* - jeb kāpēc es nebiju Apē. 

Šis būs atstāsts par nelielu, neplānotu un neizplānotu velobraucienu kādā jaukā vasaras nogalē. Kā gadījās, kā ne, bet iekrita tieši tajā nedēļas nogalē, kad bija sezonas labākās sacensības Apē. Izvēle bija grūta, bet nejauši sanācās apsolīties šim velobraucienam pirmajam, līdz ar to nācās vien braukt tur. 

Kā tas viss sākās

Tas viss sākās apmēram nedēļu pirms brauciena, kad mani apciemoja Armis ar Agnesi nelielā veloremonta jautājumā. Tā nu, kamēr es parūpējos par viņu braucamo, tiku ievilkts idejā uz nelielu velobraucienu tur, kur acis rāda un no kuras puses pūš vējš. Galvenā ideja, savākties vienu dienu un braukt un braukt, tad kaut kur palikt un nākamajā dienā braukt atpakaļ. Brauciena galapunktam bija jāpaliek nezināma līdz pat izbraukšanas dienai, kas gan ātri vien tika pārkāpts, bet tomēr paturēts noslēpumā no Armja, kurš nekādi nevēlējās zināt, kur būtu jābrauc. Datums tika nolikts uz nākamo piektdienu / sestdienu, un tad vēl es cerēju paspēt uz Api, bet beigās dažādu iemeslu dēļ tika izvēlēta nākamā nedēļas nogale un, līdz ar to, uz Api man vairs netikt. :( 

Idejas spārnots, ātri vien sāku gatavošanos velobraucienam. Nolēmu uzlikt savam velosipēdam pārrauto ķēdi. Tā vietā sanāca izjaukt visu velosipēdu... Tas parasti ievelkas uz pusmēnesi, kamēr velo tiek atkal saskrūvēts, bet šoreiz, pirmās (otrās) sesijas izaudzināts vai kādu citu iemeslu dēļ, paveicu to pusotras dienas laikā. Atlika tikai uzlikt ķēdi... Tā vietā "nejauši" sanāca izjaukt arī otru velosipēdu, lai varētu to atvēlēt savai brauciena kompanjonei. :) Tas arī parasti prasītu kādu pusmēnesi, kamēr salieku velosipēdu, kur nu vēl divus uzreiz pēc kārtas, tas prasa vēl ilgāku laiku. Bet, nepagāja ne diena, ka velosipēds bija clean&shiny. Atlika tikai daži sīki darbiņi, tā uz 10 minūtēm un, jā, uzlikt savam velosipēdam ķēdi un uzzīmēt rozā puķītes uz kompanjones velosipēda. :) Pa vidu visam tam slepenībā tiek izkaldināts plāns, ka jādodas uz Carnikavu un pa nakti jāpaliek pie jūras. Nu ko, domāts, darīts. Gabals nav liels, 45km īsākajā versijā, 60km reālākā versijā, vienā dienā pieveicams.

