Pagājušajā sestdienā Pļaviņu apkārtnē (Mežezers un tā) norisinājās Trek-Philips MTB maratona 3. posms. Par nokļūšanu Pļaviņās es labāk neko, jo tā bija diezgan neveiksmīga, taču pēc tam diena izvērtās tīri interesanta. 

Iepriekšējos gados Pļaviņu posms bija veicams divos piegājienos – braucot divus vienādus apļus, kas no vienas puses ir savādāk, jo otrais aplis vairs nav tik interesants un nav arī kļuvis mazāk grūts, taču no otras – jau ir zināms par tām īpašajām trases vietām, tāpēc otrajā aplī tās var izbraukt pareizāk. Šogad organizatori bija pacentušies un izveidojuši trasi vienā aplī. 

Laiciņš pavisam jauks un silts. Dalībnieku apmēram tikpat daudz kā Smiltenē. Koridoru ieņemšanas kārtība tāda pati – stājies, kur vēlies. Nu, gandrīz, jo otrajā koridorā jau atkal vairs nav vietas, jāstartē vien no trešā. Ne tā, ka tas ko daudz ietekmētu, bet tomēr kāds morālais plusiņš un mazliet mazāk apbraucamo braucēju pirmajā kalnā. 

Pirms starta komentētāji pastāsta, ka kopējie trases kāpummetri būs veseli 700! Tas gan izrādās mazāk kā pagājušajā gadā. Tomēr 700 metru! Uz augšu! Trases garums drusku īsāks kā Smiltenē un apmēram 50 km. Liela daļa trases būšot Lielbritānijā populārais singletrack, taču būs arī plašāki posmi, kur atvilkt elpu un ieslēgt lielo zobratu. Tomēr sākuma 18 kilometri līdz pirmajam dzirdināšanas punktam varot prasīt gandrīz pusi no visa trasē pavadāmā laika, tāpēc tur nevajag pārpūlēties. 

Kluss starts, mierīgs sākums, asfaltētais kalns, līdz pirmajam līkumam, kas braucējus ievedīs mežā, rāmi apbraucu daļu mazliet lēnākos. Jauki. Neskatoties uz rīta navigācijas problēmām un stresu pie stūres, esmu kārtējo reizi pabrokastojis, nedaudz iesildījies un atpūties – man ir sajūta, ka būs labas sacensības, un šoreiz sasniegšu pieklājīgāku rezultātu. 

Trase līkumo pa mežiem, pa meža ceļiem, pa takām, vietām, kur taku pirms tam nebija, pa izcirtumiem un pļavām. Vairākas vietas atpazīstu no iepriekšējo gadu sacensībām. Tad tās likās sarežģītas, tagad viegli iet uz priekšu. Te toreiz stūmos, tagad uzbraucu. Te toreiz rāpos pāri kokam, tagad pārbraucu. Viss forši. Pārējiem astē cenšos neturēties – ja jau varu ātrāk, tad kam taupīties. MTB taču nav grupas brauciens, lai sēdētu aizvējā.

Skat, jau gandrīz stunda pagājusi! Un tad es nogāju no pareizā ceļa.. Trasē vairākas vietas bija kopīgas gan garajai, gan īsajai distancei, vajadzīgajās vietās norādot, ka vieniem jāgriežas uz to pusi, bet otriem – uz citu. Nu, lūk, īsā distance aiziet pa kreisi, bet manējā taisni. Es arī braucu taisni un.. iebraucu mežā. Pārējie aiz manis, bet kur palika trase? Kāds iesaucas, ka tomēr bija jāgriežas pa labi. Uh oh. Mazliet vēlāk "+" veida krustojums mežā, taču lentas iesietas zaros, kur tās var pamanīt, ja skatās (vai redz, kur aizbrauc priekšējais), turklāt otrā pusē arī karājas kaut kāds marķējums. Protams, aizbraucam nepareizi, turklāt ne ar mani vadībā, tāpēc to nevar norakstīt uz pagurumu un prāta spēju samazināšanos. Pēc tam, kad atkal esmu apsteidzis dažus jau apsteigtos un priekšā vairs nevienu neredzu, pēkšņi pāri trasei novilkta lenta, kurai sekojot kopā ar citu braucēju, izbraucam lieku goda aplīti, nonākot turpat, kur jau bijām. Par šo misēkli atvainojos un izsaku pateicību Grindeks komandas braucējam ar 40. numuru par savaldības nezaudēšanu un saprātīga risinājuma piedāvāšanu. Izrādās, ka lentai bija jābrauc pāri! Kā var atstāt pērno marķējumu šķērsām pāri trasei? Pēc tam vēl dažas reizes ir šaubīgas vietas, kur jādomā, kā bija domāts. Sašļūku, jo kaut kā neiet, kur vajag. Es saprotu, ka nomarķēt trasi 50 km garumā nemaz nav viegli, turklāt MTB ir arī jāskatās, kur brauc, tomēr šī nav arī orientēšanās, kad jāzīlē, kur nu. 

