Pagājušajā nedēļas nogalē, 22.-23. augustā, Ikšķilē, Ogres Zilajos kalnos, noritēja sezonas grūtākās un izaicinošākās sacensības – Latvijas atklātais čempionāts diennakts velobraukšanā. (Kāds ir oficiālais nosaukums, nezinu, jo vienā vietā rakstīts "eSports.lv Open", citā – "Trek 24h".) MTB katrā ziņā.
Mēs tur bijām, visu redzējām un tīri labi piedalījāmies.
Kaut kā tā sanāca, ka šogad komanda tika nokomplektēta un pieteikta sacensībām gandrīz vai pēdējā brīdī – tikai nedēļu pirms sacensībām, bet visu dzīvi jau nevar saplānot. Startēt pāros neviens nepavilkās, tāpēc nolēmām savākt četrinieku komandu.
Iepriekš
Pagājušajā gadā abi ar Murcu piedalījāmies Trek 12/24h sacensībās, izvēloties vieglāko iespējamo variantu – 12h duo. Tā izlēmām tādēļ, ka abi jutāmies iesācēji un gribējām vienkārši pamēģināt, kā būs tādās sacensībās. (Pagājušajā gadā sacensības notika īsi pirms Jāņiem, un tobrīd ar MTB vispār biju braucis vien pāris mēnešus.) Nu, bija grūti. Savā pirmajā aplī vēl nomaldījos no trases uz 20 minūtēm.. Pirmās sešas stundas lija lietus, trase bija slapja, velo un paši netīri. Toreiz braucām katrs divus, dažreiz trīs apļus pēc kārtas, kas noteikti nav labākais plāns sakarīga rezultāta sasniegšanai. :) Tomēr izturējām visas 12 stundas, finišējot 7. vietā savā grupā. Vismaz uzzinājām, kādas ir velolemānas sacensības un ko paši spējam, kā arī tikām pie šādas tādas pieredzes, kas noderēja arī šogad. Visā visumā mums sacensības patika.
Turklāt tieši šo sacensību dēļ tika izdomāts ļoti nopietnais komandas nosaukums – konkurentu sabiedēšanai. :)
Tagad
Šogad 12h klases vairs nav, taču tā vietā tika izveidota iespēja piedalīties četrinieku komandām. Murcs domā, ka 24h, braucot pārī, tas viss būtu pārāk grūti, lai izturētu. Maija ieminas par mix komandu, taču ātri vien pārdomā. Kopijs vispār netaisās uz ko tādu parakstīties. Kādu brīdi domāju, vai nepamēģināt man piedalīties solo, taču, jo tuvāk nāk sacensību laiks, jo vilinošāk liekas tiešām nepamēģināt tādu iespēju.
Toties uzrodas Smits, sakot, ka varētu kaut ko sabīdīt, lai arī 24h duo viņam būtu par grūtu. Labi, bet tad mēs esam labākajā gadījumā trīs, ne četri. Tomēr – jau ir cerīgāk. Smits piesaista divus braucējus no malas, no kuriem viens atkrīt, taču viņa vietā piekrīt piedalīties Murcs, un nedēļu pirms sacensībām tomēr esam četri! Ceturtais būs Normunds, par kuru tikpat kā neko nezinu, bet tas arī nav nemaz tik svarīgi.
Nu un pēdējās nedēļas laikā arī sākam apspriesties, kas un kā, ko katrs ņems līdzi, kā tur būs un tā. Normunds jau uzreiz ieminas par komandas stratēģijas nepieciešamību, jo bez tās neies krastā. Tika izstrādāti un noraidīti vairāki braukšanas varianti, līdz beidzot vienojāmies par pieņemamāko (tas gan vēl tāpat tika mainīts sacensību laikā, bijām elastīgi). Tika sastādīts saraksts ar proviantu un saraksts ar ekipējumu un Citām Lietām. Tika apskatīti konkurenti un novērtēta to konkurētspēja.
