Nedēļas beigās jau (jau!) pirmās velo sacensības šajā sezonā. SEB MTB (LOL) sacensības, protams, tiek ignorētas, joprojām koncentrējoties uz Trek Philips MTB sacensībām. Šim sacensību seriālam šogad būs veseli seši posmi – divreiz vairāk kā iepriekš! (Diemžēl ne par to pašu cenu.) Pirmās sacensības tāpat kā iepriekš – Smiltene, Pļaviņas un Ape (klasiskais SPA), pēc tam Talsi, Cēsis un Ventspils. Ja uz Cēsīm vēl droši vien, tad tālumā līdz Talsiem un it īpaši uz Ventspili gan diez vai došos.

Pa ziemu tomēr nesanāca braukt tik cītīgi kā iepriekš bija domāts, jo tik daudz sniega un tāds aukstums nebija gaidīti, tāpēc lielākoties aktivitātes ārā bija sniega rakšana, slēpošana pa mežiem vai no kalna, vien dažas reizes paminot uz velo.

Šajā svētdienā sarīkojām nedaudz plašāk apmeklētu treniņu, un es nolēmu kārtīgi notestēt savu velo pirms Smiltenes kalniem, mēģinot uzmīties slēpošanas kalnā.
Pagājušo sezonu nobraucu ar vienu transmisijas komplektu (ķēde, kasete, priekšējie zobrati un kas tur vēl), tāpēc bija skaidrs, ka tas viss būs jāmaina, jo detaļas būs nolietotas un izdilušas. Taču tā kā joprojām viss labi slēdzās un ripoja, tad to biju domājis darīt vēlāk, kad citādi nevarēs un būs brīvāks laiks. Vajadzīgās detaļas jau bija gan pasūtītas, gan saņemtas.

Tā nu, mēģinot uzbraukt kalnā, ķēde – knik-knik-knik – ieplīsa trīs vietās, bet ceturtajā – pārplīsa! Tik labs stresa tests, ka labot, īsināt un likt kopā vairs nebija jēgas. Vismaz labāk tagad nekā kaut kur Smiltenes mežos.
Lēnā garā pastaigājoties aizgāju līdz mājai, paņēmu otru velo un tomēr devos treniņā, kur nejauši satiku pārējos. Otrs velo man ir tāds asfaltam domāts – ar vājām bremzēm, dažiem strādājošiem pārnesumiem, cietu sēdekli un 1.3" slikiem. Šiem plānā vēl Siguldas un Turaidas kalni, kas man bija pavisam viegli (kā nekā es vēl pavisam svaigs), pēc tam serpentīns un tad līdz Kājnieku tiltam uz Velnalas pusi un atpakaļ. Par to gan drusku pašaubījos, vai varēšu pa mežu ar šo velo tikt līdzi.

Kratoties pa strauji lejupejošo un akmeņaino meža celiņu, atcerējos, ka tāds taču bija mans plāns!

Pagājušajā vasarā pēc 24h MTB sacensību līdzjušanas klātienē nolēmu, ka nākamajās gan noteikti jāpiedalās kaut solo klasē (pašlaik gan nav informācijas, ka šogad 24h sacensības vispār būs). Pēc tam meklēju info, kā gatavoties tādām sacensībām, un viens no ieteikumiem bija, ka jātrenējas ilgi (iiiilgi, daudzas stundas), braucot ar cieto dakšu un visādi citādi mežam mazāk piemērotu velo, trenējot izturību un prasmi izvēlēties pareizākās braukšanas vietas, jau neapzināti izvairoties no saknēm un bedrēm, kā arī pierodot pie nemitīgās kratīšanās. Un tad! Sacensību dienā pārkāpjot uz pareizo MTB velo (amortizētā dakša, 2.1"+ riepas, dīvāns sēdekļa vietā, ..), būs krietni vieglāka un patīkamāka sajūta, braucot liktenīgo diennakti. :)

Nu jā, nākamajā dienā izbraucu to pašu maršrutu un jau bija pierastāk. Līdzīgas sajūtas bija agrāk pavasara sākumā, kad biju braucis pa asfaltu un tad uzkāpu uz sava MTB. Uzreiz liekas, ka var lēkt no visiem augstumiem un nobraukt pa visiem stāvumiem. :)

Bet par Smilteni. Pagājušajā gadā vispirms bija Pļaviņas, tad Smiltene un Ape. No visām pagājušā gada sacensībām (nebija daudz) Smiltenes trase man patika visvairāk. Pļaviņās bija grūti, jo tās bija sezonas sākumā un ir Pļaviņas. Apē par daudz braukšanas pa pļavām. MTB nav jābūt līdzenai trasei, bet pļavu daudzums tur tomēr visu braukšanas prieku sabojāja. Tāpēc Smiltene man patika vislabāk. Šogad gan tur visvairāk biedē Abula pēdējā šķēršošana, kur jābrauc zem ceļa pa tuneli – ūdens noteikti būs drausi auksts. :(

Saplīsušo velo jau vakar nogādāju darbnīcā un ceru, ka tas būs gatavs laikā.

