Trek kausa vienīgās sacensības šogad, 29. augustā Ozolkalnā bija EPIC! Tur bija tik daudz kāpumu debesīs, garu nobraucienu līdz apakšai un visādas drebināšanās, ka jau pirmajā aplī likās, ka ar diviem būtu pieticis, taču jābrauc bija trīs apļus.

Visu nedēļu līdz pat piektdienas vakaram šaubījos, vai uz šīm MTB krosa sacensībām man vajadzētu doties, vai labāk izlaist, jo pēc 24 stundu pārbaudījuma pagājušajā nedēļas nogalē vēl joprojām bija "var iztikt" sajūta. Turklāt nedēļas sākumā velo tika aizvests uz apkopi, kurai vajadzēja ilgt tikai vienu dienu, taču tā ievilkās uz veselām trijām, tāpēc nebija pārliecības, ka mans baltais spēs izturēt. Un vēl solīja lietu.

Bet! Trek sacensības vienmēr ir ar interesantām trasēm, patīkamu gaisotni un sakarīgu organizāciju, turklāt tas izrādījās vienīgais Trek XCO posms šogad (Riekstukalna posms tika atcelts), tāpēc saņēmos, pieteicos un aizripinājos līdz Cēsīm, kur atrodas Ozolkalns. Garajā turpceļā garlaikodamies, beidzot atklāju mistēriju, kāpēc nav iespējams priekšā pārslēgt uz mazāku zobratu, ja vienlaikus bremzē ar priekšējām bremzēm. :)

Iepriekš XC.lv forumā jau bija dažas atsauksmes par Ozolkalnu, ka tur būs šausmīgi grūti, jābrauc pa DH trasi un vispār. Saņēmu savu numuru un devos iepazīšanās aplī pa trasi.

Sākums pa grants ceļu mazu gabaliņu, trīs pagriezieni un priekšā slēpošanas kalns (Žagarkalns), pa kuru jābrauc taisni lejā, bet tūlīt otrā pusē – augšā (Cīruļkalns). Normāls sākums. Nobrauciens ir ātrs, jo kalns ir pavisam gluds. Otrā pusē gan uzbraukt nevaru – tas posmiņš starp kalniem ir tik mazs, ka pat nepietiek laika saslēgties un noslēgt dakšu! Pirmā stumšanās. Pēc tam nedaudz plakanāks ceļš līdz mežam un tad superīgs pastāvs nobrauciens pa līkumotu ceļu un lēkšanu pār saknēm. Kūl. Biju te jau braucis divos Cēsu puses izbraucienos, bet tikai augšup. Tālāk mazliet pa meža celiņu, līdz straujam līkumam pa kreisi un priekšā OMGWTF kalns augšup. Pabraucu dažus metrus un sāku stumties. Es nevaru. Augšā pļava (kratās, kratās, kratās) un pagrieziens pa labi – atpakaļ cauri sacensību centram un atkal lejup. Drebelīga taka, palēciens pāri celmam, viens-otrs līkums, tramplīniņš, nākamais līkums kā virāža, saknes, lavierēšana caur akmeņiem (ak tad šī jau ir tā downhill trase..), viltīga pārtikšana pāri caurulei, tiltiņš, ko var izmantot kā tramplīnu, un pampaki, kurus var mēģināt amortizēt vai arī var mēģināt lēkt pāri. Es izbraucu DH posmu (kas ir "liela daļa no DH trases") ar pirmo reizi, nemaz neapstājoties! Tātad vismaz lejā es visur tikšu. Tad pastāvs akmeņains ceļš, kur viegli var neierakstīties līkumā (pamēģināju sacensību laikā), atkal ārprāts-kāda-kratīšanās pa meža takām un pļavu, nedaudz pa ceļiem un serpentīns augšup pa mežu. Normāls serpentīns, līkumu vairāk kā Krimuldas serpentīnam. Un tajā man vismaz izdodas uzbraukt. Pēc tam augšā izrādās, ka uzreiz jābrauc lejā pa ļoti stāvu kalnu. It kā ceļš, bet nezinu, kas pa to varētu ceļot. Man priekšā viens nokūleņo, tāpēc esmu uzmanīgs. Beigās ar ieskrējienu atkal augšup kalniņā. Tad vēl viens slēpošanas kalns, kurā jātiek augšā (Ozolkalns) – vispirms pa pašu kalnu pa zālāju, pēc tam pa vēl stāvāku akmeņainu ceļu. Es nevaru – ne pirmo, ne otro daļu.
Un viss – aplis apmēram 9 kilometri, man tādi būs trīs – ar kopējo kāpumu 840 metri.

