Katru gadu pēc ziemas pienāk brīdis, kad var atkal izbraukt pa meža taciņām un ceļiem, kad vēl šur tur ir sniegs, bet lielākoties viss ir tīrs, puslīdz sauss un braucams. Kad atkal var sajust pavasari – jaunu sākumu.

Šogad tāds brīdis īsti nepienāca, jo sniega tā arī nebija. Auksts bija kādu laiku, bet citādi ar velo varēja braukt visu laiku. Toties uz slēpēm nemaz nesanāca uzkāpt, jo sniega tā arī nebija. Toties pārvietošanās Rīga-Sigulda-Rīga pa šoseju jau ir atsākta, sākums bija ļoti šmucīgs.

Pagājušajā sezonā dažādu iemeslu dēļ piedalījos tikai vienās sacensībās, taču tās es nekad neizlaižu – Smiltenē. Visforšākā trase, ļoti patika. Beigās uz brīdi bija jāapstājas, lai nomainītu sadurto kameru, ko darīju pirmoreiz dzīvē sacensību laikā, taču tāpat patika. Kur izvēlēšos piedalīties šogad (vēl bez Smiltenes), vēl neesmu plānojis, redzēs.

Biju Biķerniekos, noriņķoju septiņus Vipsporta veloapļus. Tagad man sāp kakls no elsošanas, spranda no gulēšanas, vēders no par daudz ūdens, kāju joprojām velk uz krampi, kilo kā nebijis, plaukstu īsti nevar pagrozīt, galva arī tāda, neviens mani droši vien nemīl, vismaz paspēju atgriezties dažas minūtes, pirms sāka gāzt lietus.

Laiciņš jau, protams, foršs, silts un diezgan saulains. Sākumā turēju līdzi pirmajam baram, bet otrajā aplī tas izstiepās, aizgāja un vairs nebija noķerams. Īsti nezinu, kāds tur bija ātrums, bet otrā apļa pirmajā pusē paskatījos spidometrā, tas rādīja 42 km/h un bultiņu uz leju – tātad tobrīd es biju zem vidējā. Kopā jānobrauc 40 km – septiņi apļi. Turpinājām trijatā, ik palaikam mainoties, tad pievienojās vēl viens. Tā jau labi, bet, kad priekšā, tad – vējš. Turklāt, sēžot aizvējā, liekas, ka var taču ātrāk. Piektā apļa beigās par apli noķērām trīsdesmitnieku grupu (tie, kas visu laiku brauc uz 30 km/h), pēc tās apdzīšanas palikām tikai divi. Pēdējā apļa vidū mūs noķēra kāda no aizmugures grupām, divatā tomēr nav aršanas. Kopā ar to arī finišējām.

Bet nu šitā uz krampi man vēl nekad nebija vilcis – vienubrīd pat tik traki, ka sāku stāties malā, taču pārgāja. Rīt būs jāsāk rīt kivi. Ūdeni es dzeru daudz!

Pēc divām nedēļām nākamais posms. Protams, braukšu. A kam tagad viegli?

Trešdien aizbraucu uz Veloapļu 9. posmu, kas bija manas otrās treniņsacensības (tā tās pareizi sauc). Tas bija tiešām netīrs pasākums. :)

Trešdien pa dienu kārtīgi lija, taču prognozes bija tādas, ka vakarpusē vajadzētu pārstāt līt. Tā nu vēl nedaudz pirms sešiem domāju, vai maz braukt, taču ap sešiem lietus lēnām tiešām mitējās, radarā izskatījās diezgan cerīgi, tāpēc nolēmu, ka jāpamēģina arī nemaz ne sausos apstākļos. Ielas, protams, pavisam slapjas, skaidrs, ka Biķernieku trase būs tāda pati, bet laiks tomēr vēl diezgan silts (+17), tāpēc vienreiz pa slapjumu arī varētu pabraukties.

Diezgan laicīgi biju trasē, un izskatās, ka ļoti daudzi ir pārdomājuši dalību lietus dēļ – pavisam maz braucēju. Iepriekšējā reizē man bija 60. numurs, šoreiz tikai 18., lai gan reģistrējos apmēram tai pašā laikā. Īsi pirms starta pat saule uzspīdēja!