Svētdienas vēlās pēcpusdienas treniņbrauciens – fotoaparāts un auzu cepumi mugursomā, kļavu sulas ūdenspudelē, plānais apģērbs trīs kārtās, piesprausts pleijerītis un aiziet! Pavasarīgs izbrauciens no Siguldas līdz Inciemam, pārsimt metru pa Valmieras šoseju un lēnā gaitā atpakaļ. Siiiiilts! Pa ceļam pie stūres, protams, mielošanās ar cepumiem un sulu.

Zinkas man pavasarī patīk? Peļķes gar ceļa malām.

Parasti peļķes, protams, ir.. peļķes. Taču pavasarī, kad sniegs kūst un saule silda, peļķēs spilgti atspīd viss tas, ko parasti neredz – mākoņi un garām slīdošās koku galotnes.

Slinkā sezona sāk beigties!

Pagājušajās brīvdienās bija tik pavasarīgs laiks, ka, neskatoties vēl nepārciestajām iesnām, nenoturējos un devos ārā.

Sestdien no rīta uz kalnu ar slēpēm (kamēr vēl var), pēc tam pēcpusdienā uz distanču slēpēm (kamēr vēl var). Kalns bija diezgan mīksts, taču lietojams. Bet ar distancenēm aizšļūcu līdz Silciema stacijai un atpakaļ – sen to gribējās. Pirms tam izmetu loku pa Lorupes gravas trasīti, taču tur gāja pavisam grūti – mežā sakritis tik daudz skuju, ka nemaz neslīdēja uz priekšu, pa klajumiem gan gāja labi, tur tāds ledains sniegs. Stacija izrādījās tuvāk nekā biju domājis – šurp turp kopā bija vien ap 12 kilometriem lēnā gaitā.

Svētdien no rīta arī uz kalnu, taču tas bija tik nejēdzīgi mīksts, ka nobraucu vien dažas reizes. Solīja pavisam siltu dienu, līdz pat +10°C, tāpēc vēlāk sataisījos un devos velobraucienā. Bija ļoti apmēram tāpat kā tajā attēlā augstāk – it kā nekas daudz, tikai divreiz līdz Raganai, kopā ap 45 km, taču, beigās dodoties mājup, bija grūūūti. Pat iedomājos par evakuatora izsaukšanu, taču par laimi pietika ar divu backup šokolādes batoniņu notiesāšanu, lai lēnām aizripinātos līdz mājām. Stīvums jūtams vēl šodien.

Jāsāk mīt! Nākammēnes jau (!) tiek atklāta sacensību sezona. (Tomēr pavasar's ir jauks un gaidīts.)

Vakar vakarā tiešām dzirdēju nu jau pieklusušu sisisisisisināšanu. Vēss, pirmās salnas. Augusta pēdējā diena.

Kad tad vēl, ja ne šogad - teicu pēc ilgākas šaubīšanās, un piekritu aizstāt draudzeni 24h velosacensībās pāru mix klasē.
24h velobraukšanas čempionāts šogad notika 7.-8.augustā, Ogres Zilajos kalnos - nedēļas nogalē, kas bija tik piesātināta dažādiem riteņbraukšanas pasākumiem kā vēl nekad. Attiecīgi arī konkurence vairākās klasēs izrādījās minimāla. Pirms tam pastāvēja šaubas, vai pāru mix klasē vispār būs pietiekošs dalībnieku skaits, un bijām gatavi mix pāru iekļaušanai pāru konkurencē. Beigās trīs mix komandas bija pieteikušās.
Tomēr. Nosacījums "vieta labāko trijniekā garantēta" var nopietni ietekmēt motivāciju cīnīties līdz galam.

Tā kā par sava šāgada treniņrežīma specifikas atbilstību 24h sacensību gatavošanās posmam varētu diezgan diskutēt, jau iepriekš bija skaidrs, ka dalība šajā būs eksperiments - cik stundām manis pietiks. Un to var noskaidrot tikai izmēģinot.

