Vakar vakarā tiešām dzirdēju nu jau pieklusušu sisisisisisināšanu. Vēss, pirmās salnas. Augusta pēdējā diena.

Kad tad vēl, ja ne šogad - teicu pēc ilgākas šaubīšanās, un piekritu aizstāt draudzeni 24h velosacensībās pāru mix klasē.
24h velobraukšanas čempionāts šogad notika 7.-8.augustā, Ogres Zilajos kalnos - nedēļas nogalē, kas bija tik piesātināta dažādiem riteņbraukšanas pasākumiem kā vēl nekad. Attiecīgi arī konkurence vairākās klasēs izrādījās minimāla. Pirms tam pastāvēja šaubas, vai pāru mix klasē vispār būs pietiekošs dalībnieku skaits, un bijām gatavi mix pāru iekļaušanai pāru konkurencē. Beigās trīs mix komandas bija pieteikušās.
Tomēr. Nosacījums "vieta labāko trijniekā garantēta" var nopietni ietekmēt motivāciju cīnīties līdz galam.

Tā kā par sava šāgada treniņrežīma specifikas atbilstību 24h sacensību gatavošanās posmam varētu diezgan diskutēt, jau iepriekš bija skaidrs, ka dalība šajā būs eksperiments - cik stundām manis pietiks. Un to var noskaidrot tikai izmēģinot.

Pirms.
Tiku pieteikta Re&Re komandas sastāvā, un sākās intensīva gatavošanās. Sabraukt vajadzīgos kilometrus un stundas vairs nebija iespējams, tādēļ vienīgais ieteikums, kuru izpildīju godam, bija - sastādīt milzīgu līdzņemamo lietu sarakstu un paņemt no tā līdz tik, cik lien mašīnā. Apģērbs un velo apkopes instrumenti bija jāņem, rēķinoties arī ar lietus apstākļiem. Instrumenti gadījumam, ja ko nepieciešams remontēt. Rezerves daļas. Nometnes piederumi. Un ēdamais.

Iepazinos ar Mārtiņa_L rakstu un atziņām par 24h solo, vienu no tām pielāgojot tīkamā formulējumā - "ēdiens ir vienīgais, ar ko var sevi palutināt 24h (solo) pasākumā", un attiecīgs sakrāmēts pārtikas grozs. Kā gatavotos 24h ēšanai, kurai pa vidu tiks nedaudz pabraukts.

Ja par braucējiem bija skaidrs, ka tie brauks, viens otru nomainot, pa vidu ēdīs, atpūtīsies, atgūs spēkus un purpinās par grūtībām trasē, tad sarakstā tika iekļauti arī atbalsta komandas uzdevumi:
- Analizēt komandas stratēģiju un dalībnieku rezultātus sacensību gaitā, pieņemot lēmumus par dalībnieku maiņām;
- Sniegt morālo atbalstu un nepieciešamības gadījumā morāli ietekmēt;
- Uzklausīt komandas dalībnieku īgņošanos un purpināšanu par personīgo sniegumu un nespēju uzvilkties kalniņos;
- Organizēt nebraucošā dalībnieka došanos gulēt, pašiem palikt nomodā un vaktēt maiņas;
- Grillēt vistu spārniņus un iemalkot Cēsu Džonu.
Neizklausās pārāk viegli tie atbalsta komandas uzdevumi, pilnīgi piekrītu.

Pagājšgada 24h trasi biju braukusi - un tā man ļoti patika. Šāgada aplis ietvēra pērno ar dažām modifikācijām, sasniedzot visai ievērojamu augstummetru skaitu, t.i. ~200 metrus uz apļa ~12,5km. Bet tie kāpumi man visu mūžu ir patikuši un kāpēc lai šogad būtu savādāk.

Rīts.
Diena solās būt karsta jeb prognozēti jauni karstuma rekordi.
Sacensību centrā ierodos laicīgi, turpat klāt ir arī pārinieks. Dažas stundas no ierašanās sacensību centrā līdz startam tādas drudžainas. Laiks tiek aizpildīts, iekārtojot nometni, saņemot numurus, apmeklējot dalībnieku sapulci un pošoties. Lai gan ar prātu saprotams, ka te būs jābrauc ilgi, visu varēs paspēt un neko nevar nokavēt, tomēr iekšā viss kā vārās. Par ko te satraukties?!

Sākas.
Nemaz nav ilgi jāgaida, līdz klāt starts. Pirmais distancē dodas Ģirts - kamēr jāveic skriešanas posms, pieturu velosipēdu, un tad jau sākas. Man ir mazliet laika saposties, iesildīties un būt maiņas zonā, lai pārņemtu stafeti un dotos savā pirmajā aplī.

