Cieti! (Protams, tā ir tikai reklāmas kampaņa, bet tomēr.)

Taču es jau kādu laiku vēlos uzrakstīt ko citu par veloceliņiem. 

Siguldā pašlaik tiek realizēts novadniekiem būtisks projekts – 10 kilometrus gara veloceliņa izbūve*. Tas turklāt būšot apgaismots. Tā dēļ tiek izcirsti bīstamie koki, kas gadu desmitiem nevienu nav traucējuši vai apdraudējuši. Tiek demontētas nesen izbūvētās gājēju ietves, uz kurām jau bija iedalīta atsevišķa velojosla. Veloceliņš būtiski uzlabos satiksmes drošību pilsētā. Tas veidos 11 kilometru garu maršrutu, savienojot 14 autostāvvietas un 12 tūrisma objektus. :]

Veloceliņš Siguldā nav vajadzīgs, un man tā izskatās pēc Eiropas fondu (konkrēti ERAF) naudas izšķērdēšanas, to noteikti varēja izlietot daudz ievērojamākiem un noderīgākiem mērķiem. Manam viedoklim ir vairāki iemesli.

  • Siguldā nekur nav tāda satiksme, lai tur būtu bīstami, traucējoši vai apgrūtinoši pārvietoties ar velosipēdu jebkurā diennakts laikā. Izņemot Vidzemes šoseju, taču tai gar malām lielākoties jau ir celiņi, kas tāpat nemaz nesavienosies ar šo megaprojektu.
  • (skat. 1. punktu.)
  • Veloceliņš tiek būvēts pa nomaļām ielām, uz kurām jau tāpat ikdienā ir minimāla satiksme, tas ir tikai pilsētas teritorijā, nekur ārpus tās, kur automašīnu lielā ātruma dēļ riteņbraukšana var kļūt neomulīgāka.
  • Velosipēdistus Siguldā neredz bieži, turklāt pa šo maršrutu viņi nepārvietosies, jo tas ir domāts tūristiem (galamērķi tādi), savukārt velotūristus Siguldā redz vēl krietni retāk, turklāt – skat. 1. punktu!
  • Ja tūristus vajag vadāt no viena objekta līdz otram, tad tam pilnībā pietiek ar attiecīgām ceļazīmēm un, iespējams, noteiktu krāsojumu uz ceļa.

Pats esmu pārliecināts velobraucējs jau daudzus gadus, taču šī lieta, kurai pēc būtības vajadzētu mani priecēt, šķiet kaitīgi bezjēdzīga.

__________________________
* Informācija presei no Sigulda.lv

Svētdien treniņnolūkos aizminos no Siguldas līdz Cēsīm paskatīties XCO sacensības Ozolkalnā. Tur kā jau Ozolkalnā – trase ir pilnīgs trakums, un vēl sāk līt lietus. Iepriekš divus gadus tur piedalījos, šogad negribējās. Paskatījos, pafotografēju, pabļāvu kaut cik uzmundrinošus vārdus pazīstamajiem braucējiem, padrebinājos un pagriezos atpakaļ. Dubļiniekus savam MTB, protams, nebiju uzlicis, tāpēc tagad puse ūdens no ceļa lidoja sejā, otra puse – uz muguras. Taču braukt viegli, atkal diezgan silti, tāpēc par to pārāk nepārdzīvoju. Tuvojoties Siguldai, lietus beidzās, pat jaciņa paspēja gandrīz izžūt.

Pēc tam vēlāk vakarā minos tālāk uz Rīgu. Lielais prieks, kas negaidīti piezagās jau pašos pirmajos braukšanas metros, bija sajūta, ka man ir sausas drēbes!! Ikdienišķs sīkums, taču vēl labu brīdi tas tiešām likās nu tāds wīīī, ekstra un pats, pats komforts! Pēc tam, kad pusotra stunda pavadīta ar slapju dibenu, tikai tad var pa īstam novērtēt, ko nozīmē sausas drēbes. :))

Solidarizējoties ar tās dienas Tartu šosejas sacensību dalībniekiem, arī man sanāca kopā tieši 135 km. Šodien prāts noguris, bet kājas kaut kā nemaz, pārbaudīju Mežaparka trasēs.