Man ir skaidrs, ka esmu atbraucis pabraukāties pa trasi ar numuru – ja varēju uzbraukt tikai vienā kalnā no četriem, tad ko nu tur vispār. Varbūt arī nedaudz "palīdzēja" iesildīšanās līdz Cēsīm.
Otrās brokastis, neliela papļāpāšana, un dodos vēl vienā nobraucienā pa Žagarkalnu, lai apmestos uz Cīruļkalna pafotografēt pirmā brauciena dalībniekus (veterāni, sievietes un bērni). Ha, ja saslēdzas pareizi vēl pirms kalna apakšas sasniegšanas un brīdi, kamēr ar inerci ripo augšup, izmanto, lai noslēgtu dakšu, tad tur tomēr var uzbraukt! Sacensību laikā to izdarīju visas trīs reizes.

Var saklausīt komentētāju no sacensību centra, kurš skaita minūtes, pēc tam sekundes un "starts!" Pavisam neilgi pēc tam pretējā kalna galā parādās riteņbraucēji, kas kā straume sāk plūst lejup. Var dzirdēt dažus "uh" un "oh" izsaucienus no tiem, kas iepriekš nebija iepazinušies ar trasi, jo ātrums tur diezgan liels – man bija nedaudz virs 50 km/h, bet citiem arī 70. Līdz ko pirmie braucēji sasnieguši augšupkalnu, tā tie, kuri kaut kādu iemeslu dēļ nevar tajā uzmīties, sāk izteikt dažādus lamuvārdus. Iepriekš forumā pie Rīgas velomaratona un SEB MTB sacensību tēmām biju lasījis par jauniešu / junioru kultūras līmeni un izteiksmes līdzekļiem līdzīgi saspringtos brīžos, taču tiem tā ne pārāk noticēju, līdz tagad pārliecinājos, ka tā patiešām ir – lamājas viņi pārsvarā krievu valodā un tā nopietni un vismaz šoreiz – tikai uz sevi un savu velo.

Kad visi pabraukuši garām, un daži diezgan nejēdzīgi kadri sabildēti (nu, tā ir), dodos atpakaļ augšup Žagarkalnā. Ja reiz kalns ir te, tad jāizmanto izdevību tajā uzbraukt. :) Pēc tam pārvācos uz kalnu netālu no apļa beigām – no turienes bildes ir nedaudz sakarīgākas, jo braucēji kustas lēnāk. :)
Kāds no puišeļiem gandrīz vai sakliedz uz vecmāmiņu, jo tā nevar viņam palīdzēt ar sarautās ķēdes ķibeli.

Ap pusdiviem, kad finišējuši visi pirmā brauciena dalībnieki, beidzot ir mans starts kopā ar eliti, amatieriem, meistariem un senioriem.

Uzreiz pēc starta pamazām sāku atpalikt, jo steigties man tā īsti nav kur. Kamēr tieku līdz Žagarkalna augšai, redzu, ka daži jau ir gandrīz pusē pretējā kalnā. Nu, nekas. Kad esmu tik tālu, kāds no braucējiem komentē ar "re, kā kalns visus skrējējus saliek pēc spējām". Tā viņš saka tāpēc, ka daļa jau stumjas, kamēr mēs viņiem minam garām. Līkumainais nobrauciens pa mežu pieveikts mierīgi un vismaz ne barā, jo tur ne vien blakus, bet pat vienam aiz otra nav iespējams droši pabraukt – ātrums liels, saknes, risas un vienā līkumā arī dubļi. Pēc tam tas pats neiespējamais kāpums mežā, kur neliels sastrēgums un vairāki brauc, bet liela daļa jau stumjas. Mēģināšu uzbraukt. Nezinu kā, bet izdodas to izdarīt līdz pašai augšai, kaut gan pirms tam pat tādas domas nebija. Otrajā aplī man negribējās tur mēģināt braukt, tāpēc stūmos. Trešajā jau vienkārši vairs nevarēju.

Pēc tam krateklīgā pļava, cauri sacensību centram un pa DH trasi lejup, kur, protams, salasījušies visvairāk skatītāju – tā ir bīstamākā trases vieta, kas turklāt labi pārredzama. Pirmajā aplī to izbraucu vispārliecinošāk un visātrāk, otrajā saminstinājos un aizķēros aiz sēdekļa, bet trešajā – vienkārši bremzēju. Tālāk pa mežu, pa takām, pa ceļu un augšā serpentīnā, no kura jātiek lejā pa stāvo kalnu. Man pa priekšu brauc divi dalībnieki, no kuriem aizmugurējais panāk priekšā esošo, un pašā apakšā viņi jau ir blakus. Taču tad labajā pusē esošais braucējs laikam aizķēra koka sētu un uzmeta kārtīgu kūleni, smagi nokrītot zemē. Īsti neredzēju, kas tieši tur notika, jo tobrīd man bija svarīgi skatīties, kur pašam braukt tādā ātrumā un tagad arī – kā viņam neuzbraukt. Izskatās bēdīgi, taču skatītāji jau steidz palīgā, un viņš spēj runāt.
Vēl jātiek augšā Ozolkalnā, kur šoreiz uzminos, cik vien augstu varu līdz akmeņainajai daļai, un tikai tad stumjos. Aplis beidzies, un rezultāts man vairs neliekas svarīgs, vienkārši gribu nobraukt līdz beigām, tomēr jūtos diezgan priecīgs, ka uzbraucu visur, kur nevarēju iepazīšanās aplī.

