Pirmās sacensības šogad. 9. maijā Pļaviņās norisinājās Trek/Philips MTB maratona 1. posms, un tās izrādījās ļoti grūtas sacensības. Ļoti. Tik grūti kā vēl nekad.

Pagājušajā gadā biju sajūsmā par Pļaviņu trasi, un arī šoreiz man tā patika. Patika gandrīz visu pirmo apli, līdz noplīsu, jo šogad pavisam maz bija sanācis trenēties. Ziemā daudz sniega, pavasara sākums ievilkās un tā. Pirms sacensībām tikai vienreiz biju nobraucis 60 kilometrus vienā piegājienā, turklāt nedēļu pirms sacensībām vēl biju diezgan labi saaukstējies, tāpēc Pļaviņu posms tika gaidīts ar zināmām bažām, kas arī piepildījās.

Šoreiz notika neticamais, un uz Pļaviņām komanda devās pilnā sastāvā, ieskaitot jaunpienācēju Smitu un fotogrāfu. Tāds sastāvs tiešām bija patīkami. Pagājušajā gadā Kopijs brauca īso distanci (vienu apli) un mēs ar Smitu – divus apļus. Izskatījās, ka šogad uz Pļaviņām bija devies lielāks dalībnieku skaits, salīdzinot ar pagājušo gadu, kad tur sacensības notika pirmoreiz.

Startā kaut kas nesaprotams ar starta koridoriem, jo mums paredzētajā vienkārši vairs nav vietas, kur iespraukties, tāpēc nostājamies pašās beigās aiz visiem – varbūt vismaz kādu meiteni apdzīsim. :)

Braucot pirmo apli, atcerējos daudzas no vietām, pa kurām trase gāja arī pagājušajā gadā – kalniņi ar tramplīniem mežā, DH trasīte ar virāžām pa izcirtumiem, ļoti stāvais un smilšainais nobrauciens mežā un vēl. Trase bija ļoti līdzīga iepriekšējai, taču bija arī dažas jaunas vietas, piemēram, bija jābrauc lejup pa stāvu slēpošanas kalnu un šur tur vēl bija izmaiņas, kuru dēļ trase bija kļuvusi grūtāka. Vismaz labi, ka nebija solītā lietus! Nu jā, un to, ka īstās MTB sacensībās nepieciešami sakarīgi dzerampudeļu turētāji, joprojām daudzi nav sapratuši – uzreiz pēc pirmajiem nobraucieniem zemē mētājās diezgan daudz pudeļu.

Pirmo apli nobraucu samērā raiti (vismaz pašam tā likās), spēju uzbraukt gandrīz visos kalnos un visā visumā gāja puslīdz normāli, lai gan viegli nelikās. Taču, kā sākās otrais aplis, tā arī spēki bija beigušies. Vispār jau pirms apļa beigām pat sāku pat apsvērt domu, ka varbūt vajadzētu izstāties pēc pirmā apļa, taču nolēmu, ka ja jau pirmais aplis būs nobraukts, tad izstāties pusceļā būtu neērti.

Uzreiz otrā apļa sākumā, kad bija jābrauc garā kalnā, mani viegli apdzina sieviešu kopvērtējuma 2. vietas ieguvēja, kuru pirms tam tikpat viegli biju apdzinis izcirtuma nobraucienā. Tiklīdz bija jānogriežas no asfalta mežā, tā nez kāpēc ņēmu un iebraucu trasi norobežojošajās lentās. Jau tobrīd būtu varējis iedomāties, ka ar to pietiek un tiešām jāizstājas, bet nēēēē. Pēc tam kļuva tikai grūtāk, man vienkārši nebija spēka – likās, ka braucu ar tukšu bāku un nav skaidrs, kāpēc vēl iet uz priekšu. Pēc brīža atcerējos, ka biju sagatavojis šo to ēdamu, ko paņemt līdzi trasē ārkārtas gadījumam, kāds vēl nekad iepriekš tomēr nebija gadījies (tomēr šis noteikti tāds bija!), taču atcerējos, ka tas maisiņš ir atstāts mašīnā. Pēc tam neviļus sāku domāt, ko darīšu, kad beidzot kaut kad tikšu līdz finišam, kad varēšu tikt pie iepriekšējā dienā pagatavotajām pildītajām pankūkām, kas atrodas trauciņā, kurš atrodas somā, kura atrodas mašīnā, bet mašīna – stāvlaukumā pie starta / finiša zonas vēl daždesmit kilometru attālumā. Heh..

Nu jau braucu tā, lai vienkārši tiktu līdz finišam un stūmos lielākajā daļā kalnu, bet brīžiem arī tas likās pārāk grūti. Un galvā sāka skanēt divas dziesmas no BB Brokastu repertuāra kā viena – pirmā par Pļaviņām, otrā par Smilteni – abas sajaukušās kopā. Pabraucu garām puisim ar šosejnieku. (O.o) Lecot pa tramplīniņiem, smuki ielidoju mežā. Vēl 17 km līdz finišam, vēl 19 km līdz finišam (pārrēķinājos ar iepriekšējo), vēl 17 km līdz finišam, vēl daži kilometri līdz finišam.. Un tomēr trases beigas arī tiek sasniegtas.

Rezultāts ir ne pārāk labs, toties vismaz komandu kopvērtējumā People Racing Team ir 15. vietā – priekšā dažiem slavenākiem nosaukumiem. :) Tas gan tikai pagaidām, jo nākamajā posmā Smiltenē (jau rīt) vienīgais pārstāvēšu komandu, tāpēc komandas kopvērtējumam un individuālajam rezultātam vairs nebūs nekādas nozīmes, līdz ar to – braukšu tā, lai vienkārši patiktu un tiktu līdz beigām labākā stāvoklī kā Pļaviņās. :)

Murcs finišēja mazliet aiz manis, Smits izstājās pēc pirmā apļa. Kopijs.. Nu ar viņu bija problēmiņas – kad visi finišējuši, paēduši, apbalvoti apbalvojamie un visi pēc tam jau izklīduši, viņš vēl joprojām nebija finišējis, tāpēc jau tika iesaistīti organizatori, lai uzsāktu meklēšanas un glābšanas operāciju (liels paldies Trek komandai par atsaucību!), taču pēc laba brītiņa panikas vaininieks tomēr iebrauca finišā. Viņam esot bijis tik grūti (tam es ticu), ka pāris reizes piestājis pagulēt kādā pļavā un atgūt spēkus. Pa to laiku mēs jau paspējām sadomāties visu ko par satraumēšanos, noklīšanu no trases, pazušanu mežā un vēl visu ko tādu.

Trase pilnīgi noteikti ir MTB nosaukuma cienīga, tā ir ļoti laba, tiešām interesanta un vietām arī diezgan tehniska. Tikai žēl, ka pašsajūtas un noguruma dēļ to spēju tik maz izbaudīt – Pļaviņas noteikti nav labākais variants, ar ko iesākt sezonu. Diezgan episki, jo vidējais ātrums ap smieklīgiem 14 km/h.
Starp citu, spriežot pēc komentāriem XC.lv forumā, ļoti daudziem šīs bija negaidīti grūtas sacensības, kad jācīnās ar sevi, bada sajūtu, padošanās un izstāšanās vēlmi, milzīgām grūtībām, nespēku un trasi.

Kopējais kāpummetru skaits pa abiem apļiem savācās 1100 metru augstumā, tāpēc arī tāds raksta nosaukums. Smiltenē būšot tikai 615 metri, taču dzirdēju ticamas baumas, ka "tas neesot viss" un tur būšot vēl grūtāk.