Brauciena pirmā diena

Nemanot pienāca noliktā diena. Lieki piebilst, ka sīkie darbiņi tā arī netika pabeigti, bet tiem godam tika atvēlētas pēdējās 10 minūtes pirms izbraukšanas. Tajā dienā mani piecēla Viķa, piektais brauciena dalībieks. Klausulē paziņojot, ka iepriekšējā naktī ir gājis šausmīgi "grūti" un šodien nejūtot velobrauciena garu, tikai negribot nevienu uzmest. Ātri vien viņu pārliecinu, ka vajag braukt gan. Tajā pašā laikā man, gultas jaukumu vilinātam, prātā iezogas domā, ka, nu, varētu jau arī nebraukt, ārā karsti un tā, varētu sēdēt un neko nedarīt šodien, vienīgi paskatīties Family Guy multenes. Ātrs zvans Viķam, kurš nu jau ir apņēmības pilns braukt un tā vietā, lai atbalstītu mani, apsolās mani nosūdzēt pasākuma inicatorei Agnesei. Tā arī notiek, saņemu pārmetošu zvanu no viņas, tā, ka nekas cits neatliek, kā braukt. Novārtoties gultā līdz pēdējai minūtei, jo vajag jau tik cik tās 10 minūtes pirms izbraukšanas, beidzot sapošos uz mājām. :) Lieki piebilst, ka nekāda citāda gatavošanās braucienam nav notikusi. Ātri vien ķeros pie velosipēdu skrūvēšanas pabeigšanas ar palīdzību no Madaras puses (kura kaut ko tādu laikam dara pirmoreizi :), tā beidzot tiek uzlikta ķēde, piepumpētas riepas, saeļļoti abi velosipēdi, uzlikti pedāļi (ļoti uzmanīgi un rūpīgi, jo mēs jau visi zinām, cik nelāgi ar tiem var gadīties), uzlikti sēdekļi, tiek mēģināts noregulēt arī priekšējās bremzes, kas tik viegli nepadodas pēc iepriekšējām mocībām pa nakti. :) Par labo darbu Madara tiek arī pie mana niknākā velosipēda, diemžēl, laika trūkuma dēļ rozā puķītes izpalika. :) Kā gadās, kā ne, bet tas iecerēto 10 minūšu vietā ievelkas uz labām 45 minūtēm vismaz. Pēc tam ātri tiek salikta nepieciešamā mantība naktij, guļammaiss un kaut kas apakšā, un siltākas drēbes. Un, nu, protams, kārtīgi paēsts. Brauciena sākums bija nolikts plkst. 12 dienā, ātri vien izdīcu papildus piecpadsmit minūtes, bet beigās, kad visi jau ir paspējuši ierasties pat pie manis, es un Madara esam gatavi braucienam mazliet pēc plkst. 13. :) Apmēram ap to laiku tiek konstatēts, ka Viķam nav kur likt savu telti un guļammaisu. Ašās idejas un telti izdodas ātri piedabūt, tur kur tai jābūt, toties guļammaisam nelīdz pat makgaiverenes izmantošana. Visādi izmēģinoties un visādi ākstoties, Viķa paņem guļammaisu uz stūres un esam gatavi izbraukšanai ap plkst. 14. 

Tā nu dodamies ceļā. Noskaņojums visiem ir uzlabojies līdz stāvoklim "lielisks", sākotnējā karstā saule, kas solīja sutoņu, arī ir pazudusi. Izbraucam no pilsētas un dodamies Tīnūžu virzienā. Velo ripo lieliski, soma baigi plecus nespiež, atliek tikai mīties. Pirmo palielāko kalnu pievaru pavisam viegli. Pēc neilga laika sprīža, jo visi ir ar svaigiem spēkiem, tiek sasniegts Tīnūžu centrs. Te, paralēli rezerves ūdens iegādei, notiek arī ātra domu apmaiņa, kā rezultātā tiek pamainīts maršuts un izvēlamies tālāk doties caur Ropažiem, nevis kā sākotnēji bija iecerēts, caur Rīgas apvedceļu. Tur esot labs ceļš bez mašīnām. Un interesantāk ar'. Šeit būtu laikam īstais mirklis pieminēt, ka nevienam no mums nav pat papīra kartes, līdz ar to braukts tiek uz dullo ar domu, ka gan jau kaut kā tur, kur vajadzēs, nonāksim. Ūdens sagādāts un nākamie 10 kilometri tiek pieveikti ar citu pārmetumiem man, ka nu vajadzēja tak man paņemt savu fotoaparātu. Bet smags taču. Apmēram ap to brīdimani sākt mākt šaubas, kur mēs braucam. Krustojumā atļauju pārējiem turpināt ceļu, vēlāk panākšu, un sazvanu mājniekus, lai tie apskatās kartē, kur mēs varētu turpināt braucienu. Saņemu šādas tādas instrukcijas un dodos ceļā. Ceļš gan īss, ātri vien atrodu šos slaistāmies autobusa pieturā. Taisnības labad jāsaka, ka tur bija arī krustojums, līdz ar to diezgan prātīgi mani bija tur pagaidīt, lai uzzināto tālāko ceļu. :) Kamēr Viķa aktīvi komentē visapkārt notiekošo, es saņemu pilnīgākas instrukcijas pa telefonu, kur braukt tālāk. Tiek izlemts braukt caur Zaķumuižu, tālāk uz Ādažiem un kaut kur tā. Pēc kārtīgas diskusijas ceļš tiek turpināts. Pabraucam garām vienai Ropažu pagriezienu zīmei, kas norāda 4km, otrai tādai pašai zīmei ar 4km, un..., nu jā, tas arī viss. Pēc otrā un pēdējā, kā izrādīsies, nozīmīgā kāpuma braucienā, nelielas sacensības lejup kalnam ar Madaru, sasniedzam pagriezienu uz Zaķumuižu, kur mūs sagaida vientuļš suns un, ij nepateiksi ka strādā, izskata benzīntanks. Tur sagaidam pārējos, veiksmīgi nogriežamies pa labi un dodamies uz Zaķumuižu. 

