Vakar piedalījos Cēsu velomaratonā, gandrīz nomiru (krietni pārspīlēju), tomēr izdzīvoju, lai par to pastāstītu. Nebiju piedalījies sacensībās divas sezonas un varbūt nevajadzēja vēl/jau sākt ar maratonu, taču īso distanci izvēlēties neļāva pārliecība, ka varu visu, turklāt Cēsīs ir divi apļi, var izstāties pēc pirmā, ja nu pavisam galīgi, said no one ever.

Vispār biju jau aizmirsis, ka velosacensības sākas vēl pāris stundas pirms starta, sacenšoties, kurš dalībnieku auto pirmais nokļūs sacensību vietā – nepārtrauktās līnijas, "apdzīt aizliegts" zīmes, ātruma ierobežojumi vienkārši tiek neņemti vērā. Nesaprotu, kāpēc tā jādara.

Taču man viss piedzīvojums sākās vēl sestdienas pašā vakarā, kad visu jau miljons reižu biju pārdomājis, pārbaudījis, izplānojis, nopucējis un sakrāmējis, līdz garāmejot nejauši pamanīju, ka uz aizmugurējās veloriepas ir mazs pleķītis, kas izrādījās caurums, pa kuru spiežas ārā kameras burbulītis – pa kuru laiku, kādā veidā, bet tas ir nāves spriedums riepai. Izmisīgs zvans brālēnam, kurš vispār pārgājis uz 29er, taču viņam vēl atradās vecās 26" riepas, ko varēju aizņemties un ap pusvienpadsmitiem vakarā nomainīt, lai tomēr varētu piedalīties sacensībās. Vienīgais rezerves variants būtu uzlikt veco sliku, kas būtu bijis neprātīgi.

Naktī uz svētdienu bija baiss negaiss ar pamatīgu gāzienu, septiņos no rīta nogāza, pusotru stundu pirms starta gāza, pēc tam lija un tikai pusstundu pirms starta sāka beigties tas krītošais ūdens. Visi 62 km pilnīgi noteikti būs pilnīgi slapji un netīri.

Sacensību centrs bija Cēsu pils parkā, ļoti smuka vieta. Dalībnieku, manuprāt, bija samērā maz, bet tik un tā izvēlējos trešo koridoru. Mērķis šoreiz bija nevis nobraukt pēc iespējas labāk, spēkojoties ar citiem pazīstamiem braucējiem, bet vienkārši piedalīties, mierīgi pārbaudīt sevi un izbaudīt sacensības un trasi, Cēsīs parasti ir interesanti.

Sacensības bija patīkami mierīgas – bez jebkādiem fiziskiem kontaktiem, ar pieklājīgiem "paldies" un nelielu čitčatiņu. Trase tiešām bija ļoti slapja. Meži pilnīgi pielijuši, apstākļi tādi tropiski, temperatūra gan jau labi pāri +20°C, takas vienmēr dubļainas un slīdošas, ceļi ar milzu peļķēm, dubļiem un smiltīm, kur riepas vienkārši līp klāt. Daudzas jo daudzas reizes sajutu "mīkstās riepas sindromu" – tā ir mānīga sajūta, ka riepa ir mīksta, jo uz priekšu iet krietni grūtāk kā liekas, ka vajadzētu. Dubļi un slapjas smiltis vēl pastiprina šo iespaidu ar zināmu nestabilitāti taisnvirziena kustības noturēšanā. Daudzreiz skatījos, bet, nē, ar riepām viss kārtībā, vienkārši neripo.

Trase gāja pa meža ceļiem, celiņiem, takām, dažiem izcirtumiem, dažiem grants ceļiem, bija vairāki interesanti nobraucieni, vairāki sarežģīti kāpumi, kur pārāk necentos uzmīties, ja izskatījās, ka dubļu dēļ tāpat nesanāks. Bija daudz policistu un virzienrādītāju, par bultām un lentām nemaz nerunājot – to bija pilnīgi pietiekami, lai nevarētu kaut kur pat ātrumā ņemt un aizlaist neceļos.

