Bija tieši tā, kā prognozēju, apstiprinājās patiesība: rezultāts ir atbilstošs ieguldītajam darbam.

Ape sagaida ar sauli. Pasākuma norises vietā ierodamies laicīgi, seko kā jau ierasts pirms sacensībām: piereģistrēšanās, velodraugu un paziņu sastapšana un tērzēšana, uzēšana, wc u.t.t. (minētās darbības var atkārtoties, atkārtojumu biežums nav ierobežots, secība nav stingri noteikta).

Rosīšanās, iesildīšanās, starta koridoru ieņemšana un starts. Pēc starta apkārt braucošo temps atgādina, ka sacensības ir sākušās. Jau pazīstamais trases sākums un drīz vien esam pļavā - pa nelīdzenu taciņu visi virzās vienā rindā, apdzīt neizskatās iespējams, kolonnas pārvietošanās ātrumu nosaka kaut kur priekšā braucošais. Braucam lēnām - ideāli, lai atpūstos, taču tas varbūt nav īsti tas, ko kārotos jau 10-15 minūtes pēc starta. Turpat tuvumā brauc ātrākā no seniorēm, komentējot situāciju: "Nu grupa! Veselības brauciens!" Paužu argumentus, kādēļ ir vērts startēt elites grupā: tā startē no kolonnas sākuma, nevis no beigām kā mēs.

Pazīstamais izcirtums šogad liekas tik vienkāršs, grūti pat noticēt, ka pērn te lejup gribējās stumties. Pavisam sauss, nemaz ne tik stāvs un vēl piestrādāts pie jebkura iespējami traucējoša elementa izdaiļošanas košā krāsā. Vēlāk grupas uzvarētāja, kas tobrīd man sekoja, par šo nobraucienu teiks - Tu arī mani motivēji te nobraukt un nenobīties. Redz kā, tas iepriecina (un glaimo). :)
Izcirtumam seko Ziemeļu zemūdens tilta šķērsošana - garumgara rinda, kas virzās uz priekšu ļooti lēnām. Īsts dalībnieku burziņš, tērzējam, dalāmies iespaidos. Elements, kurš likvidē jebkādu iepriekš izcīnītu laika pārsvaru - pēc izkļūšanas uz sauszemes braucēji tiek izretināti ar vienmērīgu vairāku sekunžu intervālu.

Tālāk seko pastāvs kāpums, nobrauciens un vēl viens īss un stāvs līdz skatu tornim - beidzamo pagājšgad uzbraucu pat tā kā piepūloties, šogad līdz virsotnei tikt viegli. Sekojošais smilšainais nobrauciens ātrāk noskrienams, neviens no apkārt esošajiem te nenobrauc. Viens vismaz pamēģina, bet tas beidzas ar elegantu kūleni - stūmējiem ir interesanti.

Seko līkumota taciņa gar ezeriem un takas noslēgumā kāpums, kura beigās kaut kā... sekojot priekšā esošajām mugurām, izdodas nogriezties nepareizi. Iespējams, nebūtu bijis par ļaunu paskatīties apkārt, jo atcerējos, ka pagājšgad te bija jāgriež pa labi, bet nu - koncentrējoties uz konkurentēm, aizbraucu viņām līdz. Vairāk par pāris minūtēm jau tur nezaudējām, drīz attapāmies un atgriezāmies trasē.

Un tad kārta grantenēm - ātrumposms. Drusku Pilskans vairs nepārsteidz kā pirmoreiz, kad to ieraudzīju - toreiz likās, ka sauli pēkšņi aizsedza kaut kas milzīgs. Šoreiz jau iepriekš skaidrs - būs jāstumjas. Nobrauciens lejup tik ātri kā vēl nekad, un atkal grantene, kur satieku un pasveicinu visas pretējā virzienā braucošās savas dāmu komandas dalībnieces. Tūliņ sekojošā taciņa spēj satracināt - lietām, ko nevar ietekmēt, to nedrīkstētu ļaut, bet izdodas. Priekšā esošie tur ir uzmanīgi, taka šaura, apdzīt īsti nesanāk...
Seko pazīstamais brauciens Jāņkalnā, viens no interesantākajiem trasē esošajiem kāpumiem, tur sasniedzu dienas un, šķiet, arī sezonas maksimālo pulsu, tik grūti it kā piedalītos sacensībās.

Tālāk? Viss bija - grantenes bija, sprunguļains mežistrādes ceļš bija, dubļi bija, asfalts bija un krateklīgās pļavas arī bija - daudz. Kādu daļu distances braucu solo - neviens nav redzams, pa grantenēm jābrauc pret vēju, bet grupas trūkumu neizjūtu. Viekārši braucu. Vietā, kur maratona garā distance satiekas ar īso, trasē atkal parādās dzīvība. Norādes 10km/5km līdz finišam liek pedāļus griezt ātrāk, seko Vaidavas šķērsošana un vēl mazliet līdz finišam. Pirms finiša līkums pa īpaši nelīdzenu pļavu - savas domas par šo posmu paturu pie sevis. Viss.

Pēc finiša satieku sieviešu amatieru grupas uzvarētāju - viņa atbraukusi pirms 5 minūtēm un man saka: "Tu nemaz neizskaties kā būtu braukusi un piekususi!" Tā ir, iespējams, varēju mazāk atpalikt no uzvarētājas, distances otrajā pusē saņemoties braukt ātrāk - bet... 2.vieta grupā ir 2.vieta arī tad, ja zaudētu kaut tikai 1 sekundi. Un tad gan man finišā diez vai kāds teiktu, ka neizskatos sagurusi.

Protams, braukšu vēl.
Bet par Philips MTB maratona 2009 labāko trasi - tomēr piecas zvaigznes tiktu tieši Pļaviņām, jo tas bija pārsteigums, kas ielīksmo MTB braucēja dvēseli.
Varbūt, braucot Apē jau piekto reizi - trešo sezonu sacensībās un divos Apes XCM trases izpētes rudens braucienos- tiek iegūta imunitāte pret Apes pārsteigumiem?