Kad visas Ziemassvētku brīvdienas ir noslimotas, kad citi tikmēr vārtas pa sniedziņu, kamēr tu puņķojies, tikmēr tev ļoti sagribās izdoties ārā... ar velosipēdu.

Laiks tam ir kā radīts, viss ir mazliet pakusis, izveidojot nelielu ledus kārtiņu un mazliet piesnidzis, lai viss būtu balts un skaists. Ziemassvētku brīvdienās jau tiek izlolota doma, ka jaunnedēļ sagaida lielisks laiks kādai ziemas izklaidei, izbraucienam ar velosipēdu. Ar steigu tiek aptverts, ka velosipēds vēl mētājās izjaukts pēc pēdējo sacensību pārbaudījuma. Nepaiet ne diena, kad paātrinātā tempā velosipēds ir saskrūvēts un atliek vien uzlikt ziemas riepas rīt no rīta pirms braukšanas. Kārtīgi noskaņojos un dodos gulēt. 

Nākamais rīts. Mazliet grūti izvelties no gultas, tomēr kāds iekšējs dzinulis liek pamest silto midziņu. Dodos pie velosipēda, lieku ziemas riepas, darbs rit raiti, priekšējā ir uzlikta ātri, bet aizmugurējā... ātri vien atceros, kā beidzās iepriekšējās ziemas pēdējais brauciens - ar pārsistu kameru. Plinti krūmos nemetu un ātri vien sameklēju tuvāko veikalu (pa ceļam paspēju ievērtēt laikapstākļus, kas solās būt lieliski), kur kāroto mantu iegūt, kas ir turpat mājai aiz stūra, bet diemžēl, krīze skārusi arī to. Neliels satraukums, tomēr izlemju atrast kādu citu veikalu un dodos uz Ogres, iespējams senāko kaut kādu preču veikalu "Pie zelta liepas". Un tavu prieku, nezināmas izcelsmes (man pat čeku neiedod), bet vajadzīgā velo ventiļa kamera ir iegūta. Žigli jožu uz mājām un pēc īsta brītiņa jau esmu saposies ceļam, tāpat kā manas 600(nu jau 598) radzes.

Izripino velo pa ieejas durvīm. Patīkams, lēni krītošs sniedziņš, kas jau mani gaida kopš rīta, izraisas siltas sajūtas sirdī. Uzrāpjos uz velo un dodos ceļā, kura sākums ved pa manu ierasto trasi. Ātri gan vien konstatēju, ka ātrais velo salikšanas laiks atmaksājas dažās nepilnībās, īpaši mans neveiksmīgais mēģinājums atgaisot aizmugurējās bremzes ir cietis neveiksmi un rokturis ir kļuvis pavisam mīksts, bet nekas, ceļu turpinu tāpat. 

Nogriežos no pilsētas burzmas, veiksmīgi pievarēju pirmo pacēlumu, pirmo nobraucienu un veicu līkumu ap tautā saukto zvēru dārzu. Kaut kur pusceļā apstājos, lai noregulētu priekšējo pārslēdzēju, kas lauku apstākļos izdodas lieliski. Tieku uz nedaudz nobraukātāka meža ceļa, kur mani sagaida tieši tas, ko es biju gaidījis. Apakšā ledus, pa virsu mazliet sniega un ātrums ne sliktāks kā vasarā pa asfaltu. Ideāli. Pabraucu garām A4 lapai ar uzrakstu "Nezodziet kokus" vai "Šeit gāž kokus", īsti nepaspēju izlasīt un turpinu ceļu. Iesildīšanās gabalu veicu ātri, jo ceļš ir lielisks. Pa ceļam samainos ar pāris malkas gāzējiem (laikam otrs variants bija īstais) un esmu nonācis līdz Ogres Zilajiem kalniem. Ar lielu kārdinājumu griežos vien iekšā. 