Smits prognozē, ka uzvarēs "Smiltene", "Superior Racers" paliks otrajā vietā, bet ar trešo vēl nav tik skaidrs – droši vien "RS Team", bet vispār mums arī ir zināmas izredzes. Pārējie gan gaisu maisīs droši vien tikai savā starpā.
Ja sākumā man piedāvāja piedalīties tikai tāpēc, ka pārējie vēlas uzzināt, kādas ir šādas sacensības, un nepalikt pēdējie, tad tagad jau, kā izrādās, tiek plānots kāpt uz pjedestāla. No sākuma tomēr pretojos šādām domām, taču uz nedēļas otro pusi jau liekos pārliecināts, ka kaut kas tāds pat varētu tikt īstenots ne tikai pļāpās, bet arī dzīvē. Komandas moto taču ir "FTW!"
Piektdiena
Man ir brīvdiena! Tieši tāpēc, lai labāk sagatavotos sacensībām. Iepirku pārtiku un šo to no trūkstošajām lietām, nopucēju un savedu kārtībā velo un aizdevos nelielā pārbaudes braucienā. Vakarā visu smuki sakrāmēju somās, somas – kaudzēs, un nesapratu, kāpēc man vienam jāņem līdzi tik daudz mantu, kaut gan nekā tāda lieka tur ir kā nemaz nav.
Sestdiena, -2:45
Rīts ir saulains, un prognozes sola diezgan siltu laiku, būs jāuzmanās, lai neapdegtu saulē. Esmu ieradies nedaudz pēc deviņiem no rīta. Murcs apsveic mani ar mērķa sasniegšanu un paziņo, ka kavēsies 45 minūtes, jo esot aizgulējies. Dažas komandas jau ir te un pamazām iekārtojas. Nolūkoju brīvāku pleķīti, kur apmesties, un pamazām sāku izkrāmēties. Pat tad, ja ir rūpīgi sastādīts līdzņemamo mantu saraksts ar ķeksīšiem, kaut ko vairāk vai mazāk svarīgu tāpat var aizmirst. Esmu aizmirsis spilvenu, kas tika nolikts ļoti redzamā vietā un tik un tā palika mājās, plēvi, kuras sagādāšana tika uzticēta tieši man, fotoaparāta statīvu, kas noderētu vēlāk vakarā, un kaut ko vēl. Tagad arī to esmu aizmirsis.
Izrādās, ka manam velo ir tukša aizmugurējā riepa. Vakar vakarā viss vēl bija kārtībā, bet, kāda tā bija pirms iekrāmēšanas mašīnā, kaut kā nepaskatījos. Tā kā darīt nav ko, tad lēnā garā nomainu kameru. Atbrauc Smits un izrādās, ka turpat arī visu laiku atradies Normunds.
-1:50
Murcs arī beidzot ir ieradies. Aizejam pieteikties un saņemt numurus. Atšķirībā no pagājušā gada, šoreiz uz numuriem nav rakstīts "A", "B" un tā tālāk. Toties ir mazāks numurs, kuru jāliek velosipēda aizmugurē – vismaz varēs redzēt, vai pa priekšu braucošais ir konkurents no tās pašas klases, vai nē.
Pēdējā brīdī vēl izlemjam nepirkt LRF licences, jo kļūt par čempioniem mums taču tāpat nav izredžu.
Nevaram sagaidīt, kamēr Murcs saliks velo, izkrāmēs mantas, pārģērbsies un vispār beidzot sataisīsies, tāpēc ar viņa atļauju dodamies trases izpētes braucienā bez viņa, jo mums vēl jāpaspēj atpakaļ uz dalībnieku sapulci.
Arī braucot diezgan mierīgi, kļūst karsti, turklāt ātri vien pamanos ar plecu trāpīt kokā un pēc tam sasist īkšķi pret celi tā, ka kādu brīdi sāp abi.
