Iepriekšējā sestdiena tika pavadīta brīvdabā ļoti jaukā XC.lv riteņbraucēju kompānijā, apceļojot Cēsu rajonu. Tā kā apmēram puse braucēju ir geocaching fani, tad galvenais brauciena mērķis bija apmeklēt vairākus GC slēpņus, pēc kuru atrašanās vietas koordinātēm arī tika sastādīts paredzamais maršruts. Šķiet, ka kaut kas ap 100 kilometriem.

Vispirms brauciens tika plānots Ērgļu apkārtnē, taču lielākoties loģistikas problēmu dēļ tas tika pārcelts daudz tuvāk – uz Cēsu rajonu. Ērgļi priekš manis bija nesasniedzami tālu, Cēsis vispār arī, tāpēc es cerēju, ka aktīvisti to varētu pavirzīt vēl tuvāk – uz Līgatni, jo tāds variants uz brīdi tika pieminēts, un tik netālu es tiktu arī saviem spēkiem. Taču piektdienas vakarā parādījās neatvairāma aiztransportēšanas iespēja līdz vajadzīgajai vietai, un es, protams, piekritu piedalīties, atliekot iepriekšējos sestdienas plānus uz labākiem laikiem. Laikapstākļu prognozes gan nebija nekādas iepriecinošās, sestdien solīja lietu, bet nu un, nav jau rudens.

Sestdienas rīts bija apmēram ļoti tāds, kādu to prognozēja WindGURU – slapjš. Tā kā guļu verandā, ko daru no vidēja pavasara līdz gandrīz ziemai, bet veranda ir gandrīz kā ārā, tomēr joprojām iekšā, tad naktī vairākas reizes pamodos no tā, cik ļoti ārā lija lietus. Katru reizi aizmigu no jauna ar domu, ka varbūt beidzot tomēr pārstās.

Kad pametu mājas, tikai nedaudz smidzināja. Pa ceļam diezgan lija. Pavisam neliela maldīšanās vēl pirms galapunkta, tomēr pirms desmitiem esam Melturos, un atkal smidzina. Pamazām visi ir ieradušies – lielākā daļa ar mašīnām, bet daži atripinājušies no Cēsīm. Kopā esam 12 braucēji.
Pēc īsas maršruta pārrunāšanas un kopbildes dodamies ceļā. Vietu nosaukumus es tikpat kā neatceros, bet tas nekas. Galvenais, ka mums bija Iveta, kas zināja tik daudz visādu apskates vietu, ceļu, celiņu un taku, ka nemaz nebija ne garlaicīgi, ne iespējas apmaldīties. Ja ne viņas..
Braucām pa grants ceļiem, pēc tam pa mežu, pa taciņu uzrāpāmies augstā vietā, no kurienes pavērās zaļš skats. Tālāk pirmais rejošais sunīc. Zvārtes iezis, kuram pielavāmies pāri pļavai, lai nebūtu jāmaksā. Tur arī tiek atrasts pirmais geocache, kas izrādās parasts pārtikas trauciņš ar kaut kādiem grabulīšiem iekšā. :)

Gar Amatu ļoti forša taka – gan dabasskatu, gan pašas braukšanas ziņā. Pa to pilnīgi noteikti gribētu braukt vēl un vēl. Uz tās arī nejauši satieku kursabiedru, kurš dodas pārgājienā. Pēc tam mūs gandrīz sagaida klāts galds.

