Visu vasaru biju palaidis garām, ka gandrīz katru trešdienu Biķernieku trasē notiek tik jauks pasākums kā VIPsport Veloapļi! Starts septiņos vakarā (var startēt arī vēlāk), jānobrauc septiņi apļi jeb 40 km. Tas ir tāds kā treniņš sacensību režīmā vai amatieru sacensības treniņrežīmā, var braukt ar šosejnieku, MTB vai fiksīti (ja vien ir bremzes), vakar bija viens arī ar guļamvelo. Balvu tikpat kā nekādu, katrs piecdesmitais finišētājs tiek pie cēnera, dalības maksa ir 2-3 lati. Pasākuma mērķis ir trenēt braukšanu grupā un vienkārši regulāri braukt. Otrdien uzzināju, ka tāds vispār notiek, pieteicos un jau trešdien piedalījos.

Pavēlu izbraucu no dzīvokļa, biju Biķerniekos kādas 15 minūtes pirms starta, tāpēc skaidrs, ka vienatnē apli izbraukt vairs neizdosies. Pacīnījos ar numura pielikšanu, pariņķoju pa mazo apli. Pūš spēcīgs vējš. Trasei visas ieejas ir ciet, viss aplis tikai riteņbraucējiem, diezgan droši, ka nesaskriesies ar nepiederošām personām. 

Uz starta stājos beigu galā, jo nav ne jausmas, cik ātri notiks braukšana, cik ātri varēšu braukt es, vai brauks barā vai rindiņā sēdēs aizvējā, vai vispār pa vienam. Ir arī dežūrbraucējs, kas visu laiku brauks ar ātrumu 30 km/h, un aiz viņa var braukt tie, kam tāds ātrums liekas vispiemērotākais. Pēc starta kādu pusminūti braucu ar viņa baru, bet nu paklau, 30.. Lielā grupa jau ir pie pirmā līkuma, izskatās vēl noķerama, ko arī mēģinu darīt, pamazām savācu aiz sevis dažus braucējus, brīdi pasēžu aizvējā, bet viņus noķert vairs nevaru, toties pie apļa beigām mūs panāk cita neliela grupiņa, kurā ir arī Rausis un Natālija ar tandēmu. Ok, braukšu ar viņiem.

Mana pirmā apļa vidējais ātrums gandrīz 37 km/h. Tā arī turpinām. Ātrums gan mazliet krītas, bet man joprojām nav īsti skaidrs, kā te pareizi jābrauc – vai man vajadzētu vienkārši sēdēt aizvējā, vai arī te tomēr ir kā sacensībās, un es varu braukt ātrāk, ja jūtu, ka varu braukt ātrāk. Viens no mūsu grupiņas mēģina taisīt atrāvienu, taču ne uz ilgu laiku, tāpat viņu noķeram. Vai ar mani būtu tāpat? Pēc kāda līkuma nolemju pamēģināt. Apdzenu dažus priekšējos un uzņemu ātrumu 38-42 km/h, atpakaļ neskatos, taču izklausās, ka tas nav bijis atrāviens, bet gan viņi sēž man astē. :) Kas arī ir labi, jo 1) es braucu savā ātrumā un 2) var nomainīties un atpūsties. Pēc pāris kilometriem mani nomaina. Labi! Tā arī jāturpina – kad grupas ātrums ir mazāks par to, kādā es gribu un varu braukt, tad jāsāk to vilkt.

Man jau būtu paticis, ja mēs mainītos "pa īstam", piemēram, ik pēc 200 metriem priekšējais pabrauc sāņus, lai nostātos beigās, un tā katram būtu iespēja pavilkt grupu, bet tā te nenotiek, dažas reizes pa priekšu brauc kāds cits, pārējie nav ieinteresēti pastrādāt, tāpēc lielākoties mēs ar Rauša tandēmu velkam savu grupiņu (viņš vairāk, jo viņi ir divi). Cik tā īsti ir liela, tā arī neuzzinu, jo ne reizi nenonācu līdz tās beigām, bet nu kādi desmit varbūt bijām, jo reizēm uzlasījām kādu atpalicēju no lielās grupas. Ir forši, man patīk!

Iebraucot sestajā aplī, mums priekšā no boksiem izbrauc mašīna, kas, kā saprotu no nolikumā lasītā, nozīmē, ka aiz mums parādījusies lielā grupa, kas mūs drīz apsteigs par apli. Līkumā pametu skatu atpakaļ, kā tad – bars nāk. Nākamajā taisnē taisos nomainīt Rausi, varbūt varam vēl kādu brīdi neļauties noķeršanai, taču, kad esmu viņam blakus, mums aiziet garām vairāki braucēji. Saminstinos. Kas tālāk? Mums sacensības beigušās, tagad prātīgi jāpalaiž viņus garām un jāripinās līdz beigām? Pēc nolikuma par apli apsteigtajiem jābrauc tikai pa labo pusi, mēs esam otrā. Rausis uzsauc, lai sēžos viņiem astē. Nu, labi!

