Jau pavisam neilgu laiku pēc finiša 24. maijā Smiltenē, kur norisinājās Philips MTB maratona 1. posms, man bija skaidrs, ka vasaras beigās noteikti būs jādodas arī uz 2. posmu Apē. Smiltenes trase bija tik interesanta un MTB-iska, ka otrais posms nevarētu būt sliktāks. Turklāt arī braucēju un organizatoru attieksme patika. Bija tāda savējo sajūta.

Iepriekš it kā bija sarunāts, ka uz Api brauksim visa komanda, bet beigās tomēr aizbraucu viens pats, pārējiem bija vai nu kas svarīgāks darāms, vai arī pārāk tālu, vai vēl kāds cits attaisnojums.
Ir jau patālu līdz Apei, bet nav jau nemaz arī TIK tālu. Ceļš no Siguldas līdz Apei man prasīja apmēram pusotru-divas stundas. Izturēt var. :)

Ierados ap desmitiem, kad vēl līņāja lietus, piereģistrējos un gāju pasēdēt mašīnā, apēst otrās brokastis. Reģistrējoties man gribēja iedot 96. numuru, taču es stingri paliku pie sava, ka vēlos braukt ar savu 1. posma numuru – 17.

Pēc brokastīm, kuru laikā te vairāk, te mazāk, bet tomēr visu laiku lija, izkrāmēju velo, pārģērbos un devos iesildīties. Pēc WindGURU.cz prognozes lietum vispār bija jābūt tikai ap pusdienlaiku, nevis no paša rīta. Taču neilgi pirms starta tas tomēr pārstāja līt. Iesildīšanās laikā pabraucu kādu gabalu pa trasi un sapratu, ka būs dubļi.

Un bija arī. Bet trase bija vienkārši superīga. Bija grūti, interesanti un labi. Velo izturēja, pats arī.

Tik netīrs es vēl līdz šim nebiju bijis (bet nu – man šīs tikai ceturtās MTB sacensības mūžā). :) Bet vismaz iepatikās braukt pa dubļiem, un nemaz nebija tik grūti un neiespējami. Vienreiz gan saslīdējos un iebraucu eglē, bet pēc tam uzreiz nātru pudurī. Toties nobraucu lejup pa tādu labi stāvu izcirtumu bez kājas pielikšanas pie zemes! Peļķu un dubļu trases pirmajā pusē bija ļoooti daudz. It kā jau daļu peļķu varēja apbraukt, kā pirms starta tika teikts, bet apkārt esošie dubļi un citi braucēji tā tik vienkārši neļāva raustīties no vienas puses uz otru, tāpēc nācās vien laist cauri. Nu un vairākās vietās vienkārši nebija izvēles, kur braukt. Man liekas, ka iepriekš mana ķivere vēl nebija dabūjusi dubļus. Otrajā trases pusē vairs pat nebija iespējams pārslēgt priekšā uz mazāko zobratu (vienā kāpumā man likās, ka tas labāk noderētu) – starp rāmi un pašu pārslēdzēju bija sadzīts tik daudz zāļu, sūnu un smilšu, ka pārslēdzējs pret tām atdūrās un palika. Vismaz labi, ka vidējais zobrats vēl strādāja.

Braucēji arī labie, visi pieklājīgi, bez grūstīšanās. Ēdināšanas punktos patīkama attieksme, uzmundrinājumi no klātesošajiem. Līdz šim sacensībās nebiju tajos piestājis, bet šeit bez tā gan neiztiku. Laikam otrajā punktā meitenes runāja, ka "ārprāts, viņiem 30 kilometri jābrauc, man pat žēl viņu paliek". Bet nu, neviens jau mūs ar varu nespieda piedalīties. Kā jau kāds xc.lv forumā rakstīja, es arī nedaudz sajutos kā daudzdienu izturības velosacensībās. :) Brauc, brauc pa kalniem un lejām, bet gala kā nav, tā nav.

Uzraksti trasē arī bija labie. Un dabasskati! Tur pie "Ziemeļu tilta", kur uzreiz bija robežstabs un straujais pagrieziens pa kreisi – ceru, ka daudzi paskatījās pa kreisi atpakaļ uz ezeru, kam nupat braucām garām. Tik smuki! Igaunijas pusē arī viss tik jauki sakopts.