Gabals pa grants ceļu, kur var satikt pretimbraucošos citus pirmā apļa veicējus. Garais lēzenais kalns augšup. Turpat mani jau apdzen konkurentu mix komandas pārstāvis - viņiem atšķirīga maiņu stratēģija. Straujš pagrieziens ar īsto stāvumu un līkumots nobrauciens. Taisne pa leju ar bērza šķērsošanu. Uz augšu, īss nobrauciens taisni caur dubļiem un uzreiz diezgan stāvais augšup ar saknes šķērsošanu un dažiem vēl stāvumiem turpinājumā. Tam sekojošais atkal līkumainais un mazliet sakņainais uz leju. Straujš pagrieziens pa kreisi - tajā gandrīz aizšauju garām, bet trases tiesnese ir savā vietā. Neliels kāpums līdz ceļam, pagrieziens pa kreisi un pēc brīža pa labi uz takas, līkloču uz leju, ļoti sakņainais gabals līdz laipām un purviņš. Tālāk... Taisns un ātrs gabals pa mežu, tad pa kreisi un mazliet uz augšu - līdz karjeram. Kraujas mala, uz leju un tad pa labi caur kokiem līdz lielākam ceļam. Diezgan kāpums pa ceļu, mazliet plakne un tad atkal uz augšu gar stigas malu. Meža taka (tur bekas aug), pagrieziens un aiziet lejā pa smilšaino nobraucienu. Tālāk pa labi un garais ātrais nobrauciens pirms skaidu kalna - trases apskates laikā braucām gabalu ar sakņu pakāpieniem, sacensībās tam apvests apkārt. Nu un skaidu kāpums. Pēc tā atkal uz leju viens ļoti lidojošais caur sūnām. Gabals paralēli autoceļam, pastāvs augšup, un seko nākamais ātrais bezbremžu nobrauciens - tajā nebremzējot, nākamajā kalniņa pirmo daļu var nemīties, bet tālāk gan aiziet pedāļu griešana. Skaidu kalna augšpusē pagrieziens pa labi un seko burvīgākā vieta trasē - ātrumātrs nobrauciens ar nelielu līkumiņu, atkal mazliet uz augšu un vēlreiz tāpat lejup. Šis ir posms, kura dēļ gribas doties nākamajā aplī. Un tad jau vairs tikai viens tinamais kāpums, tam sekojošs ļoti stūrējams nobrauciens, pāri ceļam, gabals augšup gar izcirtumu un tad stiga, kur atpūsties. Nonākot sacensību teritorijā, uzsauciens pāriniekam - lai gatavojas maiņai, un trases noslēguma cilpa. Aplis nobraukts.

Trasē vietās, kur vējš netiek klāt, tāds karstums kā pirtiņā. Braukšanu tas nekādi nepadara vieglāku, bet lielu iebildumu pret dienas klimatu man arī nav. Sauss un karsts laiks nozīmē arī to, ka ķēdes kopšanai nav jāvelta daudz uzmanības. Tikai mazliet noslaucīt, ieeļļot, un var lietot atkal. 

Ar velo apkopi un dalībnieku uzmundrināšanu nodarbojas Re&Re atbalsta komanda - iesākumā tajā tikai Kristaps, vēlāk pēc dalības Jūrmalas šosejas 125km distancē ieradīsies arī pārējie - Elīna un Mārtiņš ar ģimenēm. 

No līdzpaņemtās pārtikas visnoderīgākais ir arbūzs. Vēl cieņā banāni. Uz makaroniem negribas pat skatīties. Kādu maizīti, bet vairāk nelien iekšā. Pēc nākamās maiņas apziņa, ka nepieciešams uzņemt pārtiku, liek apēst vēl kaut ko, bet tā rezultātā saņemu pirmo kuņģa protestu - pie šādas slodzes tas netaisās to visu gremot. Steidzos tam palīgā - pirmā ķīmiskā iejaukšanās.
24 stundu ēšanas čempionāts tas varbūt sanāca līdzjutējiem, bet es tiku pie atziņām, ka lielāko daļu līdzpaņemtā vispār negribējās vai tas izrādījās nesavietojams ar vēdera noskaņojumu. Bet tādēļ līdzi bija diezgan aptieciņa, lai varētu niekoties ar medicīnas līdzekļiem.

Glābiņš no karstuma - blakus esošais karjers. Daži to izmanto pēc katras maiņas, es ik pēc vairākām. Sutīgajā laikā sasvīdušie veloģērbi tiek mainīti un žāvēti, še gūstot arī atziņu, ka uz 24h pasākumu vērtīgi līdzpaņemt ir arī knaģus!

Maināmies ik pēc apļa un katru apli braucam ātri - šāda komandas taktika pirmās 12 stundas ļāva līdzvērtīgi cīnīties ar otru mix komandu. Viņiem maiņu sadalījums citādāks: puisis brauc 2 apļus, meitene 1. Ģirtam visu laiku nākas piedzīt manas lēnāk sabrauktās minūtes, bet kopumā visu laiku cīnāmies par 1.vietu. Trešā mix komanda brauc mierīgāk un, šķiet, izbauda pasākumu kā tādu.
Līdzjutēju komanda ievieš dzīvīgumu mūsu nometnē, kā arī pa visiem apgāž manu apgalvojumu, ka nupat garām pabraucis komandasbiedrs un man jāiet uz maiņu. Tā es tieku pie neplānotas 2 apļu atpūtas, bet pārinieks par iespēju nobraukt tūliņ pat vēl vienu gan nav priecīgs.

