* - citāts no kāda snovotāja, kuru, laikam, pārsteidzu uz kalna. Tomēr beigās pierādīju, ka pa ziemu velo ar tīri labi iet uz priekšu.

Šodien apraksta nebūs, bet lai izjustu ziemas baudījumu, neliels fotoieskats manā šīsdienas izbraucienā.

Vispirms neliels iesildošais riņķis:

Un pēc tam jau ķeramies pie kalniņiem.

Kad visas Ziemassvētku brīvdienas ir noslimotas, kad citi tikmēr vārtas pa sniedziņu, kamēr tu puņķojies, tikmēr tev ļoti sagribās izdoties ārā... ar velosipēdu.

Laiks tam ir kā radīts, viss ir mazliet pakusis, izveidojot nelielu ledus kārtiņu un mazliet piesnidzis, lai viss būtu balts un skaists. Ziemassvētku brīvdienās jau tiek izlolota doma, ka jaunnedēļ sagaida lielisks laiks kādai ziemas izklaidei, izbraucienam ar velosipēdu. Ar steigu tiek aptverts, ka velosipēds vēl mētājās izjaukts pēc pēdējo sacensību pārbaudījuma. Nepaiet ne diena, kad paātrinātā tempā velosipēds ir saskrūvēts un atliek vien uzlikt ziemas riepas rīt no rīta pirms braukšanas. Kārtīgi noskaņojos un dodos gulēt. 

Nākamais rīts. Mazliet grūti izvelties no gultas, tomēr kāds iekšējs dzinulis liek pamest silto midziņu. Dodos pie velosipēda, lieku ziemas riepas, darbs rit raiti, priekšējā ir uzlikta ātri, bet aizmugurējā... ātri vien atceros, kā beidzās iepriekšējās ziemas pēdējais brauciens - ar pārsistu kameru. Plinti krūmos nemetu un ātri vien sameklēju tuvāko veikalu (pa ceļam paspēju ievērtēt laikapstākļus, kas solās būt lieliski), kur kāroto mantu iegūt, kas ir turpat mājai aiz stūra, bet diemžēl, krīze skārusi arī to. Neliels satraukums, tomēr izlemju atrast kādu citu veikalu un dodos uz Ogres, iespējams senāko kaut kādu preču veikalu "Pie zelta liepas". Un tavu prieku, nezināmas izcelsmes (man pat čeku neiedod), bet vajadzīgā velo ventiļa kamera ir iegūta. Žigli jožu uz mājām un pēc īsta brītiņa jau esmu saposies ceļam, tāpat kā manas 600(nu jau 598) radzes.

Izripino velo pa ieejas durvīm. Patīkams, lēni krītošs sniedziņš, kas jau mani gaida kopš rīta, izraisas siltas sajūtas sirdī. Uzrāpjos uz velo un dodos ceļā, kura sākums ved pa manu ierasto trasi. Ātri gan vien konstatēju, ka ātrais velo salikšanas laiks atmaksājas dažās nepilnībās, īpaši mans neveiksmīgais mēģinājums atgaisot aizmugurējās bremzes ir cietis neveiksmi un rokturis ir kļuvis pavisam mīksts, bet nekas, ceļu turpinu tāpat. 

Nogriežos no pilsētas burzmas, veiksmīgi pievarēju pirmo pacēlumu, pirmo nobraucienu un veicu līkumu ap tautā saukto zvēru dārzu. Kaut kur pusceļā apstājos, lai noregulētu priekšējo pārslēdzēju, kas lauku apstākļos izdodas lieliski. Tieku uz nedaudz nobraukātāka meža ceļa, kur mani sagaida tieši tas, ko es biju gaidījis. Apakšā ledus, pa virsu mazliet sniega un ātrums ne sliktāks kā vasarā pa asfaltu. Ideāli. Pabraucu garām A4 lapai ar uzrakstu "Nezodziet kokus" vai "Šeit gāž kokus", īsti nepaspēju izlasīt un turpinu ceļu. Iesildīšanās gabalu veicu ātri, jo ceļš ir lielisks. Pa ceļam samainos ar pāris malkas gāzējiem (laikam otrs variants bija īstais) un esmu nonācis līdz Ogres Zilajiem kalniem. Ar lielu kārdinājumu griežos vien iekšā. 