Viņi jau kādus 30-40 metrus priekšā, taču izdodas noķert, ātrums gan liels. Šķiet, kādi pieci, seši braucēji, taču laikam tikai vienam ir numurs. Hmm? Daži ar MTB. Tā ir īstā līderu grupa? Viņi nesas labā ātrumā un visi ik pēc brīža skatās atpakaļ, kā arī mainās pēc maza brītiņa, taču nevis tā smuki, bet aizņemot gandrīz visu trases platumu. Kad pienāk mana kārta vilkt, es arī to daru apmēram tikpat ilgi, bet nu skaidrs, ka tas nav priekš manis – ātrums līdz 46 km/h, un ar manu velo, kas ir tuvāks MTB nekā šosejniekam, tas ir stipri pagrūti. Turklāt pieļauju kļūdu, nobraucot malā uz labo pusi (jo jāapdzen pa kreiso), bet turpat līkums uz labo pusi, tāpēc strauji jābremzē, jo viņi man nogriež ceļu. Tas gan nav sāpīgi, jo jau pirms tam man bija skaidrs, ka ar viņiem es vairs neturpināšu. Piespiežos pie labās malas, drošības pēc ieslēdzu aizmugurējo lampiņu :)) un skatos, kā trases sarežģītākajā vietā pie kalniņiem man garām panesas kādi 50-60 braucēji.

Ko tālāk? Mūsu grupiņa ir izjukusi, kāds, iespējams, ir pievienojies lielajam baram, pārējie, iespējams, uzmanīgi palaiduši garām lielo baru. Pamanu vienu pazīstamu formu, pievienojos. Tālumā pamanu Rauša tandēmu, jānoķer! Tas arī izdodas, un mūsu nelielā grupiņa dodas pēdējā aplī, kas gan ir mazliet sarežģītāks, jo pa priekšu lēni brauc tie, kas atsildās pēc finiša. Apļa otrajā pusē atkal piesakos pavilkt, taču kājās beidzot tomēr ir jūtams nogurums. Vēl var, bet vairs ne ilgi. Finišs, numura atdošana, neliela papļāpāšana. Pēc laba brīža finišē trīsdesmitnieki.

Bija ļoti forši. Ja laiks būs labs un pasākums vēl notiks (paredzēts līdz septembra beigām), tad noteikti braukšu vēl. Vidējais virs 36 km/h, laiks ir stunda un dažas minūtes. Ātri viss notika! Nākamreiz, iespējams, jau uzreiz pievienošos lielajai grupai, :) taču bija forši arī mūsu nelielajā bariņā, vismaz varēju izpausties, lielajā grupā gan jau vien sēdētu aizvējā.

Pasākumu komentēja Kaspi4, tas pats, kurš parasti ir Trek sacensībās. Viņš teica, ka šosezon visa šī organizēšana sanāk diezgan mīnusos, taču nākamgad tas viss jau ir paredzēts mazliet nopietnāk un tādas kā tiešām amatieru šosejas sacensības tiem, kam XSPORTA sacensības ir pārāk nepieejamas to profesionalitātes dēļ.

Man vēl tikai vajadzētu piedabūt pie dzīvības aizmugurējo mazāko zobratu. Vispār es jau trešo dienu lasu XC.lv foruma attiecīgo sadaļu, skatos veikalu šosejnieku piedāvājumus un pētu sludinājumus.. Tā arī uzzināju par šo pasākumu.

• VIPSPORT 8.posms 05.09.2012 by Fisherteam.lv – video no trases malas, vairākas reizes redzēju šo filmētāju.

Tik nogurdinošas brīvdienas man nav bijušas kopš sen.

Sestdien piedalījos Trek MTB maratona vietējā posma trases veidošanas talkā. Iepriekš sapratu, ka tas it kā nebūs ilgi, no rīta pastrādāšu tur, bet vēlāk pēc sava plāna, taču patiesībā bija tā, ka sākām desmitos, bet mājās biju tikai astoņos vakarā. Visu dienu ārā pa mežiem, kur ik palaikam lija lietus, bija slapjš, bet karsti, un piesēst sanāca vien mašīnā, pārbraucot uz nākamo vietu, tomēr krietni pastrādājām. Gumijniekus pielēju jau sākumā, brienot pa simts metru garu tuneli zem dzelzceļa – tur sekls, bet straume tāda, ka šķīst. :] Toties uzzināju par tādām vietām perifērijā, par kurām kā vietējais nemaz nenojautu. No trases redzēju vien dažus kilometrus, bet ar to pietika, lai saprastu, ka sacensības būs grūtas. Uz beigām sāka sāpēt celis, un tad kaut kāds strīpains lidonis tika zem krekla un iedzēla. Bija traki.