Braucot pa gaismu, pamanos dažādās vietās kādas 4 reizes nozvelties - tad līkums par ātru, tad bremžu netradicionāla saspiešana, tad neveiksmīga saknes šķērsošana. Zilumi kādam laiciņam nodrošināti.

Trasē mani pavada mūzika - no kaut kurienes ausīs skan Muse - Starlight. Nu ko, ja jau skan, tad dziedu arī līdz, jo lielākoties apkārt taču neviena nav. Our hopes and expectations, black holes and revelations.

Nevilšus klāt ir vakars un nākamajā aplī dodos jau ar 1 lampu uz stūres, pēc tam tiek uzstādīta arī otra uz ķiveres.
Protams, nogurums, un kādā brīdī, kad apstrīdu kādu atbalsta komandas lēmumu, saņemu pretī - ka man neesot jādomā, jo par to rūpējas viņi, bet man ir tikai jābrauc. Jauki!

Saslēdzot visus prožektorus, apkārt kļūst gaišs kā dienā. Lampas uz pilnu jaudu nemaz nelietoju. Trasē it kā viss redzams, tomēr neizbēgami tumsā kļūstu uzmanīgāka. Kopā ar sakrājušos nogurumu palielinās arī apļu laiki. Trasē citus braucējus sastapt izdodas pavisam reti, lielākoties viens pats minies cauri mežam pilnīgā tumsā.

Dienā viņi bija neredzamāki, bet naktī daudz labāk pamanāmi fotogrāfi trasē. Zibsnī zibspuldzes, kopā ar braucēju lampām vēl vairāk izgaismojot naksnīgo vidi. Daudz skaistu kadru braucējiem tiks arī no nometnes teritorijā esošajiem fotogrāfiem.

Ja 24h ieteikumos noteikti minēts, ka naktī pa vidu maiņām jāguļ, tad arī šo man nesanāk ievērot. Nekādi. Pēc maiņas kaut kas tiek apēsts, vēl pārģērbties. Pat, ja teltī ielien un apguļas, tad sākumā miegs nemaz nenāk - sadzertā kola un slodze neļauj nomierināties. Un brīdī, kad esi mazliet atgājis no sacensību ritma, atliek kādas 10 minūtes plānam miegam, un atkal jāpošas nākamam aplim. 

Pa melnu tumsu esmu nobraukusi 3 apļus, no kuriem katrā aizvien vairāk sajūtu velosipēda sēdekļa formu, un uz tā sēdēt ar katru brīdi gribas aizvien mazāk.
Kāds internetā atrasts resurss saka - 24h sacensības visbiežāk tiekot zaudētas naktī vai rītausmā. Mans beidzamais aplis sākas vēl tumsiņā, pa vidu tam aust gaisma un noslēdzas pavisam gaiši. Rīts.
Un tieši šajā brīdī es padodos. Īsi pirms apļa finiša mani apdzen konkurentu komandas braucējs - viņam iet tikpat ātri kā dienā, neskatoties uz to, ka naktī ir braucis arī 3 un 4 apļus pēc kārtas. Tobrīd minos kājās stāvot, sēdēt negribas, saņemties sekot un mīt ātrāk arī nē. Piedevām man ir vienalga, vai šobrīd mūsu komanda tiek apdzīta tikai par apli vai jau par vairākiem.

Ap plkst.6:00 no rīta ierodos nometnē, un šai brīdī man ir zudis viss cīņasspars. Eksperimenta rezultāts ir skaidrs - pietika 18 stundām. Tāpat skaidrs, ka šādā kondīcijā apli atgūt nesanāks, un es izstājos no sacensības. 

Ja naktī uz psiholoģisko ietekmēšanu bija ieradies Mārtiņš_L, cenšoties manu attieksmi vērst uz pozitīvāku, tad rīta pusē vajadzēja pateikt lakonisko - paviāns, 100 metri. Jautājumi neseko.
Vēlākas atsauksmes forumā liek domāt, ka līdzīga kaite nebij man vienīgajai, un pārējie turpināja braukt. Kādu no dalībniekiem pēc finiša līdzjutēji vilka uz zoba, saucot - sēdies uz beņķa! Bet tur, agri no rīta, apskatoties rezultātos, doma - izcīnīt tieši to pašu vietu, nobraucot kādu apli vairāk, vairs necik nemotivē.
Te nu ir - konkurences trūkums. Droši vien, ja uz papēžiem mītu nākamā komanda, dotos nākamajā aplī kaut vai kājās stāvot. Bet te nekāda sevis pārvarēšana un jaunu izturības sliekšņu pārbaude nenotiek.

No rīta tā ap plkst.10iem jau atkal ir karsts, var iet peldēties, un šajā brīdī, protams, rodas doma - lūk, tagad pa gaismu, kad trasē atkal liekas daudz vairāk braucēju, gribētos vēl kādu apli nobraukt. Un uzreiz šo ideju atmetu, jo velosipēdam sēdeklis ir tas pats kas pirms 20 stundām.