Pirmais aplis pagāja diezgan normāli – kad varēju, braucu garām, tīši astē nevienam nesēdēju, jutos labi un diezgan pārliecināts, ka arī turpmāko ceļu pieveikšu līdzīgā tempā un viss būs tikpat normāli. Tomēr sanāca mazliet citādāk – drīz vien ieskrēju pusmaratona distances braucējos, kas pa taciņu kustējās uz priekšu garā rindā lēni un prātīgi – bez variantiem. Platākās vietās apdzinu, ceļš izbrīvējās, atkal varēju mīt un.. tad pēkšņi mežā sāku just, ka nupat vairs galīgi neiet uz priekšu.

Pēkšņi vienā mirklī izbeigušies visi spēki, apziņa lēnām sāk peldēt. Pirms pāris kilometriem jutos pavisam parasti, bet tagad pat knapi varu nostāvēt. Domāju mazliet pagulēt, taču nebija vietas, turklāt no malas tas izskatītos pavisam bēdīgi, tāpat jau garāmbraucēji regulāri apjautājās, vai viss kārtībā. Pamanīju zīmi, ka 500 metri līdz barošanas vietai, lēnām tiku līdz tai, padzēros, saēdos maizi un vafeles, pačiloju tur maliņā, parunājos ar personālu par tēmu "vēl jau tikai 20 km", apjautājos par pareizajiem ceļiem, ja gribu izstāties (vēl nekad neesmu izstājies!), un tad pēc kādām 20-30 minūtēm, kad visi jau bija garām, atkal sāku braukt. Pirmais kilometrs nu tā, bet pēc tam atkal viss pavisam normāli – varu nokratīties pa saknēm lejup, varu uzmīties augšup, ieskrieties pa ceļiem it kā nekas nebūtu bijis – Latvijas rupjmaize dara brīnumus. Un vafeles. Vafeles vienmēr. Nezinu, kas bija noticis, dzēru regulāri, izsalkumu nesajutu, viss bija normāli, varbūt sarēķinājās nepareizs želeju patēriņš, bet nu tik traki gan vēl nekad nebija gadījies.

Kādā garā un stāvā kāpumā, kuru pirmajā aplī uzbraucu, bet otrajā vairs negribējās, un diez vai to arī varētu pēc visiem braucējiem, bija uzraksts "šausmīgākais aiz muguras, grūtākais vēl priekšā". Nunez, man gan šausmīgākais, gan grūtākais pirms brīža pārgāja, tagad jutos labi un noķēru vairākus, ko jau iepriekš biju apdzinis, beigu galā, kas vairs nekur nesteidzas, cilvēki vispār ir krietni runīgāki. :) Lielākoties gan braucu, neredzot nevienu citu, un līdz finišam tiku vēsi un mierīgi.

Kopumā man viss ļoti patika, sacensības lieliski noorganizētas un skaistā vietā, trase interesanta, lietus piedeva nelielu asumu, braucēji draudzīgi, viss forši. Varbūt vajadzēja atsākt piedalīšanos jau agrāk.

Nākamais un pēdējais posms būs 12. septembrī Apē, tur trase vīsies pa skaistajām Latvijas un Igaunijas ārēm. Tā kā būtu jāsaņemas arī uz to, tikai varbūt jāsasmērē līdzi maizītes piknikam. :)

Testi vēja tunelī, lai noteiktu, vai ir vērts skūt kājas.

Katru gadu pēc ziemas pienāk brīdis, kad var atkal izbraukt pa meža taciņām un ceļiem, kad vēl šur tur ir sniegs, bet lielākoties viss ir tīrs, puslīdz sauss un braucams. Kad atkal var sajust pavasari – jaunu sākumu.

Šogad tāds brīdis īsti nepienāca, jo sniega tā arī nebija. Auksts bija kādu laiku, bet citādi ar velo varēja braukt visu laiku. Toties uz slēpēm nemaz nesanāca uzkāpt, jo sniega tā arī nebija. Toties pārvietošanās Rīga-Sigulda-Rīga pa šoseju jau ir atsākta, sākums bija ļoti šmucīgs.

