Svētdiena. Talsi. Trek MTB. Bija ļoti forši!

Ceļš līdz Talsiem tāls un plakans, braucot pa šoseju, vien līdzenus un krāsainus laukus var redzēt, nogriežoties uz Mundigciemu tas pats, bet, Mundigciemā nogriežoties uz Kamparkalna ceļu, jau paveras kalnainas ainavas. Kamparkalnā jau viss izskatās pavisam nelīdzens un iespaidīgs.

Ceļā pavadījām vairāk laika kā bija plānots, tāpēc tas atlicis tikai tik, lai pieteiktos, pārģērbtos, kaut ko iekostu un tas arī apmēram viss. Iesildīties nesanāca, dažas minūtes pirms starta dodamies uz starta koridoriem. Pirmais nav vajadzīgs, otrais pavisam pilns, tāpēc brīvi iekārtojamies trešajā koridorā, kas paredzēts 3-4 stundu braukšanas laikam. Ir diezgan karsti.

Tāpat kā pagājušajā posmā Apē, arī šajā vienojamies trasē braukt kopā. Es un brālēns. Man vislabāk patiktu braukt ātrāk un kopā. :) Tomēr arī pirms šīm sacensībām nemaz ar MTB nebiju braucis, vieta nezināma (pagājušajā gadā pieteicos, bet neaizbraucu), kopā jautrāk, rezultāts man nav ļoti svarīgs, tāpēc varu arī braukt rāmāk. Dažas dienas pirms sacensībām XC.lv forumā parādījās links uz iespēju trasi izbraukt virtuāli (fotogrāfijas + apraksts), tāpēc kaut kāda neliela nojauta par trasē sagaidāmo bija.

Nākot no pieteikšanās telts, noskaidrojām, ka turpat esošajā slēpošanas kalnā būs jābrauc trīs reizes – startā, pirmā apļa beigās un finišā. Droši vien būs jābrauc augšā vai lejā arī pa blakus esošo kalnu, tur zālē izdzīta josla. Viss izskatās stāvs. Kopā vairāk par 50 km.

Sacensības sākas mierīgi, starts pret kalnu nav pārāk grūts, pēc tam tā augšā daži celiņi un ceļi, kas arī nav līdzeni, un, tā kā startējām diezgan no beigām, tad pirmais kalns jau ir izretinājis braucējus pēc spējām, mums braukšana tiešām ir mierīga, drūzmas nav. Drīz sākas taciņa, kur apdzīšanas uz kādu laiku beidzas. Trase jau šķiet dažāda un interesanta. Mežā ir diezgan mitrs, šur tur nelieli dubļi vai peļķes, bet kopumā nav slapjš. Ja lītu lietus, tās taciņas būtu ļoooti slidenas. Posms dižskābaržu mežā bija ļoti smuks. Pēc tam paliels grāvis, kuram ar ieskrējienu var tikt cauri, taču otrā pusē man priekšā viens apstājas nevietā, pietrūkst vietas, lai tiktu garām, un tad aiz muguras diemžēl jau ķēdes reakcija. Trase lielākoties ved pa mežiem, daži nelieli posmi pa grants ceļiem, braukšana kopumā diezgan raita un interesanta, dažbrīd pietrūkst vietas apdzīšanai, bet mēs arī pārāk nesteidzamies.

Pirmā apļa pirmo pusi braucam uz maiņām, dažreiz priekšā es, dažreiz brālēns. Vienā brīdī saku viņam, ka man grūti tikt līdzi, jo tiešām. Karstums jūtams, regulārie kalniņi, un jūtu, ka ilgi neizturēšu, jo sirds dauzās tā, ka maz neliekas. Pēc tam gan pārgāja (vai pierada – droši vien pietrūka tās iesildīšanās). Sākas biatlona trases posms, kur var braukt pavisam mierīgi un lēni, jo tas klāts ar mīkstu skaidu kārtu, pa kuru pavisam neripo. Pa skaidām jau biju braucis Ogres Zilo kalnu 24h trasē, tāpēc tāds segums nebija pavisam negaidīts pārsteigums.