Naktī nevienu Perseīdu meteoru neredzēju, jo tā arī nespēju sagaidīt nakti.

Un šodien visas trases apskates brauciens uz velo, ieradās 22 braucēji. Trase tiešām būs grūta. Es pat teiktu, ka episki grūta. Viss brauciens ilga gandrīz piecas stundas, un mēs nekur īpaši nebremzējām, toties vienreiz noklīdām no zinātājiem un apmaldījāmies, atkal sāka sāpēt celis. Lorupe būs jāšķērso tik daudz reižu, ka neatceros. Simtmetrīgais tunelis ir skērī šit un sacensībās divreiz. Atradu, kur tur ir bedre. Trasē ir vietas, kur neviens neuzbrauks un nenobrauks. Tur ir vietas, kur sāc domāt, ka nav jēgas. Tad vēlreiz. Un vēlāk vēl. Tas viss ir tā, ka mājās pat omīte noteica: "ārprāts, kāds tavs ritenis.." :) Smērēšu līdzi maizītes, ņemšu končas un taisīšu piknikpauzes. Man nevienam nav nekas jāpierāda, man ir savi mērķi. Zem trim stundām tāpat diez vai šoreiz tiktu. Visi bija "nēvairsnē".

Vakarā vēl bija jāpļauj zāli. Tagad tēja un cepumi, bet vajadzēja gulēt. Vairs pat to negribas!

Neattaisnojošu iemeslu dēļ nebiju uzrakstījis par sacensībām Cēsīs pirms pusotras nedēļas – Trek MTB maratona 5. posms / VI Cēsu velomaratons.

Vispār bija tā, ka par šīm sacensībām biju aizmirsis, līdz iepriekšējā piektdienā man piedāvāja svētdien doties kaitot, kad atcerējos, ka todien taču ir arī sacensības. Abus nevar, tāpēc pēc ilgām un mokošām pārdomām nolēmu doties uz ūdeņiem, ja tiešām būs vējš.

Tā nu svētdienas rīts, it kā kaut kas pūš. Izbraukšana sarunāta 10.30, 20 minūtes vēlāk neviena vēl nav, tāpēc zvanu un noskaidroju, ka knapi pūš, bet varbūt pēc stundas būs labāk. Nuok. Mirklīti apspriedies pats ar sevi, zvanu vēlreiz un saku, ka, ja tik neskaidri, tad labāk mēģināšu paspēt uz sacensībām. Labi. Sametu velo, apģērbu un mazliet sagatavotās pārtikas mašīnā, visu laiku zvanot Kopijam. Mazliet pēc 11.00 dodos ceļā, sacensības sākas 12.00. Paspēšu? Nepaspēšu? Kopiju sazvanīšu, lai viņš mani piesaka? Nu jau tikai desmit minūtes līdz pieteikšanās termiņa beigām. Heh..

Pa ceļam Kopijs tomēr atsaucas – viņš pieteiks, ka būšu. Zvans draugam izglāba. Ap 11.40 esmu noparkojies Cēsīs. Viss labi. Ātra pārģērbšanās un sataisīšanās, kuras laikā saprotu, cik daudz neesmu paņēmis līdzi – nav instrumentu komplektiņa, nav otras ūdenspudeles, nav GPS, kas parasti pieraksta maršrutu, nav nevienas želejas paciņas ārkārtas gadījumam, nav pretiedeguma krēma. Tomēr velo ir, drēbes ir, viena ūdenspudele un numurs ir, čipu dabūju, viss labi. Tikai karsti gan, temperatūra jau ap +27, spoži spīd saule. Būs divi apļi, kas jāpārdzīvo.

Sacensības sākas ar tehnisko startu, ripināšanos lejup pa kalnu barā ar ātrumu līdz 57 km/h (es bremzēju!). Tad sastrēgums pie pagrieziena mežā, bet viss civilizēti, līkums pa mežu, atgriešanās uz grants ceļa, kur uzņemu labu ātrumu un apbraucu kādu dalībnieku bariņu. Pagājušajā gadā sākumā bija tikai grants ceļš, tāpēc nebija sastrēguma jau tik drīz pēc starta, pirmajā aplī to posmu caur mežu šogad varēja izlaist, iespējas, ka braucēji jau būs izretojušies, nebija.