Lai gan vēl vakardienas testa braucienā velo bija kārtībā, tagad tam kaut kas tikšķ vai knakšķ, vai vēl kaut ko dara, un es pat nevaru saprast, no kurienes tā skaņa nāk – no priekšas vai aizmugures. Monobloks tas nav. Kopijs būs aplipinājis manu rumbu ar gultņu-konusu kaiti? Varbūt kāds spieķis sācis kustēties..
Bet trase būs interesanta – sākums pa grants ceļu, tad kāpums pa meža ceļu, kas beidzas ar pagriezienu uz augšu, un tad taka, kas ir kā amerikāņu kalniņi – izlocīta visos virzienos. Daži posmi mežā ir pa skaidām – gan kāpumi, gan nobraucieni. Mīksts segums, bet braukt var. Nobraucienos mežā var sasniegt pat 50 km/h ātrumu. Vairākas vietas trasē ir arī no pagājušā gada Trek 12/24h sacensībām. Arī dubļainā stiga, kuru otrā virzienā braucām vienā no naitraidiem, tikai tagad tā ir gandrīz divreiz garāka un četrreiz sausāka kā tad, kad to redzēju pēdējoreiz. Pēc tam cauri sacensību centram, pa asfaltu lejup un lēciens mežā, kur ir melnzeme un saknes, kā arī stāvs kalniņš augšup, bet uzbraukt var, tālāk meža ceļš nelielu gabaliņu, bezceļš, diezgan šaurs tiltiņš (svaigi uzbūvēts), atkal bezceļš un atpakaļ uz asfalta, kur kāpums kādu 100 metru garumā un beidzot šaurs un līkumots koridors (lai brauktu lēni) pašā starta / finiša zonā. Aplis ir apmēram 14 km garš.
Divās vietās gan, kā pirmais braucot, kaut kā aizbraucu ne pa trasi, bet turpat arī puisis ar sarkanbalto lenti papildina trases marķējumu. Vēlāk savos pirmajos nobrauktajos apļos jau sacensību laikā ievēroju, ka ar katru reizi ir arvien vairāk marķējuma. Tas mierina.
-0:30
Dalībnieku sapulce, kurā šo to pastāsta par trasi, finišēšanas kartību, mainīšanos un tā.
Mēs tiekam skaidrībā ar savu braukšanas kārtību – tā kā Murcs trasi nav redzējis, tad viņš brauks pirmais kopā ar visiem, lai nekur nenomaldītos. Normunds vēlas braukt pēdējais, tāpēc otrais būs Smits, un tad es.
0:00
Starts! Murcam vienkārši patīk skriet, viņš to darīja arī pagājušajā gadā. :) Kāds pirms tam šī skrējiena dalībniekus nosauca par bifeļu baru, kas visā visumā arī bija ļoti piemērots apzīmējums. Steigties gan it kā nav kur, jo vēl tāpat diennakti būs jābrauc, bet kuru gan satrauc tādi sīkumi.
Mēs uzceļam nojumi un iekārtojamies ērtāk. Vēl nav ne jāatpūšas, ne velo jātīra vai jālabo.
Iepazīšanās brauciens pa trasi mums bija diezgan ilgs, laikam kaut kur tuvu stundai, bet tagad pirmie braucēji izlido cauri sacensību teritorijai jau pēc pusstundas kopš starta. Viss kārtībā – arī Murcs drīz vien pabrauc garām. Smits aizdodas nomainīt Murcu, kurš pēc tam pastāsta, ka jau ir piedzīvojis kritienu – uz taisnās un nedaudz dubļainās stigas neilgi pirms finiša aizskatījies uz savu riepu un kādā iebraucis vai kas tāds. Bet nekas traks. Krekls nosmērēts, pats vesels.
Normunds piefiksē Murca laiku, un tā tiks darīts arī turpmāk pēc katras maiņas, lai zinām, cik vēl atlicis līdz nākamajai maiņai un tā netiktu nejauši nokavēta. Mēs te kā nekā "FTW!", ja.
