Pirmdien XC.lv forumā parādījās ziņa, ka vēlā ceturtdienas vakarā Ikšķiles pusē notiks kaut kāds nakts velopasākums, ko organizē Trek veikals. Nolēmu pasekot līdzi diskusijai, bet pats tā kā nedomāju uz turieni doties. Un tomēr aizbraucu.

Nedēļas sākumā parasti neko aktīvu vairs negribas, taču pēc pāris dienām "pirmdienas sajūta" ir garām, turklāt šī piektdiena man brīva, tāpēc tomēr nolēmu pamēģināt, kas nu tur būs. Pieteicos braucienam tikai ceturtdienā, un, to darot, tā pilnīgi skaidrs man nebija, uz ko parakstos – vai tās tiešām būs sacensības, vai arī vairāk tāds kā plezīra nakts izbrauciens bariņā.

Vakarā braucot uz Ikšķili, tā vairs nemaz nelikās tik spīdoša ideja, jo jutos noguris pēc darbadienas, pie stūres žāvājos, un pa dienu vēl kārtīgi lija, tāpēc nu tā. Bet ko nu vairs. Ar otro mēģinājumu atradu īsto pulcēšanās vietu, noparkojos, aizgāju pieteikties un.. bez stādīšanās priekšā, kas es tāds, jau esmu sameklēts sarakstā un tieku pie numura. Hmm.

Simboliski mēģinu iesildīties un domāju, ko vilkt mugurā, cik silti vai plāni ģērbties. :) Dalībnieku nav daudz sacensībām, taču to ir pietiekami daudz vakarīgam izbraucienam. Izskatās, ka lielākā daļa te viens otru pazīst.
Ar pirmo mēģinājumu nez kā uzreiz atpazīstu Antuaneti (iepriekš nebijām tikušies). Viņa pajautā, vai savas gaismas esmu noskrūvējis kādam vilcienam. Nu nav jau TIK traki!

Tumsā esmu braucis diezgan daudz pa saviem parastajiem Siguldas apkārtnes maršrutiem, jo patīk, tāpēc iesācējs naktī nejūtos. Taču man nebija pilnīgi nekādas pieredzes, kā varētu būt braukt pa tumsu grupā pa nepazīstamām vietām un sacensību ātrumā, jo līdz šim vienmēr braucu viens (vakance pāriniekam, ja kāds grib).

Uz starta sapulcējies paprāvs bariņš – spīd un laistās. :) Pirms viss sācies, tiekam iepazīstināti, ko apmēram gaidīt trasē (divi apļi, katrs ap 10 km) un parasto "ja nav marķējuma, tad tā nav trase". Starts un – eu, bet jau no paša sākuma ir diezgan pamatīgs temps, es tādu īsti negaidīju. Peļķes arī ir, daļu paspēju apbraukt, pēc tam jau kļūst vienalga – tīrs es nepalikšu. Trase lielākoties ved pa meža ceļiem, brīžiem izbraucot klajākās vietās, viena taciņa, viens mazs strautiņš. Ātrums ir tāds tīri normāls, tomēr visi pareizie pagriezieni tiek laikus pamanīti. Kādu brīdi braucu kopā ar Trek komandas braucēju, kurš, spriežot pēc tā, kā pārvar pāris dubļaini sakņainus posmus, zina trasi, taču viņš man ir nedaudz par lēnu, tāpēc atraujos un, braucot ērtā tempā, sāku ķert priekšā spīdošās gaismiņas. Apmēram pusaplis nobraukts, līdz esmu tos noķēris, nemaz nebija grūti. Tas izrādās bariņš ar, šķiet, kādiem sešiem braucējiem, divi no tiem Hawaii Express formās. Tātad nopietni. Brīdi padomāju, vai ir vērts braukt ātrāk par viņiem, jo it kā varētu, un mēģināt noķert nākamo grupiņu, kura, lai gan nav saskatāma, taču tādai vajadzētu būt vēl tālāk priekšā. Diezgan karsti, labi, ka nesaģērbos pārāk silti.

