Pirms pāris nedēļām tika izlemts, ka par godu kāda cilvēka jubilācijai brauksim uz Cēsīm skatīt brīvdabas izrādi Cēsu pilsdrupās un pēc tam ar velosipēdiem naktī brauksim līdz Valmierai pa visiem diezgan labi zināmo velo taku. Ideja, protams, diezgan ekstrēma, bet esam taču jauni un traki, so, why not?! Patiesībā tādu „why not” būtu diezgan daudz, bet jaunība un trakums ņēma virsroku, un tā nu četri cilvēki bija gatavi šim pasākumam.
Pirmie trīs dalībnieki jau sestdienas dienvidū kāpa ārā Āraišos (viena pietura pirms Cēsīm, braucot ar vilcienu), lai aizbrauktu līdz Āraišu ezeram un nopeldētos. No Āraišu ezerpils aizmukām, jo tur redz esot jāmaksā un nemaz tā ar tiem velosipēdiem iekšā nevarot iet, aizbraucām otrpus ezeram uz kartē iezīmētu peldvietu. Tur gan bija priekšā bomis un uzraksts, ka nepiederošām personām staigāt/iebraukt aizliegts, bet mēs kopīgi nolēmām, ka visi esam piederīgi Latvijas dabas daiļumam un, ja jau tā vieta pat kartē iezīmēta, tad nekas mūs neatturēs tur doties. Peldējās gan tikai viens no mums un tā pati bija meitene... Nedaudz fail, bet man vienkārši nepatīk aukstums un otram kolēģim bij zobiņš sasāpējies. Pēc peldes devāmies uz Cēsīm paēst. Tur kārtējo reizi pierādījās senā patiesība, ka Cēsīs nav kur normāli paēst. Vēlāk tika sagaidīts ceturtais biedrs un mēs varējām doties baudīt Cēsu pilsdrupas, Valmiermuižas alu un brīvdabas teijāteri, kas gan manā skatījumā bija visai viduvējs.
Ir apmēram pusnakts, esam katrs izdzēruši pa glāzei džina un visi pilni drosmes un spara doties ceļā. Ieslēguši savus velo lukturus un daži vēl sakarinājuši lampas uz galvas, visai dīvaina paskata procesijā dodamies ārā no Cēsīm. Ļoti neilgi pēc tam arī izbeidzas mana velo lukturis (Murc?!), bet nekas, man ir kabatas lukturīts, kuru tad ar izolenti arī veiksmīgi piestiprinu pie ragiem (velosipēda). Gaisma gan ir jūtami blāvāka un kaitinoši zila (diodes), bet tomēr labāk nekā nekā. Es, kā ļoti rets velo izmantotājs, ātri sāku just, ka vismaz man brauciens būs samērā grūts, bet drosmes vēl ir daudz un esmu labā garastāvoklī, kā arī velosipēds ir patiešām labs un ripo lieliski. Visu laiku nedaudz smidzina lietus, bet ir samērā silts un tas netraucē.
Pēc aptuveni 7km bija mūsu pirmā pietura, kurā jubilāram par godu tika dedzināts ugunskurs, ēsta pašcepta šokolādes kūka un dzerta tēja. Pamanījām, ka apkārt ir pilnīgs klusums, pilnīgi nevienas skaņas, ne vēja, ne putna čiepstiena, dīvaina sajūta. Tā nu pēc apmēram pusstundu garas pauzes, vienojušies par to, ka turpmāk tik garas pauzes nebūtu vēlamas, dodamies tālāk. Ārā, ap šo laiku, jau ir pilnīgi tumšs un ceļu var redzēt tieši tik daudz cik izgaismo lukturi. Lietus visu šo laiku ir nemitīgi smidzinājis, bet mitrumu vēl nejūt. Tālāk ir samērā garlaicīgs grants ceļa posms ar smilšu elementiem, un pārmaiņus kādam izvirzoties vadībā, visi braucam kopā.
Pienāk brīdis kad jānogriežas pa taku mežā, tā vismaz saka tie, kuri šeit jau ir braukuši. Tā arī darām, bet, lai gan uz vismaz viena koka ir oranžā krāsas zīme par velo maršruta esamību, vadoties pēc tās, mēs iebraucam kādas mājas pagalmā. Labu brīdi maldamies pa šo vietu, kas patiesībā droši vien bija apmēram kā „3 priedes”. Ap šo laiku sāk rasties pirmās teorijas par atrašanos paralēlajā pasaulē no kuras jau tik viegli ārā vis netiksim, bet tomēr nav tik traki. Izrādās, ka īstā taka ir pārdesmit metrus uz priekšu pa lielo ceļu. Atgādināšu, ka vēl joprojām uzstājīgi rasina lietus.