Tālāk trase pa meža ceļiem, takām, daži kalniņi, ir padaudz smilšu un parasti tieši nobraucienu beigās, kad jāuzmanās gan no smiltīm, gan arī sava ātruma, bet es ar 2.25"/2.1" tieku cauri visur, kur vajag. Vienā tādā smilšu nobraucienā galā ir straujš līkums un pretī priede, taču abos apļos tomēr veiksmīgi tieku tai garām. Trase ir līdzīga tai, kas iepriekšējos gados, atceros daudzas pazīstamas vietas. Pirmajā aplī viss ir uzbraucams un nobraucams. Ir karsti, tiešām karsti, taču jau neilgi pēc starta blakus sāk ducināt pērkons, tāpēc ir cerība uz kādu slapjumu un vēsumu. Negaiss nāk arvien tuvāk un tuvāk, bet tā arī kaut kur pačib. Apļa otrajā pusē pēc brauciena pa balandu lauku ir pagrieziens uz ceļu, kas ved caur pļavu, un tur ir viskarstāk visas dienas laikā, noteikti krietni virs +30 grādiem.

Tomēr man patīk braukt tādā karstumā, un to es zināju jau iepriekš – daļēji tāpēc arī nolēmu negaidīt to neskaidro stundu, bet doties uz Cēsīm un beidzot pārbaudīt, kā ir startēt sacensībās tādā laikā. Ir karsti, protams, ļoti karsti, bet reizē arī viegli braukt. Nezinu, kāpēc tāda sajūta. Nav jātērē enerģiju sevis sildīšanai. :)

Aplī ir vairāki dzirdināšanas punkti, un, tuvojoties vienam no tiem, man jautā, vai vajag uzliet ūdeni. Atsakos, jo tomēr dzeramais ūdens un slapjš krekliņš, bet pēc pārjautājuma tomēr piekrītu un dabūju ūdens šalti uz muguras. Tīri labi. Bet pēc tam nākamie divi glāzīšu sniedzēji, kam braucu garām, arī mani aplēja, un tas bija negaidīti un jau pavēsi. :) Trasē ir viens ūdensšķēršlis, taču tur neko daudz saslapt nesanāk.

Pirms pirmā apļa beigām vēl jāuzminas pa stāvu un garu ielu, kas nav pārāk grūti, un var doties otrajā aplī. Domu par izstāšanos nemaz nav. Uzreiz aiz pagrieziena ir dzirdināšanas punkts, kur palūdzu uzpildīt savu pudeli. Otrajā aplī lielākoties braucu viens, dažreiz kādu apdzenu, bet reti. Pāris vietās, kur pirmajā aplī stāvos kāpumus pievārēju minoties, tagad nolemju uzstumties.

Tuvojoties apļa beigām, apdzenu arvien vairāk īsās distances braucēju, dažiem aizeju garām kā stāvošiem, jo vairākas meitenes atsevišķās vietās tiešām stāv trases malā. "- Kaut kas noticis?" "- Nē, tikai atpūšos." Trīs kilometrus līdz finišam viena meitene pat bija atlaidusies ēnā trases malā. Apjautājos, vai viss kārtībā, viņa smaidīdama atbildēja, ka jā. Biju domājis, ka arī man otrā apļa beigās jau ies pagrūti, jo tā ir parasti, bet lūzuma brīdi tā arī nesagaidu – nav sajūtas, ka vairs nevaru, ka gribu ātrāk finišu un pēdējie kilometri ir par daudz. Varbūt tiešām karstumā ir vieglāk, jo želeju jau man nebija un brokastis arī bija pasen. Varbūt vienkārši braucu pārāk lēni. Finiša kalns gan neiet tik raiti kā gribētos, taču labāk mazliet lēnāk, tomēr izturēt līdz pašam galam. Dažas minūtes pirms trim stundām esmu klāt. Būtu forši salīdzināt savu apļu laikus, bet tāda informācija gan nav pieejama.

Pēc finiša sagaidu Kopiju, noskalojamies un atdziestam improvizētajā velomazgāšanas dušā, un apspriežam, kā gājis trasē.

Man patika. Trase bija interesanta un likās ātra. Viss bija izbraucams, ja vien bija pietiekami liela vēlēšanās. Turklāt divu apļu trasei ir savi plusi, tāpēc ir labi, ka sezonas laikā ir gan tādas, gan viena lielā apļa sacensības. Marķējums un virzienrādītāji bija visur, kur vajag, nebija vietu, kur jādomā, kur tālāk. Vienīgais, kas nepatika, bija lielais želejpaciņu daudzums zemē, parasti dalībnieki nav tik cūcīgi.

Nākamais un pēdējais posms sestdien, 18. augustā, Siguldā. Mājas trase, nevar nepiedalīties. Par trasi gan pagaidām zinu tikai to, ka tā būs arī kaut kur Silciema pusē, kur būs jābrauc pa garu tuneli ar ūdeni zem dzelzceļa (man jau sen bija doma, ka to reiz vajadzētu izmantot kādās sacensībās), bet viss pārējais pagaidām ir noslēpums, un trasi pilnībā zinot tikai kādi trīs cilvēki.

Šosestdien talka, lai šo to padarītu braucamu, informācija XC.lv forumā.

(Beigās izrādījās, ka kaitot viņi aizbrauca tikai četros pēcpusdienā, bet ne uz ilgu laiku, vējš nolūza. Tāpēc – WIN!)