Daži kilometri un esam tur. Tiek apstrādāts vietējais veikaliņš, aplūkota karte, kur apmēram saprotu, uz kurieni jādodas. Dodamies meklēt attiecīgo pagriezienu, bet neviens no sānu ceļiem pietiekami spēcīgi nepārlieciena, tāpēc nolemjam apstāties, apdomāties un papusdienot, jo Viķa tomēr ir ticis pie vietējiem belašiem. Atrodam pamestu laukumu, kur uz betona plāksēm arī papusdienojam. Es vēl pirms tam izmetu nelielu līkumu līdz Zaķumuižas zīmei, lai atrastu pagriezienu, bet nekā. Pusdienās tiek pavadīts kāds laiciņš, jo tās pavada Viķas aktīvie komentāri, kas mūs noved pat līdz asarām. Šeit gribētos piezīmēt, ka Viķa šo braucienu uztver kā lielus svētkus, jo ir ieradies kreklā un kaklasaitē. Ļoti solīds. Pabeiguši pusdienas, dodamies atpakaļ uz ciema centru, kur veikalā noskaidrojam, ka pagrieziens ir tur atpakaļ, pirms Zaķumuižas sākuma. Neko, braucam vien atpakaļ, ātri šķērsojam Lielo Juglu, kur ar Madaru sagaidot pārējos, konsatējam, ka mūsu ceļojumam ir piebiedrojies jauns, visai simbolisks ceļabiedrs. Jo kurš gan neatceras slavenos braucamrīkus spārītes. Tieši viena tāda ir trāpījusi starp lukturiem uz Madaras velosipēda un tur arī apdullusi palikusi. Tā kā pārējie ir īpaši lēni pēc pusdienām, tad visādu muļķību rezultātā vēl pusdzīvā spāre visai sadistiskā (jau iepriekš atvainojos PETAi :D) veidā tiek piestiprināta starp velolukturiem un pats velo tiek nodēvēts par "spārītes" cienīgu sekotāju. Sagaidam pārējos, šķērsojam tiltu, paspārdam ceļa stabiņus un nonākam kārtējā krustojumā, kur mums kārtējo reizi nav ne jausmas, kur braukt. Pēc debatēm taisni vai pa kreisi, pārliecinu pārējos, ka onkulis veikalā teica: "uzreiz pēc tilta pa kreisi". 

Te nu mēs pirmo reizi nobraucam no asfalta, bet sagaida mūs patīkams un ātrs grants ceļš. Pie tuvākajām lauku mājām Madara nolemj vietējiem paprasīt, vai pa šo ceļu var aizbraukt uz Bāliņiem, un, esam patīkami pārsteigti, ka šoreiz trāpījām. Pa to pašu laiku arī pārējie ir noķēruši kādu mašīnu un saņēmuši tādu pašu atbildi. Visi beidzot ir pārliecināti un ceļš tiek turpināts pa patīkamu, ļoti gludu grants / meža ceļu. Vienā no vietām, kur apstājamies, lai pagaidītu pārējos, atrodam pēdējās meža zemenes un dažas mellenes. Tobrīd esam ļoti priecīgi par šādu mazu uzmundrinājumu no mātes dabas. :) Turpinam ceļu, ceļš pārvēršanas arvien dziļākā meža ceļā, bet braukšana ir ļoti patīkama, jo ceļš ir pieblietēts un ātrs, kā arī ir pazudis viss gaidītais karstums un gaisa temperatūra ir vienkārši ideāla braukšanai. Ap šo laiku ar Madaru nopriecājamies, ka tomēr saņēmāmies braukt un kopīgiem spēkiem līderējam grupu. :) Meža ceļš šur tur sadalās, bet sekojam pašdarinātām zīmēm ar uzrakstu "Rīga" (kas gan vēlāk izrādās slikta doma).  Šur tur atpūšamies, iezogas šādas tādas šaubas par pareizo virzienu, bet ar pozitīvu noskaņojumu turpinam ceļu. Pēc vienas no atpūtas pauzēm, pārvarot kādu sakni, man izkustas sēdeklis. Neko, jāstājas vien malā. Kamēr pārējie turpina ceļu, Madara nolemj pagaidīt mani. Un, kamēr es stutēju sēdekli atpakaļ vietā, viņa pamana, ka visapkārt plešas bagātīgi melleņu lauki. Kas jādara, jādara. Pieēdamies mellenes, tiekam pie zilām mutēm un rokām un turpinam ceļu, lai panāktu pārējos. 

