Neattaisnojošu iemeslu dēļ nebiju uzrakstījis par sacensībām Cēsīs pirms pusotras nedēļas – Trek MTB maratona 5. posms / VI Cēsu velomaratons.

Vispār bija tā, ka par šīm sacensībām biju aizmirsis, līdz iepriekšējā piektdienā man piedāvāja svētdien doties kaitot, kad atcerējos, ka todien taču ir arī sacensības. Abus nevar, tāpēc pēc ilgām un mokošām pārdomām nolēmu doties uz ūdeņiem, ja tiešām būs vējš.

Tā nu svētdienas rīts, it kā kaut kas pūš. Izbraukšana sarunāta 10.30, 20 minūtes vēlāk neviena vēl nav, tāpēc zvanu un noskaidroju, ka knapi pūš, bet varbūt pēc stundas būs labāk. Nuok. Mirklīti apspriedies pats ar sevi, zvanu vēlreiz un saku, ka, ja tik neskaidri, tad labāk mēģināšu paspēt uz sacensībām. Labi. Sametu velo, apģērbu un mazliet sagatavotās pārtikas mašīnā, visu laiku zvanot Kopijam. Mazliet pēc 11.00 dodos ceļā, sacensības sākas 12.00. Paspēšu? Nepaspēšu? Kopiju sazvanīšu, lai viņš mani piesaka? Nu jau tikai desmit minūtes līdz pieteikšanās termiņa beigām. Heh..

Pa ceļam Kopijs tomēr atsaucas – viņš pieteiks, ka būšu. Zvans draugam izglāba. Ap 11.40 esmu noparkojies Cēsīs. Viss labi. Ātra pārģērbšanās un sataisīšanās, kuras laikā saprotu, cik daudz neesmu paņēmis līdzi – nav instrumentu komplektiņa, nav otras ūdenspudeles, nav GPS, kas parasti pieraksta maršrutu, nav nevienas želejas paciņas ārkārtas gadījumam, nav pretiedeguma krēma. Tomēr velo ir, drēbes ir, viena ūdenspudele un numurs ir, čipu dabūju, viss labi. Tikai karsti gan, temperatūra jau ap +27, spoži spīd saule. Būs divi apļi, kas jāpārdzīvo.

Sacensības sākas ar tehnisko startu, ripināšanos lejup pa kalnu barā ar ātrumu līdz 57 km/h (es bremzēju!). Tad sastrēgums pie pagrieziena mežā, bet viss civilizēti, līkums pa mežu, atgriešanās uz grants ceļa, kur uzņemu labu ātrumu un apbraucu kādu dalībnieku bariņu. Pagājušajā gadā sākumā bija tikai grants ceļš, tāpēc nebija sastrēguma jau tik drīz pēc starta, pirmajā aplī to posmu caur mežu šogad varēja izlaist, iespējas, ka braucēji jau būs izretojušies, nebija.

Tālāk trase pa meža ceļiem, takām, daži kalniņi, ir padaudz smilšu un parasti tieši nobraucienu beigās, kad jāuzmanās gan no smiltīm, gan arī sava ātruma, bet es ar 2.25"/2.1" tieku cauri visur, kur vajag. Vienā tādā smilšu nobraucienā galā ir straujš līkums un pretī priede, taču abos apļos tomēr veiksmīgi tieku tai garām. Trase ir līdzīga tai, kas iepriekšējos gados, atceros daudzas pazīstamas vietas. Pirmajā aplī viss ir uzbraucams un nobraucams. Ir karsti, tiešām karsti, taču jau neilgi pēc starta blakus sāk ducināt pērkons, tāpēc ir cerība uz kādu slapjumu un vēsumu. Negaiss nāk arvien tuvāk un tuvāk, bet tā arī kaut kur pačib. Apļa otrajā pusē pēc brauciena pa balandu lauku ir pagrieziens uz ceļu, kas ved caur pļavu, un tur ir viskarstāk visas dienas laikā, noteikti krietni virs +30 grādiem.

