Protams, ka Trek XC kausu es gaidīju. Beidzamo reizi tajā sanāca startēt pirms 2 gadiem, Riekstukalnā, un tāds laiciņš - 3 gadi pagājuši arī kopš pirmā starta šajā seriālā. Heh, par debiju var pasmaidīt, arī toreiz pirms sacensībām xc.lv diskusijās bija krietna cepšanās par trases sarežģītību. Lai arī tas bija mans pirmais kross vispār, trase toreiz likās nu tāda, feinā.

Ar pasākuma norises vietu - Ozolkalnu - biju attāli pazīstama jau iepriekš: pa tā pakāji vairākus gadus vedušas maratonu trases. Kādā trases apskates braucienā bija gadījies iemaldīties pat DH sekcijā (jo bija marķēta trase dažas dienas vēlāk esošajām DH sacensībām), toreiz pārpratuma pēc pabraucām arī augšup līdz kalna vidum, un viennozīmīgi nospriedām - esam kļūdījušies: TIK stāvs kāpums nevienā riteņbraukšanas trasē nevarētu tikt iekļauts. Protams!

Tuvojoties sacensībām sacensību tēmā tika ievietots tēlains apraksts. Jau tad radās aizdomas, ka trase varētu izrādīties visai prasīga. Nelielu satraukumu radīja DH pieminēšana, bet šis posms pirmā brauciena maršrutā netika iekļauts. Tomēr sacensību tēmā bija silti ieteikts trasi izbraukt pirms sacensībām. Un varbūt pārdomāt par dalību tajās.

Un varu tikai priecāties, ka sanāca trasi izbraukt. Braucēji, kas veikuši jau kādu posmu nespiedza no sajūsmas, bet domīgi komentēja piedzīvoto sajūtu: "Nevar būt ka te, tiešām te jābrauc?!" Drīz tapa skaidrs, kas ar to bija domāts.

Starta posms un esam klāt slēpošanas trasēm - ieleja Žagarkalns-Cīruļkalns. Par nobraucienu jāmaksā - pretējā pusē jātiek augšā. Mazākais zobrats cieņā, tas sen nav tā strādājis. Daļu kāpuma gribas veikt, stāvot kājās. Te tiešām jau īsi pēc starta būs iespēja atrādīties, cik daudz vasarā treniņos braukts. Kalna galā tieku pie dunošiem deniņiem, un kas tur bija ar to "asiņu garšu mutē", vai tas varētu būt tas, ko sajūtu?

Dodamies tālāk, līkumotais Cīrulīšu dabas taku nobrauciens (braukt augšup man te patika labāk), pagrieziens uz Līgavas alu un dodamies Ozolkalna virzienā.
Elitei paredzētās cilpas pakāje ir pietiekoši daiļrunīga, lai saprastu, kāpēc Elitei nē. Lai uzrāptos tādos kalnos, jāaprīkojas ar virvēm, karabīnēm u.t.t. Paldies, nevajag.

Seko nobrauciens, smilšains pagrieziens, akmeņains kāpums - šo posmu veicot, kreisajā pusē redzams Ozolkalns. Trases aprakstu neesmu iegaumējusi, tādēļ cenšos draudzeni pārliecināt, ka noteikti esam izlaidušas kādu trases cilpu un redzamais noteikti ir nobrauciens - kāpumam tas būtu pārāk stāvs! Uz Vāļu kalnu - par laimi, nezinām, ka jāskatās, to neievērojam.

Meža taciņas - vieta, kur trasē varēs atvilkt elpu. Izskatās, ka par godu XC svētkiem te sabūvēti vairāki jauni tiltiņi. Tālāk lēzens kāpums (sacensībās nemaz tik lēzens arī neliksies) un pagrieziens - 7km aplim uz finiša pusi, 9km aplim vēl papildus cilpa. Izbraucu beidzamo, drebelīgais nobrauciens trases apskates tempā ļoti jauks, arī posms paralēli svaigi asfaltētajam Rakšu ceļam patīkams.

Seko neliels ātrumposms un pagrieziens uz meža serpentīnu. Mmmm, tas nudien ir viens feins posms! Gan taisnes, gan pagriezieni seko viens otram, brīžam stāvāki, brīžam lēzenāki, bet tiešām, laikam trases baudāmākais posms. Serpentīns uzved Vāļu kalnā, un tur... Nonākam aizas malā. Žēl, bet paraplāns līdzi nav paķerts - noderētu. Pirmā lejup dodas draudzenes meita - pilnīgi mierīgi. Pēc tāda paraugdemonstrējuma sekojam arī mēs. Nu un tad jau pagrieziens uz finišu. Te nu ir - Ozolkalns. Uz augšu...

Minamies uz zemajiem pārnesumiem - protams, uzbraukt ir iespējams. Lai maz neliktos, jāpārvar vēl šauras ūdens novadei izveidotas rises - ar velosipēdu pietiekami labi jūtamas. Kāpuma labajā malā tās ir pielīdzinātas. Stāvākajam posmam seko plakne un visstāvākā īsā apļa daļa - stāvs ceļš, uz kura arī akmeņi. Gabalu pieveicu, bet tad gan - man pietiek, neliels stumjamais gabals. Vēl kāpuma noslēguma posms līdz finišam un aplis cauri.