Turpmāk mūsu komandu pārstāv tikai Ģirts, nobraucot divus apļus turpat no rīta, tad dodoties pagulēt un peldēties, lai noslēgtu 24h dalību ar finiša apli laikā no plkst.11:00 līdz 13:00. Tieši šis - finiša aplis ir vienīgais, kura fotogrāfijās viņš redzams arī smaidot.:)

Pēc tam.
Arī tad, ja nav izdevies uzvarēt, gandarījums vislielākais ir tad, kad izdevies braukt ar prieku - vai nu par sasniegto personīgo maksimumu, kādu pieveiktu izaicinošu elementu, par lielisko trasi vai kaut kā tā. Pēc 24h finiša man palikusi sajūta, ka, pareizāk rīkojoties, varētu finišēt cienīgāk - jo kājas jau kalniņos bija gatavas mīt. Jā, vieta nemainītos, bet tomēr ar smaidu sejā. Atminot, ka šis bija eksperiments, gūta šāda tāda pieredze. Tātad.
Šorti. Bija zināms, ka jāmaina bieži, tomēr ievērot sanāca nepietiekoši. Biežāk! Un pampersmēri un tā.
Pārtika. Arbūzs iet uz urrā, par pārējo - ir skaidrs, ka maizītes tik daudz nevajag. Mazsālīti gurķi būtu derējuši. Makaronus pat nepagaršoju, toties bija skaists neapēsto makaronu lietus. Uz bulciņām negribējās skatīties. Vistu spārniņi naktī bija ekselenti. Kolas bija pārāk daudz. Un želejas! Varbūt tomēr pret rītu kādu vajadzēja noēst - man sanāca kā teica kāda no riteņbraucējām Apē: "ja tik slikti brauc, tad nav ko vēl želejas tērēt".
Mārtiņa_L ieteikumus vajadzēja izdrukāt un turēt pie nojumes sienas kā baušļus. Tad visi dalībnieki staigātu dzīvespriecīgām sejas izteiksmēm, cenšoties morāli sagraut konkurentus.:)

Un vēl par pāru mix-iem. Tikai vienu vienīgu reizi trasē sastapu konkurentu komandas meiteni. Pārējā laikā puiši piedzina un apdzina meitenes. Pāru mix klasē vājākais pārstāvis vienmēr cīnīsies ar stiprāko no konkurentiem, jo apdzīšanas notek uz vājākā braucēja rēķina. Un tās 5 reizes, kuras mani visu laiku apdzina, radīja gandrīz bezspēcības sajūtu - nu kā lai es cīnos ar tik stipru pretinieku?:)

Un kāds fakts. Būt dalībniekam 24h trasē ir interesantāk kā līdzjutējam. Tādēļ ar visu atbalsta komandu spriedām, ka nākošgad piedalīsimies visi. Jautājums, kas šajā gadījumā aptekalēs prāvo dalībnieku pulciņu, šobrīd dienas kārtībā netiek izskatīts.

Re&Re komandas statistika:
- Nobraukti 26 apļi, no kuriem 15 Ģirtam, 11 Maijai;
- Trasē pavadītais tīrais laiks 20h 40min 32sek - 11h26min48sek Ģirtam, 9h13min44sek Maijai;
- Nobraukti 338km (rēķinot 13km aplis), no kuriem 195 Ģirtam, 143 Maijai;
- Sabraukti 5200 vertikālie metri (rēķinot 200m uz apli), no kuriem 3000 Ģirtam, 2200 Maijai.
- Nu un viss pārējais. Izdzertie sporta dzēriena un kolas litri un apēstā pārtika nav uzskaitīta. Tāpat kā ķēdes eļļa, sabojātais nometnes inventārs un tualetes papīrs. Bagātīgi tika lietota līmlente, piemēram, ar biezu tinumu ap spieķi operatīvi saremontējot saplīsušo odometra magnētu.

Paldies, un līdz nākamajām divdesmit-četrām!

Pēc ilga pārtraukuma (un īstas, karstas vasaras) šorīt bija pirmā vēsā diena no daudzām turpmākajām. Rudens nāk. No rīta aizminos līdz tirgum, dabūju mazliet lietu. Pa ceļam uz darbu vairs nepilināja, taču atpakaļceļš, spriežot pēc radara, solījās būt pavisam slapjš, tomēr kaut kā paveicās nesalīt.

Tā kā no rīta bija apmācies, brillēs bija dzeltenie stikli. Tikko sāku braukt prom no darba, tā sajutu tik spēcīgu "rudens klāt" sajūtu – viss gaišs, spīd saule, lai gan ir arī biezi mākoņi. Pavēss. Vējains. Izskatās, ka diena taisās beigties, drīz būs vakars, lai gan vēl nemaz nav vēls.