Pirmajā un otrajā aplī redzēju vairākus braucējus, kuri bija sarāvuši ķēdes. Nu, vai nu tā, vai arī viņu Sram PowerLink'i bija atvērušies. Vispār nav nekāds brīnums, ka tiem nepatīk tāda kratīšanās, taču manējais, par laimi, izturēja un ķēde neatvienojās.

Otrajā aplī uzreiz pēc tikšanas ārā no DH trases saprotu, ka kaut kas vairs nav pareizi ar priekšējo pārslēdzēju. Pirmkārt, ķēde tagad atrodas uz mazākā zobrata, kur tai nebija jābūt. Otrkārt, to ir grūti dabūt atpakaļ uz vidējā. Bet uz lielākā to vispār vairs nevar uzlikt, kas nozīmē, ka taisnajos gabalos pa ceļiem es vienkārši netikšu līdzi pārējiem. Visas trosītes un to apvalki tika nomainīti iepriekšējā dienā, tāpēc teorētiski varētu būt, ka priekšējā pārslēdzēja trosīte kaut kādu iemeslu dēļ ir pēkšņi paslīdējusi par pāris milimetriem. Heh.. Nu, nav jau maratons, šo sacensību laikā nāksies vien iztikt bez lielā priekšējā zobrata uz atlikušo pusotru apli.

Trešā apļa pusē mani panāk kāds konkurents, un man nemaz negribas viņu laist garām, tāpēc izrādās, ka varu pabraukt nedaudz ātrāk, lai viņam nerastos vēlme mani apdzīt. Jā, līdz ceļam, uz kura man vairs nav ātruma.
Braucot augšup pa serpentīnu, sāk līt un kalna galā jau tā diezgan, līdz ar to pēdējais un stāvākais trases nobrauciens no Vāļu kalna ir jābrauc uzmanīgāk, jo tagad tas varētu būt slidens. Arī ar visu uzmanīšanos gandrīz nolieku uz acīm, jo nespēju noturēties uz pareizās trajektorijas, bet viss beidzas labi. Vēl augšup Ozolkalnā un finišs sasniegts.

Tā kā man vēl jātiek līdz Siguldai, tad pēc finiša dodos meklēt servisa telti ar mehāniķi, kurš izrādās ļoti negribīgi noskaņots (nu, par brīvu ir par brīvu) un manam velo, lai pieregulētu priekšējo pārslēdzēju, pieķeras tikai pēc kādām 20 minūtēm (kamēr nogāzis pamatīgs lietus), kad mani lūgumi netiek atbildēti un viņam to manā vietā palūgusi kāda meitene. Tā arī nesapratu, kas viņa tāda bija, bet nu – paldies!

Apbalvošanas laikā pie manis pienāk viens no senioriem un jautā, vai es mīšos līdz Rīgai, ka varētu aizvest, viņiem ir brīva vieta. Man tikai līdz Siguldai un tiešām paldies, bet es pats tikšu. Katrā ziņā tas bija ļoti negaidīts, patīkams un laipns piedāvājums no viņa puses! Taču man nekur nav jāsteidzas un jau iepriekš biju pārbaudījis, ka Sigulda – Cēsis nav tik viegli un ātri nobraucams gabals kā Cēsis – Sigulda.

Rezultāts – 12. vieta savā grupā. Droši vien būtu varējis tikt desmitniekā, ja ne pārslēdzējs un brauciens līdz Cēsīm, taču rezultāts man šoreiz nebija diez ko svarīgs.

Lai arī tik grūta trase, sacensības man tiešām patika.
Un pēc šādām sacensībām baumas par maratonposmu ar kopējo kāpumu pāri kilometram vairs neliekas nekas neiespējams, ja jau gandrīz kilometru varēja saspiest tik nelielā teritorijā dažos apļos. :)
Forumā ir ziņa, ka kādreiz Ozolkalna trasē varētu tikt sarīkots Eiropas čempionāts XCO. Padomātik.