23. augustā Cēsīs norisinājās 2. Cēsu velomaratons. Iepriekš lasot pagājušā gada atsauksmes, biju nolēmis, ka šogad arī man vajadzētu piedalīties. Lai gan bija plānots, ka no People Racing Team būsim vismaz divatā, arī šoreiz tāpat kā Philips MTB maratona 2. posmā pēdējā brīdī mani paņēma un uzmeta, tāpēc aizbraucu viens.
Visu nedēļu pirms sacensībām bija te vairāk, te mazāk lijis, tāpēc jau iepriekš bija skaidrs, ka tās visdrīzāk būs dubļu sacīkstes. Sestdien pa nakti un no rīta tomēr nelija, kas priecēja, un, lai arī bija pavēss un bez saules, taču nebija vēja. Tātad tīri normāli laikapstākļi braukšanai. Paņēmu līdzi gan kreklus ar īsām un garām piedurknēm, gan arī ceļu sildītājus, ja nu liksies, ka ir pa vēsu.
Iepriekšējā vakarā biju uz Sigur Rós koncertu, naktī braucu uz Siguldu, tāpēc neko daudz izgulēties pirms sacensībām nesanāca. Tomēr, atšķirībā no citiem koncertiem, šoreiz pēc tā vismaz ausīs nedžinkstēja un arī noskaņojums, neskatoties uz agro mošanos, bija ļoti labs.
Cēsīs viegli atradu, kur noparkoties. Aizgāju pieteikties un saņemt numuru, kur viss notika ļoti raiti, vēl saņēmu veiksmes vēlējumu sacensībām. Pēc tam nedaudz pagrozījos un gāju atpakaļ uz mašīnu.
Izkrāmējos, pārģērbos (īsajā tērpā) un devos apskatīt apkārtni, pafotografēt un iesildīties. Cilvēku nebija īpaši daudz. Nedaudz paskatījos bērnu sacensības un tad pabraukāju pa Cēsu ielām. Pirms divpadsmitiem atgriezos pie mašīnas, lai noliktu kameru, pirms tam nofotografējot savu velo kā "pirms".
Pāris minūtes pirms divpadsmitiem iebraucu savā starta koridorā (100-200). Apkārt bija ne vien sportisti, bet arī parastie braucēji. Lielākoties sacensībās garo maratona distanci brauc vien tie, kas nopietni trenējas, pārējie izvēlas par 20km īsāku trasi, lai gan arī 50km nav nekas nepievarams. Šoreiz īsā distance bija pārāk īsa, lai to vēlētos izvēlēties liels vairums braucēju, kas, protams, priecē.
Pēc starta jau pirmajos metros izbraucu cauri lielai peļķei un tajā brīdī atcerējos, ka uz sacensībām esmu paņēmis līdzi daudz ko, izņemot dubļu sargus. Bet nu neko. Sākumā trase gāja pa Cēsu ielām un tad bija jābrauc lejup pa kalnu. Ne tas labākais, ko darīt lielā barā, taču viss beidzās labi. Pēc tam sākās braukšana pa grants un meža ceļiem.
Sacensības bija ļoti interesantas, trase arī. Bija diezgan daudz nobraucienu un kāpienu. Lielākā daļa nobraucienu bija pa akmeņainiem un līkumainiem ceļiem, kur īsti nevarēja redzēt, kas sagaida aiz līkuma, tāpēc redzēju dažus braucējus, kas bija aizgājuši pa taisno. Pašam arī dažas reizes gandrīz to izdevās izdarīt. Visi kāpumi bija uzbraucami.
Laikam vienīgais lielais šo sacensību mīnuss bija nedaudz nepietiekama trases marķēšana. Viens no labākajiem piemēriem bija uzreiz aiz pirmā dzirdināšanas punkta, kur bija norāde, ka jābrauc pa kreisi nost no ceļa mežā, taču tā taciņa, kur tieši jāiebrauc mežā, bija knapi samanāma. Nedaudz aizbraucām tam pagriezienam garām, taču priekšējais braucējs ātri apķērās, ka laikam nav īstais ceļš, tāpēc zaudējām vien kādu pusminūti. Bara apdzīšana gan bija jāsāk no jauna.
Biju nobraucis kādus 10-15 kilometrus, nupat apdzinu kārtējo bariņu un iedomājos, ka šoreiz laikam izdosies atgriezties tīram, kad priekšā parādās milzīga peļķe. Šķiet, ka pa kreiso pusi to nevar apbraukt. Izskatās, ka pa labo tas pats – iespēja ielikties peļķē sāniski. Nu ko, mēģināšu braukt cauri. Kad iebraucu peļķē, izrādījās, ka tās dziļums ir gandrīz līdz ceļiem (vismaz tā tobrīd likās). Heh.. Pamocījos, neapstājos un tomēr tiku laukā. Pa to laiku mani jau bija noķēris nupat apdzītais bars, no kura pāris laikam sekoja manās pēdās, bet pārējiem tomēr to peļķi izdevās apbraukt mierīgāk.