Pirms.
Tiku pieteikta Re&Re komandas sastāvā, un sākās intensīva gatavošanās. Sabraukt vajadzīgos kilometrus un stundas vairs nebija iespējams, tādēļ vienīgais ieteikums, kuru izpildīju godam, bija - sastādīt milzīgu līdzņemamo lietu sarakstu un paņemt no tā līdz tik, cik lien mašīnā. Apģērbs un velo apkopes instrumenti bija jāņem, rēķinoties arī ar lietus apstākļiem. Instrumenti gadījumam, ja ko nepieciešams remontēt. Rezerves daļas. Nometnes piederumi. Un ēdamais.

Iepazinos ar Mārtiņa_L rakstu un atziņām par 24h solo, vienu no tām pielāgojot tīkamā formulējumā - "ēdiens ir vienīgais, ar ko var sevi palutināt 24h (solo) pasākumā", un attiecīgs sakrāmēts pārtikas grozs. Kā gatavotos 24h ēšanai, kurai pa vidu tiks nedaudz pabraukts.

Ja par braucējiem bija skaidrs, ka tie brauks, viens otru nomainot, pa vidu ēdīs, atpūtīsies, atgūs spēkus un purpinās par grūtībām trasē, tad sarakstā tika iekļauti arī atbalsta komandas uzdevumi:
- Analizēt komandas stratēģiju un dalībnieku rezultātus sacensību gaitā, pieņemot lēmumus par dalībnieku maiņām;
- Sniegt morālo atbalstu un nepieciešamības gadījumā morāli ietekmēt;
- Uzklausīt komandas dalībnieku īgņošanos un purpināšanu par personīgo sniegumu un nespēju uzvilkties kalniņos;
- Organizēt nebraucošā dalībnieka došanos gulēt, pašiem palikt nomodā un vaktēt maiņas;
- Grillēt vistu spārniņus un iemalkot Cēsu Džonu.
Neizklausās pārāk viegli tie atbalsta komandas uzdevumi, pilnīgi piekrītu.

Pagājšgada 24h trasi biju braukusi - un tā man ļoti patika. Šāgada aplis ietvēra pērno ar dažām modifikācijām, sasniedzot visai ievērojamu augstummetru skaitu, t.i. ~200 metrus uz apļa ~12,5km. Bet tie kāpumi man visu mūžu ir patikuši un kāpēc lai šogad būtu savādāk.

Rīts.
Diena solās būt karsta jeb prognozēti jauni karstuma rekordi.
Sacensību centrā ierodos laicīgi, turpat klāt ir arī pārinieks. Dažas stundas no ierašanās sacensību centrā līdz startam tādas drudžainas. Laiks tiek aizpildīts, iekārtojot nometni, saņemot numurus, apmeklējot dalībnieku sapulci un pošoties. Lai gan ar prātu saprotams, ka te būs jābrauc ilgi, visu varēs paspēt un neko nevar nokavēt, tomēr iekšā viss kā vārās. Par ko te satraukties?!

Sākas.
Nemaz nav ilgi jāgaida, līdz klāt starts. Pirmais distancē dodas Ģirts - kamēr jāveic skriešanas posms, pieturu velosipēdu, un tad jau sākas. Man ir mazliet laika saposties, iesildīties un būt maiņas zonā, lai pārņemtu stafeti un dotos savā pirmajā aplī.