7. un 8. augustā Ikšķiles novadā Tobago-X trasē norisinājās ikgadējās 24h MTB veloizturības sacensības. Gada episkākais velonotikums, kas aizņem visu nedēļas nogali. :)

Iepriekšējos gadus startēju gan 12 stundu pāru sacensībās, gan 24h četrinieku klasē, taču šogad tā nu sanāca, ka nepiedalījos. Bija lielas grūtības sakomplektēt komandu, tāpēc arvien vairāk likās, ka nemaz nav vērts uz to piespiesties, turklāt dažādu iemeslu dēļ šogad pavisam maz sanācis trenēties, līdz ar to arī nejutos tā, ka vispār varētu kaut cik labi nobraukt. Nu, jā, un tieši pagājušajā nedēļā paveicās saslimt, tāpēc, ja tiešām būtu jāstartē, tad būtu pavisam bēdīgi.
Taču sacensību vietā tomēr biju, visu redzēju un karstumu trasē arī izbaudīju.

Iepriekš kā dalībnieks, šoreiz kā atbalstītājs pāru mix komandai. Tā kā jutos mazliet veselāks kā dienu iepriekš, tad nolēmu, ka uz dažām stundiņām jau varu aizbraukt atbalstīt pazīstamu komandu morāli un, ja nepieciešams, arī tehniski, kamēr ieradīsies oficiālais supporta tīms.

Jau pa ceļam uz sacensību centru uzzinu, ka gluži viss ar organizāciju tur kārtībā šoreiz nav – tualetes nav ieradušās. Kad esmu klāt, gandrīz vai noparkojos vietā, pa kuru iet trase, taču nekādu norāžu to nedarīt tiešām nav, tāpēc vismaz divas mašīnas tur uz kādu laiku tiek atstātas. Šogad dalības maksa mazliet (nu, par trešdaļu) mazāka, taču labāk jau būtu to atkal palielināt, vismaz garantējot, ka sacensību norisei nepieciešamās lietas tiešām būs sagādātas.

Tomēr citādi viss forši – laiks ir silts, saulains, burzmas nav un visi šķiet pozitīvi noskaņoti. Ātri vien tieku pie sajūtas, ka daudz foršāk būtu bijis arī šogad piedalīties aktīvi, nevis tā pasīvi. Jā, komanda.. Jā, veselība.. Bet tomēr! 24 stundu sacensības ir īpašs notikums, ir grūti, nogurdinoši. Pat tik ļoti, ka nemaz negribas ēst. Turklāt šogad vēl sacensības notiek tieši tajās dienās, kad Latvijā tiek solīts karstums līdz +37°C. Taču būtu tāds prieks, kad beidzot otrās dienas pusdienā tiktu sasniegts finišs..
Pirmo sacensību rezultāti mums nebija neko spoži, taču arī pēdējie nepalikām (septītie). Pagājušajā gadā paveicās tikt pie ceturtās vietas. Protams, vilšanās, bet tāpēc jau arī būtu jācīnās vēlreiz šogad. Heh..

Sameklēju komandas nometni, iepazīstos ar otro braucēju, papļāpājam un ķeros pie viņa velo apkopšanas. Nekas daudz jau nav jādara, jo trase ir sausa, tikai pāris peļķes. Braucēji mainās pēc katra apļa, un pēc katra apļa viņi sāk likties mazlietiņ nogurušāki, jo kilometri, protams, skaitās, turklāt arī karstums ir pamatīgs, lai gan pēc rezultātiem izskatās tīri labi – cieši cīnās ar pirmo vietu (no trijām). Pavisam ātri pagājušas vairākas stundas un pienācis vakars, taču neko daudz vēsāks nemaz nekļūst. Tā kā turpat apkārt ir vairāki pamesti karjeri, kas tagad piepildījušies ar dzirdu ūdeni, tad daudzi dalībnieki gandrīz pēc katra apļa dodas peldēties.

Ap septiņiem beidzot ierodas īstā atbalsta komanda. Tātad esmu brīvs! Biju nolēmis sagaidīt viņus, izbraukt vienu apli pa trasi, lai pafotografētu un apskatītos, kāda tā ir un vai nav ļoti mainījusies kopš iepriekšējās nedēļas nogales, kad bijām uz trases apskati, kad beidzās ar lietu, sēņošanu un peldēšanos.

Ir apmēram astoņi vakarā, taču ir karsts – mežā gaiss tikpat kā nekustas, izcirtumā tas ir pamatīgi uzkarsēts un neatdziest. Braucu lēni gan tāpēc, ka ātri pabraukt nav spēka, gan tāpēc, ka nav nekādas vēlēšanās patraucēt kādu dalībnieku. Gandrīz pusapli nobraucu, līdz beidzot mani panāk pirmais dalībnieks. Visus laižu garām, laicīgi nobraucot malā, un kā parasti, gandrīz visi ir ļoti pieklājīgi, sakot "paldies!" To dzirdēšu vēl vairākas reizes sava vienīgā apļa laikā. Atceros, kā pagājušajā gadā pats apdzinu visus, ko satiku, jo četriniekos jau vienmēr svaigs kā gurķīt's. Atceros arī, ka lielākā cīņa trasē tomēr pašam ar sevi, jo braukšana lielākoties notiek pilnīgā vienatnē – dalībnieki, kas pašlaik aplī, ir izretojušies visā tā 12.5 km garumā. Trase tiešām nav mainījusies, vien marķējuma vairāk, taču tā vienmēr varētu būt vairāk. Pa ceļam atrodu kādam izkritušu dzerampudeli, ko nogādāju pie tiesnešiem.