Sākums Zilajos kalnos ved pa manu ierasto trasi, slēpotāji ir diezgan labi noblietējuši sniegu un ātri tieku uz priekšu apdzenot dažus vientuļus un ne tik vientuļus slēpotājus. Trāpās arī kāds nopietnāks kāpums, tomēr riepas, brīžiem gan zaudējot saķeri, mani uzvelk kalnā. Apstājos, lai nedaudz atvilktu elpu, jo ziemā tāds kāpums prasa dubultspēku un braucis jau es ar neesmu sen. Apkārt valda pasakains klusums, ko, liekas, ka pārtrauc dzeņa klaboņa. Interesanti. Tālāk seko spējš nobrauciens un neliels kāpums un es nolemju doties nost no slēpotāju trasēm un sava ierastā maršuta pavisam dziļā mežā. Te nu mani sagaida viens vareni dziļš sniegs. Uz priekšu iet, bet lēni un grūti gan. Uztaisījis nelielu šorkatu, atgriežos uz savas ierastās trases. Vēl viens neliels gabals pa dziļu, piesalušu sniegu un esmu jau uz kāda meža celiņa atkal. Tie, kā konstatēju, todien tomēr bija vislabākie, sniegoti un ātri. Kā ierasts, uzbraucu līdz paša karjera virsotnei, no kuras paveras patiesi lielisks skats. Lejā manu arī pāris bļitkotājus, tie jau savu iespēju garām nelaidīs. 

Brītiņu aizskatījies, turpinu ceļu. Ikpabrīdim mani nomāc aizmugurējo bremžu (ne)spēja, kas liek braukt piesardzīgāk. Laikam labi vien ir, tomēr pirmā diena ziemā. Pēc brīža nonāku uz ceļa, kura paveidu nolemju saukt par ride or die. Ride or Die, jo vienīgā iespēja, kā tos izbraukt, ir turēties cieti piesalušajā sliedē, kas iespējams tikai braucot labā ātrumā. Novirze pa labi, pa kreisi un "Yeeessssss", manu pirmo kritienu sniegā pavada tieši šāds izsauciens. Sniedziņš biezs un tāpēc vien tāds patīkams šļūciens pa sniegu sanāk. Nopurinu sevi, nopurinu velo un turpinu ceļu. Tālāko maršutu pielaboju tā, lai vairāk ir dažādi mežu ceļi. Paspēju arī pārbaudīt, kā izskatās viens 24h sacensību posms ziemā. Smagi, bet tiku galā. Tālāk jau konstatēju, ka mežā esmu pavadījis jau teju divas stundas. Nemaz nepamanīju, kā laiks tik ātri paskrien, veroties pasakainajās ziemas ainavās. 

Izvēlos vairāk vai mazāk taisnāku ceļa gabalu uz mājām, šo to atliekot uz citu dienu, jo ilgā nemīšanās sāk atspēlēties un kājiņām, kas trases sākumposmā tika saslapinātas braucot caur dažām peļķēm, ir kļuvis visai auksti. Kalniņš turp, ledains nobrauciens šurp, kalniņš turp, vēlviens, nu jau stumjams, kaliņš turp, sniegots nobrauciens lejup utt., kurus visus joprojām pavada lēni krītošs sniedziņš, kas viegli sitās sejā, līdz esmu uz Zilo kalnu virsotnēm. Šī daļa izvēršas par kārtīgu izkratīšanu, jo cilvēku nostaigātais sniegs ir sasalis ledū. Šo daļu gan tāpat veicu ātri un atliek vien pēdējais nobrauciens. Šoreiz gan to veicu diezgan uzmanīgā tempā, jo tomēr pirmā reize ziemā un tās aizmugurējas bremzes. Nekas, salabošu un rīt būšu atpakaļ... Tikai šoreiz jau vairāk ledaini-sniegotu nobraucienu, kas sniedz neatkārtojumu baidījumu skaistajām ziemas ainavām sajaucoties ar adrenalīna devu. 

