Izrādās, ka Mežaparkā ir tāds diezgan nopietns mežs! Nav pārāk liels, bet, ja zina pareizās taciņas, tad var tīri nopietni patrenēties.

Tā kā mans velo šonedēļ ir Rīgā kopā ar mani, tad pirmdien to jau izmantoju, vakarā pēc darba aizbraucot uz turieni pabraukāties. Pirms tam gan noskaidroju, kur tur varētu būt marķētais maršruts, lai pavisam bez mērķa nemaldītos. Maršrutu arī atradu, tikai todien bija silts un jauks laiks, tāpēc arī mežā sastapu diezgan daudz suņu, kas izvesti pastaigā. Suņi tādi nopietnie – dobermaņi, rotveileri un tā. Turklāt neviens saitē un ar uzpurni, protams. Bet vismaz saimnieki blakus, un iztiku bez incidentiem. Trīs apļus izbraucu, gaišais dienas laiks taisījās beigties, tāpēc devos atpakaļ uz dzīvokli. Maršrutu novērtēju kā "braukt var, bet nekas īpašs".

Otrdien saņēmu signālu, ka ceturtdienā (vakar) briest XC.lv forumļaužu treniņš. Nu ko, viņiem tur esot zināmi arī citi ceļi, bezceļi un takas, tāpēc tā kā tiešām būtu vērts to uzzināt, lai pēc tam varu braukāt kaut vai viens, kad ir laiks.

Ceturtdiena tomēr izrādās diezgan lietaina un tumša diena, bet uz vakarpusi sāk līt arvien mazāk un, lai gan meteoradars joprojām rāda tuvojošos lietu, tomēr sataisos un braucu.
Ar kavēšanos nonāku pie Zooloģiskā dārza, kur (vēl) būtu jābūt vairākiem braucējiem, bet.. Izrādās, ka Rīgas MTB pārstāvji ir sisīši, kuriem nelielais mitrums uz zemes un gaisā liedz kaut kur doties ārpus mājas – esam divatā, lai gan pieteikušies bija kāds pulciņš. Vismaz izbrauciena organizators ieradies. Vēl brīdi pagaidām, bet tāpat jau skaidrs, ka vairāk nebūs.

No sākuma izbraucām pa to pašu marķēto apli, pa kuru riņķoju pirmdien. Lietus pamazām rimies pavisam, un mežā jau peļķu nav. Cilvēku un suņu arī nav.

Pēc tam viņš parāda citu apli, kas sākas kaut kur pie estrādes. Cita runa! Daudz interesantāka braukšana. Maršruts iet tikai pa takām, ik pa laikam šķērsojot asfalta ceļus. No sākuma divi tramplīniņi, tad stāvs nobrauciens (kur pirmajā reizē uz slapjajām saknēm uzmanīgi nokrītu), pēc tam ik pa laikam kāds kāpums vai nobrauciens un pilns ar līkumiem. Tiešām interesanti. Apļa pieveikšana prasa kaut kur zem 11 minūtēm (ja nekur neapstājas), taču šķiet daudz garāka. Karsti gan. Ja jau treniņš, tad treniņš. Izbraucam vēl pāris reizes to pašu apli. Un pēdējā apļa pašās beigās manā priekšā pēkšņi izaug koks, kuram tur nebūtu jābūt. Cenšoties tajā neieskriet bez cīņas, sirsnīgi bremzēju un pārlidoju pāri stūrei, tik un tā nedaudz atsitoties arī pret koku. Kamēr gulēju zemē, vēl paspēju nodomāt, kurš variants būtu beidzies labāk. Roku nedaudz sasitu, vēl šodien sāp. Bet nu nekas traks.
Bija vērts, vismaz tagad zināšu, pa kurieni vēl Mežaparkā var pabraukāties.

Nogurums gan šodien lielāks kā gribētos. Vakarā laikam uz naitraidu, rīt Kritiskā masa. Ai.. Tur būs daudz un ātri jābrauc? Vismaz balvu fonds ir tā vērts?