Svētdiena. Talsi. Trek MTB. Bija ļoti forši!

Ceļš līdz Talsiem tāls un plakans, braucot pa šoseju, vien līdzenus un krāsainus laukus var redzēt, nogriežoties uz Mundigciemu tas pats, bet, Mundigciemā nogriežoties uz Kamparkalna ceļu, jau paveras kalnainas ainavas. Kamparkalnā jau viss izskatās pavisam nelīdzens un iespaidīgs.

Ceļā pavadījām vairāk laika kā bija plānots, tāpēc tas atlicis tikai tik, lai pieteiktos, pārģērbtos, kaut ko iekostu un tas arī apmēram viss. Iesildīties nesanāca, dažas minūtes pirms starta dodamies uz starta koridoriem. Pirmais nav vajadzīgs, otrais pavisam pilns, tāpēc brīvi iekārtojamies trešajā koridorā, kas paredzēts 3-4 stundu braukšanas laikam. Ir diezgan karsti.

Tāpat kā pagājušajā posmā Apē, arī šajā vienojamies trasē braukt kopā. Es un brālēns. Man vislabāk patiktu braukt ātrāk un kopā. :) Tomēr arī pirms šīm sacensībām nemaz ar MTB nebiju braucis, vieta nezināma (pagājušajā gadā pieteicos, bet neaizbraucu), kopā jautrāk, rezultāts man nav ļoti svarīgs, tāpēc varu arī braukt rāmāk. Dažas dienas pirms sacensībām XC.lv forumā parādījās links uz iespēju trasi izbraukt virtuāli (fotogrāfijas + apraksts), tāpēc kaut kāda neliela nojauta par trasē sagaidāmo bija.

Nākot no pieteikšanās telts, noskaidrojām, ka turpat esošajā slēpošanas kalnā būs jābrauc trīs reizes – startā, pirmā apļa beigās un finišā. Droši vien būs jābrauc augšā vai lejā arī pa blakus esošo kalnu, tur zālē izdzīta josla. Viss izskatās stāvs. Kopā vairāk par 50 km.

Sacensības sākas mierīgi, starts pret kalnu nav pārāk grūts, pēc tam tā augšā daži celiņi un ceļi, kas arī nav līdzeni, un, tā kā startējām diezgan no beigām, tad pirmais kalns jau ir izretinājis braucējus pēc spējām, mums braukšana tiešām ir mierīga, drūzmas nav. Drīz sākas taciņa, kur apdzīšanas uz kādu laiku beidzas. Trase jau šķiet dažāda un interesanta. Mežā ir diezgan mitrs, šur tur nelieli dubļi vai peļķes, bet kopumā nav slapjš. Ja lītu lietus, tās taciņas būtu ļoooti slidenas. Posms dižskābaržu mežā bija ļoti smuks. Pēc tam paliels grāvis, kuram ar ieskrējienu var tikt cauri, taču otrā pusē man priekšā viens apstājas nevietā, pietrūkst vietas, lai tiktu garām, un tad aiz muguras diemžēl jau ķēdes reakcija. Trase lielākoties ved pa mežiem, daži nelieli posmi pa grants ceļiem, braukšana kopumā diezgan raita un interesanta, dažbrīd pietrūkst vietas apdzīšanai, bet mēs arī pārāk nesteidzamies.

Pirmā apļa pirmo pusi braucam uz maiņām, dažreiz priekšā es, dažreiz brālēns. Vienā brīdī saku viņam, ka man grūti tikt līdzi, jo tiešām. Karstums jūtams, regulārie kalniņi, un jūtu, ka ilgi neizturēšu, jo sirds dauzās tā, ka maz neliekas. Pēc tam gan pārgāja (vai pierada – droši vien pietrūka tās iesildīšanās). Sākas biatlona trases posms, kur var braukt pavisam mierīgi un lēni, jo tas klāts ar mīkstu skaidu kārtu, pa kuru pavisam neripo. Pa skaidām jau biju braucis Ogres Zilo kalnu 24h trasē, tāpēc tāds segums nebija pavisam negaidīts pārsteigums.