Gabals pa grants ceļu, kur var satikt pretimbraucošos citus pirmā apļa veicējus. Garais lēzenais kalns augšup. Turpat mani jau apdzen konkurentu mix komandas pārstāvis - viņiem atšķirīga maiņu stratēģija. Straujš pagrieziens ar īsto stāvumu un līkumots nobrauciens. Taisne pa leju ar bērza šķērsošanu. Uz augšu, īss nobrauciens taisni caur dubļiem un uzreiz diezgan stāvais augšup ar saknes šķērsošanu un dažiem vēl stāvumiem turpinājumā. Tam sekojošais atkal līkumainais un mazliet sakņainais uz leju. Straujš pagrieziens pa kreisi - tajā gandrīz aizšauju garām, bet trases tiesnese ir savā vietā. Neliels kāpums līdz ceļam, pagrieziens pa kreisi un pēc brīža pa labi uz takas, līkloču uz leju, ļoti sakņainais gabals līdz laipām un purviņš. Tālāk... Taisns un ātrs gabals pa mežu, tad pa kreisi un mazliet uz augšu - līdz karjeram. Kraujas mala, uz leju un tad pa labi caur kokiem līdz lielākam ceļam. Diezgan kāpums pa ceļu, mazliet plakne un tad atkal uz augšu gar stigas malu. Meža taka (tur bekas aug), pagrieziens un aiziet lejā pa smilšaino nobraucienu. Tālāk pa labi un garais ātrais nobrauciens pirms skaidu kalna - trases apskates laikā braucām gabalu ar sakņu pakāpieniem, sacensībās tam apvests apkārt. Nu un skaidu kāpums. Pēc tā atkal uz leju viens ļoti lidojošais caur sūnām. Gabals paralēli autoceļam, pastāvs augšup, un seko nākamais ātrais bezbremžu nobrauciens - tajā nebremzējot, nākamajā kalniņa pirmo daļu var nemīties, bet tālāk gan aiziet pedāļu griešana. Skaidu kalna augšpusē pagrieziens pa labi un seko burvīgākā vieta trasē - ātrumātrs nobrauciens ar nelielu līkumiņu, atkal mazliet uz augšu un vēlreiz tāpat lejup. Šis ir posms, kura dēļ gribas doties nākamajā aplī. Un tad jau vairs tikai viens tinamais kāpums, tam sekojošs ļoti stūrējams nobrauciens, pāri ceļam, gabals augšup gar izcirtumu un tad stiga, kur atpūsties. Nonākot sacensību teritorijā, uzsauciens pāriniekam - lai gatavojas maiņai, un trases noslēguma cilpa. Aplis nobraukts.

Trasē vietās, kur vējš netiek klāt, tāds karstums kā pirtiņā. Braukšanu tas nekādi nepadara vieglāku, bet lielu iebildumu pret dienas klimatu man arī nav. Sauss un karsts laiks nozīmē arī to, ka ķēdes kopšanai nav jāvelta daudz uzmanības. Tikai mazliet noslaucīt, ieeļļot, un var lietot atkal. 

Ar velo apkopi un dalībnieku uzmundrināšanu nodarbojas Re&Re atbalsta komanda - iesākumā tajā tikai Kristaps, vēlāk pēc dalības Jūrmalas šosejas 125km distancē ieradīsies arī pārējie - Elīna un Mārtiņš ar ģimenēm. 

No līdzpaņemtās pārtikas visnoderīgākais ir arbūzs. Vēl cieņā banāni. Uz makaroniem negribas pat skatīties. Kādu maizīti, bet vairāk nelien iekšā. Pēc nākamās maiņas apziņa, ka nepieciešams uzņemt pārtiku, liek apēst vēl kaut ko, bet tā rezultātā saņemu pirmo kuņģa protestu - pie šādas slodzes tas netaisās to visu gremot. Steidzos tam palīgā - pirmā ķīmiskā iejaukšanās.
24 stundu ēšanas čempionāts tas varbūt sanāca līdzjutējiem, bet es tiku pie atziņām, ka lielāko daļu līdzpaņemtā vispār negribējās vai tas izrādījās nesavietojams ar vēdera noskaņojumu. Bet tādēļ līdzi bija diezgan aptieciņa, lai varētu niekoties ar medicīnas līdzekļiem.

Glābiņš no karstuma - blakus esošais karjers. Daži to izmanto pēc katras maiņas, es ik pēc vairākām. Sutīgajā laikā sasvīdušie veloģērbi tiek mainīti un žāvēti, še gūstot arī atziņu, ka uz 24h pasākumu vērtīgi līdzpaņemt ir arī knaģus!

Maināmies ik pēc apļa un katru apli braucam ātri - šāda komandas taktika pirmās 12 stundas ļāva līdzvērtīgi cīnīties ar otru mix komandu. Viņiem maiņu sadalījums citādāks: puisis brauc 2 apļus, meitene 1. Ģirtam visu laiku nākas piedzīt manas lēnāk sabrauktās minūtes, bet kopumā visu laiku cīnāmies par 1.vietu. Trešā mix komanda brauc mierīgāk un, šķiet, izbauda pasākumu kā tādu.
Līdzjutēju komanda ievieš dzīvīgumu mūsu nometnē, kā arī pa visiem apgāž manu apgalvojumu, ka nupat garām pabraucis komandasbiedrs un man jāiet uz maiņu. Tā es tieku pie neplānotas 2 apļu atpūtas, bet pārinieks par iespēju nobraukt tūliņ pat vēl vienu gan nav priecīgs.