Pagājušajā sestdienā Pļaviņu apkārtnē (Mežezers un tā) norisinājās Trek-Philips MTB maratona 3. posms. Par nokļūšanu Pļaviņās es labāk neko, jo tā bija diezgan neveiksmīga, taču pēc tam diena izvērtās tīri interesanta. 

Iepriekšējos gados Pļaviņu posms bija veicams divos piegājienos – braucot divus vienādus apļus, kas no vienas puses ir savādāk, jo otrais aplis vairs nav tik interesants un nav arī kļuvis mazāk grūts, taču no otras – jau ir zināms par tām īpašajām trases vietām, tāpēc otrajā aplī tās var izbraukt pareizāk. Šogad organizatori bija pacentušies un izveidojuši trasi vienā aplī. 

Laiciņš pavisam jauks un silts. Dalībnieku apmēram tikpat daudz kā Smiltenē. Koridoru ieņemšanas kārtība tāda pati – stājies, kur vēlies. Nu, gandrīz, jo otrajā koridorā jau atkal vairs nav vietas, jāstartē vien no trešā. Ne tā, ka tas ko daudz ietekmētu, bet tomēr kāds morālais plusiņš un mazliet mazāk apbraucamo braucēju pirmajā kalnā. 

Pirms starta komentētāji pastāsta, ka kopējie trases kāpummetri būs veseli 700! Tas gan izrādās mazāk kā pagājušajā gadā. Tomēr 700 metru! Uz augšu! Trases garums drusku īsāks kā Smiltenē un apmēram 50 km. Liela daļa trases būšot Lielbritānijā populārais singletrack, taču būs arī plašāki posmi, kur atvilkt elpu un ieslēgt lielo zobratu. Tomēr sākuma 18 kilometri līdz pirmajam dzirdināšanas punktam varot prasīt gandrīz pusi no visa trasē pavadāmā laika, tāpēc tur nevajag pārpūlēties. 

Kluss starts, mierīgs sākums, asfaltētais kalns, līdz pirmajam līkumam, kas braucējus ievedīs mežā, rāmi apbraucu daļu mazliet lēnākos. Jauki. Neskatoties uz rīta navigācijas problēmām un stresu pie stūres, esmu kārtējo reizi pabrokastojis, nedaudz iesildījies un atpūties – man ir sajūta, ka būs labas sacensības, un šoreiz sasniegšu pieklājīgāku rezultātu. 

Trase līkumo pa mežiem, pa meža ceļiem, pa takām, vietām, kur taku pirms tam nebija, pa izcirtumiem un pļavām. Vairākas vietas atpazīstu no iepriekšējo gadu sacensībām. Tad tās likās sarežģītas, tagad viegli iet uz priekšu. Te toreiz stūmos, tagad uzbraucu. Te toreiz rāpos pāri kokam, tagad pārbraucu. Viss forši. Pārējiem astē cenšos neturēties – ja jau varu ātrāk, tad kam taupīties. MTB taču nav grupas brauciens, lai sēdētu aizvējā.