Salīdzinoši īsais gabals, kur kaut kur bija jānogriežas pa labi uz Bāliņiem, kas bija mūsu mērķis, izstiepjas un pamazām mūs pārņem šaubas, vai mēs braucam pareizi. Tā nu vienā atpūtas vietā, kamēr atkal diskutējam par visādām muļķībām, mūs noķer daži pensionāri ar velosipēdiem. Tiek uzjautāts, vai mēs esam uz pareizā ceļa, un, ne cik pārsteidzoši, saņemta atbilde, ka neesam viss. Esam trāpījuši uz ceļa, ka ved uz Rīgu. Pārsteidzoši gan. Saņemam laipnas instrukcijas, kā izbraukt tā, lai tiktu atkal uz ceļa, kas ved uz Carnikavu. Tomēr drošības labad izlemjam sekot viņiem kādu gabaliņu, lai atkal nenomaldītos. :) Rezultātā nonākam Upesciemā, ne gluži Garkalne, kā bija cerēts. Bet pie stiprām maršutam izmaiņām jau esam pamazām pieraduši, ka tas netiek uztverts ar nekādu īpašu satraukumu, vien kārtējām nopūtām. Tur, visai skeptiski par savām izredzēm orientēties turpmākajā maršutā, nolemjam, ka nebrauksim uz Langstiņiem, bet sekosim pensionāriem uz apvedceļa pusi. Ātri sasniedzam apvedceļu, kur Viķa nokomentē savu braukšanas tempu salīdzinājumā ar pensionāriem. ;) Sagaidot visus un, nu jau kārtējo reizi, šauboties, vai mēs varam patstāvīgi orientēties, izvēlamies vairs nedoties uz Carnikavu, kā bija sākotnēji iecerēts, bet uz Kalngali, rekomendētu no pensionāru puses. Turpat jau ir un tā pati jūra jau vien ar' ir. Sasniedzam Berģus un kādu vietējo veikaliņu. Tur, kamēr papildinam pārtikas krājumus, saņemam pēdējās instrukcijas no pensionāriem, kuri, paspējuši iepirkt šampi, turpina savu velobraucienu. Arī mēs drīz jau esam uz riteņiem un mēģinam orientēties vieni. :) 

Tā veiksmīgi sasniedzam Vidzemes šoseju, pārbraucam tai pāri un veiksmīgi esam trāpījuši uz ceļa, kas ved apkārt Ķīšezeram. So far, so good. Kādā autobusa pieturā sagaidam pārējos, kur mūsu mazliet sagurušo noskaņojumu pārtrauc Viķa, kas nemitīgi ierodas pēdējais, tomēr vienmēr ar platu smaidu sejā. Tiek izteiktas aizdomas, vai tik viņš speciāli neatpaliek no grupas, lai pa klusam varētu ievilkt kādu kāsīti. :) Arvien lēnākas kustības, lai atkal uzsēstos uz velosipēdiem un turpinam ceļu. Saniedzam kādu krustojumu, kur sānu ceļš ved augšup, kur varētu vajadzēt nogriezties. Tomēr pēc īsas vārdu apmaiņas ar kādu vietējo pedāļu minēju, izrādās, ka jābrauc vēl uz priekšu. Nopriecājamies, ka neizdomājām aizbraukt šķērsām un turpinām ceļu līdz benzīntankam, kur nu gan esot jānogriežas. Nogriežos, uzminos kalnā, sagaidu pārējos un daudz nedomājot turpinam ceļu, līdz ilgi gaidītā Kalngale ir klāt. Kārtējā apspriede autobusu pieturā, kur mans ierosinājums, ka varbūt tomēr varam aizbraukt līdz Carnikavai (kādi 10km no tās vietas) tiek uzņemts ar plašiem komentāriem par nogurušajām un apsāpējušām sēžamvietām un dažiem skarbākiem vārdiem. Arī es ap šo brīdi nožēloju, ka esmu izvēlējies nebraukt velošortos. Tā nu nolemjam palikt tepat Kalngalē.

