Dienā, kad liela daļa velofanu piedalījās tautas slēpojumā apkārt Alaukstam, piepalīdzot sasniegt dalībnieku rekordskaitu, Saule staigāja pa zemes virsu - kā no rīta no mākoņiem izlīda, tā vakarā tajos norietēja. Bet pa dienu sauca laukā. Tādā ziemā kā šogad vairāk jāskatās uz slēpēm - šosejas vai kalnu, bet slēpēm. Un tomēr, un tomēr.

Nedēļas sākumā uzkrita vēl 50cm balto mēslu, bet brīvdienās par to vairs nekas daudz neliecina - izņemot joprojām baltos laukus, izņemot ceļam gar malām esošo sniega vaļņu grandiozos izmērus, izņemot eglītes, kurām galotnē uzkrautas sniega kupenas, izņemot dažu labu auto ar sniega blāķi uz jumta un izņemot ledainas rises ar bagātīgu sniega kārtu virsū šur tur pilsētā.

Mīnus pieci ir ap to brīdi, kad dodos laukā. Aiziet!

Pusdienslaikā veiktajā sniega segas dziļuma pārbaudē konstatēts - nu tā, līdz ceļiem. Nav ne jausmas, kas pašlaik notiek vasaras maršrutos un takās, bet šodien pārbaudīt... labāk nē.

Segums mainīgs: sniega putra, rises, neliels sniedziņš, piebraukts sniegs, ledus un vienā līkumā arī asfalts. Pārsvarā piebraukts sniegs un ledus - bet tāds, uz kura izspolē tikai, kad minas kājās stāvot. Tādēļ ik pa brīdim minos kājās stāvot.

Bremzes šodien šķiet lieka greznība - no kalniņiem, cik nu tie daži ir šajā maršrutā, ripot pavisam droši, jāpiedomā tikai taisni stūrēt, bet, ja nu sanāk asi bremzēt, pakaļējais rats aizpeld kaut kur pavisam šķērsām. Vienkārši nevajag. Bremzēt.

Pilsēta paliek aiz muguras. Brauciena galamērķis atrodas nepilnu 20km attālumā un pa ceļam nav pat domas, ka vajadzētu griezties atpakaļ ātrāk. Lai arī turpceļā ir labi sajūtams pretvējš, tas nestindzina. Vismaz sajūta, ka nestindzina tik ļoti kā varētu. Un spārno doma, ka atpakaļceļā vajadzētu būt pavējam. Šodien nav tā diena, kad visa braukšana ir tikai pret kalnu un pret vēju.

ēna

Un pārējais apkārt. Cilvēki pa ceļam - kāds kājāmgājējs, kāds autobraucējs. Pāris izbrīnīti skatieni no kāda BMW vadītāja un policijas automašīnā sēdošajiem - varētu padomāt, ka riteņbraucēju nav redzējuši. Kupenas. Ēnas no sašķūrētajiem vaļņiem gar ceļu - turpceļā puse ceļa saulaina, otra ēnaina - ar robotu līniju vidū, atceļā - apēnots pilnā platumā. Apsnigušais viss. Pļavas un meži. Koki. Klusums. Izraktas taciņas līdz pastkastītēm. Māju pagalmi. Balts suns ar melnu ausi. Traktora iebrauktas sliedes mežā. Vārnas un sarkankrūtīši. Un pedāļu apgriezieni - viens pēc otra.

Pirms gada tieši februāra pašā sākumā bija tas riteņbrauciens, kad izsaucu evakuāciju - toreiz turpceļā mīnus 10 grādos ripoja tik jauki, tik viegli, lai pēc apgriešanās saprastu, ka tos ~20km pret stindzinošu vēju atceļā neizturēšu. Pirms gada mēnesi vēlāk sniegotie ceļi bija vairs braucami tikai tur, kur iepriekš bija kārtīgi saledojis, bet mazāk apdzīvotos lauku ceļos jau bija tik ļoti pakusis, ka ar riteni sniega kārtai krita cauri un nācās ļoti pacensties, lai tur vispār izbrauktu. Šīsziemas sniegi varētu turēties mazliet ilgāk. Sniedziņš!:)