Braucot pa gaismu, pamanos dažādās vietās kādas 4 reizes nozvelties - tad līkums par ātru, tad bremžu netradicionāla saspiešana, tad neveiksmīga saknes šķērsošana. Zilumi kādam laiciņam nodrošināti.

Trasē mani pavada mūzika - no kaut kurienes ausīs skan Muse - Starlight. Nu ko, ja jau skan, tad dziedu arī līdz, jo lielākoties apkārt taču neviena nav. Our hopes and expectations, black holes and revelations.

Nevilšus klāt ir vakars un nākamajā aplī dodos jau ar 1 lampu uz stūres, pēc tam tiek uzstādīta arī otra uz ķiveres.
Protams, nogurums, un kādā brīdī, kad apstrīdu kādu atbalsta komandas lēmumu, saņemu pretī - ka man neesot jādomā, jo par to rūpējas viņi, bet man ir tikai jābrauc. Jauki!

Saslēdzot visus prožektorus, apkārt kļūst gaišs kā dienā. Lampas uz pilnu jaudu nemaz nelietoju. Trasē it kā viss redzams, tomēr neizbēgami tumsā kļūstu uzmanīgāka. Kopā ar sakrājušos nogurumu palielinās arī apļu laiki. Trasē citus braucējus sastapt izdodas pavisam reti, lielākoties viens pats minies cauri mežam pilnīgā tumsā.

Dienā viņi bija neredzamāki, bet naktī daudz labāk pamanāmi fotogrāfi trasē. Zibsnī zibspuldzes, kopā ar braucēju lampām vēl vairāk izgaismojot naksnīgo vidi. Daudz skaistu kadru braucējiem tiks arī no nometnes teritorijā esošajiem fotogrāfiem.

Ja 24h ieteikumos noteikti minēts, ka naktī pa vidu maiņām jāguļ, tad arī šo man nesanāk ievērot. Nekādi. Pēc maiņas kaut kas tiek apēsts, vēl pārģērbties. Pat, ja teltī ielien un apguļas, tad sākumā miegs nemaz nenāk - sadzertā kola un slodze neļauj nomierināties. Un brīdī, kad esi mazliet atgājis no sacensību ritma, atliek kādas 10 minūtes plānam miegam, un atkal jāpošas nākamam aplim. 

Pa melnu tumsu esmu nobraukusi 3 apļus, no kuriem katrā aizvien vairāk sajūtu velosipēda sēdekļa formu, un uz tā sēdēt ar katru brīdi gribas aizvien mazāk.
Kāds internetā atrasts resurss saka - 24h sacensības visbiežāk tiekot zaudētas naktī vai rītausmā. Mans beidzamais aplis sākas vēl tumsiņā, pa vidu tam aust gaisma un noslēdzas pavisam gaiši. Rīts.
Un tieši šajā brīdī es padodos. Īsi pirms apļa finiša mani apdzen konkurentu komandas braucējs - viņam iet tikpat ātri kā dienā, neskatoties uz to, ka naktī ir braucis arī 3 un 4 apļus pēc kārtas. Tobrīd minos kājās stāvot, sēdēt negribas, saņemties sekot un mīt ātrāk arī nē. Piedevām man ir vienalga, vai šobrīd mūsu komanda tiek apdzīta tikai par apli vai jau par vairākiem.

Ap plkst.6:00 no rīta ierodos nometnē, un šai brīdī man ir zudis viss cīņasspars. Eksperimenta rezultāts ir skaidrs - pietika 18 stundām. Tāpat skaidrs, ka šādā kondīcijā apli atgūt nesanāks, un es izstājos no sacensības. 

Ja naktī uz psiholoģisko ietekmēšanu bija ieradies Mārtiņš_L, cenšoties manu attieksmi vērst uz pozitīvāku, tad rīta pusē vajadzēja pateikt lakonisko - paviāns, 100 metri. Jautājumi neseko.
Vēlākas atsauksmes forumā liek domāt, ka līdzīga kaite nebij man vienīgajai, un pārējie turpināja braukt. Kādu no dalībniekiem pēc finiša līdzjutēji vilka uz zoba, saucot - sēdies uz beņķa! Bet tur, agri no rīta, apskatoties rezultātos, doma - izcīnīt tieši to pašu vietu, nobraucot kādu apli vairāk, vairs necik nemotivē.
Te nu ir - konkurences trūkums. Droši vien, ja uz papēžiem mītu nākamā komanda, dotos nākamajā aplī kaut vai kājās stāvot. Bet te nekāda sevis pārvarēšana un jaunu izturības sliekšņu pārbaude nenotiek.