1:24
Smits jau tuvojas maiņas zonai, mana kārta doties izbraucienā. Pirmā apļa startu kaut kā pamanos nokavēt par kādām piecām sekundēm, jo spēlējos ar telefonu. Tas nekas, nākamo startu nokavēšu jau par pusminūti.
Jau pirms dažām dienām pastāstīju pārējiem par savu nomaldīšanos pagājušā gada sacensību pirmajā aplī (toreiz iepriekš neizbraucām trasi), tieši tāpēc arī šoreiz tika paredzēts laiks trases apskatei. Kā arī brīdināju, ka braukšana tikpat kā visu laiku būs cīņa pašam ar sevi, jo te nav kā citās masveida sacensībās, kur var braukt barā, šeit lielākoties trasē neredzi nevienu ne priekšā, ne aiz muguras, tāpēc ir grūti saprast, kāds ir braukšanas temps attiecībā pret pārējiem. Nu, tā kā mēs braucam četriniekos, tad tā ir mazāka problēma – vienkārši jābrauc, cik var, jo aplis nav pārāk garš un pēc tā beigām tāpat brauks nākamais komandas braucējs, tāpēc būs pietiekami daudz laika atpūsties. Pāru braucējiem jau vairāk jādomā par savu braukšanas ātrumu, bet solo vispār nedrīkst braukt ātri, ja grib aizbraukt līdz finišam.
Pirmo apli braucu pavisam viegli, turklāt arī velo vairs neizdod nekādas aizdomīgās skaņas. Labi atceros šaubīgās vietas no iepazīšanās brauciena, tāpēc nekur nesaminstinos, domājot par pareizo virzienu. Spēka arī vēl daudz, un lēno braucēju vēl pavisam maz. Aplis tuvojas beigām, izbraucu cauri sacensību centram un uzreiz pēc nobraukšanas no asfalta, kur lēciens mežā, sastopu braucēju ar 200. numuru. Konkurents! Noķerts. Viņš stūmās kalnā tajā brīdī, kad ieraudzīja mani braucam aiz muguras. Un tad sāka skriet. :) Taču, tā kā es vēl minos, tad man ātrums lielāks un tāpat viņu apdzinu. Izlikos vēsais džeks un atpakaļ neskatījos, taču varēja dzirdēt, ka viņš lēnām atpaliek. Līdz starta / finiša zonai pat palielināju atstatumu.
Pēc pirmā apļa pārējie saka, ka, spriežot pēc laika, kādā esmu veicis apli, esmu monstrs, jo laiks labāks par vairākām minūtēm, salīdzinot ar pārējiem. Tāpēc man būšot jābrauc pa diviem, kamēr laiki izlīdzināsies. :)
Tad mums arī rodas sajūta, ka mēs tiešām varam pat pacīnīties par pjedestālu, jo "RS Team" (200) rezultātos, kas ik pa laikam atjaunojas, redzama 3. vietā. Mēs esam turpat, turpat.
Nākamais brauc Normunds, un apmēram visu apli tā arī nosēž divsimtajam astē (taktiskā cīņa). Īsti nezinu, kā viņiem gāja trasē, taču apļa finišā Normunds ir tieši aiz "RS Team" braucēja. Vēlāk viņš saka, ka tas braucējs droši vien nav bijis neko laimīgs, ka konkurents tā cieši sēž astē un nemaz neatpaliek.
Vēlāk gan viņiem izdodas atrauties par pāris minūtēm.
4:08
Atkal mana kārta braukt, ko arī izdaru, savu iepriekšējā apļa laiku uzlabojot par 45 sekundēm. Tomēr braucējs ar 200. numuru jau pirms daudzām minūtēm ir pabraucis garām pa šauro joslu starp riepām starta / finiša zonā, kad tur beidzot parādos es. Kā tā? Pirms tam viņi bija tikai nedaudz mums priekšā.