Meža biezoknī kāds dalībnieks taujā pēc seškanša nez kādiem nolūkiem. Prātam cauri izšaujas doma, ka man tāpat nekādu personīgo sasniegumu šoreiz vairs nebūs, tāpēc varu mierīgi piestāt uz brītiņu, lai viņam to aizdotu. Pārējie (nu jau bieži redzētie) braucēji godīgi atkal aizbrauc garām. 

Tālāk posms pa grants ceļu, kur var uzmīt tā ātrāk, padzerties un atkal apdzīt apdzenamos. Kāds pazīstams braucējs jautā, vai es viņu gadījumā neapdzenu jau kādu trešo reizi. Citam šķiet, ka varētu būt septītā. Nav smieklīgi. Turpinu savā gaitā. 

Pirms starta pētīju karti un saskaitīju, ka trasē varētu būt desmit ūdens šķērsošanas vietu. Izrādījās, ka ir tikai viena pati – neliels strautiņš. Tas izskatījās pārbraucams, taču tikai līdz pusei – iebraukt varēju, priekšējais rats iestiga, un tur arī paliku. Vilku ārā un uzsaucu sekotājam, ka tur tomēr ir dziļš, bet izrādījās, ka viņam nemaz nebija domas tur braukt iekšā. Nu jā, pārējās iedomātās ūdens vietas bija tikai izobāras. Hihi. 

Trase liekas viegla. Nopietni. Interesanta, taču neesmu ne baisi aizelsies, ne piekusis, tomēr kilometri skaitās. Ceļi, izcirtumi, takas. Dažādība. Izbraucu no meža un pēkšņi apkārt paveras tāāāāāds plašums! Esmu kāda kalna galā. Tik smuki! 

Minot kādu ātrumposmu, iemalkoju drusku sava garšūdens un kā profs nometu pudeli zemē. Pudele gan man mīļa, tāpēc uzreiz piestāju to savākt. Citā vietā uz ceļa izcirtumā atradu pumpīti, kāds no priekšgala steidzies un tā varbūt nometis lieko svaru. :) Nekas, dabūs atpakaļ finišā. Un vēl stāsta, ka labas mantas zemē nemētājas.. 

Gals jau nojaušams, jo dzirdams komentētājs (godīgi saku, ka tas nemaz neuzmundrina, kad zini, ka esi turpat pie finiša, bet vēl jāmet loki ap to, uzreiz klāt netiekot). Pēdējos kilometrus braucu kopā ar kādu "Vīri 30" grupas braucēju, kurš tagad mani nez kāpēc tīši laiž garām. Gandrīz atkal pašauju garām vajadzīgajam pagriezienam savādi izvietotu norāžu dēļ. Vēl kārtīgs stūmiens stāvā kalnā, nobrauciens pa slēpošanas kalnu, vēl viens kāpums, kas nebeidzas tur, kur gribējās, daži līkumi un vēl viens nobrauciens pa slēpošanas kalnu. Ar ieskrējienu un pēdējo apdzīšanu pēdējos metros finišs klāt. Tiešām 50 km, man jau būtu paticis vēl. 

Rezultāts tāds, ka nekādu pārmaiņu – par desmit minūtēm ātrāk kā Smiltenē (tur gan bija garāka trase), tikpat daudz minūšu atpaliku no līdera kā Smiltenē, un vieta grupā arī tieši tā pati, kāda Smiltenē. Nebūtu čakarējies tur trases pirmajā pusē, būtu augstāk. Toties pēc Smiltenes posma rezultātos noskatītie vārdi šoreiz tiešām tika atstāti aizmugurē, līdz ar to vismaz kaut kas tomēr ir sasniegts. 

Pēc finiša viens no organizatoriem teica, ka trase tika marķēta diezgan ekstrēmos apstākļos (iepriekšējā dienā Latgalē plosījās negaisi). Droši vien tāpēc dažas vietas bija paviršākas. Trases beigu pusē vairākās vietās bija saliktas zīmes "X - nepareizs ceļš". Tās būtu noderējušas daudz ātrāk. 

Ja neskaita tās problēmiņas, tad visādi citādi trase un sacensības man patika. Bija interesanti. Nelikās grūti. Bija labi. Paldies organizatoriem par cenšanos un vienu garu, jaunu apli! :)

Ieskatam pāris video ar skatiem apkārt un no trases:

Mājupceļā uz Siguldu gan vairs nekur nenomaldījos, braucu un dziedāju līdzi dziesmām. Latgalē ir smuki. Pa ceļam bija tāds skats ar pakalnu, kuplu kociņu un zaļu zāli, ko nevarēja nenofotografēt. Un pēc nepilniem simt metriem zīme "Andreja Upīša novads". Nu jā, skaidrs. Plašumi, lauki, meži, Daugava. Wīī! Glāžšķūņos arī biju, rūķīšus nemanīju.