Izlemjam atrast vietējo veikalu pārtikas papildināšanai uz vakaru un dodamies tādu meklēt. Pirmais, ko atrodam, tieši tobrīd tiek slēgts, bet turpat otrs esošais vēl darbojas, reizē ar blakusesošo kafejnīcu. Saprotam, ka vakara maltītei pie ugunskura ir palikuši par maz spēki, tāpēc nolemjam paēst kafejnīcā. Maltīti pavada komentāri - "salāti par skābu, kartupelīši par eļļainu, karbonāde par cīpslainu," tomēr nogurušam ceļiniekam gana labi. :) Tam pa vidu tiek iepirkts Bonaparts, jo vietējā veikala alus piedāvājums ir graujošs, un tiekam pasūtīti uz kempingā esošu veikalu pēc kolas, jo tās tur ar' nav. Aizbraucot uz kempingu, kas varbūt nedaudz atsit graustu rajonu, ar Madaru sasniedzam arī veikalu. Pirmajā brīdī gan mani nomāc ļoti lielas šaubas, vai tur vispār ir veikals, jo apkārt kārtīgi nāsīs sitas tualetes smārds un arī veikala vizulālais noformējums vairāk atsit pamestas sabiedriskās tualetes izskatu, tomēr veikals tur ir un divlitrīga kola arī (un arī labs alus, bet ir par vēlu). Kad vakariņas ir paēstas, mani nepamet doma, ka vajadzētu tomēr braukt uz Carnikavu, bet šī ideja no citu puses ātri tiek norakta labi dziļi. Dodamies uz Kalngales staciju, kur ir doma nobraukt pāris pieturas ar vilcienu līdz Carnikavai, bet arī šī ideja atkrīt, jo jāgaida vairāk kā stundu. Starpcitu, Kalngales stacijā vilcienu saraksts ir rakstīts ar roku, biļešu būdiņu nemaz nekomentēšu. Turpinām ceļu uz pludmali, un pēc kāda kilometra arī ilgi gaidītais gala mērķis ir sasniegts, pietam, apmēram uz saulrieta beigām. Sajūtas ir lieliskas. Kaut kad brauciena vidū sapratām, ka Kalngale it kā esot nūdistu pludmale, tāpēc vēl kāds pusotrs kilometrs pa pludmali, baudot jūras vēju un veiksmīgi sasniegto galamērķi, lai pabrauktu nostāk no iespējamajiem cilvēkiem nākamajā rītā un esam tur, finišā. :) Nepagāja ne astoņas stundas no izbraukšanas brīža, kad esam klāt. :)

Viķa ar Armandu un Agnesi uzceļ teltis, mēs ar Madaru iekārtojam ugunskuru, ar Armandu sagādājam mīkstus sūnu padirseņus visiem (tā laikam tos varētu nosaukt) un vakara daļa var sākties. :) Šajā laikā arī rodas raksta nosaukums, kad Viķa pakomentē savas sajūtas pēc 70 kilometru pieveikšanas šīs dienas brauciena laikā. Sarunas pie ugunskura, Bonaparts ar kolu, uzkodas, pastaiga gar jūras malu, kur mūs sagaida neparasti daudz kuģu, kas uz naksnīgās jūras un zvaigžņoto debesu fona izskatās fantastiski, un esam pietiekami noguruši, lai dotos gulēt. 

Brauciena otrā diena

Aprakstu turpina Madara. :)