Ziema. Ja iepriekšējā dienā ir lijis, no rīta putinājis un pa logu redzamos ceļus klāj pabieza sniega/ ūdens un ledus putra, paiet labs brīdis līdz pozitīvam lēmumam par došanos izmest kādu riņķīti. Ar velosipēdu, protams. Rosīties žiglāk izdodas, ja klāt pēcpusdiena un šī nav tā diena, kad plānots iepazīties ar sniega braukšanu diennakts tumšajā laikā. Tomēr ārā izvelcies ar nosacījumiem - ja sniega putra malsies īpaši grūti, tad tikai tā, uz mazu brītiņu.
Pa logu redzētais segums ir savā vietā, tomēr no rīta bijušais vējš nu jau pierimis, bet klāt sasnigušais sniegs vakardienas ledu padarījis pavisam braucamu. Posmā pa apdzīvotāku ceļu nākas iespringt, lai izstūrētu cauri putrai - negribas nozvelties jau brauciena sākumā. Bet tālāk sniega kļūst vairāk un ceļa segums aizvien patīkamāks. Un te, minūtes desmit kopš došanās laukā, top skaidrs: ideālā diena sniega riteņbraukšanai ir šodiena!
Ceļi ir balti - lielākoties. Posmi, kuros cauri spīd ledus vai vakardienas lietus laikā izveidojušās peļķes, ir maz. Turklāt arī tie visi ir pavisam izbraucami - ledum pielipušais sniegs izveidojis ātri ripojošu un drošu pamatu. Nepieblietētā sniega joslas sākumā vēl uztrauc, bet jau drīz ir skaidrs, ka tās nav bīstamas - cauri ripo lieliski, klusi gurkstot.
Satieku paziņas - suņus, kuri, nikni rejot, gatavi jozt līdzi katrai, viņuprāt, aizdomīgai personai, kas parādās viņu māju tuvumā. Diemžēl taksis nav tā suņu šķirne, kura man liktu sarauties bailēs, bet otrs līdziskrējējs - jaunulis, pieredzējušākā rējēja centienus man uzklupt uztver kā jautru rotaļu. Un ķer takšeli, nevis palīdz noķert mani. Nosolos viņiem, ka atceļā piestāšu aprunāties.
Parketa MTB. Visi zina, kas tas ir, bet termina precīzu definīciju diez vai kāds ir redzējis. Būtu interesanti. Pieņemot, ka tas nozīmē braukšanu pa grantenēm un asfaltu - šķiet, mana ziemas izbrauciena maršruts pilnībā atbilst minētajiem nosacījumiem. Vai granteni, ja to klāj sniegs, ledus, ūdens un visu minēto vielu maisījums, sauc vai nesauc par parketa MTB?:)
Braucot paspēju izdomāt vis kaut ko. Piemēram. Kas gan ir argumenti nebraukt arī ziemā? Vai tie, kas jau rudenī ieziemo savus velosipēdus, ir pamēģinājuši izbraukt kādu sniega līkumu? Vai viņi zina, ko zaudē? Vismaz tādās dienās kā šī - vienīgais traucēklis riteņbraukšanai ir paša vēlēšanās. Bet nu labi. Iespējams, to sauc par hronisku veloatkarību, kas liek tā domāt.
Pelēka, apmākusies ziemas diena ar košāku noslēgumu - virs meža redzama šaura, bet krāsaina josla. Saulriets - speciāli tiem riteņbraucošajiem, kas dodas mājup.

Starp citu, Einšteins tiešām atklāja relativitātes teoriju, braucot ar velosipēdu.

CX nozīmē cyclocross (īsti nezinu, kā tas tiek latviskots). Tas ir sporta veids, kurā brauc pa šķēršļotu trasi mežā ar šosejai līdzīgiem velo – līdzīgas formas rāmis, stūre, tāda paša izmēra riepas, lai gan, protams, ar kaut kādu protektoru. CX sacensību sezona ir rudenī un ziemā, tāpēc sacensības parasti ir diezgan ļoti dubļainas. Pie mums šādu sacensību nav, pie mums brauc ar MTB (arī pa asfaltu). CX sacensības ir ļoti populāras ASV un Rietumeiropā, piemēram, Beļģijā.

Bildes no šīm sacensībām parasti ir tādas episkas. :)

Skatīties tādas sacensības noteikti būtu interesanti.