Šai nedēļas nogalei ir tāda velosacensību izvēle kā vēl nekad. Sportlat balvas pēdējais posms Sējā, velokross Kuldīgā, Baložu velokrosa pēdējais posms vai Nissan MTB Cup pēdējais posms Smiltenē.
Nolēmu pamēģināt, kāds ir Baložu velokross.

Iepriekšējā vakarā radās nelielas loģistikas problēmas, kad noskaidrojās, ka netikšu pie mašīnas, lai tiktu uz Baložiem, tāpēc jau saplānoju, kā tikt uz turieni ar vilcienu, un, lai gan mašīna atkal kļuva pieejama, nolēmu palikt pie interesantākā plāna.

Cauri Rīgai līdz Baložiem, un galā biju nedaudz pēc desmitiem. Tur uzzināju, ka man starts būs tikai vienos. Nu neko, piereģistrējos, iepazīšanās nolūkos izbraucu trasi, nedaudz iekodu, paskatījos, kā citi startē, brauc un finišē. Satiku arī divas bijušās kolēģes, kas tur darbojas kā brīvprātīgās.

Kad pirmoreiz braucu apli (pirms sacensībām), mēs bijām trīs – kāds pāris un es, tā mēs tur lēnā gaitā ripinājāmies, izpētot trasi. Vienā brīdī es viņiem aizbraucu garām un.. kādā brīdī sajutu, ka vairs neesmu uz trases – marķējums nav manīts jau labu laiku. Braucu atpakaļ un kādā vietā sastopu to pašu pāri – arī viņi jūt, ka apmaldījušies. Atradām trasi, braucām meklēt nomaldīšanās vietu, kas izrādījās diezgan tālu. Trasē bija pavisam maz taisno, plakano gabalu, tikpat kā visu laiku bija jābrauc augšā, lejā un jalīkumo pa taciņām un celiņiem. Un smiltis – to tur bija diezgan daudz. Aplis ir apmēram sešus kilometrus garš.

Nu, sacensības izrādījās grūtākas nekā iepriekš šķita. Uz starta līnijas savā grupā bijām tikai seši, kas ir apmēram daudz mazāk, kā biju iedomājies. Jau pirmā apļa pusē bija skaidrs, ka es būšu pēdējais, tāpēc varēju tikai cīnīties par to, lai no viņiem neatpaliktu pārāk daudz laika ziņā. Pirmo apli vēl turēju viņiem līdzi redzamā attālumā, bet pēc tam mani jau apdzina daži spēcīgākie no V 21, un pazaudēju, kam sekot. Tā arī lielāko daļu nobraucu viens pats.

Ceturtajā aplī nedaudz sāka sāpēt rokas muskulis, un arī pedālis it kā sāka tikšķēt, par aizmugurējo pārslēdzēju nemaz nerunājot. Piektajā aplī jau biju nolēmis, ka visdrīzāk izstāšos un pēdējo nebraukšu – negribējās būt vienīgajam trasē, biju noguris, turklāt pēdējais es būtu tik un tā, kas nebija neko pacilājoša sajūta jau kopš paša starta. Pie viena stāva kalniņa parunājos ar skatītājiem, viņi mudināja nobraukt vēl pēdējo apli un neizstāties, pēc tam arī laika skaitīšanas tiesnešiem jautāju, vai man maz vērts vēl braukt. Un tātad pierunāja tomēr turpināt, ko arī veiksmīgi izdarīju. Paldies viņiem par to!

Pēc finiša obligātā putra, neliela atpūta, apbalvošanas noskatīšanās un mājupceļš. Izlēmu, ka atpakaļ tomēr nebraukšu ar vilcienu, bet mīšu uz Siguldu. Tā kā pavisam kopā vakar nobraucu 120 kilometrus.

Braucot pa trasi dziļā vientulībā, aizdomājos, ka šoreiz elites grupa bija kampiens daudz par augstu, bet tomēr.. Līdz beigām tiku, no pirmā atpaliku (vien) 14 minūtes, lai gan vakar likās, ka tās būs 20-30 minūtes, un, kā šodien izrādās, kad publicēti rezultāti, es esmu sestais no septiņiem! Vakar gan biju cieši pārliecināts, ka uz starta savā grupā stāvam seši.

Vismaz uzzināju, kas par sacensībām ir Baložu velokross. Un bija labi. Domāju, ka nākamgad arī piedalīšos.