Vakar Pļaviņās, Mežezerā norisinājās Philips MTB maratona 2. posms. Tas tik' bija kaut kas! Grūtākā trase ever, ko esmu braucis! Pagājušajā gadā Apē arī bija grūti, taču tad tas bija citu iemeslu dēļ. Pļaviņās bija tiešām forši, vajag vēl tādu īstu MTB!

Pļaviņās līdz šim nebija notikušas MTB sacensības, tāpēc trase bija pavisam jauna un to, kāda tā ir, zināja pavisam maz braucēju. Tātad absolūti lielākajai daļai tā bija tāds pats pārsteigums kā man. :)
Iepriekš bija zināms vien tas, kādi ir kāpummetri (kas man tikpat kā neko neizsaka), ka trase lielākoties ies pa mežu, tā būs 25 km gara un jābrauc divus vienādus apļus.

Un tā arī bija. Izbraukšana klajākās vietās bija vien dažas reizes – izcirtumi, pāris grants ceļu un starta / finiša rajonā. Pārējā laikā bija jābrauc pa meža ceļiem un takām. Savā ziņā līdzīgi Smiltenes trasei, taču šeit braukšana tomēr bija lēnāka. Neskatoties uz to, ka trase lielākoties veda pa diezgan šaurām vietām, nekādu drūzmēšanos nevienā vietā nemanīju. Apdzīt tāpat bija iespējams vai nu to izdarot pa malu, vai arī paciešoties līdz piemērotākai vietai. Vai arī priekšā esošais vienkārši pabrauca sāņus un palaida garām aiz muguras braucošo, ja tā šķita pareizāk. :)

Pati braukšana bija diezgan grūta nepārtraukto lielāku vai mazāku nobraucienu un kāpumu dēļ, taču reizē arī ļoti patīkama, jo braukt bija tik interesanti. Bija gan stāvi nobraucieni, gan tikpat stāvi kāpumi, gan tramplīniņi vairākās vietās, gan arī nobraucieni ar DH elementiem divos izcirtumos – bija gan diezgan stāvas un ātras vietas, gan sabūvētas virāžas līkumos, gan arī zari un smiltis kā jau parasti izcirtumos. Stumties arī gadījās. Viena no tādām vietām bija starp tiem pašiem izcirtumiem, kur pa vidu bija stāvs augšupkalniņš, kurā droši vien vispār varētu uzbraukt, bet man izskatījās, ka labāk to šoreiz nepamēģināt, tāpēc tur kāpu nost abos apļos. Un otra vieta pirmajā aplī bija kādus 100 metru garš smilšains lēzens kāpums, kur inerces pēc stūmos tādēļ, ka tur stūmās pārējie, ar ko tobrīd sagadījos kopā. Otrajā aplī tajā vietā man pa priekšu brauca dalībnieks Trek-Philips komandas formā, tāpēc nodomāju: "Viņš visdrīzāk zina, ko dara, tāpēc, ja vien sekošu pa pēdām, izdosies tikt cauri." Un tā arī bija – braucot tieši pa to pašu trajektoriju, diezgan viegli izdevās tikt cauri tām smiltīm, ko nevarēju pirmoreiz. Vēlāk arī dažās citās vietās viņa dēļ tiku ātrāk uz priekšu, jo viens pats, iespējams, būtu padevies. Paldies dalībniekam ar 351. numuru!

Tā kā bija jābrauc divi vienādi apļi, tad it kā jau lielu daļu trases elementu no pirmā apļa būtu jāatceras arī otrajā aplī, taču patiesībā otrajā aplī atcerējos vien dažas vietas, saspringti mēģinot atcerēties, kas īsti vēl būs priekšā un kam gatavoties. Viens celms otrajā aplī mani paņēma uz pārsteigumu – labā ātrumā uztriecos tam virsū un pārlidoju pāri, bet it kā viss palika vesels.

Lai arī netika atsevišķi piefiksēti apļa laika, pašam bija sajūta, ka pirmo apli nobraucu diezgan ātri, taču otrais gan drīzāk bija ar tādu kā izdzīvošanas sajūtu – tikt līdz finišam un vēlams arī pieņemamā laikā. Noķert priekšā braucošos vairs neko daudz nemēģināju, jo tādus tikpat kā neredzēju, arī nekāda spiediena no aizmugures nebija, tāpēc bija grūti saprast, vai braucu normālā ātrumā, salīdzinot ar citiem, vai arī mani drīz sāks apdzīt bariem.
Skatījos vien pulkstenī, cik tas rāda. Hronometru un odometru nemaz negribēju redzēt, lai nerastos vēl lielākas grūtības ar motivāciju. :) Ja mani aprēķini pēc pulksteņa ir puslīdz pareizi, tad otrajā aplī zaudēju pats sev 4-5 minūtes.

Finišēju 11. vietā savā grupā. Vispār jau tīri tā neko, taču no līdera atpaliku 17 minūtes, kas ir daaaudz. No 10. vietas mani šķīra minūte un 20 sekundes, ko varbūt es arī varētu sasniegt, taču tad man droši vien vajadzētu sākt trenēties. Un sacensību laikā domāt par pareizākām tēmām.
Un vispār – kad man interesēja tikai viens mērķis – prieka pēc pabraukāties pa trasi un tikt līdz finišam, bija daudz vienkāršāk. Ja sāk interesēt arī pēc iespējas labāks rezultāts, tad sākas apsvērumi par tēmu "kā būtu, ja būtu". :)

Kaut gan iepriekš bija domāts, ka šoreiz komanda būs pilnā sastāvā, tomēr bijām tikai divatā ar CopyLeft. Viņš startēja atvērtajā grupā (tiem jābrauc viens aplis), un viņš solījās pats uzrakstīt par saviem iespaidiem.

Uz Pļaviņām noteikti gribu vēl!
Nākamais un pēdējais Philips MTB Maratona posms 2. augustā Apē. Arī uz to noteikti jābrauc.