Tomēr man patīk braukt tādā karstumā, un to es zināju jau iepriekš – daļēji tāpēc arī nolēmu negaidīt to neskaidro stundu, bet doties uz Cēsīm un beidzot pārbaudīt, kā ir startēt sacensībās tādā laikā. Ir karsti, protams, ļoti karsti, bet reizē arī viegli braukt. Nezinu, kāpēc tāda sajūta. Nav jātērē enerģiju sevis sildīšanai. :)

Aplī ir vairāki dzirdināšanas punkti, un, tuvojoties vienam no tiem, man jautā, vai vajag uzliet ūdeni. Atsakos, jo tomēr dzeramais ūdens un slapjš krekliņš, bet pēc pārjautājuma tomēr piekrītu un dabūju ūdens šalti uz muguras. Tīri labi. Bet pēc tam nākamie divi glāzīšu sniedzēji, kam braucu garām, arī mani aplēja, un tas bija negaidīti un jau pavēsi. :) Trasē ir viens ūdensšķēršlis, taču tur neko daudz saslapt nesanāk.

Pirms pirmā apļa beigām vēl jāuzminas pa stāvu un garu ielu, kas nav pārāk grūti, un var doties otrajā aplī. Domu par izstāšanos nemaz nav. Uzreiz aiz pagrieziena ir dzirdināšanas punkts, kur palūdzu uzpildīt savu pudeli. Otrajā aplī lielākoties braucu viens, dažreiz kādu apdzenu, bet reti. Pāris vietās, kur pirmajā aplī stāvos kāpumus pievārēju minoties, tagad nolemju uzstumties.

Tuvojoties apļa beigām, apdzenu arvien vairāk īsās distances braucēju, dažiem aizeju garām kā stāvošiem, jo vairākas meitenes atsevišķās vietās tiešām stāv trases malā. "- Kaut kas noticis?" "- Nē, tikai atpūšos." Trīs kilometrus līdz finišam viena meitene pat bija atlaidusies ēnā trases malā. Apjautājos, vai viss kārtībā, viņa smaidīdama atbildēja, ka jā. Biju domājis, ka arī man otrā apļa beigās jau ies pagrūti, jo tā ir parasti, bet lūzuma brīdi tā arī nesagaidu – nav sajūtas, ka vairs nevaru, ka gribu ātrāk finišu un pēdējie kilometri ir par daudz. Varbūt tiešām karstumā ir vieglāk, jo želeju jau man nebija un brokastis arī bija pasen. Varbūt vienkārši braucu pārāk lēni. Finiša kalns gan neiet tik raiti kā gribētos, taču labāk mazliet lēnāk, tomēr izturēt līdz pašam galam. Dažas minūtes pirms trim stundām esmu klāt. Būtu forši salīdzināt savu apļu laikus, bet tāda informācija gan nav pieejama.

Pēc finiša sagaidu Kopiju, noskalojamies un atdziestam improvizētajā velomazgāšanas dušā, un apspriežam, kā gājis trasē.

Man patika. Trase bija interesanta un likās ātra. Viss bija izbraucams, ja vien bija pietiekami liela vēlēšanās. Turklāt divu apļu trasei ir savi plusi, tāpēc ir labi, ka sezonas laikā ir gan tādas, gan viena lielā apļa sacensības. Marķējums un virzienrādītāji bija visur, kur vajag, nebija vietu, kur jādomā, kur tālāk. Vienīgais, kas nepatika, bija lielais želejpaciņu daudzums zemē, parasti dalībnieki nav tik cūcīgi.

Nākamais un pēdējais posms sestdien, 18. augustā, Siguldā. Mājas trase, nevar nepiedalīties. Par trasi gan pagaidām zinu tikai to, ka tā būs arī kaut kur Silciema pusē, kur būs jābrauc pa garu tuneli ar ūdeni zem dzelzceļa (man jau sen bija doma, ka to reiz vajadzētu izmantot kādās sacensībās), bet viss pārējais pagaidām ir noslēpums, un trasi pilnībā zinot tikai kādi trīs cilvēki.

Šosestdien talka, lai šo to padarītu braucamu, informācija XC.lv forumā.

(Beigās izrādījās, ka kaitot viņi aizbrauca tikai četros pēcpusdienā, bet ne uz ilgu laiku, vējš nolūza. Tāpēc – WIN!)