Kaut kur mežā ir nobrauciens pa zāļainu, izbrauktu, slapju ceļu, kur ceļa vidusdaļa ir labi virs sāniem, ātrums paliels, diezgan slidens, krist viegli un daži to arī dara. Mana bīstamākā trases vieta, arī otrajā aplī tur gandrīz, gandrīz nenoturējos. Tad kaut kur tur ir neliels nobrauciens pa līdzīgu ceļu, kur mazs tramplīns, lielāks tramplīns, vēl lielāks tramplīns, kas bija pavisam negaidīti. Pēc tam ātrumposms pa pagaru grants ceļu, kur tīri labā ātrumā velku brālēnu un vēl dažus braucējus (pēc tam mežā saņēmu "paldies"). Sāku saklausīt sacensību komentētāju no sacensību centra, un esam iebraukuši DH trasē ar virāžām un dažiem citiem elementiem. Tos līkumus noteikti var izbraukt labāk, taču, tā kā man nav ne jausmas, kas būs aiz līkuma, tad pārāk neriskēju. DH trases vidū jāpārbrauc grants ceļš, pēc kura mazs tramplīns, un es gandrīz ielecu kokā, pēdējā brīdī savācos. Gandrīz esmu noķēris Ingrīdu. Tālāk ātrs un krateklīgs nobrauciens, pagrieziens un pirmais brauciens slēpošanas kalnā. Pārāk viegli nav, taču par stumšanos pat neiedomājos, kalna augšā divas meitenes fotografē un prasa smaidīt. :) Pēc tam vēl viena taciņa, kuras galā stāvs nobrauciens un straujš uzbrauciens otrā pusē. Saskrienos ar Ingrīdu, bet nekas traks – viņai otrā pusē nokrita ķēde, nepaspēju apbraukt. Pabraucam garām tautas klasei, kas jau stāv starta koridorī un gaida startu. Pēc tam vēlreiz slēpošanas kalnā, un sākas otrais aplis.

Braucēji ir pavisam izretojušies, brīžiem ne priekšā, ne aizmugurē neviena nav. Brālēns laikam sāk pagurt, bet vēl turas. Pabrīdinu viņu, ka kādā brīdī mūs noķers tautas sportisti un būs jāuzmanās. Otrais aplis braucas viegli, bīstamās vietas tagad ir zināmas (galvenais tikai laikus tās atcerēties). Gandrīz nokrītu turpat, kur pirmajā aplī. Tālāk ir nobrauciens ar līkumu, kur braucot iedomājos, ka tā būtu laba vieta, kur nokrist, paskatos atpakaļ, un tiešām – brālēns mīksti ieveļas krūmos. Viss kārtībā. Apļa vidū viņš saka, ka tādā tempā neturpinās un lai braucu savā gaitā. Pie nākamā dzirdināšanas punkta gan pagaidu viņu pāris minūtes, taču viņam vairs nav iekšā un saņemu tādus pašus norādījumus. Labi.

Kaut kad mani tiešām noķer tautas līderi. Paši pirmie diezgan pieklājīgi tiek garām, bet pēc tam sagaidu to, ko jau gaidīju – brēcienu no aizmugures: "Palaiž!" Atbildu, lai brauc garām un beidz bļaut, savu trajektoriju gan nemainu, jo princips, turklāt sānos vietas it kā pietiek. Brēcējs tiešām mierīgi tiek garām un, protams, tas ir jaunietis zilā krekliņā ar dzeltenu uzrakstu "Rīga" – Rīgas Riteņbraukšanas skolas braucēju slava un pieklājība trasē jau sen zināma no atsauksmēm forumā.

Atlikusī apļa daļa paiet bez īpašiem notikumiem, ik pa laikam mani kāds apdzen, un tas nav diez ko motivējoši, jo, lai gan tie droši vien ir tautas klases braucēji, pilnīgi pārliecināts par to neesmu, jo tikpat labi var būt, ka man vairs neiet uz priekšu tik ātri kā vajadzētu. :)

(Lai gan tā ir cita tēma, es tiešām nesaprotu, kāpēc tādi brašuļi izvēlas braukt īso distanci. Tiešām labāk ir būt pirmajam ciemā?)

Beigās pēc DH trases nav jābrauc otrajā kalnā, ir tikai finiša kalns, kura galā pamanu xde stumjamies ar savu single-speed. SS šādā trasē ir diezgan episki, ko arī var noprast no viņa sejas. :) Pēc finiša noripinos līdz kalna vidum, lai sagaidītu brālēnu. Viņš finišē sešas minūtes pēc manis, un es esmu finišējis dažas sekundes pirms trīs stundu robežas.

Sacensības man ļoti patika, trase bija patiešām interesanta un dažāda, turklāt nemaz nebija līdzena, kā to varēja iedomāties, braucot pa šoseju. Līdz ar Smiltenes trasi šī arī tagad ir manos favorītos. Arī diviem apļiem nav ne vainas – otrajā aplī var vēlreiz izbraukt visas foršās vietas, un ir zināms, kur un kā labāk braukt. Arī līdzjutējiem interesantāk, ka var redzēt savus līdzjūtamos braucējus vairākas reizes. Uz Talsiem noteikti var braukt arī nākamgad.

Vienīgais mīnuss ir par ēdināšanu pēc sacensībām – vajag neitrālāku ēdienu par štovētiem kāpostiem. :/

Forumā pieejami daži video no kāda no līdzjutējiem, kur redzams starts, kāpums otrā kalnā un finišs. Var labi redzēt, cik grūti tie kalni ir un kādu piepūli prasīja no dalībniekiem.

