgi, laipni saimnieki (teica, ka speciāli mums esot likuši jasmīniem uzziedēt), glīta divstāvu mājiņa ar istabām dažādos toņos (mums tika brūnā istabiņa ar dīvaino sieviešu attēliem pie sienas, augšstāvā bija rozā un dzeltenās istabiņas un tad vēl dīvānu istabas apakšā), virtuve ar traukiem un glāzēm, un ēst gatavošanas ieročiem, nojume ar kamīnu un soliem ārpusē, dīķis, šūpoles, basketbola grozs ar visu bumbu un ugunskura vieta. Viss pa foršo!

Vasarģelišku skatu tornis. Tikšana līdz tam gan bija kā vibromasāža ne tikai kājām un rokām, bet, šķiet, visas smadzenes galvā tika sakratītas, toties skats no torņa smuks. Daugavas loks tālumā un abi palikušie biedri, kas kāpa otrajā maiņā, kā vidēja lieluma peles apakšā.

Lauku smarža. Un patiešām visa lauku smarža, sākot no meža, egļu skujām, pļavas puķēm, kūtsmēsliem, ezera aļģēm, jasmīniem un meža zemenēm. Amazing!

Kompānija. Te bez īpašiem komentāriem, bija super, paldies maniem trīs lieliskajiem veloceļabiedriem! ;)

Neforšās lietas.

Velosipēdu turētāji vilcienā. Katrā vagonā ir atļauts turēt tikai trīs riteņus, un tikai pēdējā vagonā vispār ir speciālie velosipēdu turētāji. Nedaudz neapdomīgi. Un, ja ir daudz braucēju, tad grūstīšanās un neērtības garantētas.

Garīgās traumas. Smiltis ir slikti, daudz smilšu ir vēl sliktāk, dziļa grants ir depresīvi, dziļa grants ar trepīti ir vēl depresīvāk. Andreja un Kristapa „ja izturēsi pirmo dienu, tad nākamajā gribēsi ap Ežezeru apbraukt apkārt” neīstenojās, nākamajā dienā es negribēju braukt vispār. :D Vismaz no sākuma. Man šķita, ka ir uznākusi pēdējo gadu laikā lielākā vētra Latvijā, kura ir koncentrējusies tieši uz mums, ka man kājas vienā brīdī vienkārši atteiksies kustēties un ka pat šoseja vairs nav draugs.
Rīta bēdīgās noskaņas beidzās pēc padomjlaika stila veikaliņa Skaistā, vēsa minerālūdens un nogriešanās uz līkumaina, pauguraina ne-asfalta ceļa. Vējš ieķērās kokos, pakalnus palīdzēja pieveikt iepriekšējās nokalnītes un viss bija super līdz briesmīgajam, pāris kilometrus garajam īpaši dziļas, putekļainas grants un spožas saules apspīdētajam ceļam.
Man bija uzstādīts noteikums čīkstēt ne biežāk kā reizi dienā (tāpēc vajadzēja ļoti rūpīgi izvēlēties čīkstēšanas objektu), un vienas dienas čīkstēšanu nedrīkst pārnest uz otru dienu, plkst. 24:00 neizmantotā čīkstēšana dzēšas. Centos arī šo vienu iespēju neizmantot, bet, ja būtu jāizmanto viena iespēja pa visām četrām dienām, tad šie pāris kilometri kaut kur starp Skaistu un Ezerniekiem būtu tie izredzētie.

„Papeļu” māju saimniece. Viņa uzskatīja, ka mēs esam pieteikušies uz 21. jūniju, un es skaidri zinu, ka mēs bijām pieteikušies uz 22.jūniju, bet pateikt paspēju vien pāris frāzes, kad mēs jau ar rokas mājienu „Tur ir bāze” un durvju aizciršanu bijām izraidīti. Fuj, fuj izturēšanās.

Akmeņi un aukstums Rāznas ezerā. Nu diemžēl cerētā kārtīgā izpeldēšanās izvērtās par vien lēnu un samocītu ieiešanu pa akmeņaino krastu Rāznas ezerā un īsu drebināšanos aukstajā ūdenī, lai pēc mirkļa dotos atkal ārā saulītē.

Dīvainās lietas.

Rejoša meitenīte. Visi mani pārējie komandas biedri stāsta leģendas par šo rejošo meitenīti ar pavadošajiem suņiem, bet es tajā mirklī biju tikko uzminusies augstā kalnā un domas bija pavisam citur vērstas, un vēlāk baigā škrobe, ka es šo brīnumu tā arī neievēroju :/

Suns. „Pīlādžu” māju lielo, melno suni, kur nakšņojām pirmajā naktī, drīkstēja kaitināt, bet nedrīkstēja glaudīt. Viņam nepatīkot, kad viņu glauda.

„Pīlādžu” treileris. Nav jau tā, ka tas būtu bijis kaut kas baigi dīvains, bet man vienmēr filmās ir fascinējoši tie jokainie ceļojošie treilerīši. Nu tādas smieklīgas mājiņas uz riteņiem! Un tagad arī pašai bija iespēja izbaudīt nakti tādā filmu treilerī. Saimnieks gan man nezināmu iemeslu dēļ, kad citi nedzirdēja, centās mani pārvilināt gulēt uz citu vientuļu mājiņu, lai es būtu „prom no puišiem”. Laikam jau viņam bija bēdīgi, ka mēs izmantojam tik maz no pieejamajiem maksas pakalpojumiem (krutāka mājiņa, laiva, ugunskura malka, volejbols u.c.).

Dzintars. Viņš bija tas, kas man līdz pēdējam brīdim teica, lai neko vēl viņam nestāstot par braucienu, jo tāpat aizmirsīšot, un kad es pēdējā vakarā pirms braukšanas uzmanīgi iejautājos, vai viss ir skaidrs un jautājumu par rītdienu nav, Dzintaram bija pārsteigums, ka brauciens ir jau rīt.
Viņš bija tas, kas atrada nolauztu ceļazīmi ar 40 km ātruma ierobežojumu ceļa malā zālē ieslēptu, viņš bija tas, kas atrada šī gada pirmās meža zemenes un gandrīz mirušu (vai varbūt pilnīgi mirušu) zalkti grants ceļa malā. Viņš arī bija tas, kurš mūs spīdzināja, stundām (ok, minūtēm, bet šķita, ka stundām) ilgi runādams ar „Pīlādžu” saimnieku par Spānijas samiem, sazānu vairošanos, plostiem un vēl sazin ko, pārējo vairs neatceros, jo apmēram sarunas pusē atslēdzos, un šūpojos uz sava viļņa.
Viņš bija tas, kas ļoti, ļoti vēlējās salabot visas trubas un kanalizācijas caurules un salauztās durvis mūsu pēdējās naktsmītnēs „Pie Rāznas”, un pat pēdējā rītā saimniecei gādīgi aizrādīja, ka dušai apakšējā stāvā ir problēmas.
Aa, un viņš bija tas, kas bieži brauca ceļa pretējā pusē.

„Bēgam!” Uz Latgales līgotāju aplīgošanu atbildēt ar „bēgam” tiešām ir dīvaini un pilsētnieciski. Bet nu tādi jau mēs bijām, nedaudz dīvaini pilsētnieki mierīgajos, vasarīgi smaržojošajos un savādākā laikā un ritmā ejošajos Latgales laukos.