Man pat cimdi bija kļuvuši nedaudz slapji.
Nolēmu vairs tā nezīmēties un sāku braukt kopā ar šo bariņu. Nobraucu tā vairākus kilometrus, un sapratu, ka tomēr varu braukt nedaudz ātrāk par viņiem. Par laimi, tieši tobrīd kārtējā kāpumā mūs apdzina viens no Trek-Philips-Metaleks komandas braucējiem, kuram viegli iesēdos astē un turējos līdzi. Šoreiz gan sēdēju astē vairāk morāli – dažu metru attālumā, nevis izmantojot viņa aizvēju, tāpēc vainīgs nejutos. :)
Tā nobraucām vairākus kilometrus, līdz viņu pazaudēju pie lielas dubļu vannas, kur nolēmu stumties gar malu, nevis mēģināt izbraukt cauri. Pirmā reize, kad pieliku kāju pie zemes kopš starta. Tajā vietā pajautāju aizmugurē esošajam jautājumu, kas jau labu laiku mani nodarbināja, – cik gara ir trase?
Kaut kā pirms starta biju aizmirsis to piefiksēt, zināju tikai aptuveni. Saņēmu atbildi, ka tā ir 50km un 34km jau aiz muguras. Kthx.
Tā kā Trek braucēju biju pazaudējis, tad turpmāk braucu viens, mērķtiecīgi apdzenot vienu baru pēc otra. Vēl nekad iepriekš sacensībās nebiju juties tik labi, tik spēcīgs. Pašam pat bija neliels pārsteigums, ka varu braukt tik ātri tik ilgi. Jau gaidīju, ka drīz varētu izbeigties baterijas, bet nekā. Tā arī pamazām kāpu arvien augstāk, kas, protams, ļoti sajūsmināja, lai arī nebija ne jausmas, ap kuru vietu tobrīd varētu būt. Prieks, ka varu viegli apdzīt pa priekšu braucošos, kas pēc tam, lai arī mēģināja, tomēr nespēja turēties man astē, bija tiešām liels.
Tieši iepriekšējā dienā BMX braucējs Māris Štrombergs bija izcīnījis zeltu Latvijai Olimpiskajās spēlēs, par ko jau rakstīju, kas mani laikam arī tā diezgan iedvesmoja.
Finiša kalns arī likās viegls, lai gan vairāki pa to stūmās. Uzbraucot augšā, nebija norādes, kur tālāk, par laimi, policiste saprata, ko es tā bremzēju, un pateica, kur jābrauc. Finišēju viens, bez cīņas līdz pēdējiem metriem.
Rezultāts tāds, ka paliku 29. vietā savā grupā (no 144. dalībniekiem) un 67. vietā kopvērtējumā (no 344). Nekas īpašs, bet nav arī pārāk slikti.
Pēc finiša paņēmu zōzā ūdeni un devos uz mašīnu notīrīties un pārģērbties. Es biju tiešām dubļains, man pat liekas, ka pēc Apes sacensībām no trases atgriezos nedaudz tīrāks. Vajadzēja paņemt līdzi dubļu sargus. Pa ceļam uz mašīnu mani nopētīja pretī nākošās vietējās meitenes un tikai noteica: "normāli.." Tagad nofotografēju savu velo "pēc".
Atgriezos stadionā, tiku pie putras (tā bija ļoti garšīga), uzzināju savu vietu kopvērtējumā, tiku pie diploma un sāku gaidīt apbalvošanu. Pa to laiku bija sācis līt, kas nebija diez ko patīkami. Tā kā bija kļuvis daudz vēsāks un nepatīkamāks, tad ar apbalvošanu viņi varēja pasteigties, nevis tik ļoti vilkt garumā. Uz skatuves uzstājās kaut kādi mūziķi, piemirsu nosaukumus. Sākoties apbalvošanai, vispirms tika pavēstīts, ka Latvija nupat ir tikusi arī pie sudraba medaļas Olimpiskajās spēlēs. Jēē!!
Ja tā īsi, tad Cēsu velomaratons man patika – trase bija interesanta un diezgan ātra (vidējais ap 25 km/h), tā noteikti nebija tāda "taisnā" trase, kur jābrauc tikai pa grants ceļiem. Gaisotne pasākumā arī tāda pozitīva, nekādas drūzmas. Pašam liels prieks par savu pašsajūtu. Nu un dalības maksa demokrātiska.
Nākamgad arī piedalīšos!
- Fotogalerija – kaut kā lielākoties sanācis safotografēt pilnīgu oftopiku. :)
