Šorīt uz Rīgu braucu ar mašīnu, un tas bija diezgan stresains pasākums, taču vakar atcerējos kādu spilgtu ainiņu no vasaras beigām, kad darbdienas rīta agrumā devos uz Rīgu ar velo, sākot ar mazu gaismiņu un ap pieciem, lai kaut kad ap pusseptiņiem jau būtu Rīgas robežās starp Berģiem un Juglu, kur turpinu ne vairs pa ielu, bet pa apzīmēto veloceliņu, nonāku vietā, kur tas paceļas pāris metru augstumā virs brauktuves (te es droši vien pārspīlēju), un pamanu, ka ielas otrā pusē, tur tālumā – pāri sešām vai astoņām braukšanas joslām, ir cits riteņbraucējs uz šosejnieka, kurš dodas pretējā virzienā – ārā no Rīgas, un mani sveicina – tas bija tāds jauks mirklis dienas sākumā, ka ir vēl kāds.