Nākamās sacensības ir Trek MTB 5. posms / VI Cēsu velomaratons 29. jūlijā.

Svētdienas Trek MTB 3. posms Apē – bija tīri forši!

Lai nebūtu tālajā ceļā līdz kaimiņvalstij jādodas vienam, pierunāju brālēnu piedalīties. Par to viņš pierunāja mani braukt kopā arī trasē. Apē esmu bijis vairākas reizes, tāpēc trase ir apmēram zināma. Pirmajā gadā man tur bija episkās dubļu cīņas, kad pēc 30 km jutos kā pēc visiem 60 km un ļoti izmisis, saprotot, ka vēl tikpat, bet nākamajos gadus jau krietni labāk.

Šogad distance ap 55 km, maršruts kā jau parasti gan pa Latvijas, gan pa Igaunijas vietām ar visiem smukajiem skatiem, ezeriem un jaukajām taciņām. Toties nebūs Drusku pilskalna. Tas ir tāds drusku kalniņš, kurā tikai retais var uzmīties, jo tas ir it kā [pie]ņemami stāvs, toties ļoti garš.

Laiks ideāls, sākumā +16, vēlāk jau +22, vismaz nebūs pārāk karsti. Pa nakti un no rīta ir lijis, bet nu jau spīd saule. Piesakāmies, sataisāmies, pabrokastojam kārtējo reizi un dodamies iesildīties.

Brālēns it kā piedalījās Apes sacensībās arī pagājušajā gadā, taču tas beidzās ļoti neveiksmīgi – viņš krita neilgi pēc starta, salauza ribu un ieplēsa vēl kaut kādu kaulu. Tagad uzzināju, kur tas noticis – apmēram kilometru no starta, gandrīz uz līdzenas vietas. :] Pēc tam sezonas noslēgumā piedalījāmies Trek sacensībās Ventspilī, kur viņam esot gājis ļoti grūti. Tāpēc mēs šoreiz braucām kopā, lai būtu drošāk, un tāpēc viņš bija nodrošinājies ar enerģijas želejām, lai aiztiktu līdz finišam.

Sacensību mērķis mums ir vienkāršs – tikt līdz galam. Tā kā brauksim kopā, tad uz rezultātu sev neceru – būs jāpiebremzē. Par labu braukšanai kopā palīdzēja izlemt arī tas, ka kopš iepriekšējām sacensībām nemaz nebiju braucis ar MTB, pat numurs nebija noņemts (un ar numuru ārpus sacensībām neviens nebrauc..).

Iespraucamies otrajā starta koridorā (paredzamais finišēšanas laiks 2.5-3 stundas), sagaidām startu un aiziet! Pats sākums dažas minūtes pirms un pēc starta vienmēr ir pozitīvs – patīkams satraukums, visi nepacietīgi mīņājas, braucot vēl nav karsti. Un pašā sākumā ir iespēja apdzīt pēc iespējas vairāk konkurentu, jo visi turpat ir, vēl nav izretojušies. Ik pa brīdim apdzenu kādu, ik pa brīdim brālēns iesaucas, ka viņš atkal ir man aiz muguras. Labi.

Tā arī braucam. Sākumā ceļi, tad pļavas, takas, Igaunija, Latvija, Igaunija, Latvija, kāpumi, nobraucieni, pļavas, ceļi, pļavas. Atceros, ka pagājušajā gadā tās pļavas mani šausmīgi nokaitināja – mežacūkas tās sarakņā, bet man pēc tam tur jākratās, uz priekšu neiet, apkārt nevar, āāā!! Tomēr, lai gan šogad tāpat kratīja, mani tas kaut kā nekratīja. Ik pa laikam apjautājos, kā iet pāriniekam, reizēm drusku nedaudz atpūšamies, paripinoties rāmāk, bet vispār braucam tīri raiti, astē nevienam nesēžam, kad iespējams, šaujam garām. Pie dzeršanas un ēšanas punktiem nestājamies, nav pikniks.

Man visvieglāk apdzīt citus ir kāpumos, jo tur visi kustās augšup diezgan lēni, tad var desmit sekundes ātri uzmīt un tikt garām vienam vai vairākiem, īsu brīdi atpūsties, braucot vienā ritmā ar pārējiem, un tad atkal doties uz priekšu. Protams, ja vien tur ir pietiekami vietas. Plakanajos gabalos, kur lielāki ātrumi, apdzīt grūtāk, jo nevaru tik strauji paātrināties, kā braucot kaut kur augšup.