"Un tagad neliels ātrumposms pa grants ceļiem" arī bija labs un iederējās, vismaz varēju nedaudz atpūsties un vienkārši mīt. Tiesa, es gan labu laiku centos noķert / neatlaist lietuviešu pāri, līdz nodomāju "lai jau, lai tie jaunie skrien".

Pilskalns bija vienkārši vispār.. Neiespējami stāvs. Es ar nolūku kompīti biju uzslēdzis, lai rāda pareizu laiku, nevis kilometrus (psīcholoģisks triks – citādi mocītos pašpārmetumos, ka kilometri tik lēni skaitās). Kad stūmos augšā pilskalnā, lejā sāka skanēt mūzika, bet man jau apkārt lidinājās zvaigznītes. Nu, un pašā augšā iedvesmojoša zīme, ka vēl 30 km līdz finišam. Es jau tā esmu nomocījies, un vēl pat pusē nav! Pēc tam sāku braukt vienkārši, lai tiktu līdz beigām, vairs nedomāju par rezultātu. Un kļuva vieglāk. "Pa labi Munameģis". No pilskalna tīri mierīgi noripinājos, nemaz ne tik lēni, bet viens igaunis tieši tobrīd vienkārši aizlidoja garām.
TREK filmiņā par šo posmu uz brīdi var redzēt pilskalnu. Tur tas nemaz neizskatās tik neiespējams, bet, kad pie tā piebraucu sacensību laikā, bija pavisam cits iespaids.

Pēc tam zīme "malači, grūtākais jau aiz muguras".

Vaidavu iepriekš biju nolēmis pārbrist, bet tad redzēju, ka pa priekšu braucošais vienkārši turpināja braukt, tad nu es arī. Līdz pusei gan tikai tiku.

Finišs gan bija tāds, ka īsti nevarēja saprast, kur tas ir. Vienkārši turpināju braukt līdz konfekšmeitenēm, un izrādās, ka tas arī bija viss. Varēja jau vēl!

Man personīgi Smiltenes trase likās daudz grūtāka. Vai nu maijā biju tik sliktā formā, vai arī šoreiz vairāk braucu prieka pēc, bet toreiz piecus kilometrus pirms finiša biju tuvu komas stāvoklim (to "kritisko" laipiņu tā arī nepamanīju), šoreiz gan ne. Pēdējais nemaz nepaliku, lai arī elites grupā man nebūtu jābūt. :)

Līdz šim man kaut kā bija iespaids, ka labāk izvēlos braukt pa putekļiem, nevis pa dubļiem, bet šīs sacensības pilnībā mainīja manas domas – pa dubļiem ir interesantāk, bet tikai tad, ja tie tādi, ka pa tiem vēl vispār var pabraukt. (Velo notīrīšana un savešana kaut cik kārtībā pēc šīm sacensībām vakar man prasīja divas stundas..)

Un lietus pārstāja līt tieši pirms starta, lai nedaudz atsāktu kādu gabaliņu no finiša, lai atmiekšķētu piekaltušos dubļus un nedaudz atvēsinātu! Ko vēl vairāk var vēlēties?
Cilvēcīga attieksme. Ko vēl vairāk par šīm sacensībām var teikt?
Tādas ovācijas pēdējiem diviem finišētājiem..

Apbalvošanas laikā tika sveikts arī kāds Valdis no Tukuma (vai Jūrmalas). Pirms kāda laika atklāju, ka esmu noķēris viņu kadrā vienā no Vienības braucieniem (vēl toreiz nodomāju, ka tādā vecumā un piedalās MTB braucienā). Pēc tam vēlāk viņu pamanīju, skatoties Smiltenes bildes. Tagad beidzot uzzināju, kas tas par onkulīti. Nu, apsveicami, ka tāda uzņēmība viņam cienījamā vecumā. Pēc tam prombraucot redzēju, kā viņš ar divām velosomām minās pa ceļu. Žēl, ka viņa nav forumā, tad noteikti varētu sarunāt ceļabiedrus ar mašīnu uz sacensībām, nebūtu jābraukā ar vilcieniem.

Pēc sacensībām pirmdienā tāds patīkams nogurums un labas atmiņas. Strādāt negribas. Dzēru šokolādes pienu, ko kaut kur forumā kāds ieteica pēc sacensībām. Nezinu, vai palīdz, bet vismaz garšo! :)

Bildes, ko paspēju safotografēt pēc sava finiša.

Paldies braucējiem, organizatoriem un visiem, visiem, kas tur bija!
Nākamajā sezonā atkal tiekamies Philips MTB maratonā! Es būšu tur.