Komandas stratēģi nedaudz parēķina un parunājas ar laika skaitīšanas tiesnešiem – izrādās, ka viņi apli ir veikuši 30 minūtēs, kas nu nekādi nav iespējams. Tiesnesis tikai pateica: "nu jā, laiks ir aizdomīgs". Pēc tam līdz nākamās dienas rītam rezultātos pie viņu rindiņas bija piezīme "7. aplis", kas vēlāk pārtapa par "??". Un tad pazuda.
Bet ir arī labas ziņas. Drīz vien pie mums uz palikšanu ierodas vienīgā komandas fane. :)
Kad viņa ir klāt, mēs tieši esam pārģērbušies parastajās drēbēs (veloapģērbam arī jāpažūst), līdz ar to gluži loģisks jautājums no viņas – vai Murcs ir aiztriekts braukt pa trasi uz vairākām stundām, līdz tiks nomainīts? :)
6:50
Gandrīz septiņi vakarā. Mans pēdējais aplis pa gaismu – braukt ar tumšajiem stikliem nebija laba doma, jo vienubrīd vispār neko neredzu, iebraucot mežā, taču tas brīdis, par laimi, nav ilgs.
A citādi neko, pļāpājam un ēdam. Kamēr biju trasē, mums atvesta pica.
Pārspriežam nakts braukšanas kārtību, jo tā noteikti būs jāmaina, lai divi varētu braukt biežāk, kamēr pārējie divi guļ, un tad otrādi. Nedēļas vidū mums gan jau bija izdomāts, no cikiem mainīsim kārtību, taču tagad saprotam, ka vienpadsmitos vakarā neviens tāpat gulēt neaizies. Nu, aizies, bet neaizmigs. Pats galvenais, lai kāds no komandas braucējiem vienmēr ir trasē, lai nav pārtraukuma, jo citādi mēs zaudēsim jebkādas cerības.
12:00
Pusnakts un mēs ar Murcu tagad brauksim uz maiņām kādu laiku. Pagājušajā gadā ap šo laiku es braucu mūsu pēdējā aplī, tagad tā ir tikai puse.
Iepriekš biju iedomājies, ka nakts laikā varētu ņemt līdzi trasē pleijeri, lai mazāk nāktu miegs un būtu možāka sajūta, taču tā pagaidām izrādās nepieprasīta ekstra – jūtos ļoti labi tāpat.
Mana apļa laikā ik pa laikam brīžiem vairāk, brīžiem mazāk līst lietus, kas gan braukšanai netraucē, jo ir vismaz kāds vēsums. Arī dubļi vēl nekur nav izveidojušies. Divreiz gandrīz aizbraucu nepareizi, lai gan pa trasi esmu nobraucis jau pietiekami daudz apļu, it kā taču vajadzētu visus pagriezienus atcerēties, bet tomēr. Pirmajā reizē man uzsauc braucējs, kuru nupat apdzinu, ka es dodos uz nepareizo pusi (būtu varējis ērti nogriezt labu līkumu..). Bet otrajā reizē esmu viens pats un atduros pret marķējumu – griežos atpakaļ meklēt īsto virzienu.
Tā jau pa mežu tumsā forši braukt – pilnīgs miers, un esi tikai pats ar savām domām. Uz celmiem un kokiem spīd krāsaini kvadrātiņi – pielīmēti atstarotāji.
Vienīgais, ko nesaprotu, – katru reizi uz nakts apļa beigām man sāk vibrēt attēls. No sākuma domāju, ka kāda no lampām mirgo, bet nē – vibrē vienalga kas, uz ko paskatos.
Nomaināmies ar Murcu, un, kamēr viņš trasē, notīru velo un ieeļļoju ķēdi. Un atkal paēdu. Cik var rīt, ne?