Skat, jau gandrīz stunda pagājusi! Un tad es nogāju no pareizā ceļa.. Trasē vairākas vietas bija kopīgas gan garajai, gan īsajai distancei, vajadzīgajās vietās norādot, ka vieniem jāgriežas uz to pusi, bet otriem – uz citu. Nu, lūk, īsā distance aiziet pa kreisi, bet manējā taisni. Es arī braucu taisni un.. iebraucu mežā. Pārējie aiz manis, bet kur palika trase? Kāds iesaucas, ka tomēr bija jāgriežas pa labi. Uh oh. Mazliet vēlāk "+" veida krustojums mežā, taču lentas iesietas zaros, kur tās var pamanīt, ja skatās (vai redz, kur aizbrauc priekšējais), turklāt otrā pusē arī karājas kaut kāds marķējums. Protams, aizbraucam nepareizi, turklāt ne ar mani vadībā, tāpēc to nevar norakstīt uz pagurumu un prāta spēju samazināšanos. Pēc tam, kad atkal esmu apsteidzis dažus jau apsteigtos un priekšā vairs nevienu neredzu, pēkšņi pāri trasei novilkta lenta, kurai sekojot kopā ar citu braucēju, izbraucam lieku goda aplīti, nonākot turpat, kur jau bijām. Par šo misēkli atvainojos un izsaku pateicību Grindeks komandas braucējam ar 40. numuru par savaldības nezaudēšanu un saprātīga risinājuma piedāvāšanu. Izrādās, ka lentai bija jābrauc pāri! Kā var atstāt pērno marķējumu šķērsām pāri trasei? Pēc tam vēl dažas reizes ir šaubīgas vietas, kur jādomā, kā bija domāts. Sašļūku, jo kaut kā neiet, kur vajag. Es saprotu, ka nomarķēt trasi 50 km garumā nemaz nav viegli, turklāt MTB ir arī jāskatās, kur brauc, tomēr šī nav arī orientēšanās, kad jāzīlē, kur nu. 

Meža biezoknī kāds dalībnieks taujā pēc seškanša nez kādiem nolūkiem. Prātam cauri izšaujas doma, ka man tāpat nekādu personīgo sasniegumu šoreiz vairs nebūs, tāpēc varu mierīgi piestāt uz brītiņu, lai viņam to aizdotu. Pārējie (nu jau bieži redzētie) braucēji godīgi atkal aizbrauc garām. 

Tālāk posms pa grants ceļu, kur var uzmīt tā ātrāk, padzerties un atkal apdzīt apdzenamos. Kāds pazīstams braucējs jautā, vai es viņu gadījumā neapdzenu jau kādu trešo reizi. Citam šķiet, ka varētu būt septītā. Nav smieklīgi. Turpinu savā gaitā. 

Pirms starta pētīju karti un saskaitīju, ka trasē varētu būt desmit ūdens šķērsošanas vietu. Izrādījās, ka ir tikai viena pati – neliels strautiņš. Tas izskatījās pārbraucams, taču tikai līdz pusei – iebraukt varēju, priekšējais rats iestiga, un tur arī paliku. Vilku ārā un uzsaucu sekotājam, ka tur tomēr ir dziļš, bet izrādījās, ka viņam nemaz nebija domas tur braukt iekšā. Nu jā, pārējās iedomātās ūdens vietas bija tikai izobāras. Hihi. 

Trase liekas viegla. Nopietni. Interesanta, taču neesmu ne baisi aizelsies, ne piekusis, tomēr kilometri skaitās. Ceļi, izcirtumi, takas. Dažādība. Izbraucu no meža un pēkšņi apkārt paveras tāāāāāds plašums! Esmu kāda kalna galā. Tik smuki! 

Minot kādu ātrumposmu, iemalkoju drusku sava garšūdens un kā profs nometu pudeli zemē. Pudele gan man mīļa, tāpēc uzreiz piestāju to savākt. Citā vietā uz ceļa izcirtumā atradu pumpīti, kāds no priekšgala steidzies un tā varbūt nometis lieko svaru. :) Nekas, dabūs atpakaļ finišā. Un vēl stāsta, ka labas mantas zemē nemētājas.. 