Nu, braukšana bija šmucīga. Viens no maniem pašiem netīrākajiem treniņiem. Vispār pat sacensībās parasti esmu tīrāks. Trasē bija atsevišķas peļķes, taču tas nekas, jo visu laiku no priekšā braucošajiem ūdens lidoja virsū. Šoreiz izpildīju pēc iepriekšējā brauciena nolemto un paliku ar lielo grupu, kas gan nebija pārāk liela, bet nu tomēr.

Brīžiem bija jāmin, cik vien iespējams, bet, par laimi, vienmēr izdevās pievilkt klāt. Lielākoties braucu pašās beigās, jo man bija papildu tehniskās ķibeles ar velo – tā jau no visiem septiņiem zobratiem aizmugurē pieejami tikai seši, taču tagad vēl slapjuma un netīro apstākļu dēļ, kārtīgi uzminot, uz sestā zobrata ķēde kaut kur lec pāri. Līdz ar to turējos aizmugurē, kur lielāks aizvējš un mazāka iespēja citiem traucēt, taču arī lielāka nepieciešamība uzreiz pēc līkuma dot virsū, lai izstieptā grupa atkal saplūstu barā. Ātrumi tādi lieli (vismaz manai pieredzei) – pēc pirmajiem diviem apļiem vidējais bija 40.6 km/h, pēc tam mazliet nokritās. Reāli lielākoties bija virs 43, nereti tuvu 48 km/h – taisnajos gabalos, ne uz kalniņiem. Aizmugurē gan tas bija pieņemami.

Ceturtajā aplī priekšgalā notika atrāviens, un no lielās grupas aizbrauca daži braucēji. Būtu bijis tik forši viņiem pievienoties, bet varbūt nākamgad. Kāds no lielās grupas mēģināja dzīties viņiem pakaļ, kādam laikam arī izdevās, bet vispār man izskatījās, ka viņus palaida diezgan mierīgi. Piektajā aplī mēs no viņiem atpalikām jau minūti, bet sestajā aplī aiz pirmā līkuma pēkšņi neviens vairs negribēja braukt – ātrums nokritās līdz niecīgiem 30 km/h (!), tāpēc sāku riktēties tuvāk priekšgalam. Pēdējā apļa vidū bija līdzīgi, un nolēmu, ka nav ko čakarēties, aizbraucu līdz grupas priekšgalam kādu brīdi pastrādāt – pirms finiša vēl iztērēt iekrātos spēkus – tāpēc līdz trešajam līkumam no beigām aizvilku grupu ar apmēram 45 km/h. :) Pieņemu, ka grupas aizmugurē par to nebija diez ko iepriecināti, taču varu to nosaukt par neveiksmīgu atrāviena mēģinājumu, lai gan atrauties tāpat nebija domas – es ar saviem gandrīz sešiem zobratiem pret visiem šosejniekiem to tāpat nevarētu. Un tad divus līkumus līdz finišam mazliet pabraucu malā, lai nomainītos, bet pēc brīža tur ar lieliem ātrumiem tik daudzi sāka iet garām, ka sajutos kā liels lūzers. Finiša spurts, skaidrs, ka mana taktiskā kļūda, jo vispareizāk būtu bijis pietaupīt spēkus un tad uzbrukt ar ieskrējienu no aizmugures, bet nu tam man nav tehnisko iespēju, varēju paātrināties samērā pakāpeniski un arī tikai līdz zināmai robežai, tāpēc tādas domas šoreiz noteikti nebija, izpildīju gregara lomu. Tas arī ir iemesls, kāpēc man labāk patīk MTB, kas tomēr vairāk ir individuālais sporta veids, jo viss atkarīgs no paša, taču arī braukšanai grupā un stratēģijai tomēr ir zināma burvība.