Pagājušajā sezonā dažādu iemeslu dēļ piedalījos tikai vienās sacensībās, taču tās es nekad neizlaižu – Smiltenē. Visforšākā trase, ļoti patika. Beigās uz brīdi bija jāapstājas, lai nomainītu sadurto kameru, ko darīju pirmoreiz dzīvē sacensību laikā, taču tāpat patika. Kur izvēlēšos piedalīties šogad (vēl bez Smiltenes), vēl neesmu plānojis, redzēs.

Biju Biķerniekos, noriņķoju septiņus Vipsporta veloapļus. Tagad man sāp kakls no elsošanas, spranda no gulēšanas, vēders no par daudz ūdens, kāju joprojām velk uz krampi, kilo kā nebijis, plaukstu īsti nevar pagrozīt, galva arī tāda, neviens mani droši vien nemīl, vismaz paspēju atgriezties dažas minūtes, pirms sāka gāzt lietus.

Laiciņš jau, protams, foršs, silts un diezgan saulains. Sākumā turēju līdzi pirmajam baram, bet otrajā aplī tas izstiepās, aizgāja un vairs nebija noķerams. Īsti nezinu, kāds tur bija ātrums, bet otrā apļa pirmajā pusē paskatījos spidometrā, tas rādīja 42 km/h un bultiņu uz leju – tātad tobrīd es biju zem vidējā. Kopā jānobrauc 40 km – septiņi apļi. Turpinājām trijatā, ik palaikam mainoties, tad pievienojās vēl viens. Tā jau labi, bet, kad priekšā, tad – vējš. Turklāt, sēžot aizvējā, liekas, ka var taču ātrāk. Piektā apļa beigās par apli noķērām trīsdesmitnieku grupu (tie, kas visu laiku brauc uz 30 km/h), pēc tās apdzīšanas palikām tikai divi. Pēdējā apļa vidū mūs noķēra kāda no aizmugures grupām, divatā tomēr nav aršanas. Kopā ar to arī finišējām.

Bet nu šitā uz krampi man vēl nekad nebija vilcis – vienubrīd pat tik traki, ka sāku stāties malā, taču pārgāja. Rīt būs jāsāk rīt kivi. Ūdeni es dzeru daudz!

Pēc divām nedēļām nākamais posms. Protams, braukšu. A kam tagad viegli?

Trešdien aizbraucu uz Veloapļu 9. posmu, kas bija manas otrās treniņsacensības (tā tās pareizi sauc). Tas bija tiešām netīrs pasākums. :)

Trešdien pa dienu kārtīgi lija, taču prognozes bija tādas, ka vakarpusē vajadzētu pārstāt līt. Tā nu vēl nedaudz pirms sešiem domāju, vai maz braukt, taču ap sešiem lietus lēnām tiešām mitējās, radarā izskatījās diezgan cerīgi, tāpēc nolēmu, ka jāpamēģina arī nemaz ne sausos apstākļos. Ielas, protams, pavisam slapjas, skaidrs, ka Biķernieku trase būs tāda pati, bet laiks tomēr vēl diezgan silts (+17), tāpēc vienreiz pa slapjumu arī varētu pabraukties.

Diezgan laicīgi biju trasē, un izskatās, ka ļoti daudzi ir pārdomājuši dalību lietus dēļ – pavisam maz braucēju. Iepriekšējā reizē man bija 60. numurs, šoreiz tikai 18., lai gan reģistrējos apmēram tai pašā laikā. Īsi pirms starta pat saule uzspīdēja!

Nu, braukšana bija šmucīga. Viens no maniem pašiem netīrākajiem treniņiem. Vispār pat sacensībās parasti esmu tīrāks. Trasē bija atsevišķas peļķes, taču tas nekas, jo visu laiku no priekšā braucošajiem ūdens lidoja virsū. Šoreiz izpildīju pēc iepriekšējā brauciena nolemto un paliku ar lielo grupu, kas gan nebija pārāk liela, bet nu tomēr.

