Šodien sestdiena, un sestdienās man parasti liekas, ka pa mežu braukt būs pārāk slapji, jo pēdējās divas nedēļas kā ceturtdiena, tā sniegs, kā sniegs, tā ceturtdiena, tāpēc nolēmu braukt pa asfaltu un ar veco velo, kas ar slikiem un septiņzobratkaseti. Cauri Turaidai, Raganai un ātri vien biju Bīriņos, kur griezos atpakaļ, jo bija skaidrs, ka drīz vien būs tumšs.

Neilgi pēc apgriešanās saklausīju, ka kaut kas sācis grabēt, taču skaidrībā netiku, kas tas ir. Ne skaļi, bet tomēr pietiekami, lai cauri mūzikai un vējam to varētu dzirdēt. Pāris kilometrus tā nobraucu, bet nu – grab. Apstājos, pakustināju bremžu rokturus, bremzes, pārslēdzējus.. Nekā. Atsāku braukt un, kamēr ieskrējos, stāvot kājās, paskatījos uz leju, lai ieraudzītu, ka tas ir priekšējā rata ekscentrs, kas grabēja, – quick release kloķītis atnācis vaļā, un priekšējais rats vienkārši ir.. brīvs.

Ja šajos pāris kilometros atkal būtu nobraucis no platā un taisnā asfalta, kā man tas dažreiz gadās, vai būtu vēlreiz pamēģinājis bunny hop, kā to darīju turpceļā (šoseja = garlaicīgi), tas droši vien nebūtu beidzies labi.

Spiediens riepās, ķēdes mitrums, aploces, ekscentri.. Saraksts, ko jāpārbauda pirms braukšanas, kļūst garāks. :/

© David R Munson

Slurpy mudstuck tyres
Knobbly teeth bite the brown earth
My smile is dirty
(Brian Goode)

Nu, nav jau daiļslidošana. 

Rudens ir tieši vidū, un, ja vien vismaz viena no divām nedēļas nogales brīvdienām ir brīva no lietus, tad viss vēl joprojām notiek.

Svētdien smidzināja lietus, tāpēc vēlēšanās pavizināties izpalika, taču sestdien gan bija forši. Ķēdi nomazgāt pirms brauciena gan neatlika laika, bet tas nekas (tāpat drīz jāmaina visu "transmisiju"). Tā kā sestdien Siguldas apkārtnē norisinājās ekstrēmais maratons, tad pirms tam bija nedaudz jāpadomā, kur braukt, lai pārāk nesatiktos ar skrējiena dalībniekiem.

Pirmos 33 km nobraucām divatā, apstājoties neparasti maz reižu, :) un pēc tam otru apli turpināju viens. Kad tikko biju ticis pāri 60 km, tad sāku domāt par ēdienu – kas man tāds garšīgs mājās. Maize ar augļiem. Cepumi. Karstas siermaizītes. Kakao krēms. Mm..

Uz priekšu vairs tik raiti negāja, bet, nu, mājās tāpat jātiek. Krimuldā garāmbraucot saplūcu pāris ķekarus aroniju. Cik zinu, tad lielākajai daļai tās negaršo, bet man gan! Ar tādiem papildspēkiem jau daudz vieglāk tiku lejā līdz Gaujai un tad atpakaļ augšā – uz Kaķīškalnu, kur sastapu draugu, kas bija izvedis pastaigā savu mazo meitiņu. Pastaigājām, papļāpājām, nedaudz nosalu un tad uz mājām. Ar 70 km pilnīgi pietika, kaut kā neiedomājos, ka, dodoties otrā tikpat garā aplī, sanāks tik daudz kopā nobraukt. :)

Iepriekšējās nedēļas nogales sestdienā pamodos, un izrādījās, ka uzsnidzis sniegs (pirmais sniegs, pirmais sniegs!), un tas joprojām turpina snigt. Slapjš, bet.. Sniegs! Ir jābrauc. 

Piesēju priekšējo dubļinieku ar peldkostīma lencīti (nemaz nejautājiet) un aizbraucu. Bet nu neko forši patiesībā nemaz nebija – jau pirmajā reizē, kad izmēģināju, kā slīd pa piesnigušu zāli, aizgāju pa pieskari, sniegs lipa pie riepām, mežā piebēru ķiveri ar sniegu, izmirku, salu, karsu un slidinājos. Ik pa laikam ūdens no kūstošā sniega sakrājās brillēs starp optisko un ārējo stikliņu, kā rezultātā daļa attēla sāka dubultoties.

Sausas drēbes, silta tēja FTW!

Toties svētdien sniega vairs nebija – tas jau bija nokusis, turklāt no rīta diezgan pamatīgi lija lietus. Vēlāk gan laiks uzlabojās, un es vairs nevarēju tik mierīgi nosēdēt mājās, tāpēc izbraucu uz pāris stundām. Bija dubļi. Pamatīgi. Sākumā jau bija tā "eunu, fui, pē", bet pēc tam pieradu un atkal iepatikās. Zinkā, kamēr vēl tīrs, nemaz negribas sasmērēties, bet, kad jau tam ir par vēlu, tad ir vienalga, kāds ir izskats – galvenais, ka pašam patīk! Brīžiem braucu pa tādu šķidru pļuriņu, slidinoties šķērsām, un ik pa laikam atcerējos par redzēto bildēs no CX sacensībām. XC mēdz būt tīrāks. :)

Vēlāk uz vakara pusi pat uzspīdēja saule. Patika.