Starp citu, trases kopējie kāpummetri ir nedaudz virs 200 metriem. Uz tik īsu apli tas ir daudz. Vēlāk noklausos sarunu, kurā izrādās, ka trase ir atzīta daudz par smagu priekš 24 stundu sacensībām. Nu, nezinu. Man tā likās pavisam pieņemama. Jā, tā ir grūta. Jā, tā dažviet ir mazliet bīstama. Taču tas tomēr ir, pirmkārt, MTB un, otrkārt, – Latvijas čempionāts. Par kritieniem trasē sacensību laikā dzirdēju vairākkārt, taču cietis neviens nebija.

Pēc atgriešanās tā kā varētu arī vākt mantiņas un doties prom, tomēr.. Var jau vēl uzkavēties. Tā arī paiet viss vakars – pastaigāju apkārt, pafotografēju piemiņai, piepalīdzu ar komandas braucēju velo apkopšanu un tā. Visu laiku ir doma, ka nu viss, pēc stundas braukšu mājās gulēt, taču te tomēr ir kaut kāda ļoti patīkama sajūta – tā, ka visi ir tik pozitīvi noskaņoti, piedaloties tik grūtā pasākumā vienkārši prieka pēc. Četrinieki kā parasti lido. Divnieki brauc apdomīgāk un plānojot. Bet solo braucēji visu dara lēni un prātīgi. Ko viņi domā, būtu visinteresantāk uzzināt, jo pārējie brauc, mainās un atpūšas, bet vieninieki pārsvarā brauc visu laiku, visas 24 stundas. Ik pa laikam uz maiņas zonu dodas kāda solo braucēja atbalstītāji ar dažādiem ēdamajiem, lai viņus pabarotu. Kā braucēji izvēlas, ko ēst? Ņem to, kas tiek dots, vai arī iepriekš garāmbraucot pasūta, ko šoreiz gribēs?

Kad kļūst tumšs, garām sāk zibēt baltas, zilganas un sarkanas gaismiņas. Citiem apgaismojums šķiet tāds švakāks, bet ir arī tādi, kas apgaismo visu tuvējo apkārtni. Saule sen norietējusi, taču sacensības ir tikai pusē, viss notiek. Gaismā jau vienkārši, taču parasti sacensību rezultāti izšķiras tieši naktī. Atbalstāmā komanda joprojām cīnās par pirmo vietu – pār to reizēm ir dažu minūšu pārsvars, reizēm atpaliek par 10-15 minūtēm.

Izrādās, ka arī būšana atbalsta komandā nav nemaz tik viegla. Protams, tā nav tik ļoti fiziski nogurdinoša kā nepārtraukta braukšana pa trasi, tomēr miegs nāk arvien vairāk. Iet gulēt negribu, jo kādam tomēr jāpaliek arī nomodā, lai atbalstītu braucējus. Kamēr mierīgi neapsēžas, viss ir labi, tāpēc brīvajos brīžos staigāju apkārt ar fotoaparātu. Nekas prātīgs gan tumsā nesanāk, lielākoties gaismas svītras no garāmbraucošajiem dalībniekiem, taču vismaz kāda nodarbe. Naktī austrumu un pēc tam arī dienvidu pusē zibeņo, taču par laimi tuvāk negaiss nenāk. Vēlāk no rīta zibeņos arī rietumu pusē, bet no lietusgāzēm, par laimi, izvairīsimies, tikai mazliet uzpilinās. Drīz jau ausīs gaisma.

Ja pa dienu un vakarā, braucot pa trasi, bija sajūta, ka tik ļoti gribas piedalīties un nākamgad to noteikti atkal darīšu, tad tagad, kad ir pustrīs naktī un pa trasi braucošie izskatās noguruši, nemaz nerunājot par tiem, kas uz brīdi atpūšas komandu nometnēs, neviļus sāku pārdomāt, vai tiešām man tik ļoti gribēsies piedzīvot arī šo sacensību pusi uz savas ādas.

Komandas nometne atrodas blakus LBteam.lv pāru komandai – viņi cīnās par pirmo vietu savā grupā gluži tāpat kā pagājušajā gadā.
Solo sacensībām ļoti nopietni gatavojās Trek komandas braucējs Kārlis Smilktens, taču neskaidru apstākļu dēļ viņš jau agrā vakarā nolēmis izstāties. Par to daudzi ir pārsteigti.
Meiteņu solo klasē ir tikai viena dalībniece – Anete, jo pārējās, kas bija pieteikušās, pēc tam izveidojušas aprēķinu komandas četrinieku klasē gluži vienkārši tāpēc, lai savā starpā sadalītu visas trīs vietas uz pjedestāla. Tā kā Anetei nav nekādas konkurences, viņa vakarā dodas prom no sacensību vietas, lai atgrieztos pirms astoņiem rītā un turpinātu riņķot pa trasi. Nezinu, vai es tā darītu (vakarā tā izskatījās pēc izstāšanās), bet.. Viņai tiešām nav sāncenšu, turklāt ne jau viņa izpurgāja sacensības savā klasē.
Normunds, kurš pagājušajā gadā brauca kopā ar mums četriniekos, šogad brauc solo klasē. Turklāt brauc tīri labi.