Pēc rezultātiem esmu septītajā vietā, taču man nav īsti skaidrs, kā tur īsti notiek vietu sadale, jo finišējis esmu 13. vietā. Toties interesanti pavērot apļu laikus un salīdzināt ar iepriekšējo reizi. Lēnākais aplis bija tieši sestais, ko jau pēc sajūtām varēja just, pat lēnāks par pirmo, kad tikai ieskrienas. Taču šoreiz pat lēnākais aplis par dažām sekundēm bijis labāks par manu ātrāko iepriekšējās reizes apli, kad braucām mazā grupiņā. Un vēl – šoreiz grupa ir finišējusi ātrāk kā iepriekšējā reizē otrā lielā grupa – zem stundas. Šoreiz kopā tikai 32 braucēji, finišējuši 26, bet iepriekšējā reizē bija gandrīz 90. Tikai žēl, ka pat tik nelielā dalībnieku pulkā ievēroju vismaz trīs braucējus bez numura. Nav jau tā, ka dalības maksa ir liela..

Katrā ziņā pasākums ir interesants un vērtīgs! Atpakaļceļā gan sāka labi līt un bija jau pilnīga tumsa, tas nebija diez ko forši, bet vismaz vienreiz pārbaudīju, kāda ir braukšana grupā arī pa slapjumu.

Visu vasaru biju palaidis garām, ka gandrīz katru trešdienu Biķernieku trasē notiek tik jauks pasākums kā VIPsport Veloapļi! Starts septiņos vakarā (var startēt arī vēlāk), jānobrauc septiņi apļi jeb 40 km. Tas ir tāds kā treniņš sacensību režīmā vai amatieru sacensības treniņrežīmā, var braukt ar šosejnieku, MTB vai fiksīti (ja vien ir bremzes), vakar bija viens arī ar guļamvelo. Balvu tikpat kā nekādu, katrs piecdesmitais finišētājs tiek pie cēnera, dalības maksa ir 2-3 lati. Pasākuma mērķis ir trenēt braukšanu grupā un vienkārši regulāri braukt. Otrdien uzzināju, ka tāds vispār notiek, pieteicos un jau trešdien piedalījos.

Pavēlu izbraucu no dzīvokļa, biju Biķerniekos kādas 15 minūtes pirms starta, tāpēc skaidrs, ka vienatnē apli izbraukt vairs neizdosies. Pacīnījos ar numura pielikšanu, pariņķoju pa mazo apli. Pūš spēcīgs vējš. Trasei visas ieejas ir ciet, viss aplis tikai riteņbraucējiem, diezgan droši, ka nesaskriesies ar nepiederošām personām. 

Uz starta stājos beigu galā, jo nav ne jausmas, cik ātri notiks braukšana, cik ātri varēšu braukt es, vai brauks barā vai rindiņā sēdēs aizvējā, vai vispār pa vienam. Ir arī dežūrbraucējs, kas visu laiku brauks ar ātrumu 30 km/h, un aiz viņa var braukt tie, kam tāds ātrums liekas vispiemērotākais. Pēc starta kādu pusminūti braucu ar viņa baru, bet nu paklau, 30.. Lielā grupa jau ir pie pirmā līkuma, izskatās vēl noķerama, ko arī mēģinu darīt, pamazām savācu aiz sevis dažus braucējus, brīdi pasēžu aizvējā, bet viņus noķert vairs nevaru, toties pie apļa beigām mūs panāk cita neliela grupiņa, kurā ir arī Rausis un Natālija ar tandēmu. Ok, braukšu ar viņiem.

Mana pirmā apļa vidējais ātrums gandrīz 37 km/h. Tā arī turpinām. Ātrums gan mazliet krītas, bet man joprojām nav īsti skaidrs, kā te pareizi jābrauc – vai man vajadzētu vienkārši sēdēt aizvējā, vai arī te tomēr ir kā sacensībās, un es varu braukt ātrāk, ja jūtu, ka varu braukt ātrāk. Viens no mūsu grupiņas mēģina taisīt atrāvienu, taču ne uz ilgu laiku, tāpat viņu noķeram. Vai ar mani būtu tāpat? Pēc kāda līkuma nolemju pamēģināt. Apdzenu dažus priekšējos un uzņemu ātrumu 38-42 km/h, atpakaļ neskatos, taču izklausās, ka tas nav bijis atrāviens, bet gan viņi sēž man astē. :) Kas arī ir labi, jo 1) es braucu savā ātrumā un 2) var nomainīties un atpūsties. Pēc pāris kilometriem mani nomaina. Labi! Tā arī jāturpina – kad grupas ātrums ir mazāks par to, kādā es gribu un varu braukt, tad jāsāk to vilkt.