Kaut kur mežā ir nobrauciens pa zāļainu, izbrauktu, slapju ceļu, kur ceļa vidusdaļa ir labi virs sāniem, ātrums paliels, diezgan slidens, krist viegli un daži to arī dara. Mana bīstamākā trases vieta, arī otrajā aplī tur gandrīz, gandrīz nenoturējos. Tad kaut kur tur ir neliels nobrauciens pa līdzīgu ceļu, kur mazs tramplīns, lielāks tramplīns, vēl lielāks tramplīns, kas bija pavisam negaidīti. Pēc tam ātrumposms pa pagaru grants ceļu, kur tīri labā ātrumā velku brālēnu un vēl dažus braucējus (pēc tam mežā saņēmu "paldies"). Sāku saklausīt sacensību komentētāju no sacensību centra, un esam iebraukuši DH trasē ar virāžām un dažiem citiem elementiem. Tos līkumus noteikti var izbraukt labāk, taču, tā kā man nav ne jausmas, kas būs aiz līkuma, tad pārāk neriskēju. DH trases vidū jāpārbrauc grants ceļš, pēc kura mazs tramplīns, un es gandrīz ielecu kokā, pēdējā brīdī savācos. Gandrīz esmu noķēris Ingrīdu. Tālāk ātrs un krateklīgs nobrauciens, pagrieziens un pirmais brauciens slēpošanas kalnā. Pārāk viegli nav, taču par stumšanos pat neiedomājos, kalna augšā divas meitenes fotografē un prasa smaidīt. :) Pēc tam vēl viena taciņa, kuras galā stāvs nobrauciens un straujš uzbrauciens otrā pusē. Saskrienos ar Ingrīdu, bet nekas traks – viņai otrā pusē nokrita ķēde, nepaspēju apbraukt. Pabraucam garām tautas klasei, kas jau stāv starta koridorī un gaida startu. Pēc tam vēlreiz slēpošanas kalnā, un sākas otrais aplis.

Braucēji ir pavisam izretojušies, brīžiem ne priekšā, ne aizmugurē neviena nav. Brālēns laikam sāk pagurt, bet vēl turas. Pabrīdinu viņu, ka kādā brīdī mūs noķers tautas sportisti un būs jāuzmanās. Otrais aplis braucas viegli, bīstamās vietas tagad ir zināmas (galvenais tikai laikus tās atcerēties). Gandrīz nokrītu turpat, kur pirmajā aplī. Tālāk ir nobrauciens ar līkumu, kur braucot iedomājos, ka tā būtu laba vieta, kur nokrist, paskatos atpakaļ, un tiešām – brālēns mīksti ieveļas krūmos. Viss kārtībā. Apļa vidū viņš saka, ka tādā tempā neturpinās un lai braucu savā gaitā. Pie nākamā dzirdināšanas punkta gan pagaidu viņu pāris minūtes, taču viņam vairs nav iekšā un saņemu tādus pašus norādījumus. Labi.

Kaut kad mani tiešām noķer tautas līderi. Paši pirmie diezgan pieklājīgi tiek garām, bet pēc tam sagaidu to, ko jau gaidīju – brēcienu no aizmugures: "Palaiž!" Atbildu, lai brauc garām un beidz bļaut, savu trajektoriju gan nemainu, jo princips, turklāt sānos vietas it kā pietiek. Brēcējs tiešām mierīgi tiek garām un, protams, tas ir jaunietis zilā krekliņā ar dzeltenu uzrakstu "Rīga" – Rīgas Riteņbraukšanas skolas braucēju slava un pieklājība trasē jau sen zināma no atsauksmēm forumā.

Atlikusī apļa daļa paiet bez īpašiem notikumiem, ik pa laikam mani kāds apdzen, un tas nav diez ko motivējoši, jo, lai gan tie droši vien ir tautas klases braucēji, pilnīgi pārliecināts par to neesmu, jo tikpat labi var būt, ka man vairs neiet uz priekšu tik ātri kā vajadzētu. :)

(Lai gan tā ir cita tēma, es tiešām nesaprotu, kāpēc tādi brašuļi izvēlas braukt īso distanci. Tiešām labāk ir būt pirmajam ciemā?)

Beigās pēc DH trases nav jābrauc otrajā kalnā, ir tikai finiša kalns, kura galā pamanu xde stumjamies ar savu single-speed. SS šādā trasē ir diezgan episki, ko arī var noprast no viņa sejas. :) Pēc finiša noripinos līdz kalna vidum, lai sagaidītu brālēnu. Viņš finišē sešas minūtes pēc manis, un es esmu finišējis dažas sekundes pirms trīs stundu robežas.

Sacensības man ļoti patika, trase bija patiešām interesanta un dažāda, turklāt nemaz nebija līdzena, kā to varēja iedomāties, braucot pa šoseju. Līdz ar Smiltenes trasi šī arī tagad ir manos favorītos. Arī diviem apļiem nav ne vainas – otrajā aplī var vēlreiz izbraukt visas foršās vietas, un ir zināms, kur un kā labāk braukt. Arī līdzjutējiem interesantāk, ka var redzēt savus līdzjūtamos braucējus vairākas reizes. Uz Talsiem noteikti var braukt arī nākamgad.

Vienīgais mīnuss ir par ēdināšanu pēc sacensībām – vajag neitrālāku ēdienu par štovētiem kāpostiem. :/

Forumā pieejami daži video no kāda no līdzjutējiem, kur redzams starts, kāpums otrā kalnā un finišs. Var labi redzēt, cik grūti tie kalni ir un kādu piepūli prasīja no dalībniekiem.

Nākamās sacensības ir Trek MTB 5. posms / VI Cēsu velomaratons 29. jūlijā.