Trešdien aizbraucu uz Veloapļu 9. posmu, kas bija manas otrās treniņsacensības (tā tās pareizi sauc). Tas bija tiešām netīrs pasākums. :)

Trešdien pa dienu kārtīgi lija, taču prognozes bija tādas, ka vakarpusē vajadzētu pārstāt līt. Tā nu vēl nedaudz pirms sešiem domāju, vai maz braukt, taču ap sešiem lietus lēnām tiešām mitējās, radarā izskatījās diezgan cerīgi, tāpēc nolēmu, ka jāpamēģina arī nemaz ne sausos apstākļos. Ielas, protams, pavisam slapjas, skaidrs, ka Biķernieku trase būs tāda pati, bet laiks tomēr vēl diezgan silts (+17), tāpēc vienreiz pa slapjumu arī varētu pabraukties.

Diezgan laicīgi biju trasē, un izskatās, ka ļoti daudzi ir pārdomājuši dalību lietus dēļ – pavisam maz braucēju. Iepriekšējā reizē man bija 60. numurs, šoreiz tikai 18., lai gan reģistrējos apmēram tai pašā laikā. Īsi pirms starta pat saule uzspīdēja!

Nu, braukšana bija šmucīga. Viens no maniem pašiem netīrākajiem treniņiem. Vispār pat sacensībās parasti esmu tīrāks. Trasē bija atsevišķas peļķes, taču tas nekas, jo visu laiku no priekšā braucošajiem ūdens lidoja virsū. Šoreiz izpildīju pēc iepriekšējā brauciena nolemto un paliku ar lielo grupu, kas gan nebija pārāk liela, bet nu tomēr.

Brīžiem bija jāmin, cik vien iespējams, bet, par laimi, vienmēr izdevās pievilkt klāt. Lielākoties braucu pašās beigās, jo man bija papildu tehniskās ķibeles ar velo – tā jau no visiem septiņiem zobratiem aizmugurē pieejami tikai seši, taču tagad vēl slapjuma un netīro apstākļu dēļ, kārtīgi uzminot, uz sestā zobrata ķēde kaut kur lec pāri. Līdz ar to turējos aizmugurē, kur lielāks aizvējš un mazāka iespēja citiem traucēt, taču arī lielāka nepieciešamība uzreiz pēc līkuma dot virsū, lai izstieptā grupa atkal saplūstu barā. Ātrumi tādi lieli (vismaz manai pieredzei) – pēc pirmajiem diviem apļiem vidējais bija 40.6 km/h, pēc tam mazliet nokritās. Reāli lielākoties bija virs 43, nereti tuvu 48 km/h – taisnajos gabalos, ne uz kalniņiem. Aizmugurē gan tas bija pieņemami.

Ceturtajā aplī priekšgalā notika atrāviens, un no lielās grupas aizbrauca daži braucēji. Būtu bijis tik forši viņiem pievienoties, bet varbūt nākamgad. Kāds no lielās grupas mēģināja dzīties viņiem pakaļ, kādam laikam arī izdevās, bet vispār man izskatījās, ka viņus palaida diezgan mierīgi. Piektajā aplī mēs no viņiem atpalikām jau minūti, bet sestajā aplī aiz pirmā līkuma pēkšņi neviens vairs negribēja braukt – ātrums nokritās līdz niecīgiem 30 km/h (!), tāpēc sāku riktēties tuvāk priekšgalam. Pēdējā apļa vidū bija līdzīgi, un nolēmu, ka nav ko čakarēties, aizbraucu līdz grupas priekšgalam kādu brīdi pastrādāt – pirms finiša vēl iztērēt iekrātos spēkus – tāpēc līdz trešajam līkumam no beigām aizvilku grupu ar apmēram 45 km/h. :) Pieņemu, ka grupas aizmugurē par to nebija diez ko iepriecināti, taču varu to nosaukt par neveiksmīgu atrāviena mēģinājumu, lai gan atrauties tāpat nebija domas – es ar saviem gandrīz sešiem zobratiem pret visiem šosejniekiem to tāpat nevarētu. Un tad divus līkumus līdz finišam mazliet pabraucu malā, lai nomainītos, bet pēc brīža tur ar lieliem ātrumiem tik daudzi sāka iet garām, ka sajutos kā liels lūzers. Finiša spurts, skaidrs, ka mana taktiskā kļūda, jo vispareizāk būtu bijis pietaupīt spēkus un tad uzbrukt ar ieskrējienu no aizmugures, bet nu tam man nav tehnisko iespēju, varēju paātrināties samērā pakāpeniski un arī tikai līdz zināmai robežai, tāpēc tādas domas šoreiz noteikti nebija, izpildīju gregara lomu. Tas arī ir iemesls, kāpēc man labāk patīk MTB, kas tomēr vairāk ir individuālais sporta veids, jo viss atkarīgs no paša, taču arī braukšanai grupā un stratēģijai tomēr ir zināma burvība.

Pēc rezultātiem esmu septītajā vietā, taču man nav īsti skaidrs, kā tur īsti notiek vietu sadale, jo finišējis esmu 13. vietā. Toties interesanti pavērot apļu laikus un salīdzināt ar iepriekšējo reizi. Lēnākais aplis bija tieši sestais, ko jau pēc sajūtām varēja just, pat lēnāks par pirmo, kad tikai ieskrienas. Taču šoreiz pat lēnākais aplis par dažām sekundēm bijis labāks par manu ātrāko iepriekšējās reizes apli, kad braucām mazā grupiņā. Un vēl – šoreiz grupa ir finišējusi ātrāk kā iepriekšējā reizē otrā lielā grupa – zem stundas. Šoreiz kopā tikai 32 braucēji, finišējuši 26, bet iepriekšējā reizē bija gandrīz 90. Tikai žēl, ka pat tik nelielā dalībnieku pulkā ievēroju vismaz trīs braucējus bez numura. Nav jau tā, ka dalības maksa ir liela..

Katrā ziņā pasākums ir interesants un vērtīgs! Atpakaļceļā gan sāka labi līt un bija jau pilnīga tumsa, tas nebija diez ko forši, bet vismaz vienreiz pārbaudīju, kāda ir braukšana grupā arī pa slapjumu.