Gals jau nojaušams, jo dzirdams komentētājs (godīgi saku, ka tas nemaz neuzmundrina, kad zini, ka esi turpat pie finiša, bet vēl jāmet loki ap to, uzreiz klāt netiekot). Pēdējos kilometrus braucu kopā ar kādu "Vīri 30" grupas braucēju, kurš tagad mani nez kāpēc tīši laiž garām. Gandrīz atkal pašauju garām vajadzīgajam pagriezienam savādi izvietotu norāžu dēļ. Vēl kārtīgs stūmiens stāvā kalnā, nobrauciens pa slēpošanas kalnu, vēl viens kāpums, kas nebeidzas tur, kur gribējās, daži līkumi un vēl viens nobrauciens pa slēpošanas kalnu. Ar ieskrējienu un pēdējo apdzīšanu pēdējos metros finišs klāt. Tiešām 50 km, man jau būtu paticis vēl. 

Rezultāts tāds, ka nekādu pārmaiņu – par desmit minūtēm ātrāk kā Smiltenē (tur gan bija garāka trase), tikpat daudz minūšu atpaliku no līdera kā Smiltenē, un vieta grupā arī tieši tā pati, kāda Smiltenē. Nebūtu čakarējies tur trases pirmajā pusē, būtu augstāk. Toties pēc Smiltenes posma rezultātos noskatītie vārdi šoreiz tiešām tika atstāti aizmugurē, līdz ar to vismaz kaut kas tomēr ir sasniegts. 

Pēc finiša viens no organizatoriem teica, ka trase tika marķēta diezgan ekstrēmos apstākļos (iepriekšējā dienā Latgalē plosījās negaisi). Droši vien tāpēc dažas vietas bija paviršākas. Trases beigu pusē vairākās vietās bija saliktas zīmes "X - nepareizs ceļš". Tās būtu noderējušas daudz ātrāk. 

Ja neskaita tās problēmiņas, tad visādi citādi trase un sacensības man patika. Bija interesanti. Nelikās grūti. Bija labi. Paldies organizatoriem par cenšanos un vienu garu, jaunu apli! :)

Ieskatam pāris video ar skatiem apkārt un no trases:

Mājupceļā uz Siguldu gan vairs nekur nenomaldījos, braucu un dziedāju līdzi dziesmām. Latgalē ir smuki. Pa ceļam bija tāds skats ar pakalnu, kuplu kociņu un zaļu zāli, ko nevarēja nenofotografēt. Un pēc nepilniem simt metriem zīme "Andreja Upīša novads". Nu jā, skaidrs. Plašumi, lauki, meži, Daugava. Wīī! Glāžšķūņos arī biju, rūķīšus nemanīju.

Zinkā. Smiltene tiek saukta gan par MTB šūpuli Latvijā, gan par Monako trašu izveides iespēju dēļ, un tas ir diezgan pamatoti.

Pagājušajā sestdienā, 30. aprīlī, Smiltenē sākās 2011. gada Trek-Philips MTB maratona seriāls. Sākās tā diezgan izteiksmīgi.

Diena tāda saulaina, taču vējaina un pavēsa. Vispār, cik esmu bijis Smitenē, tā bijis vienmēr. Ierodos laicīgi, minūte rindā pēc numura un čipa, viss normāli. Drusku iekožu, iesildos un domāju, kurā starta koridorī stāties (to drīkst brīvi izvēlēties). Pirmais ir ar paredzamo finiša laiku "līdz 2:30", otrais – "no 2:30 līdz 3:00". Abi divi pilni, ka vairs neiespraukties. Komentētājs vēl nosaka, ka paskatīsies, vai tiešām tie visi finišēs tik laicīgi un nav pārvērtējuši savas spējas. Stājos trešajā – "no 3:00 līdz 3:30", tur vēl pietiekami vietas. Bija arī ceturtais – "gan jau uz apbalvošanu paspēšu" ar dažiem braucējiem.

Starts pavisam mierīgs, bez šāvieniem. Kā parasti sākumā līkumošana pa mototrasi, gabaliņš pa asfaltu un tad jau iekšā mežā. Bars nav liels, nekādas saķeršanās un stresa. Putekļu gan netrūkst.