Šausmīgi sagribas kolu. Nu tā, ka – vajag un viss. Parasti es to nedzeru, taču tagad liekas, ka tā ir vienīgais uz pasaules, ka mani varētu uzturēt nomodā. Pēc desmit minūtēm vēlēšanās jau ir pazudusi ar galiem – iedomājos, kā tā garšo. Parasta mirkļa iegriba.
14:25
Savā otrajā nakts aplī kaut kā pamanos noķert četrinieku līderu komandas ("Smiltene") braucēju Trek formā, taču.. Uz viņa jautājumu, vai iešu garām, atbildu, ka vēl nē. :) Nezinu, kā man izdevās viņu noķert, taču tagad saprotu, ka apdzīt un palikt viņam priekšā gan nesanāks, tāpēc arī turpinu braukt tuvāk vai tālāk aiz viņa. Apdzīt, protams, varētu, bet tas būtu neforši, jo nevarēšu noturēt tādu ātrumu un sākšu viņu bremzēt, tāpēc labāk vienkārši turos līdzi. Uz beigām gan uz grants ceļa pirms starta / finiša zonas tomēr atpalieku un turpinu viens. Pēc maiņas pateicu viņam paldies par vilkšanu un atzinos, ka apdzīt tiešām nevarēju. Tad viņš uzzina, ka abi braucam vienā klasē. :) Bet nu, viņi kā līderi tāpat ir tālu priekšā jau tagad, kad vēl kādas astoņas stundas līdz sacensību finišam.
Kārtējais kompliments par manām gaismām. Tas Smiltenes braucējs ir braucis pats pa savu ēnu manis dēļ. :)
Atstatums no trešās vietas joprojām ir tikai dažas minūtes. Vēl nekas nav zaudēts un, tā kā ir trīs naktī, tagad it kā varētu iet gulēt, tikai vispirms man būtu jāuzmodina Smitu, kurš izrādās jau pats pamodies.
16:00
Esmu sadzēries šokolādes pienu, un miegs vairs nemaz nenāk. Par laimi, ne man vienam – vēl nomodā ir Maija – viņa te ir kā mehāniķis vienai komandai un morāli stiprina vēl divas komandas. Uznāk pamatīgs lietus, un esmu nedaudz priecīgs, ka man tagad un vēl dažas stundas nekur nebūs jābrauc.
Maijai ir sava teorija par Saules lēkšanas debespusi.
Kaut kad ap pieciem, kad jau sāk aust gaisma (otrā pusē), taisāmies gulēt.
19:10
Nav ne mazākās apjausmas, cik ilgi esmu gulējis, tomēr, kad ap septiņiem Smits mani modina, jūtos diezgan labi izgulējies, tikai galvenais tagad ir nepārstāt kustēties, lai nesāktu miegoties. Man vēl ir nedaudz laika, lai sagatavotos braukšanai.
Laiks ir vēss un mitrs, tomēr diezgan skaidrs. Ir jauks rīts.
Apskatos nakts braucēju laikus. Njā.. Laikam pa lietu un tumsu viņiem ne pārāk patīk braukt, ir starpība ar dienas laikiem.
Nomaināmies ar Murcu un aiziet! Jau pirmajos kilometros saprotu, ka esmu saģērbies nedaudz par siltu – lai arī slapjš un rīts vēl ir agrs, tomēr paliek karsti.
Pirmais rīta (apzinīgā rīta) aplis ir pa slapju trasi pēc nakts lietiem, tāpēc dažas reizes nejauki izslīdu uz saknēm, un solo braucējs, kurš mani nupat jau palaida garām, arī otrreiz piebremzē, lai es tiktu garām, – uzreiz pēc pirmās reizes pamanījos iešļūkt krūmos. Turpmāk nedaudz uzmanīgāk, tomēr apli tāpat izdodas nobraukt kādās 39 minūtēs, gandrīz tikpat ātri kā vakar pa dienu. Pat pāris stundas ilgs miegs dara brīnumus.