Pa ceļam atkal sāk līņāt. Un vēl pa ceļam ir kosmiskās lamas – apcirpts rumpīt's, tikai galva, dibengals un kājas atstātas ar kuplu spalvu. Izskatās tiešām smieklīgi.
Tad brauciens gar Ozolkalnu, kur pirmā tehniskā ķibele – man pa priekšu braucošais tā vienkārši uz līdzenas vietas pārdur riepu. Tā gan ātri tiek salabota. Tiek pamanīta cita riteņbraucēju grupiņa. Nākamais GC pie Līgavu alas (kas patiesībā ir cilvēku veidota ala) tā arī netiek sameklēts. Toties uzrodas nomaldījies riteņbraucējs un otrā tehniskā ķibele – saliekta pārslēdzēja kāja, kā dēļ braucējs no mums sāk pamazām atvadīties. Nemeklētāji sāk salt, meklētāji padodas.
Dodoties prom, it kā esam visi kopā, tomēr geokešotāji pamanās nomaldīties. Uz brīdi piestāju, lai palaistu visus garām un nofotografētu Spoguļklinšu apkārtni – tik skaists skats! Pa to laiku, kamēr tur atrodos, skatienam pazuduši pa priekšu braucošie, tomēr tā arī nav parādījušies pārējie, kuri bija aiz muguras. Vēl paeju viņiem pretī, bet nekā. Braucu pakaļ pirmajiem un pats pāris reizes gandrīz nomaldos taku krustojumos, tomēr viņus atrodu. Paiet laiciņš, kamēr tiek sakontaktēti un sagaidīti nepareizo pagriezienu paņēmušie. Tālāk jau godīgi braucam visi kopā.

Uzspīd saule, un pie nākamā geocache, kas ir kaut kur papardēs, tieku nosaukts par mogleri (vai kaut kā tā) – tā sauc tos, kas nav geokešotāji, taču zina, kur atrodas GC objekti. Par tādu izrunāšanos gan neviens uz slapjā baļķa virs upītes nepaslīd. Tad sākas pati apnicīgākā un spēcīgākā lietusgāze, taču pēc laba brīža arī tā tomēr pāriet, un atkal sāk spīdēt saule, kas pažāvē drēbes.

Pēc tam sastopam dienas niknāko suni, kurš mums liek izvēlēties nevis taisnāko maršrutu, kas vestu pa tuneli zem sliedēm, taču tā vietā jāiet gabaliņš tieši pa sliedēm. Nonākam pie neliela ūdenskritumiņa. Pēc tam nonākam pie septiņu avotu ūdenskrituma (tā to laikam sauc), kur ir kārtējais GC. Pēc tam jau skaidri jūtams, ka esam devušies atpakaļceļā. Vēl viens pavisam viegli sameklēts GC Kārļa Ulmaņa birzītē Priekuļos un piestāšana pie veikala.
Nedaudz vēlāk atvadāmies no Ivetas, kas mums vēl dod pēdējos norādījumus par pareizāko ceļu līdz Melturiem, un saņem daudzus "paldies!" par izvadāšanu pa pareizajām takām. Un tad vēl pēdējā tehniskā ķibele ar pārrautu ķēdi.
Atlikušie braucēji, no kuriem puse dosies prom ar vilcienu, dodas uz Melturu staciju, kas iepriekš forumā tika nosaukta par "romantisku pieturu", taču patiesībā tas ir maziņš peroniņš. Tur kaut kur vēl ir divi GC, no kuriem vienam tiek atmests ar roku, kad esam vien pārsimt metru no tā, taču otrs gan tiek sameklēts virs zemes.

Pavisam kopā brauciens ilga vairāk kā deviņas stundas, no kurām gan tikai apmēram piecarpus stundas patiešām tika veltītas braukšanai, pieveicot nedaudz vairāk kā 70 kilometru. Bet tas nekas, ka tik maz. Bija tiešām interesants maršruts. Bija ļoti patīkama sabiedrība. Bija vērts arī salīt. Vienkārši bija vērts piedalīties.

Sanāca pabraukt arī kādu gabalu pa SEB MTB maratona Cēsu posma trasi pretējā virzienā. Vismaz tik daudz, cik no tās redzēju, varu teikt, ka plakana tā tomēr nav. Tiek pamanīti arī daži riteņotāji, kas iepazīstas ar trasi.
Dienas gaitā tika pasmīkņāts par tiem velobraucējiem, kuri arī starp sacensībām turpina braukt arī SEB MTB maratona zaļajiem numuriem ("tautas" klase). Bet nopietni – kāpēc?

No komentāriem forumā sapratu, ka, iespējams, dažās fotogrāfijās redzams vairāk kā drīkstēja rādīt tā paša geocaching dēļ. Līdz ar to GC faniem nav ieteicams tās redzēt – spoiler alert!