Zinkā. Smiltene tiek saukta gan par MTB šūpuli Latvijā, gan par Monako trašu izveides iespēju dēļ, un tas ir diezgan pamatoti.

Pagājušajā sestdienā, 30. aprīlī, Smiltenē sākās 2011. gada Trek-Philips MTB maratona seriāls. Sākās tā diezgan izteiksmīgi.

Diena tāda saulaina, taču vējaina un pavēsa. Vispār, cik esmu bijis Smitenē, tā bijis vienmēr. Ierodos laicīgi, minūte rindā pēc numura un čipa, viss normāli. Drusku iekožu, iesildos un domāju, kurā starta koridorī stāties (to drīkst brīvi izvēlēties). Pirmais ir ar paredzamo finiša laiku "līdz 2:30", otrais – "no 2:30 līdz 3:00". Abi divi pilni, ka vairs neiespraukties. Komentētājs vēl nosaka, ka paskatīsies, vai tiešām tie visi finišēs tik laicīgi un nav pārvērtējuši savas spējas. Stājos trešajā – "no 3:00 līdz 3:30", tur vēl pietiekami vietas. Bija arī ceturtais – "gan jau uz apbalvošanu paspēšu" ar dažiem braucējiem.

Starts pavisam mierīgs, bez šāvieniem. Kā parasti sākumā līkumošana pa mototrasi, gabaliņš pa asfaltu un tad jau iekšā mežā. Bars nav liels, nekādas saķeršanās un stresa. Putekļu gan netrūkst.

Drīz vien klāt pirmais tiltiņš ar dubļiem, saknēm un šaurām vietām starp kokiem, kur daļai jānokāpj, taču daži vēl mēģina braukt, kamēr var, arī es un kāda igauņu meitene. Blakus iet braucējs Trek komandas formā un brīdī, kad izskatījās, ka igauņu meitene iestigs un uz priekšu vairs netiks, viņš to ar roku pieturēja, lai nezaudē līdzsvaru, un izstūma no dubļiem. Kur vēl ko tādu var redzēt?

Tālāk jau viss kā parasti – pilns ar taciņām, vairāki meža ceļi, gravas ar stāviem, līkumotiem nobraucieniem un stāviem, līkumotiem kāpumiem. Interesanti, lai gan man nāk miegs. :) Kad varu, braucu garām pārējiem braucējiem, kas pamazām izretojušies. Trase ir sausa, tikai dažas dubļainākas vietas.
Pirms starta apbruņojos ar roku un ceļu sildītājiem, kas brīžiem karsē mazliet par daudz. Pirms sacensībām vienmēr atceros, ka braucot tāpat būs karsti, jo mežā nav vēja, taču to grūti sev iegalvot pirms došanās uz starta koridoru, kad kārtīgi pūš un ir pavēss.

Pirmajā gadā, kad startēju Trek-Philips Smiltenes posmā, biju pārsteigts par trasi – tajā bija maz vietu, kur varētu droši pasniegties pēc dzerampudeles, jo visu laiku jālīkumo pa takām, jātur stūri. Šogad bija ļoti līdzīgas sajūtas. Pie dzeršanas, protams, tiku (pudelē bija ielieta jau pārbaudītā un par lielisku braukšanas padzērienu atzītā bērzu sula), bija arī drusku mierīgāki ceļi mežā. No tādām pilnīgi vienkāršām vietām atceros tikai divus pārsimt metru garus posmus pa granteni. :)

Pirmā stunda garām, viss normāli. XC.lv forumā bija minēts, ka trase ir 95% tāda pati kā pagājušajā gadā. Braucot atceros daudzas no vietām, izcirtumi ar tik plašajiem panorāmas skatiem, stāvie, tehniskie nobraucieni (jau minēju, taču tie atmiņā paliek labāk par grūtiem kāpumiem). Pie pirmā dzeršanas (nē, "dzirdināšanas") punkta piestāju papļāpāt ar apkalpojošo personālu. Kur steigties? Puse distances vēl laikam nav.

Tuvojas otrā stunda. Sāk tirpt mugura, bet citādi normāli. Pa laikam redzu kādu priekšā, zinu, ka kāds ir aizmugurē, taču lielākoties visi jau brauc savā gaitā un apdzīšanas notiek reti. Slavenie "amerikāņu kalniņi", mm.. Kas nezina – mežā ir taisns, mazliet smilšains ceļš, kas iet pār trijiem milzu kalniem. Lielā ātrumā un ar tramplīniņiem lejup, pēc tam lielākoties ar inerci augšup. Un tad atkal. Un vēlreiz. (Šķiet, ka bija trīs.)