Otrās dienas rīts. Pamostoties gaisā jūtamas dzestrās jūras vēsmas. Sajūtas, protams, patīkamas, nedaudz satraucošas un pacilājošas, jo ne jau katru rītu ir iespēja pamosties jūras krastā patīkamā kompānijā un piedevām vēl pilnīgi par brīvu :D Celšanās kā jau visiem kārtīgiem bērniem notiek divos cēlienos, pirmo reizi miegainās acis tiek atvērtam bioloģiskā pulksteņa vadītas. Arī vēsums dara savu, cik gan ilgi var izturēt bez naktī norautās segas. Visi saspiežas ciešāk, lai netiek zaudēts ne kripatiņas siltuma. Armands ar Agnesi, šķiet, ir pietiekami apmierināti, ka iepriekšējās dienas vakarā tomēr izvēlējās gulēt savā mazajā teltī. Kā viņi par siltumu parūpējās, tas laikam ir lieks jautājums, jo teltij otru apvalku, protams, Armands bija aizmirsis mājās. Laikam jau ar nodomu... :) Manā, Aivara un Viķas rīcībā ir milzīga piecvietīgā telts, kura, kā mēs beigās uzzinājām, tika nodēvēta par Mīlas skaņu telti. Neņemos spriest kāpēc tā iemantoja tādu vārdu, vai tas bija manas un Aivara pikantās kopā sildīšanās dēļ, vai dēļ Viķas komentāriem par burkāniem, sēnēm un zīmuļiem. Kad tiek pabeigtas apspriedes par Viķas krākšanu un padarītas vēl šādas tādas rosības, kas pieder pie rīta gultā vārtīšanās, virsroku, pašsaprotami, gūst nogurums un uz kādu labu laiciņu visi atlūst pa otram lāgam.

Agnese, protams, neļauj aizrauties ar miega priekiem un jau no agra rīta uzmācas ar telefonā esošo 3,2 pikseļu kameriņu. Pateicoties kurai arī tikām pie dažām piemiņas bildēm. Ar rīta foto sesiju un telts vietu nokopšanu, protams, chills vēl nebeidzās. Brokastošanas laikā Viķā pamodās nepārvarama kāre pēc aliņiem. Nepārvarama tāpēc, ka lai tiktu līdz tiem ir jābrauc līdz iepriekš aprakstītajam veikalam. Bet lai tiktu līdz veikalam ir jābrauc ar velo. Bet lai brauktu ar velo ir uz viņa arī jāsēž un tas sabojāja visu prieku. Bet kā par brīnumu Viķam ir lieliskas spējas radīt cilvēkos iekāri. Kas drīz arī pārņēma mani, un es ar savām sievišķajām dotībām pārliecināju Aivaru, ka mums pie tiem aliņiem ir jātiek. Tā nu mēs devāmies nelielajā 20 minūšu braucienā pakaļ kārotajiem aliņiem, kas, protams, attaisnoja visas pūles.

Pavadot vēl pēdējos jaukos brīžus pie jūras, kārtīgi saelpojoties priežu mežos svaigo gaisu un pieveicot pa aliņam, jo vienu jau var, devāmies tālāk ceļā, tikai šoreiz mūsu lieliskais piecinieks sadalījās divās daļās. Dibena sāpju nomocīti, Viķa, Armands un Agnese izvēlējās vieglāko ceļu un devās mājup caur Vecmilgrāvi, kur paspēja paviesoties pie kāda drauga (Mika), lai pēc tam no Rīgas uz Ogri dotos ar vilcienu. Turpretī es ar Aivaru, kā jau īsti zvēri nepadevāmies, sēdāmies uz saviem „zirgiem” un mināmies. Dzinējspēks, protams, bija lielais pašlepnums par sevi, nepadosimies taču tikai nelielu sāpju dēļ, un milzīgā kāre pēc iepriekšējā dienā redzētajām mellenītēm. Mums kā lieliem ēdiena izvirtuļiem būtu grēks palaist garām tādu iespēju pielikt pilnus vēderus ar vienām no gardākajām vasaras ogām.

Uzsākt mīties gan nebija diez cik patīkami, jo tur apakšā viss TĀ smeldza :o :D Bet pēc pāris metriem iesildot dibentiņus jau tā lieta aizgāja :) No saviem kompanjoniem atvadījāmies uz krustojuma ar benzīntanku un, atņēmuši pēdējo pudeli viņiem, lai būtu kur salasīt mellenes, devāmies katrs uz savu pusi. Es kā, jau stiprais dzimums būdams, uzkurināju tempu un mēs vienu pēc otra zibenīgā ātrumā sasniedzām pieturas punktus. Pa ceļam piestājām mazpilsētas veikaliņā, kur uztankojāmies ar Snikeriem, kas bija mūsu pārtikas deva dienai. Nonākot mežā mēs vispirms vienas sēņotājas iedvesmoti piestājām pēc dažām sēnēm un, kamēr es lasīju sēnes, Aivars atrada mellenes uz pielasīju pirmo trauku. Pēc tam mēs devāmies uz iepriekšējā dienā atrasto melleņu vietu, pa ceļam vēl paspējam nokļūdītes kādā meža taku krustojumā, un ilgi meklējam, braukājot šurpu turpu, bet tā arī neatrodam, kur īsti bija tā vieta, bet toties atradām vēl kādu citu bagātīgu melleņu lauku. :) 