Lai finišētu 24h sacensībās, ir jānobrauc finiša apli, kas sākas pēc 11:00, un tas jāpabeidz līdz 12:00, bet pēc tam, ja grib (lielākā daļa tomēr negrib), var braukt vēl vienu apli, kas jāpabeidz līdz 13:00. Ap finiša laiku divas komandas tiek pie tādām pašām sajūtām, kādas bija mums pirms gada, – viņi ir braukuši visu laiku, bet kādā brīdī konkurenti nez kā ir pēkšņi tikuši pie ievērojama laika pārsvara. Un tiesneši par to nosaka "nu, jā, aizdomīgi", bet rezultāti netiek mainīti. Heh..

Taču citādi viss ir priecīgi – katrs finišējušais tiek sagaidīts smaidošs un ar aplausiem. It sevišķi solo braucēji. Es arī to gribu!

Krietni laicīgāk kā pagājušajā gadā notiek apbalvošana, lai gan izrādās, ka arī ar to ir kāda organizatoriska aizķeršanās – balvu nemaz nav uz vietas, tās tiks pasniegtas citudien. Tomēr tam ir arī kāds pluss – pēc negulētās nakts jau tāpat nāk miegs un gribas mājās, tāpēc nav jāgaida vēl pāris stundas.

Katrā ziņā bija interesanti piedalīties arī kā atbalsta komandas pārstāvim. Vismaz uz to visu var paskatīties no mazliet citas puses, ņemt vērā citu pieļautās kļūdas vai labos piemērus.
Jau esmu sācis gatavoties nākamā gada sacensībām, piemēram, veidojot nepieciešamo lietu sarakstu. Un tajā ir, piemēram, knaģi, spainis un lašmaizītes.
Vēl nezinu, kā beigās īsti būs ar piedalīšanos, taču pagaidām domāšu, ka startēšu solo – tad nav jārēķinās ar citiem, turklāt vismaz var braukt visu dienu. Lai pietiek un pat apnīk. Un nobraukt solo līdz pat beigām tomēr ir zināms varoņdarbs. :) Vispār man jau ir pat izvirzīts mērķis, vismaz cik daudz būtu jānobrauc.

Apsveicu visus dalībniekus un līdzjutējus ar izturību!

• Fotogalerija

Pirmās sacensības šogad. 9. maijā Pļaviņās norisinājās Trek/Philips MTB maratona 1. posms, un tās izrādījās ļoti grūtas sacensības. Ļoti. Tik grūti kā vēl nekad.

Pagājušajā gadā biju sajūsmā par Pļaviņu trasi, un arī šoreiz man tā patika. Patika gandrīz visu pirmo apli, līdz noplīsu, jo šogad pavisam maz bija sanācis trenēties. Ziemā daudz sniega, pavasara sākums ievilkās un tā. Pirms sacensībām tikai vienreiz biju nobraucis 60 kilometrus vienā piegājienā, turklāt nedēļu pirms sacensībām vēl biju diezgan labi saaukstējies, tāpēc Pļaviņu posms tika gaidīts ar zināmām bažām, kas arī piepildījās.

Šoreiz notika neticamais, un uz Pļaviņām komanda devās pilnā sastāvā, ieskaitot jaunpienācēju Smitu un fotogrāfu. Tāds sastāvs tiešām bija patīkami. Pagājušajā gadā Kopijs brauca īso distanci (vienu apli) un mēs ar Smitu – divus apļus. Izskatījās, ka šogad uz Pļaviņām bija devies lielāks dalībnieku skaits, salīdzinot ar pagājušo gadu, kad tur sacensības notika pirmoreiz.

Startā kaut kas nesaprotams ar starta koridoriem, jo mums paredzētajā vienkārši vairs nav vietas, kur iespraukties, tāpēc nostājamies pašās beigās aiz visiem – varbūt vismaz kādu meiteni apdzīsim. :)

Braucot pirmo apli, atcerējos daudzas no vietām, pa kurām trase gāja arī pagājušajā gadā – kalniņi ar tramplīniem mežā, DH trasīte ar virāžām pa izcirtumiem, ļoti stāvais un smilšainais nobrauciens mežā un vēl. Trase bija ļoti līdzīga iepriekšējai, taču bija arī dažas jaunas vietas, piemēram, bija jābrauc lejup pa stāvu slēpošanas kalnu un šur tur vēl bija izmaiņas, kuru dēļ trase bija kļuvusi grūtāka. Vismaz labi, ka nebija solītā lietus! Nu jā, un to, ka īstās MTB sacensībās nepieciešami sakarīgi dzerampudeļu turētāji, joprojām daudzi nav sapratuši – uzreiz pēc pirmajiem nobraucieniem zemē mētājās diezgan daudz pudeļu.