Apmēram distances vidū tieku pie tehniskas ķibeles – esmu palicis bez lielā zobrata, mazais un vidējais vēl ir pieejami. Braucot neko noskaidrot nevaru, bet nu neko. Taisnajos gabalos jāmin tā, ka nu, bet, par laimi, var iztikt. Pēc sacensībām noskaidrojas, ka priekšējā pārslēdzēja trosīte pa pusei pārplīsusi un līdz ar to izstiepusies. Labi, ka nepārplīsa pavisam, tad es būtu palicis ar mazo zobratu un diezgan bēdīgs līdz pat finišam.

Kādā brīdī noķērām vienu grupiņu, kurā ievēroju divas meitenes (sen neviena kopš starta nebija manīta). Viena no viņām uzreiz piesaistīja uzmanību ar savu braukšanas stilu. Parasti meitenes turas aiz džekiem aizvējā, nevienam neuzbrūk un brauc diezgan neuzkrītoši. Bet šī gan ne. Kā viņa brauca kāpumos! Un kā viņa pēc tam brauca lejup! Bija prieks skatīties. Izskatījās ļoti pārliecinoša un tiešām skaista braukšana. Gribēju viņai pateikt, ko domāju par viņas braukšanas stilu, bet tad nebija īstais brīdis, tad vēl kāds pamaisa un vispār. Turklāt nemaz nebija viegli turēt viņai līdzi (ok, man vairs nebija lielā zobrata un nevarēju pamest pārinieku, bet tomēr). Kādu brīdi braucām blakus lēzenā nobraucienā, un viņa vienkārši aizpūta man garām. Pēc tam viņa tik droši nesās lejup pa akmeņainu nobraucienu, ka vispār. Tur gan es viņu apdzinu, jo tomēr, ja, bet ne uz ilgu laiku, jo saklausīju saucienu no aizmugures, ka viss ir pārāk ātri, uz ko gribēju atbildēt ar "bet tu redzēji? mēs viņu vairs ne..", taču jā. (Atpakaļceļā mašīnā viņš pirmais par viņu ierunājās, tā ka ne es vienīgais to meiteni ievēroju.)

Īsāk sakot, viņai bija spilgti violets krekliņš bez uzrakstiem, nosauļoti stilbi un tetovējums uz labās kājas. Un vēl superīgs braukšanas stils. Un man ir aizdomas, ka tā tomēr varētu būt kāda igauniete, jo forumā neviens nav atsaucies, un tādu braucēju jau nu es droši vien būtu ievērojis arī agrāk.

Vēl bija Peļļu gravas līkumotais un stāvais nobrauciens, superīga taciņa gar diviem igauņu ezeriem, "Ziemeļu tilts" uz Igauniju, kur reiz varēja izmirkt līdz padusēm, bet tagad viss sauss, zīme "grūtākais jau aiz muguras", zīme ar hieroglifiem un kaut kas igauniski, "jūs iebraucat raganu un troļļu valstībā", "sveicināti atpakaļ Latvijā", vēl bija divi ūdensšķēršļi pa sausiem tiltiņiem. Vēl es mīksti ievēlos krūmos, nesaprotamu iemeslu vadīts. Pirmā reize pa ilgiem laikiem.

Vēl es brālēnam sniedzu nepatiesu informāciju par atlikušo distances garumu, jo viņam bija apstājies spidometrs, un man likās, ka arī manējais nerāda gluži pareizi, tāpēc pārāk optimistiski ekstrapolēju, bet tas nebija tīši. Nu jā, uz beigām viņam beidzās baterijas, bet tāpat turpināja cīnīties iespēju robežās. Dažas reizes gan es piestāju malā viņu pagaidīt. Nedaudz kilometrus līdz finišam, kad, viņu atkal gaidot, lēni ripinājos pa ceļa malu, saņēmu vairākus uzmundrinājumus no garāmbraucošajiem. Man gan tas nebija vajadzīgs, bet tāpat bija ļoti patīkami. Paldies! :)

Beigās stāvs nobrauciens ar skatītāju baru, kur jātrāpa uz šausmīgi šauru tiltiņu, tad brauciens caur siena šķūni, vēl pēdējā kratīšanās pa pļavu un finišs. Jei! Esam klāt pēc gandrīz trīs stundām.

Bija labi. Pārmaiņas pēc sacensības lēnākā režīmā, kad var pabrīnīties apkārt. Citreiz varēs atkal steigties.

Man patika. Bija lieliska diena, trase interesanta, atmosfēra draudzīga un viss forši. Paldies Trek un visiem pārējiem!

(Tā kā sacensībās tā pavisam ļoti nepiekusu, tad vakarā nolēmu doties atbraukšanās braucienā no Siguldas līdz Rīgai – vēl vieni 55 km tikai citā ātrumā, turklāt ar kompi un pārējām mantiņām uz muguras. Vidējais virs 30 km/h, lai gan kalniņā pie Berģiem zem tilta bija mazliet pagrūti uzbraukt. Tomēr man patīk braukt ar velo.)

• KKTK filmētie video no trases – 1. daļa, 2. daļa