Pirmais aplis ir pilnīgs šoks. Spēcīgam braucējam te ir daudz iespēju nodemontrēt savus spēkus un tehniskās iemaņas. Mazliet švakākam - daudz vietu, kur saprast, ka spēka nav tik daudz un kādu elementu pieveikšanai trūkst iemaņu. Bet pie ieteikuma apskatīt trasi vajadzēja minēt - vēlams 2 apļus. Jo tikai otrajā atgūsti vēsu prātu. Sieviešu amatieru grupā sākumā bija pieteikušās vēl vairākas braucējas, bet uz starta neieradās. Žēl.

Sacensību diena. 
Iesildoties izbraucam ieleju Žagarkalns-Cīruļkalns, pilnu apli - kaut kā nav vēlēšanās. Pirmā brauciena startā gauži maz dalībnieku. Grupās, kas dodas distancē (S12, V12, V14, Jaunietes, Jaunieši, Juniores, Amatieres, Seniores, Veterāni) nav daudz braucēju, kas vēlētos veikt arī atviegloto apļa versiju...

Žagarkalna nogāze iet ātri, tāpat Cīruļkalnā ir iespēja nodemonstrēt uphill treniņos gūtās iemaņas. Pulss debesīs. Līkumotajā nobraucienā kāds no puikām nav ņēmis vērā ieteikumu tur braukt īpaši prātīgi - kritiens. Trases darbinieks jau par viņu rūpējas. Pagrieziens līdz Gaujai, nonākot smiltīs pamanos izpildīt kaut ko skaistu - īsti par kritienu nenosauksi, bet kaut kas uz to pusi. Ātri tieku atpakaļ uz riteņa un aiziet, tālāk. Meža serpentīns sacensību tempā pietiekoši izaicinošs, tomēr patīkams - kā vēlāk spriedām, ka sacensībās tam bija par pāris pagriezieniem vairāk nekā trases apskates laikā.

Nobraucienā tā prātīgi - tā vidū esošā rise (pa kuru es tieši braucu) nu jau izbraukāta. Pa malu mani apdzen viena no juniorēm - zinu jau, viņa nobraucienos ir prasmīga. Drīz arī finiša kalns - nu jā, šoreiz jāsaņemas. Doma celties kājās neliekas laba, tinu augšā. Pirms plaknes jau ir doma, ka varētu te nokāpt, bet nē, nu vismaz zāles posms jāuzbrauc. Ceļš ar akmeņiem - mēģinājums uzbraukt prasītu pārāk daudz spēka, pastumjos un tālāk jau var braukt.

Starta/ finiša taisne mierīgā tempā, gribas atvilkt elpu. Un tad jau spēki atkal atgriezušies, aiziet 2.aplis. Žagarkalna nobraucienā apdzenu kādu puiku - parasti taču viņi ir tie, kas nobraucienus veic ātri un pārgalvīgi? Dienas max ātrums - 51km/h. Tālāk jau viss pazīstams. Otrais aplis pēc pašsajūtas šķiet mierīgāks - un ir jau ar', veicu to 50sek ilgāk kā pirmo. Serpentīns liekas tikpat jauks kā iepriekš, Vāļu kalna nobrauciens - protams, tagad nav neviena skatītāja, tādēļ izdodas nobraukt īpaši eleganti. Un tad jau uz finišu - tur, augšā. Zāles posms šoreiz viegls, vēl pats stāvums un apli noslēdzošais gabals. Viss.
Rēķinot vidējos augstuma metrus īsajā distancē, uz mūsu 2 apļiem sanāk ~400-420. Nav daudz, bet tas viss vienas stundas braucienā.

Pēc finiša drīz jau starts otram braucienam. Ja neskaita sieviešu Elites grupu, pārējās dalībnieku gana daudz, startā krietns braucēju pulciņš, nevis šķidras rindas kā mums.:)

Būt skatītājam Ozolkalna XC trasē ir īsti svētki. DH nobraucienā esam daudzi, kam kārojas redzēt - kā te jābrauc. Izskatās pilnīgi elementāri! Nu, ja neskaita dažus kūleņošanas paraugdemonstrējumus. Skatītājiem par prieku daži uzlec no tramplīna - seko skaļas ovācijas. Pārskatāms arī finiša kalns - stāvākajā posmā daudzi uzbrauc. Nu un Vāļu kalns.. Svētās šausmas, kad to ieraugu. Jā, no augšas tas likās stāvs, bet pretskatā - siena, kas sniedzas debesīs.
Tur esot, sagaidām lietu - īpaši stiprs tas kļūst, kad dodamies augšup un starta/ finiša zonu. Braucējiem ir paveicies. Ja lietus sāktu līt jau no rīta, pa Vāļu kalnu lejup būtu jāslido.

Apbalvošana. Esmu tikusi pie iespējas kāpt uz augstākā pakāpiena - 1.vieta starp Amatierēm. Pārsteigumam - šoreiz Puķu kurjera konfekšu pušķi tiek pasniegti mūsu grupai. Izrādās, to autore ir viena no riteņbraucējām. Skaisti gan, nenovītīs!:)
Amatieris - persona, kas ar iemīļoto sporta veidu nodarbojas nevis profesionāli, bet intereses dēļ, negūstot materiālu labumu.

Trek XC piecgades pasākums tāds sirsnīgs. Lai arī trase sākumā likās, ka būs neiespējami smaga, tik traki nebija. Protams, tā bija prasīga - bet tieši tāda, lai pēc finiša būtu gandarījums, ka ir izdevies to pieveikt.