Parādās zīme "10 km līdz finišam". Nodomāju, ka tad jau pēc pusstundas būšu finišējis. Apdzenu Ingrīdu (zināma Trek komandas pārstāve) kādā kāpumā. Pēc brīža viņa pārī ar kādu braucēju ("Nissan" uz pēcpuses) aiziet garām. Otrais dzeršanas punkts, nav laika stāties, te notiek cīņa! Paiet laiciņš un atkal viņu (vai abus?) apdzenu. Ne tāpēc, ka ļoti gribēju, bet tāpēc, ka varēju.

Priekšā Abuls pirmoreiz! Pirms starta stāstīja, ka to varēs šķērsot sausām kājām, esot uztaisīts šaubīgs tiltiņš, kas, protams, būs lēnāk, toties sausāk. Improvizēto tiltiņu pamanu tikai tad, kad jau esmu izbraucis cauri upītei.

Priekšā Abuls otrreiz! Šoreiz nekādu tiltiņu nemanu, ūdens ir vairāk un kājas pavisam slapjas. Atpakaļ neskatos, taču pēc šļakatām dzirdu, ka aizmugurē netālu atkal ir Ingrīda.

"5 km līdz finišam". Skaidrs, ka iepriekš plānotajā pusstundā finišā nebūšu, lai gan var saklausīt, ka tas turpat netālu ir, dzirdama sacensību komentēšana, daļa noteikti jau finišējuši. Ingrīda pabrauc garām un saka, ka tās kilometru zīmes ir nogalinošas. Tā ir, tie parasti skaitās krietni ātrāk. Man vairs nav vēlēšanās viņu ķert.

"3 km līdz finišam". Varētu domāt, ka beigas būs vieglākas, jo pilsētas tuvums un trases nobeigums, taču tieši tagad ir pamatīgi kalni, kratīšanās pa saknēm un ložņāšana pa mežu.

Parādās šoseja, tai blakus asfaltēts celiņš, pa kuru krata vairāk kā mežā, un tunelis zem šosejas, kur plūst Abuls. Tātad trešā reize. Par šo vietu bija vislielākā nepatika pirms starta, jo aprīlī ūdens nevar būt pieņemamā temperatūrā, tāpēc labi atceros sajūtas muskuļos vēl no pagājušā gada (un tas bija maijā). Cerību stariņš bija sacensību komentētāja vārdi, ka šogad Abulam varēs tikt pāri ar sausām kājām, lai gan tas, protams, prasīs mazliet vairāk laika. Nekā tāda. Iebraucu ūdenī un sāku brist. Pēc brīža sāku brist ātrāk, jo ir fckin auksts!
Čunčinu tālāk, finišam jābūt drīz. Kaut kā šķiet, ka Smiltenē vēl bija jābrauc kalnā pa bruģi, taču tagad sāku šaubīties, vai tas tiešām bija Smiltenē.

Pēdējais kilometrs. Iebraucu kartinga trasē, priekšā redzams viens braucējs, kas ik pa laikam atskatās, taču pārāk tālu, lai es viņu noķertu. Atskatos arī es – aizmugurē kāds ir, taču izskatās pietiekami drošā attālumā. Pirms tam nebija jābrauc pa tik klajām vietām, taču te vējš ir pamatīgs. Finiša taisne un tieši pretvējš! Īīīīīīīk.. Atskatīties vairs negribu, taču šķiet, ka saklausu kādu aiz muguras ātri minamies. Kā tad, finiša līnija un viņš ir blakus – tomēr noķēris mani, taču šķiet, ka viņam dažu centimetru pietrūka. Viss.

Finišs sasniegts pēc 51 km un gandrīz trijām stundām, no absolūtā līdera atpaliku aptuveni 40 minūtes. Škrobe, ka palaidu Ingrīdu, viņa minūti man priekšā (un 2. vieta starp sievietēm). Pēc tam papētīju rezultātus, atzīmēju dažus zināmu braucēju vārdus, nospraudu mērķi, kurus man nākamreiz jāuzvar. Nākamreiz varbūt arī man jāielien ātrākā koridorā.

Kopumā esmu apmierināts ar sacensībām. Trase bija ļoti interesanta. Tehnika darbojās normāli – ne ideāli, bet normāli. Velo pēc sacensībām pat diezgan tīrs, kā nekā trīsreiz noskalots upītē. :) Pats pietiekami labi sadalīju spēkus līdz beigām. Rezultāti.. Nu, tos vienmēr gribas labākus. Vajag vairāk mīt!

Paldies trekistiem par lieliski noorganizētajām sacensībām! Paldies Smiltenes MTB entuziastiem par tik foršo trasi! Un paldies arī sakarīgajiem dalībniekiem (trīs izmestas želejas paciņas mežā tomēr pamanīju).