Pamatīgi snieg. Atkal. Ir sestdiena, un mēs dodamies uz Silciemu apskatīt trasi. Kaut kad nedēļas sākumā mani nez kāpēc pierunāja piedalīties tautas slēpojumā "Sigulda 2010", un te nu mēs esam.
Nekad iepriekš nebiju startējis distanču slēpošanas sacensībās. Kādus desmit gadus nebiju piedalījies sacensībās bez ķiveres. Un vēl nekad nebiju pārstāvējis komandu ziemā. :)

Nācās pieteikties 19 kilometru distancē (divi apļi), jo vienu apli brauc OPEN klase ("iesācēji, atsācēji un pārējie slēpot gribētāji"), nu un es taču nevarētu rakstīt blogā, ka esmu startējis OPEN klasē, turklāt 19 arī izklausoties labāk. :) Lai gan īsajai distancei arī ir daži vērā ņemami plusi – tā ir vieglāka, ātrāka, var nobraukt apli un pēc tam vēl pafotografēt pārējos, izlozes kārtībā var pat paveikties tikt pie balvām. Bet, bet.. Deviņi izklausās tik maz, ja var pamēģināt 19! Turklāt pirmajās sacensībās jau neko nav jāpierāda.
Trenējies esmu tik, cik ziemā dažas reizes pašļūkāts ar slēpēm pa mežiem un laukiem un nedēļas sākumā 100 minūtes uz velotrenažiera. Neatceros, ka kādreiz būtu slēpojis tik garu gabalu vienā piegājienā. Tātad – droši vien būs diezgan grūti.

Sestdienas trases apskate izvēršas diezgan nogurdinošā piedzīvojumā, jo izrādās, ka deviņi kilometri tomēr ir tāds diezgan pamatīgs gabals. Pašā sākumā, iebrienot mežā, mūsu nūjas pazūd sniegā līdz pusei. :) Nu jā, snieg. Trase gan ir izbraukta divu, piecu metru platumā, bet, protams, diezgan mīksta. Pa ceļam joprojām tiek meklēti attaisnojumi nepiedalīties. :)
Tur ir vairāk kalnu kā atceros no pēdējās reizes. Tur ir kalns, pie kura gribas noņemt slēpes un kāpt augšā kājām! Tur ir tālākais trases punkts, no kura mierīgi varētu kājām doties uz Kaķīškalnu un mājās. Un tas viss būs jāpiedzīvo divreiz! Izbraucam vienu apli un esam atpakaļ sākumpunktā pēc divām stundām. Lieliski.

Svētdiena!
Šodien vairs nesnieg un ir daži grādi mīnusā. Diezgan laicīga ierašanās, numuru saņemšana, vēl pēdējie apsvērumi, kāpēc tomēr nestartēt – uzlīmes par piedalīšanos mums jau ir! :)
Bet nu labi.

Vietu ieņemšana starta koridorī, kur visi smuki sastājušies rindiņās viens aiz otra. Te varētu būt kādi 250 slēpotāju, bet varbūt mazāk. Dažas pacietīgas minūtes un atskan starta šāviens. Pēc masu starta pirmais masu kritiens ar dažiem dalībniekiem notiek jau pirmajos metros, otrā sadrūzmēšanās līdzīga iemesla dēļ mazliet tālāk. Dažas reizes kāds uzkāpj man uz nūjām, taču liekas, ka es arī to pamanos izdarīt citiem. Viss pēc programmas, taču visā visumā diezgan mierīgi – ar nūjām nebakstās, tā īpaši viens otram nemaz netraucē, vismaz cik es manu sev apkārt. Lielākā daļa slēpo brīvajā stilā (slidsolī), taču trases malā visu laiku ir arī klasikas špūrīte. Tā ir man, slidsolī ar savām slēpēm ilgi nevaru pabraukt un daru to vien asajos līkumos vai kādu apdzenot. Trases vidus jau ir mīksts, taču tas uz mani maz attiecas, klasikas sliedes ir pieņemamā kvalitātē.