20:00
Normunds atgriežas no apļa un saka, ka vairs negrib braukt. Heh.. Smits savainojis roku, Normunds vairs negrib braukt, Murcs brauc pašlaik. Toties es joprojām jūtos tik labi, ka piedāvājos braukt divus apļus. Mums vēl ir laiks kādiem četriem apļiem, kaut gan pēdējo nav noteikti jābrauc. Tomēr, lai gan attālums no trešās vietas jau ir lielāks kā naktī, mēs taču tāpat vēl nepadodamies!
Vairākas reizes pārjautāju, cik minūtēs man jāiekļaujas, lai līdz plkst. 12:00 vēl varētu paspēt doties pēdējā aplī, sagaidu Murcu pabraucam garām nometnei un dodos uz maiņu. Man jābrauc divi apļi pēc kārtas. Varbūt arī trīs.
Braukt divus apļus pēc kārtas, iespējams, nemaz nebija tā labākā doma, jo apļu laiki tad paliek ilgāki, taču pārējie nu jau likās tik negribīgi noskaņoti, ka, braucot divus pēc kārtas, es viņiem dotu vairāk laika attapties. Un varbūt arī vēl nedaudz motivācijas. :)
Turklāt, dodoties aplī, es vēl nezināju, vai varēšu nobraukt arī visus trīs, līdz ar to sasniedzot sacensību finišu. Izrādījās, ka, ja nu vajadzētu, tad nobrauktu, tomēr vēlēšanās vairs nebija – četrinieki brauc katru apli ātri, nedomājot par taupīšanos, tāpēc arī nav viegli braukt vēl vienu apli. Par laimi, Normunds tomēr saņēmās uz braukšanu un pat nobrauca pēdējo apli ļoti labā laikā. To, ka gribu, lai kāds cits brauc pēdējo apli, pateicu vien dažas minūtes pirms maiņas.
24:30
Esam finišējuši! Jei! Ceturtajā vietā. 14 minūtes aiz trešās. Pēc 33 apļiem viss galā – esam noriņķojuši 429 kilometrus.
Pēc pirmo rezultātu paziņošanas komandas kapteinis devās parunāties ar tiesnesi, kurš teicis, ka pazīst to komandu un diez vai viņi tīšām ir kaut ko nošmaukuši. Nu, droši vien tā arī ir, taču tāda iespēja būtu bijusi ticamāka pašos pirmajos apļos. Emocijas gan valda pār veselo saprātu un tiek izdomāts ļoti daudz "kā būtu, ja būtu" versiju. Kā būtu, ja viņi būtu saņēmuši nolikumā rakstīto divu apļu sodu? Kā būtu, ja mēs tomēr būtu nopirkuši licences un piedalītos LČ ieskaitē – vai mūs ņemtu nopietnāk? Kā būtu, ja viņi būtu saņēmuši kaut simbolisku sodu, un minūtes mūsu starpā būtu tikai dažas – vai tas komandai būtu devis kādu psiholoģisku stimulu cīnīties tāpat vai vēl vairāk, zinot, ka ir pavisam reāla iespēja tikt pie medaļas? Nu kaut kā tā.
Katrā ziņā – es tomēr esmu ļoti apmierināts ar sasniegto rezultātu. Mēs nepadevāmies un cīnījāmies līdz beigām. Lai gan neviens no mums nebija piedalījies šādās sacensībās, visi ļoti labi izturēja braukšanu naktī, lietū un no rīta, neviens nesalūza, neatteicās braukt.
Un arī tiem pašiem "RS Team" nodrošinājām jūtamu spriedzi līdz pat beigām. :)
Smita prognozes patiešām piepildījās – 1. vietā ir "Smiltene", 2. vietā – "Superior Racers", bet 3. – "RS Team".