Brīžiem bija jāmin, cik vien iespējams, bet, par laimi, vienmēr izdevās pievilkt klāt. Lielākoties braucu pašās beigās, jo man bija papildu tehniskās ķibeles ar velo – tā jau no visiem septiņiem zobratiem aizmugurē pieejami tikai seši, taču tagad vēl slapjuma un netīro apstākļu dēļ, kārtīgi uzminot, uz sestā zobrata ķēde kaut kur lec pāri. Līdz ar to turējos aizmugurē, kur lielāks aizvējš un mazāka iespēja citiem traucēt, taču arī lielāka nepieciešamība uzreiz pēc līkuma dot virsū, lai izstieptā grupa atkal saplūstu barā. Ātrumi tādi lieli (vismaz manai pieredzei) – pēc pirmajiem diviem apļiem vidējais bija 40.6 km/h, pēc tam mazliet nokritās. Reāli lielākoties bija virs 43, nereti tuvu 48 km/h – taisnajos gabalos, ne uz kalniņiem. Aizmugurē gan tas bija pieņemami.

Ceturtajā aplī priekšgalā notika atrāviens, un no lielās grupas aizbrauca daži braucēji. Būtu bijis tik forši viņiem pievienoties, bet varbūt nākamgad. Kāds no lielās grupas mēģināja dzīties viņiem pakaļ, kādam laikam arī izdevās, bet vispār man izskatījās, ka viņus palaida diezgan mierīgi. Piektajā aplī mēs no viņiem atpalikām jau minūti, bet sestajā aplī aiz pirmā līkuma pēkšņi neviens vairs negribēja braukt – ātrums nokritās līdz niecīgiem 30 km/h (!), tāpēc sāku riktēties tuvāk priekšgalam. Pēdējā apļa vidū bija līdzīgi, un nolēmu, ka nav ko čakarēties, aizbraucu līdz grupas priekšgalam kādu brīdi pastrādāt – pirms finiša vēl iztērēt iekrātos spēkus – tāpēc līdz trešajam līkumam no beigām aizvilku grupu ar apmēram 45 km/h. :) Pieņemu, ka grupas aizmugurē par to nebija diez ko iepriecināti, taču varu to nosaukt par neveiksmīgu atrāviena mēģinājumu, lai gan atrauties tāpat nebija domas – es ar saviem gandrīz sešiem zobratiem pret visiem šosejniekiem to tāpat nevarētu. Un tad divus līkumus līdz finišam mazliet pabraucu malā, lai nomainītos, bet pēc brīža tur ar lieliem ātrumiem tik daudzi sāka iet garām, ka sajutos kā liels lūzers. Finiša spurts, skaidrs, ka mana taktiskā kļūda, jo vispareizāk būtu bijis pietaupīt spēkus un tad uzbrukt ar ieskrējienu no aizmugures, bet nu tam man nav tehnisko iespēju, varēju paātrināties samērā pakāpeniski un arī tikai līdz zināmai robežai, tāpēc tādas domas šoreiz noteikti nebija, izpildīju gregara lomu. Tas arī ir iemesls, kāpēc man labāk patīk MTB, kas tomēr vairāk ir individuālais sporta veids, jo viss atkarīgs no paša, taču arī braukšanai grupā un stratēģijai tomēr ir zināma burvība.

Pēc rezultātiem esmu septītajā vietā, taču man nav īsti skaidrs, kā tur īsti notiek vietu sadale, jo finišējis esmu 13. vietā. Toties interesanti pavērot apļu laikus un salīdzināt ar iepriekšējo reizi. Lēnākais aplis bija tieši sestais, ko jau pēc sajūtām varēja just, pat lēnāks par pirmo, kad tikai ieskrienas. Taču šoreiz pat lēnākais aplis par dažām sekundēm bijis labāks par manu ātrāko iepriekšējās reizes apli, kad braucām mazā grupiņā. Un vēl – šoreiz grupa ir finišējusi ātrāk kā iepriekšējā reizē otrā lielā grupa – zem stundas. Šoreiz kopā tikai 32 braucēji, finišējuši 26, bet iepriekšējā reizē bija gandrīz 90. Tikai žēl, ka pat tik nelielā dalībnieku pulkā ievēroju vismaz trīs braucējus bez numura. Nav jau tā, ka dalības maksa ir liela..

Katrā ziņā pasākums ir interesants un vērtīgs! Atpakaļceļā gan sāka labi līt un bija jau pilnīga tumsa, tas nebija diez ko forši, bet vismaz vienreiz pārbaudīju, kāda ir braukšana grupā arī pa slapjumu.

 
Ierakstu arhīvs