Drīz vien klāt pirmais tiltiņš ar dubļiem, saknēm un šaurām vietām starp kokiem, kur daļai jānokāpj, taču daži vēl mēģina braukt, kamēr var, arī es un kāda igauņu meitene. Blakus iet braucējs Trek komandas formā un brīdī, kad izskatījās, ka igauņu meitene iestigs un uz priekšu vairs netiks, viņš to ar roku pieturēja, lai nezaudē līdzsvaru, un izstūma no dubļiem. Kur vēl ko tādu var redzēt?

Tālāk jau viss kā parasti – pilns ar taciņām, vairāki meža ceļi, gravas ar stāviem, līkumotiem nobraucieniem un stāviem, līkumotiem kāpumiem. Interesanti, lai gan man nāk miegs. :) Kad varu, braucu garām pārējiem braucējiem, kas pamazām izretojušies. Trase ir sausa, tikai dažas dubļainākas vietas.
Pirms starta apbruņojos ar roku un ceļu sildītājiem, kas brīžiem karsē mazliet par daudz. Pirms sacensībām vienmēr atceros, ka braucot tāpat būs karsti, jo mežā nav vēja, taču to grūti sev iegalvot pirms došanās uz starta koridoru, kad kārtīgi pūš un ir pavēss.

Pirmajā gadā, kad startēju Trek-Philips Smiltenes posmā, biju pārsteigts par trasi – tajā bija maz vietu, kur varētu droši pasniegties pēc dzerampudeles, jo visu laiku jālīkumo pa takām, jātur stūri. Šogad bija ļoti līdzīgas sajūtas. Pie dzeršanas, protams, tiku (pudelē bija ielieta jau pārbaudītā un par lielisku braukšanas padzērienu atzītā bērzu sula), bija arī drusku mierīgāki ceļi mežā. No tādām pilnīgi vienkāršām vietām atceros tikai divus pārsimt metru garus posmus pa granteni. :)

Pirmā stunda garām, viss normāli. XC.lv forumā bija minēts, ka trase ir 95% tāda pati kā pagājušajā gadā. Braucot atceros daudzas no vietām, izcirtumi ar tik plašajiem panorāmas skatiem, stāvie, tehniskie nobraucieni (jau minēju, taču tie atmiņā paliek labāk par grūtiem kāpumiem). Pie pirmā dzeršanas (nē, "dzirdināšanas") punkta piestāju papļāpāt ar apkalpojošo personālu. Kur steigties? Puse distances vēl laikam nav.

Tuvojas otrā stunda. Sāk tirpt mugura, bet citādi normāli. Pa laikam redzu kādu priekšā, zinu, ka kāds ir aizmugurē, taču lielākoties visi jau brauc savā gaitā un apdzīšanas notiek reti. Slavenie "amerikāņu kalniņi", mm.. Kas nezina – mežā ir taisns, mazliet smilšains ceļš, kas iet pār trijiem milzu kalniem. Lielā ātrumā un ar tramplīniņiem lejup, pēc tam lielākoties ar inerci augšup. Un tad atkal. Un vēlreiz. (Šķiet, ka bija trīs.)

Parādās zīme "10 km līdz finišam". Nodomāju, ka tad jau pēc pusstundas būšu finišējis. Apdzenu Ingrīdu (zināma Trek komandas pārstāve) kādā kāpumā. Pēc brīža viņa pārī ar kādu braucēju ("Nissan" uz pēcpuses) aiziet garām. Otrais dzeršanas punkts, nav laika stāties, te notiek cīņa! Paiet laiciņš un atkal viņu (vai abus?) apdzenu. Ne tāpēc, ka ļoti gribēju, bet tāpēc, ka varēju.

Priekšā Abuls pirmoreiz! Pirms starta stāstīja, ka to varēs šķērsot sausām kājām, esot uztaisīts šaubīgs tiltiņš, kas, protams, būs lēnāk, toties sausāk. Improvizēto tiltiņu pamanu tikai tad, kad jau esmu izbraucis cauri upītei.