Man jau būtu paticis, ja mēs mainītos "pa īstam", piemēram, ik pēc 200 metriem priekšējais pabrauc sāņus, lai nostātos beigās, un tā katram būtu iespēja pavilkt grupu, bet tā te nenotiek, dažas reizes pa priekšu brauc kāds cits, pārējie nav ieinteresēti pastrādāt, tāpēc lielākoties mēs ar Rauša tandēmu velkam savu grupiņu (viņš vairāk, jo viņi ir divi). Cik tā īsti ir liela, tā arī neuzzinu, jo ne reizi nenonācu līdz tās beigām, bet nu kādi desmit varbūt bijām, jo reizēm uzlasījām kādu atpalicēju no lielās grupas. Ir forši, man patīk!

Iebraucot sestajā aplī, mums priekšā no boksiem izbrauc mašīna, kas, kā saprotu no nolikumā lasītā, nozīmē, ka aiz mums parādījusies lielā grupa, kas mūs drīz apsteigs par apli. Līkumā pametu skatu atpakaļ, kā tad – bars nāk. Nākamajā taisnē taisos nomainīt Rausi, varbūt varam vēl kādu brīdi neļauties noķeršanai, taču, kad esmu viņam blakus, mums aiziet garām vairāki braucēji. Saminstinos. Kas tālāk? Mums sacensības beigušās, tagad prātīgi jāpalaiž viņus garām un jāripinās līdz beigām? Pēc nolikuma par apli apsteigtajiem jābrauc tikai pa labo pusi, mēs esam otrā. Rausis uzsauc, lai sēžos viņiem astē. Nu, labi!

Viņi jau kādus 30-40 metrus priekšā, taču izdodas noķert, ātrums gan liels. Šķiet, kādi pieci, seši braucēji, taču laikam tikai vienam ir numurs. Hmm? Daži ar MTB. Tā ir īstā līderu grupa? Viņi nesas labā ātrumā un visi ik pēc brīža skatās atpakaļ, kā arī mainās pēc maza brītiņa, taču nevis tā smuki, bet aizņemot gandrīz visu trases platumu. Kad pienāk mana kārta vilkt, es arī to daru apmēram tikpat ilgi, bet nu skaidrs, ka tas nav priekš manis – ātrums līdz 46 km/h, un ar manu velo, kas ir tuvāks MTB nekā šosejniekam, tas ir stipri pagrūti. Turklāt pieļauju kļūdu, nobraucot malā uz labo pusi (jo jāapdzen pa kreiso), bet turpat līkums uz labo pusi, tāpēc strauji jābremzē, jo viņi man nogriež ceļu. Tas gan nav sāpīgi, jo jau pirms tam man bija skaidrs, ka ar viņiem es vairs neturpināšu. Piespiežos pie labās malas, drošības pēc ieslēdzu aizmugurējo lampiņu :)) un skatos, kā trases sarežģītākajā vietā pie kalniņiem man garām panesas kādi 50-60 braucēji.

Ko tālāk? Mūsu grupiņa ir izjukusi, kāds, iespējams, ir pievienojies lielajam baram, pārējie, iespējams, uzmanīgi palaiduši garām lielo baru. Pamanu vienu pazīstamu formu, pievienojos. Tālumā pamanu Rauša tandēmu, jānoķer! Tas arī izdodas, un mūsu nelielā grupiņa dodas pēdējā aplī, kas gan ir mazliet sarežģītāks, jo pa priekšu lēni brauc tie, kas atsildās pēc finiša. Apļa otrajā pusē atkal piesakos pavilkt, taču kājās beidzot tomēr ir jūtams nogurums. Vēl var, bet vairs ne ilgi. Finišs, numura atdošana, neliela papļāpāšana. Pēc laba brīža finišē trīsdesmitnieki.