Sākas meža posms, kas prasa vislielāko koncentrēšanos un saspringumu, jo sajūta nav kā braucot dienā. Visu laiku šķiet, ka brauc pa tuneli, nekas nav redzams ne pa labi, ne pa kreisi, zarus no kuriem jāizvairās ieraudzīt var tikai pēdējā brīdī, it īpaši, ja jābrauc pirmajam. Šeit sāku just pirmās noguruma pazīmes, bet cenšos turēties kā pienākas. Lielu daļu ceļa braucam klusējot un vismaz es galvā šķetinu nemitīgus sirreālu domu kamolus, kas saistās ar apkārtējo vidi.
Pa šo laiku sāk just arī mitrumu, kas lēnām, bet uzstājīgi sūcas cauri apģērbam, bet auksti nav, un es esmu nosvīdis. Ieturam vairākas pauzes ar ūdens dzeršanu un melnas šokolādes ēšanu, bet jau no pieredzes zinu, ka šīs pauzes ir viltīgas, tā vien gribas atlaisties zem koka un nosnausties, tāpēc daļēji pat labi, ka līst lietus un tas nav iespējams. Brauciens nenoliedzami ir nogurdinošs, īpaši tādiem braucējiem kā man, kuri ikdienā ar velo vispār nepārvietojas.
Tālāk seko šī pasākuma pārdzīvojumiem bagātākais notikums. Braucam divatā nedaudz priekšā pārējiem diviem biedriem, kreisajā pusē ir mežs, labajā lauks, laiks varēja būt ap pus4iem, bet precīzi negalvoju, ir puskrēsla - ne īsti gaišs, ne īsti tumšs, tad pēkšņi no puduriem starp ceļu un lauku ar milzīgu lēcienu izmetas vairākas (es pats neatceros/nepamanīju cik, bet pārējo pārspīlējumi svārstās no pāris līdz vismaz septiņām) lielas meža cūkas un tām sekoja neskaitāms daudzums sivēnu, mēs jau bijām apstājušies un lielās cūkas sen vairs nebija redzamas, bet sivēni vēl skrēja gandrīz mums pa kājām. Tā kā visi esam skolā gājuši un zinām, ka savvaļas dzīvnieki kopā ar mazuļiem mēdz būt agresīvi, adrenalīna līmenis asinīs ceļas neizmērojami. Kādu brīdi nogaidām, nomierināmies konstatējam, ka tie bija „melnie labradori”, kurus mūsu ceļa biedrene bija redzējusi sapnī un dodamies tālāk. Vēlāk redzējām arī stirnas, no tām gan neviens vairs nenobijās.
Es jūtos diezgan saguris un doma, ka jābrauc vēl krietns gabals mani it nemaz neuzmundrina, esam pilnīgi slapji un dubļaini, ceļš ir visai sliktā stāvoklī tāpat kā man dibens, jo tas ir pieradis pie ērtā ofisa krēsla un mašīnas sēdekļa nevis šauras sēdekļa parodijas starp „vaigiem”. Šis pēdējais posms arī bija visgrūtākais, vismaz man. Likās, ka mežs nekad nebeigsies, lai gan pa taku braukušie biedri mēģināja pārliecināt, ka vairs nav tālu. Uz to brīdi visi bija jau diezgan noguruši un nīgri, sākas savstarpēji apvainojumi un delīrijiem līdzīgas lēkmes, bet tas droši vien piederas pie lietas.
Beidzot izbraucam no meža un esam uz asfalta, ir apmēram pus5 no rīta. Vienam no kolēģiem, visticamāk mitruma ietekmē, ir pilnīgi atteikušas bremzes, pārējiem arī ir kā ir, man gan viss ideāli (disku bremzes FTW!!1). Pēc pusstundas brauciena pa Valmieru esam pie savas nakts mītnes, ir pagājušas tieši 24h kopš esmu cēlies, nogurums ir anormāls, sāp muskuļi, apziņa nedaudz aizmiglota. Uzēdu un atlūztu.
Rezumē.
- Brauciens ir labs un atkārtojams gan pa dienu, gan pa nakti, tikai vēlams bez lietus.
- Es esmu nīkulīgs riteņbraucējs.
- Tas tomēr bija sasodīti forši!
P.S. Paldies Murcam par velo aizdošanu! :)
F. 30.06.2009