Ir jau arī!

My bike folds in half
But it didn't come that way;
Thank you white van man
(S Taylor)

Ieklīdu Copenhagenize.com blogā, kur atradu interesantu rakstu "Driving Kills – Health Warnings". No sākuma to rakstu ar visām bildītēm uztvēru kā sarkastisku jociņu, taču patiesība jau vien ir – braukšana ar auto ir bīstama un apdraud gan sevi, gan apkārtējos. Kā arī – tā rada atkarību. (Vai kāds to var noliegt?)

Instead of scare campaigns about cycling [a life-extending, healthy, sustainable transport form], wouldn't it be more appropriate to begin campaigns about the dangers of automobiles? Many people in car-centric countries no longer regard the automobile as dangerous. Maybe they realise it, but the car is such an ingrained part of our culture that the perception of danger rarely rises to the surface of peoples consciousness. Sure, there are scare campaigns for cars out there, but what if we just cut to the chase.

Raksts nemaz tik ļoti nav par velobraukšanas popularizēšanu, tas ir par to, lai autovadītāji apzinātos, ka auto vadīšanai jāpieiet nopietni un pret to ne mirkli nevar izturēties bezrūpīgi. Latvijā ir bijušas līdzīgas sociālās kampaņas, taču tās ir tikai pret dzeršanu un arī tikai divreiz gadā. Šī raksta autora ideja ir tāda, ka uz katras mašīnas vajadzētu līdzīgu brīdinājumu, kāds ir, piemēram, uz cigarešu paciņām. Par to vēl var pastrīdēties, taču, ja šāds brīdinājums būtu kaut vai tikai uz auto reklāmām, es būtu par.

Braukšana pa šoseju uz 110 km/h, kad pretī braucošās mašīnas ar tādu pašu ātrumu pabrauc garām vien metra, divu attālumā – tur nav vietas neuzmanībai. Katru dienu eju pāri Brasas tiltam. Vakaros nereti var redzēt, ka tiešām viens pēc otra garāmbraucošie tur pie auss telefonu. Pats arī, protams, esmu runājis pa mobilo pie stūres. Tās gan vienmēr ir bijušas sarunas zem minūtes, nevis pļāpāšana. Heh.. Pēdējā brīdī pamanāmie velobraucēji un gājēji tumšajos vakaros.

Kaut kā, kļūstot vecākam, aizvien vairāk mēdzu aizdomāties par drošību. Daudzus gadus katru vasaru mēģināju pārspēt pats savus ātruma rekordus ar velo, braucot lejā pa kalnu no Siguldas vai Turaidas, nereti pa ceļam apdzenot mašīnas (maksimālais bija 71 km/h). Pēdējos pāris gados to vairs tikpat kā nedaru, jo vienkārši aizdomājos, ka, ja pie tāda ātruma kas notiek (aizrīšanās ar mušu, riepa sprāgst, ekscentrs lūzt, rumba ieķīlējas, ..), tad tur vairs neko nevar paspēt saglābt. Man nav bail. Es vienkārši gribu dzīvot un būt vesels. Man patīk.

In other news: es pērku mašīnu. :(

Laikā, kad mūsu kosmosa kuģi vago Visuma āres, laikā, kad tauta sezonas pēdējā SEB MTB posmā īd un lamājas par apdzīšanām, laikā, kad es cenšos tikt galā ar apnicīgu saaukstēšanos, vietējais velotūrists dodas aiz polārā loka – uz Norvēģiju, lai vienatnē dotos cauri mazāk pieradinātajai dabai atpakaļ uz dienvidiem, uz mājām. Ceļojums Tromsø – Rīga, ko veica hashtreck. Fotogrāfiju dēļ to ir vērts apskatīt!

Iespaidīgs piedzīvojums. Man ir ļoti grūti iedomāties sevi veicam tādu maršrutu un vēl vienatnē, bet viņš to, redz, iedomājas, ņem un izdara. Malacis!

Vortālā Veloriga.lv šodien izlasīju interesantu rakstiņu par braukšanu ar velosipēdu ikdienā un kā to uztver pārējie. Ņemot vērā, ka nupat bija Eiropas mobilitātes nedēļa (kā to tulko?) ar Vispasaules dienu bez auto, un pašlaik lasu Vonnegūta stāstu par naudu un cilvēku nevienlīdzību, tas mani aizķēra. :)

Daudzus gadus pēc neatkarības atjaunošanas cilvēka statusu sabiedrībā raksturoja viņa auto. Atcerēsimies Ford Scorpio un BMW “kultu” deviņdesmitajos. Mazauto un kur nu vēl velosipēdi bija nabadzības apliecinājums. Nu labi, ja velosipēds kādu tūkstoti latu cenā un uzkabināts uz Lexus jumta bagāžnieka, tad vēl nekas. Bet braukt pa pilsētu ar velosipēdu, lai visi redz, ka nabags... Sekas – gadsimtu mijas auto sastrēgumi, kādus Rīga vēl nekad nebija redzējusi.

Veloriga.lv – Romāns Meļņiks: Velosipēdu retāk saista ar statusu sabiedrībā

Starp citu, Lexus vēl nekas, bet šāds skats..