Bija ļoti forši. Ja laiks būs labs un pasākums vēl notiks (paredzēts līdz septembra beigām), tad noteikti braukšu vēl. Vidējais virs 36 km/h, laiks ir stunda un dažas minūtes. Ātri viss notika! Nākamreiz, iespējams, jau uzreiz pievienošos lielajai grupai, :) taču bija forši arī mūsu nelielajā bariņā, vismaz varēju izpausties, lielajā grupā gan jau vien sēdētu aizvējā.

Pasākumu komentēja Kaspi4, tas pats, kurš parasti ir Trek sacensībās. Viņš teica, ka šosezon visa šī organizēšana sanāk diezgan mīnusos, taču nākamgad tas viss jau ir paredzēts mazliet nopietnāk un tādas kā tiešām amatieru šosejas sacensības tiem, kam XSPORTA sacensības ir pārāk nepieejamas to profesionalitātes dēļ.

Man vēl tikai vajadzētu piedabūt pie dzīvības aizmugurējo mazāko zobratu. Vispār es jau trešo dienu lasu XC.lv foruma attiecīgo sadaļu, skatos veikalu šosejnieku piedāvājumus un pētu sludinājumus.. Tā arī uzzināju par šo pasākumu.

Tik nogurdinošas brīvdienas man nav bijušas kopš sen.

Sestdien piedalījos Trek MTB maratona vietējā posma trases veidošanas talkā. Iepriekš sapratu, ka tas it kā nebūs ilgi, no rīta pastrādāšu tur, bet vēlāk pēc sava plāna, taču patiesībā bija tā, ka sākām desmitos, bet mājās biju tikai astoņos vakarā. Visu dienu ārā pa mežiem, kur ik palaikam lija lietus, bija slapjš, bet karsti, un piesēst sanāca vien mašīnā, pārbraucot uz nākamo vietu, tomēr krietni pastrādājām. Gumijniekus pielēju jau sākumā, brienot pa simts metru garu tuneli zem dzelzceļa – tur sekls, bet straume tāda, ka šķīst. :] Toties uzzināju par tādām vietām perifērijā, par kurām kā vietējais nemaz nenojautu. No trases redzēju vien dažus kilometrus, bet ar to pietika, lai saprastu, ka sacensības būs grūtas. Uz beigām sāka sāpēt celis, un tad kaut kāds strīpains lidonis tika zem krekla un iedzēla. Bija traki.

Gaisma tuneļa galā

Naktī nevienu Perseīdu meteoru neredzēju, jo tā arī nespēju sagaidīt nakti.

Un šodien visas trases apskates brauciens uz velo, ieradās 22 braucēji. Trase tiešām būs grūta. Es pat teiktu, ka episki grūta. Viss brauciens ilga gandrīz piecas stundas, un mēs nekur īpaši nebremzējām, toties vienreiz noklīdām no zinātājiem un apmaldījāmies, atkal sāka sāpēt celis. Lorupe būs jāšķērso tik daudz reižu, ka neatceros. Simtmetrīgais tunelis ir skērī šit un sacensībās divreiz. Atradu, kur tur ir bedre. Trasē ir vietas, kur neviens neuzbrauks un nenobrauks. Tur ir vietas, kur sāc domāt, ka nav jēgas. Tad vēlreiz. Un vēlāk vēl. Tas viss ir tā, ka mājās pat omīte noteica: "ārprāts, kāds tavs ritenis.." :) Smērēšu līdzi maizītes, ņemšu končas un taisīšu piknikpauzes. Man nevienam nav nekas jāpierāda, man ir savi mērķi. Zem trim stundām tāpat diez vai šoreiz tiktu. Visi bija "nēvairsnē".

Vakarā vēl bija jāpļauj zāli. Tagad tēja un cepumi, bet vajadzēja gulēt. Vairs pat to negribas!

 
Ierakstu arhīvs