Lai pārtrauktu neveiklo klusumu, kamēr CopyLeft vēl joprojām raksta atskaiti, neliels, mazticams stāstiņš.

Šovakar izmetu riņķīti līdz Jūdažiem un Turaidai ar veco velo – to, kuram cietā dakša un sliki. Sen ar to nebiju braucis. Brauciens mierīgs pa tumšiem ceļiem ar gaišiem prožektoriem, pārdomājot dzīvi. Brauciena beigu daļā uzminos uz Turaidu, aizbraucu līdz Reiņa trasei (tur snovo!) un rāmi tā ap 10 km/h ripinājos lejup pa serpentīnu. Līdz kādā brīdī kaut kas pie priekšējā riteņa uzzibsnīja. Ieskatos ciešāk – dzirksteles aizlido! Atlaižu bremzes, nekā. Nospiežu, atkal uzzibsnī. No v-bremzēm! Dzirksteles! Man! Dzirksteles! No v-bremzēm!

Apstājos, apskatīju, nekas nekur lieki, kur nevajadzētu, klāt neskaras. Bremzējot nebija arī nekādas neparastākas kā parasti strīķēšanās. Tā arī nesapratu, kāpēc tā. Esmu dzirdējis par uzkarsētiem rotoriem (disku bremzēm), bet tur tomēr daudz lielāks spēks bremzējot nekā vienkāršām v-bremzēm.
Protams, nebija jau tādas gaismas kā no šķiltavām, tikai vairākas oranžas dzirksteles, ko tumsā nevar nepamanīt.

Katrā ziņā, ja man stāstītu, neticētu. Un tomēr – es tur pats biju klāt!
(Ā, jā, riteņbraukšanas sezona nav beigusies arī decembrī.)