Sīkumi
Braucot četriniekos, viegli ir tas, ka Tu noteikti esi ātrāks par pārējiem – vienmēr taču ir patīkami trasē kādu apsteigt. Turklāt jābrauc droši vien būs tikai vienu apli (nu, atkarībā no komandas stratēģijas), tāpēc var viegli izlikties uz maksimumu, jo pēc tam būs daudz laika atpūsties. Solo un duo braucējiem tādas iespējas nav, viņiem jātaupa un jāsadala spēki visām 24 stundām.
Katru reizi, kad trasē noķēru kādu solo vai duo braucēju, tas pacietīgi apstājās, lai bez prasīšanas mani palaistu garām, par ko, protams, atbildēju ar "paldies". Ja es būtu viņu vietā, man tas diez vai liktos patīkami, ka tik regulāri kāds iet garām kā stāvošam, kaut gan tā ir pavisam cita klase, uz kuru nemaz nav jāskatās, bet gan jācīnās vien pašam ar sevi. Protams, kamēr nepārbaudīšu, neuzzināšu, kā ir patiesībā.
Naktī kāds no duo braucēju līderiem, kad to apdzinu, jautāja, kāds man numurs. Par laimi, es nebiju no viņa klases, citādi tās būtu bijušas sliktas ziņas.
Tikai manā pēdējā aplī, kad mežā neilgi pēc apļa sākuma biju noķēris trīs braucējus, man izspruka "jūs tīšām braucat tik lēni?", jo viņi tiešām vilkās. Tas tāpēc, ka, lai komanda skaitītos finišējusi, tai ir jāpabeidz aplis pēc plkst. 11:00. Ja tas izdarīts līdz plkst. 12:00, tad komanda var doties vēl vienā aplī, ja vēlas. Nu, lūk, viņi arī tēmēja uz laiku pēc 11:00, savukārt es – uz otro, lai mēs paspētu doties vēl vienā aplī.
Mums kaimiņos bija komandas "Suņaprieks un Doktordesa" (110, mix) nometne. Viņu sarunas un sasaukšanās pāri galvai starp braucēju trasē un atpūtnieku mūs ik pa laikam sasmīdināja abas dienas. Piemēram, pirmās dienas vakarā džeks stāv trases malā ar alus pudeli rokā, pārģērbies parastajās drēbēs, un tā žēli jautā savai garām braucošajai pāriniecei, vai viņa varētu turpināt braukt, kamēr viņš atpūšas: "Nu tev grūti vēl vienu? Kas tā par attieksmi vispār.."
Darbā pastāstīju kolēģim, ka apbalvošana iesākās ar paldies pateikšanu 30 draugiem (viņš ir viens no tiem), jo tieši 30 draugi 2003. gadā aizsāka velolemānas sacensības Latvijā. Uzzinot, ka finišējām ceturtie, viņš noteica: "Ai.. Tad jau labāk piektie!" :)
Lai arī cik daudz lasīts par citu 24h braucēju pieredzi ar ēšanu, tāpat man vēl nav skaidrs, ko īsti būtu jāņem līdzi. Sviestmaizes ne pārāk grib iet iekšā. Izrādījās, ka vispār jogurts arī. Toties vista un pica man labi garšoja, par gurķiem nemaz nerunājot. Vēlāk eSports.lv videoreportāžā ieraudzīju, ka viņu komandai līdzi bija "tūristu brokastis" – konservi. Uzreiz nodomāju, ka tā nu gan ir manta. Bet jā – vajag daudz slapjās pārtikas un augļu. Sauso maz gribēsies ēst.
Kā jau parasti pirms tādiem pasākumiem, man nemaz negribējās piedalīties, jo tas būs grūti, miegaini, slapji un vispār – nu, priekš kam. Tomēr tagad esmu priecīgs, ka bija tāda iespēja, jo tas bija tiešām interesanti un noderīgi pieredzei. Arī komanda bija labā. Pasākumam bija patīkama gaisotne. Bija labi.
Nākamgad noteikti jāmēģina atkal.
Linki