Kādā vietā, braucot gar mājām, pāri visam ceļam liela peļķe, kuru laikam var apbraukt pa zālīti, taču izrādās, ka tajā malā salikti lieli, atsevišķi akmeņi, uz kuriem viens no grupas uztriecas un krīt, nākamais krīt, uzbraucot uz viņa velo. Lai gan tas notiek tieši man priekšā, paspēju izvairīties. Liekas, ka būs dzīvotāji. Ritms izjaukts, mūs noķer viens braucējs, tāpēc mīnus divi un plus viens – esam pieci. Pavisam drīz arī pirmā apļa beigas, un jau kādu brīdi pirms tam man ir skaidrs, ka šī visdrīzāk tomēr ir līderu grupa, un priekšā neviena vairs nav. Tas kaut kā nešķiet iepriecinoši. :)

Pirmais aplis beidzies ātri, ātrāk kā gaidīju. Pirms starta bija doma, ka pasekošu līdzi kilometriem, lai ir aptuvena nojausma, cik daudz vēl atlicis, un varētu labāk sadalīt spēkus, taču viss notiek tik ātri, ka tam vairs nav nozīmes. Otrajā aplī jau vieglāk braukt, skaidrāk zinot pareizās vietas un to, kas būs aiz līkuma. Ātrums tāpat liels, jo brīžiem aiz muguras var saskatīt caur kokiem spīdošās gaismiņas. Negribas, lai viņi mūs noķer. Kādā brīdī vienam no braucējiem pēkšņi izdziest lampa. Ja viņš tagad atpaliks no mums, tad būs pilnīgā tumsā. Pa ceļam pat mirklīti pačiloju, skatīdamies uz oranžo, saspiesto Mēnesi virs horizonta (man false color ar dzeltenajiem stikliem) un tam blakus esošo spožo Jupiteru. Pāris minūtes pabraucu kā pirmais – visi viegli tur līdzi.

Trasē pazīstamās vietas ar akmeni, grants taisnes, pagrieziens, skaidrs, ka finišs jau drīz. Kādu puskilometru no tā ātrums sāk kļūt vēl lielāks un jo tālāk, jo vairāk. Pēdējos divsimt metros jau vairs nav nekāda draudzīgā bariņa, te katrs ir par sevi, sākas finiša sprints. Pirms pēdējā līkuma pavisam neliels asfaltēts kalniņš augšup, divi braucēji pirms manis un divi aiz. Dzirdu "paņem vidu, paņem vidu!", kas droši vien bija domāts man, taču īsti nesaprotu, kā to saprast. Piebraukt kādam priekšā kaut kā negribētos. Uuuuun palēnām sāku atpalikt no viņiem, vairs nav iekšā.. Redzu, ka priekšā braucošais ir pāris metrus no trijnieka, viņam arī vairs nav cerību. Pirmajiem cīņa līdz beigām. Viss.

Pēc finiša pie manis pienāk Baltais un jautā, vai es biju piektais. Atbildu, ka biju pēdējais. :)
Piecas sekundes no līdera un tikai piektais. Meh..
Vienam finišēt tomēr ir patīkamāk (jo vieglāk), bet, ja grib braukt ar līderiem, tad citādi jau nevar. Tā arī īsti nav skaidrs, ko bija jādara savādāk. Ļoti šaubos, vai būtu izdevies atrauties jau iepriekš no viņiem, piemēram, otrā apļa vidū, viņi tomēr ir spēcīgi braucēji. Varbūt būtu vajadzējis nedaudz pietaupīties, līdz pēdējam līkumam cieši sēžot astē, un tad tā uz 110%. Taču viss bija tik ātri, tik ātri, ka nebija laika domāt, turklāt pie pieredzes arī vēl kaut kā jātiek.

Vismaz šoreiz izpildīju savu galveno mērķi – visu laiku braucu kārtīgi, nevis kā iepriekš sacensībās, kad parasti kādā brīdī padevos (motivācijas trūkums) un sāku braukt saudzīgākā režīmā.
Trasē pavadītas 45 minūtes (vidējais 25.6 km/h), iepriekš biju rēķinājies, ka būs vismaz stunda.

Labu minūti pēc mums finišē nākamā grupiņa, pamazām tiek sagaidīti visi, pa vidam pļāpas, šašliks un tā. Apbalvošana. Pļāpas turpinās, taču jūtu, ka sāku salt un miegs arī nāk, tāpēc taisos prom.

Pasākums bija ļoti foršs. Trek sacensības jau parasti ir tādas draudzīgas, taču šoreiz vēlās vakara stundas (starts 23:00) un mazā dalībnieku skaita dēļ bija tāda intīmāka un sirsnīga, tiešām draudzīga sajūta. Tāpēc arī bija forši. Tas pat nekas, ka pašam tik, khem, veiksmīgs finišs. :)

Tas it kā bija tikai pirmais no Trek veikala rīkotajiem nakts braucieniem. Nākamreiz ļoti labprāt piedalītos atkal, taču ceru, ka tas būs piektdienas vakarā, jo pēc tādas naksniņas vēl uz darbu..