Nedēļas beigās jau (jau!) pirmās velo sacensības šajā sezonā. SEB MTB (LOL) sacensības, protams, tiek ignorētas, joprojām koncentrējoties uz Trek Philips MTB sacensībām. Šim sacensību seriālam šogad būs veseli seši posmi – divreiz vairāk kā iepriekš! (Diemžēl ne par to pašu cenu.) Pirmās sacensības tāpat kā iepriekš – Smiltene, Pļaviņas un Ape (klasiskais SPA), pēc tam Talsi, Cēsis un Ventspils. Ja uz Cēsīm vēl droši vien, tad tālumā līdz Talsiem un it īpaši uz Ventspili gan diez vai došos.
Pa ziemu tomēr nesanāca braukt tik cītīgi kā iepriekš bija domāts, jo tik daudz sniega un tāds aukstums nebija gaidīti, tāpēc lielākoties aktivitātes ārā bija sniega rakšana, slēpošana pa mežiem vai no kalna, vien dažas reizes paminot uz velo.
Šajā svētdienā sarīkojām nedaudz plašāk apmeklētu treniņu, un es nolēmu kārtīgi notestēt savu velo pirms Smiltenes kalniem, mēģinot uzmīties slēpošanas kalnā.
Pagājušo sezonu nobraucu ar vienu transmisijas komplektu (ķēde, kasete, priekšējie zobrati un kas tur vēl), tāpēc bija skaidrs, ka tas viss būs jāmaina, jo detaļas būs nolietotas un izdilušas. Taču tā kā joprojām viss labi slēdzās un ripoja, tad to biju domājis darīt vēlāk, kad citādi nevarēs un būs brīvāks laiks. Vajadzīgās detaļas jau bija gan pasūtītas, gan saņemtas.
Tā nu, mēģinot uzbraukt kalnā, ķēde – knik-knik-knik – ieplīsa trīs vietās, bet ceturtajā – pārplīsa! Tik labs stresa tests, ka labot, īsināt un likt kopā vairs nebija jēgas. Vismaz labāk tagad nekā kaut kur Smiltenes mežos.
Lēnā garā pastaigājoties aizgāju līdz mājai, paņēmu otru velo un tomēr devos treniņā, kur nejauši satiku pārējos. Otrs velo man ir tāds asfaltam domāts – ar vājām bremzēm, dažiem strādājošiem pārnesumiem, cietu sēdekli un 1.3" slikiem. Šiem plānā vēl Siguldas un Turaidas kalni, kas man bija pavisam viegli (kā nekā es vēl pavisam svaigs), pēc tam serpentīns un tad līdz Kājnieku tiltam uz Velnalas pusi un atpakaļ. Par to gan drusku pašaubījos, vai varēšu pa mežu ar šo velo tikt līdzi.
Kratoties pa strauji lejupejošo un akmeņaino meža celiņu, atcerējos, ka tāds taču bija mans plāns!
Pagājušajā vasarā pēc 24h MTB sacensību līdzjušanas klātienē nolēmu, ka nākamajās gan noteikti jāpiedalās kaut solo klasē (pašlaik gan nav informācijas, ka šogad 24h sacensības vispār būs). Pēc tam meklēju info, kā gatavoties tādām sacensībām, un viens no ieteikumiem bija, ka jātrenējas ilgi (iiiilgi, daudzas stundas), braucot ar cieto dakšu un visādi citādi mežam mazāk piemērotu velo, trenējot izturību un prasmi izvēlēties pareizākās braukšanas vietas, jau neapzināti izvairoties no saknēm un bedrēm, kā arī pierodot pie nemitīgās kratīšanās. Un tad! Sacensību dienā pārkāpjot uz pareizo MTB velo (amortizētā dakša, 2.1"+ riepas, dīvāns sēdekļa vietā, ..), būs krietni vieglāka un patīkamāka sajūta, braucot liktenīgo diennakti. :)
Nu jā, nākamajā dienā izbraucu to pašu maršrutu un jau bija pierastāk. Līdzīgas sajūtas bija agrāk pavasara sākumā, kad biju braucis pa asfaltu un tad uzkāpu uz sava MTB. Uzreiz liekas, ka var lēkt no visiem augstumiem un nobraukt pa visiem stāvumiem. :)
Bet par Smilteni. Pagājušajā gadā vispirms bija Pļaviņas, tad Smiltene un Ape. No visām pagājušā gada sacensībām (nebija daudz) Smiltenes trase man patika visvairāk. Pļaviņās bija grūti, jo tās bija sezonas sākumā un ir Pļaviņas. Apē par daudz braukšanas pa pļavām. MTB nav jābūt līdzenai trasei, bet pļavu daudzums tur tomēr visu braukšanas prieku sabojāja. Tāpēc Smiltene man patika vislabāk. Šogad gan tur visvairāk biedē Abula pēdējā šķēršošana, kur jābrauc zem ceļa pa tuneli – ūdens noteikti būs drausi auksts. :(
Saplīsušo velo jau vakar nogādāju darbnīcā un ceru, ka tas būs gatavs laikā.