Nedēļu pēc Nakts brauciena Ikšķilē sekoja otrais Nakts brauciens ar Trek veikalu - Ogres Zilajos kalnos. Pirmajā braucienā aizsāktais šoreiz turpināts netika, tāpat tika novērota būtiska novirze no komandai izvirzītā moto: FTW! Tā vietā x-f izvēlējās apgaismot kādu jūtami lēnāku braucēju, kuru pats bija pierunājis pārbaudīt spēkus tumsas pusē. Tālāk seko pašas debitantes night ride iespaidi.

Tumsā līdz šim braukusi biju visai maz, to uzskatot par augstāko pilotāžu, "man nepatīk" un "tas nav priekš manis". Tieši tāpat lampas savam velo iepriekš tiku stiprinājusi vien, lai izmantotu asfalta treniņos rudenī, kad vakaros ātri kļūst tumšs, vai - standarta sarkano lukturīti aizmugurē. Un viss.

Pēc pozitīvajām atsauksmēm, kas sekoja pirmajam nakts braucienam, un šī pasākuma fotogalerijā novērotās draudzīgās atmosfēras atļāvu sevi pierunāt piedalīties Nakts braucienā Nr.2 - Tieši tik vienkārši. Nav tumsas braukšanas pieredzes? - Lūdzu, jāpiedalās sacensībās!

Trase bija īpaša ne tikai dēļ tumsas. To nodrošināja trasē esošās daudzās un dziļās peļķes - pa dienu bija spēcīgs negaiss. Tas pats, kas radīja pamatīgus plūdus Rīgas ielās. Stigā, kur pirms negaisa bija vien dažas dubļu lāmas, papildus bija izveidojies elements - braukšana pa upes gultni. Iepriekš vienkārši dubļains ceļš kļuva par trases posmu, kurā viena otrai seko dziļas jūras. Un papildus ūdens elementiem trasē iekļauts tās interesantākais posms - kāpums pa meža taku un tam tūliņ sekojošs šaurs, līkumots un viltīgs nobrauciens.

Pirms starta, izmēģinot kādu daļu trases, apbrīnojami ātri izdodas nomaldīties. Tā kā Zilajos kalnos ir braukti vairāki rudens-ziemas krosa Dubļainā sniegpārsla posmi, sanāk aizbraukt pa tur ierasto trasi. Kaut kāds marķējums koku zaros ir redzams - sākumā pat nav nekādu šaubu, kur jābrauc. Laikus izdodas attapties, un starts nokavēts tomēr netiek.

Starts. Trasē jāveic 4 apļi, katrs ~5km garš. Sākumā gaismas daudz, visi brauc barā, nav vēl izretojušies. Peļķes... tiek šķērsotas diezgan raitā tempā, nodrošinot ūdens šaltis gan citiem, gan sev - tiek arī aiz apkakles. Tik daudz dziļām peļķēm tieši cauri pa vidu nekad neesmu braukusi, bet tobrīd apbraukšana vietām nav iespējama un vēlāk vairs neliekas aktuāla.

Seko ātrāk braucami meža ceļi. Kādā brīdī braucēji ir paretojušies un secinu... ka lampu uz stūres neesmu vēl ieslēgusi... Superīgi. Vai šodien te bija paredzēts brauciens pa tumsu? Ko vēl tādu interesantu varētu izdomāt?

Kāpums un tūliņ arī līkumotais nobrauciens. Tas rada zināmu stresu - tur esmu īpaši lēna. Vairākkārt uz saknēm nedaudz izslīd priekšējais rats, tomēr paspēju savākties, uz mirkli aizķeros kādā braukšanas trajektorijai pārāk tuvu stāvošā kokā, kādu līkumu noīsinu, izbraucot pa taisno. Aizturu aiz sevis vairākus braucējus, kuri gan spētu nobraukt krietni ātrāk, bet es tādu iespēju viņiem neatstāju.
Beidzot nobrauciena pakāje, īss posms pa meža ceļu, tad brauciens cauri peļķēm un gar karjeru līdz finišam. Aplis ir īss, vēl veicami trīs tādi paši.

Nākamajā aplī kļūst vēl tumšāks, braukšana grūtāka, acīs smilšu/dubļu vēl vairāk, bet cauri briļļu stikliem vēl var redzēt. Kaut ko. Viltīgais nobrauciens nākamajos apļos šķiet draudzīgāks, tomēr joprojām tur sanāk pārāk uzmanīties. Peļķes joprojām tiek šķērsotas tieši pa vidu (kad tad vēl, ja ne tagad) - no ūdens izvairīties tāpat nav vairs nekādas jēgas.

Apļi līdz pat finišam tiek veikti līdzīgi un paiet ātri. Tā droši vien neliktos, ja distanci veiktu vienatnē - turpat blakus esošie x-f spožie lukturi padara braukšanu vienkāršāku. Varu tikai uzskatāmi novērtēt, kāda nozīme, braucot tumsā, ir labiem lukturiem.

Finišs. Noņemot ķiveri jākonstatē, ka arī galva ir pilnīgi slapja - tik lielas šļakatas no peļķu šķērsošanas it kā nemaz nebija... Netīrs ir pilnīgi viss, velosipēds vienās smiltīs, seja dubļaina, drēbes slapjas un netīras. Nav jau izvēles - kaut kā tas viss jānomazgā, karjers turpat blakus un ūdens ir silts. Vasara. Veloforma ir ļoti piemērota peldēšanai - sajūties kā ietērpies kādā Fastskin-Recordbraker peldkostīmā.

Rezultāts dāmu konkurencē nav peļams - otrā vieta. Un tas nav pretrunā ar x-f prognozi: "es domāju, ka esam pēdējie" - no visiem braucējiem, kas devās trasē, nu, gandrīz pēdējie. Bet dāmu konkurencē tomēr otrā vieta.

Seko organizatoru sarūpētais kvass un šašliks un saviesīga tērzēšana - sākotnējā tēma par trasē piedzīvoto transformējas anekdošu vakarā ("Maija, aizver ausis, šito Tu nedrīksti dzirdēt").

Bija interesanti. Nu gandrīz vai - fūūu, nakts brauciens ir beidzies, kad būs nākamais? Gandrīz.