Priekšā Abuls otrreiz! Šoreiz nekādu tiltiņu nemanu, ūdens ir vairāk un kājas pavisam slapjas. Atpakaļ neskatos, taču pēc šļakatām dzirdu, ka aizmugurē netālu atkal ir Ingrīda.

"5 km līdz finišam". Skaidrs, ka iepriekš plānotajā pusstundā finišā nebūšu, lai gan var saklausīt, ka tas turpat netālu ir, dzirdama sacensību komentēšana, daļa noteikti jau finišējuši. Ingrīda pabrauc garām un saka, ka tās kilometru zīmes ir nogalinošas. Tā ir, tie parasti skaitās krietni ātrāk. Man vairs nav vēlēšanās viņu ķert.

"3 km līdz finišam". Varētu domāt, ka beigas būs vieglākas, jo pilsētas tuvums un trases nobeigums, taču tieši tagad ir pamatīgi kalni, kratīšanās pa saknēm un ložņāšana pa mežu.

Parādās šoseja, tai blakus asfaltēts celiņš, pa kuru krata vairāk kā mežā, un tunelis zem šosejas, kur plūst Abuls. Tātad trešā reize. Par šo vietu bija vislielākā nepatika pirms starta, jo aprīlī ūdens nevar būt pieņemamā temperatūrā, tāpēc labi atceros sajūtas muskuļos vēl no pagājušā gada (un tas bija maijā). Cerību stariņš bija sacensību komentētāja vārdi, ka šogad Abulam varēs tikt pāri ar sausām kājām, lai gan tas, protams, prasīs mazliet vairāk laika. Nekā tāda. Iebraucu ūdenī un sāku brist. Pēc brīža sāku brist ātrāk, jo ir fckin auksts!
Čunčinu tālāk, finišam jābūt drīz. Kaut kā šķiet, ka Smiltenē vēl bija jābrauc kalnā pa bruģi, taču tagad sāku šaubīties, vai tas tiešām bija Smiltenē.

Pēdējais kilometrs. Iebraucu kartinga trasē, priekšā redzams viens braucējs, kas ik pa laikam atskatās, taču pārāk tālu, lai es viņu noķertu. Atskatos arī es – aizmugurē kāds ir, taču izskatās pietiekami drošā attālumā. Pirms tam nebija jābrauc pa tik klajām vietām, taču te vējš ir pamatīgs. Finiša taisne un tieši pretvējš! Īīīīīīīk.. Atskatīties vairs negribu, taču šķiet, ka saklausu kādu aiz muguras ātri minamies. Kā tad, finiša līnija un viņš ir blakus – tomēr noķēris mani, taču šķiet, ka viņam dažu centimetru pietrūka. Viss.

Finišs sasniegts pēc 51 km un gandrīz trijām stundām, no absolūtā līdera atpaliku aptuveni 40 minūtes. Škrobe, ka palaidu Ingrīdu, viņa minūti man priekšā (un 2. vieta starp sievietēm). Pēc tam papētīju rezultātus, atzīmēju dažus zināmu braucēju vārdus, nospraudu mērķi, kurus man nākamreiz jāuzvar. Nākamreiz varbūt arī man jāielien ātrākā koridorā.

Kopumā esmu apmierināts ar sacensībām. Trase bija ļoti interesanta. Tehnika darbojās normāli – ne ideāli, bet normāli. Velo pēc sacensībām pat diezgan tīrs, kā nekā trīsreiz noskalots upītē. :) Pats pietiekami labi sadalīju spēkus līdz beigām. Rezultāti.. Nu, tos vienmēr gribas labākus. Vajag vairāk mīt!

Paldies trekistiem par lieliski noorganizētajām sacensībām! Paldies Smiltenes MTB entuziastiem par tik foršo trasi! Un paldies arī sakarīgajiem dalībniekiem (trīs izmestas želejas paciņas mežā tomēr pamanīju).

 
Ierakstu arhīvs