(Tālākā rindkopa ir fantāzijas auglis :), kamēr tiek lasītas mellenes.) Kurā tad arī notika filmu cienīgi skati. Sēņotāju taku aizvilināta, no mana redzes loka pazuda Aivars. Atskārtos tikai kad biju ievilināta tik dziļi mežā, ka zaudēju visu koordināciju un nesapratu ne kur Dienvidi ne Ziemeļi, ne Rietumi, ne Austrumi. No milzīgā apjukuma mani izglāba izdzirdētie kliedzieni, kuri kā izrādījās bija Aivara. Momentā metos uz to pusi un nonākot atpakaļ pie mūsu apmešanās vietas ieraudzīju Aivaru aizsargājamies no sešu niknu vilku bara. Aivars netīši bija pagadījies pa ceļam vilcenei ar saviem mazuļiem. Tas tikai bija skats. Vilcene ar lieliem atņirgtiem zobiem par katru cenu centās aizsargāt savu dārgumus, lai gan Aivaram ne prātā nenāca aiztikt viņas mazuļus (jāatdzīst, ka es no viena tāda nebūtu atteikusies :) ) vienīgā doma bija kā izkļūt no viņas nagiem. Par laimi man ir bērnībā iemantotas spējas komunicēt ar dzīvniekiem un es ar savu acu skatienu aizvedināju vilceni, lai tā dodas tālāk savu ceļu. Par izglābšanu no, iespējams, nežēlīga cīkstiņa ar vilku māti Aivars man pateicās nepārspējamā baudā. Arī es jutos atvieglota, ka izglābos no stundām ilgas maldīšanās pa mežu, bet nu manai svētlaimei bija augstākais punkts. Drēbes man tika mežonīgi norautas no mana tvirtā un kaisles iekvēlinātā auguma. Viņa lūpas maigi un gardi kā persika auglis slīdēja pāri manam ķermenim un mēs ļāvāmies dabas mežonīgajiem instinktiem.

Noguruši un izsalkuši pēc spraigajiem meža atgadījumiem ar pēdējiem spēkiem braucām mājās. Uz tilta pāri Lielajai Juglai pie Zaķumuižas atlaidu atpakaļ ceļā iegūto kompanjonu - visai izturīgo spārīti. Jāatdzīst, ka par spārītes kādreizējo esamību vien liecināja tikai viņas spārni un 56km/h ātruma izturīga galva. Tagad man uzticētais niknais velo bija iemantojis vilka cienīga titulu. Lai arī spēki tiešām bija izsīkuši mēs nepilnā pusotrā stundā ar vidējo ātrumu 25km/h nonācām līdz mājām, pa ceļam piestājot Tīnūžos „Krustcelēs”, lai sakopotu spēkus pēdējam kāpienam pirms galamērķa, kur Aivars apēda pēdējo piparmētras konču, jo ar Snikeriem, mellenēm un gaisā virmojošo mīlestību vien īsts vīrietis nevar iztikt (nav jau stiprais dzimums :D ). Mājās mūs sagaidīja siltas un gardas vakariņas. Netikām gluži pie kārotās sēņu mērcītes, bet pie milzīgas porcijas ar gardiem Franču salātiem ar Balkānu dārzeņiem gan. Pilnai laimei vairs bija vajadzīga tikai duša un mūsu salasītās mellenītes ar pienu. Mmm... kas var būt labāks par šo!

Piebildīšu tikai to, ka pēc šī brauciena Ogre likās kā mājas, jo nav iespējams aprakstīt to gandarījuma un prieka sajūta, kas pārņēma ieraugos Ogres novada zīmi. Kopīgiem spēkiem bija pievārētu 154km, ko manas kājas un dibens izbaudīja pirmo reizi.

Kopumā mazliet hipijiskais un avantūriskais brauciens bija izdevies lielisks, ar visiem smiekliem un čīkstēšanām par kārtējo stāvo kalnu, kurā atkal jābrauc. Bet kopā jau var paveikt visu. :)