Pirmo apli nobraucu samērā raiti (vismaz pašam tā likās), spēju uzbraukt gandrīz visos kalnos un visā visumā gāja puslīdz normāli, lai gan viegli nelikās. Taču, kā sākās otrais aplis, tā arī spēki bija beigušies. Vispār jau pirms apļa beigām pat sāku pat apsvērt domu, ka varbūt vajadzētu izstāties pēc pirmā apļa, taču nolēmu, ka ja jau pirmais aplis būs nobraukts, tad izstāties pusceļā būtu neērti.

Uzreiz otrā apļa sākumā, kad bija jābrauc garā kalnā, mani viegli apdzina sieviešu kopvērtējuma 2. vietas ieguvēja, kuru pirms tam tikpat viegli biju apdzinis izcirtuma nobraucienā. Tiklīdz bija jānogriežas no asfalta mežā, tā nez kāpēc ņēmu un iebraucu trasi norobežojošajās lentās. Jau tobrīd būtu varējis iedomāties, ka ar to pietiek un tiešām jāizstājas, bet nēēēē. Pēc tam kļuva tikai grūtāk, man vienkārši nebija spēka – likās, ka braucu ar tukšu bāku un nav skaidrs, kāpēc vēl iet uz priekšu. Pēc brīža atcerējos, ka biju sagatavojis šo to ēdamu, ko paņemt līdzi trasē ārkārtas gadījumam, kāds vēl nekad iepriekš tomēr nebija gadījies (tomēr šis noteikti tāds bija!), taču atcerējos, ka tas maisiņš ir atstāts mašīnā. Pēc tam neviļus sāku domāt, ko darīšu, kad beidzot kaut kad tikšu līdz finišam, kad varēšu tikt pie iepriekšējā dienā pagatavotajām pildītajām pankūkām, kas atrodas trauciņā, kurš atrodas somā, kura atrodas mašīnā, bet mašīna – stāvlaukumā pie starta / finiša zonas vēl daždesmit kilometru attālumā. Heh..

Nu jau braucu tā, lai vienkārši tiktu līdz finišam un stūmos lielākajā daļā kalnu, bet brīžiem arī tas likās pārāk grūti. Un galvā sāka skanēt divas dziesmas no BB Brokastu repertuāra kā viena – pirmā par Pļaviņām, otrā par Smilteni – abas sajaukušās kopā. Pabraucu garām puisim ar šosejnieku. (O.o) Lecot pa tramplīniņiem, smuki ielidoju mežā. Vēl 17 km līdz finišam, vēl 19 km līdz finišam (pārrēķinājos ar iepriekšējo), vēl 17 km līdz finišam, vēl daži kilometri līdz finišam.. Un tomēr trases beigas arī tiek sasniegtas.

Rezultāts ir ne pārāk labs, toties vismaz komandu kopvērtējumā People Racing Team ir 15. vietā – priekšā dažiem slavenākiem nosaukumiem. :) Tas gan tikai pagaidām, jo nākamajā posmā Smiltenē (jau rīt) vienīgais pārstāvēšu komandu, tāpēc komandas kopvērtējumam un individuālajam rezultātam vairs nebūs nekādas nozīmes, līdz ar to – braukšu tā, lai vienkārši patiktu un tiktu līdz beigām labākā stāvoklī kā Pļaviņās. :)

Murcs finišēja mazliet aiz manis, Smits izstājās pēc pirmā apļa. Kopijs.. Nu ar viņu bija problēmiņas – kad visi finišējuši, paēduši, apbalvoti apbalvojamie un visi pēc tam jau izklīduši, viņš vēl joprojām nebija finišējis, tāpēc jau tika iesaistīti organizatori, lai uzsāktu meklēšanas un glābšanas operāciju (liels paldies Trek komandai par atsaucību!), taču pēc laba brītiņa panikas vaininieks tomēr iebrauca finišā. Viņam esot bijis tik grūti (tam es ticu), ka pāris reizes piestājis pagulēt kādā pļavā un atgūt spēkus. Pa to laiku mēs jau paspējām sadomāties visu ko par satraumēšanos, noklīšanu no trases, pazušanu mežā un vēl visu ko tādu.

Trase pilnīgi noteikti ir MTB nosaukuma cienīga, tā ir ļoti laba, tiešām interesanta un vietām arī diezgan tehniska. Tikai žēl, ka pašsajūtas un noguruma dēļ to spēju tik maz izbaudīt – Pļaviņas noteikti nav labākais variants, ar ko iesākt sezonu. Diezgan episki, jo vidējais ātrums ap smieklīgiem 14 km/h.
Starp citu, spriežot pēc komentāriem XC.lv forumā, ļoti daudziem šīs bija negaidīti grūtas sacensības, kad jācīnās ar sevi, bada sajūtu, padošanās un izstāšanās vēlmi, milzīgām grūtībām, nespēku un trasi.

Kopējais kāpummetru skaits pa abiem apļiem savācās 1100 metru augstumā, tāpēc arī tāds raksta nosaukums. Smiltenē būšot tikai 615 metri, taču dzirdēju ticamas baumas, ka "tas neesot viss" un tur būšot vēl grūtāk.