No rīta tā ap plkst.10iem jau atkal ir karsts, var iet peldēties, un šajā brīdī, protams, rodas doma - lūk, tagad pa gaismu, kad trasē atkal liekas daudz vairāk braucēju, gribētos vēl kādu apli nobraukt. Un uzreiz šo ideju atmetu, jo velosipēdam sēdeklis ir tas pats kas pirms 20 stundām.

Turpmāk mūsu komandu pārstāv tikai Ģirts, nobraucot divus apļus turpat no rīta, tad dodoties pagulēt un peldēties, lai noslēgtu 24h dalību ar finiša apli laikā no plkst.11:00 līdz 13:00. Tieši šis - finiša aplis ir vienīgais, kura fotogrāfijās viņš redzams arī smaidot.:)

Pēc tam.
Arī tad, ja nav izdevies uzvarēt, gandarījums vislielākais ir tad, kad izdevies braukt ar prieku - vai nu par sasniegto personīgo maksimumu, kādu pieveiktu izaicinošu elementu, par lielisko trasi vai kaut kā tā. Pēc 24h finiša man palikusi sajūta, ka, pareizāk rīkojoties, varētu finišēt cienīgāk - jo kājas jau kalniņos bija gatavas mīt. Jā, vieta nemainītos, bet tomēr ar smaidu sejā. Atminot, ka šis bija eksperiments, gūta šāda tāda pieredze. Tātad.
Šorti. Bija zināms, ka jāmaina bieži, tomēr ievērot sanāca nepietiekoši. Biežāk! Un pampersmēri un tā.
Pārtika. Arbūzs iet uz urrā, par pārējo - ir skaidrs, ka maizītes tik daudz nevajag. Mazsālīti gurķi būtu derējuši. Makaronus pat nepagaršoju, toties bija skaists neapēsto makaronu lietus. Uz bulciņām negribējās skatīties. Vistu spārniņi naktī bija ekselenti. Kolas bija pārāk daudz. Un želejas! Varbūt tomēr pret rītu kādu vajadzēja noēst - man sanāca kā teica kāda no riteņbraucējām Apē: "ja tik slikti brauc, tad nav ko vēl želejas tērēt".
Mārtiņa_L ieteikumus vajadzēja izdrukāt un turēt pie nojumes sienas kā baušļus. Tad visi dalībnieki staigātu dzīvespriecīgām sejas izteiksmēm, cenšoties morāli sagraut konkurentus.:)

Un vēl par pāru mix-iem. Tikai vienu vienīgu reizi trasē sastapu konkurentu komandas meiteni. Pārējā laikā puiši piedzina un apdzina meitenes. Pāru mix klasē vājākais pārstāvis vienmēr cīnīsies ar stiprāko no konkurentiem, jo apdzīšanas notek uz vājākā braucēja rēķina. Un tās 5 reizes, kuras mani visu laiku apdzina, radīja gandrīz bezspēcības sajūtu - nu kā lai es cīnos ar tik stipru pretinieku?:)

Un kāds fakts. Būt dalībniekam 24h trasē ir interesantāk kā līdzjutējam. Tādēļ ar visu atbalsta komandu spriedām, ka nākošgad piedalīsimies visi. Jautājums, kas šajā gadījumā aptekalēs prāvo dalībnieku pulciņu, šobrīd dienas kārtībā netiek izskatīts.

Re&Re komandas statistika:
- Nobraukti 26 apļi, no kuriem 15 Ģirtam, 11 Maijai;
- Trasē pavadītais tīrais laiks 20h 40min 32sek - 11h26min48sek Ģirtam, 9h13min44sek Maijai;
- Nobraukti 338km (rēķinot 13km aplis), no kuriem 195 Ģirtam, 143 Maijai;
- Sabraukti 5200 vertikālie metri (rēķinot 200m uz apli), no kuriem 3000 Ģirtam, 2200 Maijai.
- Nu un viss pārējais. Izdzertie sporta dzēriena un kolas litri un apēstā pārtika nav uzskaitīta. Tāpat kā ķēdes eļļa, sabojātais nometnes inventārs un tualetes papīrs. Bagātīgi tika lietota līmlente, piemēram, ar biezu tinumu ap spieķi operatīvi saremontējot saplīsušo odometra magnētu.

Paldies, un līdz nākamajām divdesmit-četrām!