Sākums Zilajos kalnos ved pa manu ierasto trasi, slēpotāji ir diezgan labi noblietējuši sniegu un ātri tieku uz priekšu apdzenot dažus vientuļus un ne tik vientuļus slēpotājus. Trāpās arī kāds nopietnāks kāpums, tomēr riepas, brīžiem gan zaudējot saķeri, mani uzvelk kalnā. Apstājos, lai nedaudz atvilktu elpu, jo ziemā tāds kāpums prasa dubultspēku un braucis jau es ar neesmu sen. Apkārt valda pasakains klusums, ko, liekas, ka pārtrauc dzeņa klaboņa. Interesanti. Tālāk seko spējš nobrauciens un neliels kāpums un es nolemju doties nost no slēpotāju trasēm un sava ierastā maršuta pavisam dziļā mežā. Te nu mani sagaida viens vareni dziļš sniegs. Uz priekšu iet, bet lēni un grūti gan. Uztaisījis nelielu šorkatu, atgriežos uz savas ierastās trases. Vēl viens neliels gabals pa dziļu, piesalušu sniegu un esmu jau uz kāda meža celiņa atkal. Tie, kā konstatēju, todien tomēr bija vislabākie, sniegoti un ātri. Kā ierasts, uzbraucu līdz paša karjera virsotnei, no kuras paveras patiesi lielisks skats. Lejā manu arī pāris bļitkotājus, tie jau savu iespēju garām nelaidīs. 

Brītiņu aizskatījies, turpinu ceļu. Ikpabrīdim mani nomāc aizmugurējo bremžu (ne)spēja, kas liek braukt piesardzīgāk. Laikam labi vien ir, tomēr pirmā diena ziemā. Pēc brīža nonāku uz ceļa, kura paveidu nolemju saukt par ride or die. Ride or Die, jo vienīgā iespēja, kā tos izbraukt, ir turēties cieti piesalušajā sliedē, kas iespējams tikai braucot labā ātrumā. Novirze pa labi, pa kreisi un "Yeeessssss", manu pirmo kritienu sniegā pavada tieši šāds izsauciens. Sniedziņš biezs un tāpēc vien tāds patīkams šļūciens pa sniegu sanāk. Nopurinu sevi, nopurinu velo un turpinu ceļu. Tālāko maršutu pielaboju tā, lai vairāk ir dažādi mežu ceļi. Paspēju arī pārbaudīt, kā izskatās viens 24h sacensību posms ziemā. Smagi, bet tiku galā. Tālāk jau konstatēju, ka mežā esmu pavadījis jau teju divas stundas. Nemaz nepamanīju, kā laiks tik ātri paskrien, veroties pasakainajās ziemas ainavās. 

Izvēlos vairāk vai mazāk taisnāku ceļa gabalu uz mājām, šo to atliekot uz citu dienu, jo ilgā nemīšanās sāk atspēlēties un kājiņām, kas trases sākumposmā tika saslapinātas braucot caur dažām peļķēm, ir kļuvis visai auksti. Kalniņš turp, ledains nobrauciens šurp, kalniņš turp, vēlviens, nu jau stumjams, kaliņš turp, sniegots nobrauciens lejup utt., kurus visus joprojām pavada lēni krītošs sniedziņš, kas viegli sitās sejā, līdz esmu uz Zilo kalnu virsotnēm. Šī daļa izvēršas par kārtīgu izkratīšanu, jo cilvēku nostaigātais sniegs ir sasalis ledū. Šo daļu gan tāpat veicu ātri un atliek vien pēdējais nobrauciens. Šoreiz gan to veicu diezgan uzmanīgā tempā, jo tomēr pirmā reize ziemā un tās aizmugurējas bremzes. Nekas, salabošu un rīt būšu atpakaļ... Tikai šoreiz jau vairāk ledaini-sniegotu nobraucienu, kas sniedz neatkārtojumu baidījumu skaistajām ziemas ainavām sajaucoties ar adrenalīna devu.