Pamazām dalībnieki sāk izretoties, bet jau pirmajos kilometros es sāku just, ka kļūst karsti, nez kāpēc atšņorējies zābaks un vispār ir grūti. Priekšā kalns, kurā varētu kāpt kājām, tomēr visi skujiņā lēni čāpo augšā. Kad esmu pie Aerodium, apkārt lido zvaigznītes, tomēr tas nozīmē, ka pusaplis jau garām. Trases otrajā pusē reljefs paliek mazliet vieglāks.

Kādā brīdī garām paslīd vecs onkulītis gaišzilā jakā ar uzrakstu "Jūrmala" un saka to, ko es jau tāpat zinu: "Izskatās, ka tev slīd vēl sliktāk nekā man. Vismaz no kalna man iet ātrāk." Jā, jā..
Zīme "2.5 km līdz finišam" – neticu.

(Mežā pavisam savādāki skati kā sestdien, kad visu laiku sniga. Tagad vietām cauri kokiem spīd saule, balti apsnigušie koki, piesnigušais mežs, miers. Ja nebūtu sacensību steigas, varētu apstāties pajūsmot.)

Turpmākajos kilometros mēģinu turēt līdzi večukam, tomēr ne tuvojos, ne atpalieku, līdz aplis beidzas, un viņš pagriežas uz finišu, bet es nez kādēļ dodos otrajā aplī. Viegli nebija, bet vēl var. Tagad jau redzu pavisam maz dalībnieku priekšā un tikai vienu aizmugurē, šajā aplī tikpat kā visu laiku esmu viens pats. Iedomājos, ka būtu varējis paņemt līdzi pleijeri. Skaidrs, ka otrajā aplī trase nebūs kļuvusi labāka, taču tas vairs neliekas svarīgi. Atkal zvaigznītes pie Aerodium, bet nu jau vairs nav atlicis pārāk daudz. Ik pa laikam garām pieklājīgā ātrumā slidsolī aizslīd kāds sportists. Viņi noslēpoja trīs apļus ātrāk kā es divus.

Ir karsti, bet var iztikt. Rokas jau sen ir nogurušas, un tās sāku taupīt jau pirmā apļa pusē (mana vājā vieta), taču kājas gan nemaz nejūtu. Vēl nodomāju, ka kustības diezgan līdzīgas, tāpēc nav nekāds brīnums, ka slēpotājiem tik labi iet MTB sacensībās – Raivis Zīmelis ik pa laikam vasarā kāpa uz pjedestāla, šķiet, ka Jēkabs Nākums arī brauc ar velo.

"2.5 km līdz finišam". Vēl? Tas ir daudz? Kāpēc tik daudz? Mazi uzkalniņi un beigas pa līdzenām vietām, taču pēdējais kilometrs ir pats grūtākais – rokas sen nogurušas, tagad arī kājas par to sāk ziņot. Finišs (uz zīmes rakstīts "mērķis") tiek sasniegts lepnā vientulībā, knapi iekļaujoties divās stundās. Pēc maniem aprēķiniem, otrais aplis bijis par vismaz piecām minūtēm ilgāks.

Ilmārs Bricis, Vankūveras olimpiādē slēpojot 20 kilometrus, esot trīsreiz pārdomājis visu dzīvi. Man arī trasē bija daudz laika.

Pēc finiša un līdz apbalvošanas beigām fotografēt tomēr neko negribas, tā vietā labāk izdzeru kādas piecas, sešas tējas krūzītes, apēdu putru un dažas cepumu riekšavas. Pļāpas un tā.
Lai cik grūti bija pēdējie brīži trasē, tas jau sāk piemirsties, jo pirmo slēpošanas sacensību finišs (pēc 19 gariem kilometriem – tik daudz kā vēl nekad!) taču tika sasniegts, noskaņojums labs, viss kārtībā.

Pēc rezultātiem laikam esmu pēdējais savā grupā, taču pirmajā reizē jau neko īpašu man nebija jāpierāda. Es piedalījos, nobraucu abus apļus un līdz finišam tiku!

Nākamsestdien, 27. februārī, Reiņa trasē norisināsies "Siguldas kauss 2010 distanču slēpošanā". Vēl domāju, bet varbūt pamēģināšu arī to. Masu starts bija, nez kā būtu piedalīties sacensībās ar prologu un individuālo startu?

Kā Olimpiskajās spēlēs teica slēpotājs no Ganas: "Es vēlos apsteigt kaut vienu." :)