* - jeb kāpēc es nebiju Apē. 

Šis būs atstāsts par nelielu, neplānotu un neizplānotu velobraucienu kādā jaukā vasaras nogalē. Kā gadījās, kā ne, bet iekrita tieši tajā nedēļas nogalē, kad bija sezonas labākās sacensības Apē. Izvēle bija grūta, bet nejauši sanācās apsolīties šim velobraucienam pirmajam, līdz ar to nācās vien braukt tur. 

Kā tas viss sākās

Tas viss sākās apmēram nedēļu pirms brauciena, kad mani apciemoja Armis ar Agnesi nelielā veloremonta jautājumā. Tā nu, kamēr es parūpējos par viņu braucamo, tiku ievilkts idejā uz nelielu velobraucienu tur, kur acis rāda un no kuras puses pūš vējš. Galvenā ideja, savākties vienu dienu un braukt un braukt, tad kaut kur palikt un nākamajā dienā braukt atpakaļ. Brauciena galapunktam bija jāpaliek nezināma līdz pat izbraukšanas dienai, kas gan ātri vien tika pārkāpts, bet tomēr paturēts noslēpumā no Armja, kurš nekādi nevēlējās zināt, kur būtu jābrauc. Datums tika nolikts uz nākamo piektdienu / sestdienu, un tad vēl es cerēju paspēt uz Api, bet beigās dažādu iemeslu dēļ tika izvēlēta nākamā nedēļas nogale un, līdz ar to, uz Api man vairs netikt. :( 

Idejas spārnots, ātri vien sāku gatavošanos velobraucienam. Nolēmu uzlikt savam velosipēdam pārrauto ķēdi. Tā vietā sanāca izjaukt visu velosipēdu... Tas parasti ievelkas uz pusmēnesi, kamēr velo tiek atkal saskrūvēts, bet šoreiz, pirmās (otrās) sesijas izaudzināts vai kādu citu iemeslu dēļ, paveicu to pusotras dienas laikā. Atlika tikai uzlikt ķēdi... Tā vietā "nejauši" sanāca izjaukt arī otru velosipēdu, lai varētu to atvēlēt savai brauciena kompanjonei. :) Tas arī parasti prasītu kādu pusmēnesi, kamēr salieku velosipēdu, kur nu vēl divus uzreiz pēc kārtas, tas prasa vēl ilgāku laiku. Bet, nepagāja ne diena, ka velosipēds bija clean&shiny. Atlika tikai daži sīki darbiņi, tā uz 10 minūtēm un, jā, uzlikt savam velosipēdam ķēdi un uzzīmēt rozā puķītes uz kompanjones velosipēda. :) Pa vidu visam tam slepenībā tiek izkaldināts plāns, ka jādodas uz Carnikavu un pa nakti jāpaliek pie jūras. Nu ko, domāts, darīts. Gabals nav liels, 45km īsākajā versijā, 60km reālākā versijā, vienā dienā pieveicams.

Brauciena pirmā diena

Nemanot pienāca noliktā diena. Lieki piebilst, ka sīkie darbiņi tā arī netika pabeigti, bet tiem godam tika atvēlētas pēdējās 10 minūtes pirms izbraukšanas. Tajā dienā mani piecēla Viķa, piektais brauciena dalībieks. Klausulē paziņojot, ka iepriekšējā naktī ir gājis šausmīgi "grūti" un šodien nejūtot velobrauciena garu, tikai negribot nevienu uzmest. Ātri vien viņu pārliecinu, ka vajag braukt gan. Tajā pašā laikā man, gultas jaukumu vilinātam, prātā iezogas domā, ka, nu, varētu jau arī nebraukt, ārā karsti un tā, varētu sēdēt un neko nedarīt šodien, vienīgi paskatīties Family Guy multenes. Ātrs zvans Viķam, kurš nu jau ir apņēmības pilns braukt un tā vietā, lai atbalstītu mani, apsolās mani nosūdzēt pasākuma inicatorei Agnesei. Tā arī notiek, saņemu pārmetošu zvanu no viņas, tā, ka nekas cits neatliek, kā braukt. Novārtoties gultā līdz pēdējai minūtei, jo vajag jau tik cik tās 10 minūtes pirms izbraukšanas, beidzot sapošos uz mājām. :) Lieki piebilst, ka nekāda citāda gatavošanās braucienam nav notikusi. Ātri vien ķeros pie velosipēdu skrūvēšanas pabeigšanas ar palīdzību no Madaras puses (kura kaut ko tādu laikam dara pirmoreizi :), tā beidzot tiek uzlikta ķēde, piepumpētas riepas, saeļļoti abi velosipēdi, uzlikti pedāļi (ļoti uzmanīgi un rūpīgi, jo mēs jau visi zinām, cik nelāgi ar tiem var gadīties), uzlikti sēdekļi, tiek mēģināts noregulēt arī priekšējās bremzes, kas tik viegli nepadodas pēc iepriekšējām mocībām pa nakti. :) Par labo darbu Madara tiek arī pie mana niknākā velosipēda, diemžēl, laika trūkuma dēļ rozā puķītes izpalika. :) Kā gadās, kā ne, bet tas iecerēto 10 minūšu vietā ievelkas uz labām 45 minūtēm vismaz. Pēc tam ātri tiek salikta nepieciešamā mantība naktij, guļammaiss un kaut kas apakšā, un siltākas drēbes. Un, nu, protams, kārtīgi paēsts. Brauciena sākums bija nolikts plkst. 12 dienā, ātri vien izdīcu papildus piecpadsmit minūtes, bet beigās, kad visi jau ir paspējuši ierasties pat pie manis, es un Madara esam gatavi braucienam mazliet pēc plkst. 13. :) Apmēram ap to laiku tiek konstatēts, ka Viķam nav kur likt savu telti un guļammaisu. Ašās idejas un telti izdodas ātri piedabūt, tur kur tai jābūt, toties guļammaisam nelīdz pat makgaiverenes izmantošana. Visādi izmēģinoties un visādi ākstoties, Viķa paņem guļammaisu uz stūres un esam gatavi izbraukšanai ap plkst. 14. 

Tā nu dodamies ceļā. Noskaņojums visiem ir uzlabojies līdz stāvoklim "lielisks", sākotnējā karstā saule, kas solīja sutoņu, arī ir pazudusi. Izbraucam no pilsētas un dodamies Tīnūžu virzienā. Velo ripo lieliski, soma baigi plecus nespiež, atliek tikai mīties. Pirmo palielāko kalnu pievaru pavisam viegli. Pēc neilga laika sprīža, jo visi ir ar svaigiem spēkiem, tiek sasniegts Tīnūžu centrs. Te, paralēli rezerves ūdens iegādei, notiek arī ātra domu apmaiņa, kā rezultātā tiek pamainīts maršuts un izvēlamies tālāk doties caur Ropažiem, nevis kā sākotnēji bija iecerēts, caur Rīgas apvedceļu. Tur esot labs ceļš bez mašīnām. Un interesantāk ar'. Šeit būtu laikam īstais mirklis pieminēt, ka nevienam no mums nav pat papīra kartes, līdz ar to braukts tiek uz dullo ar domu, ka gan jau kaut kā tur, kur vajadzēs, nonāksim. Ūdens sagādāts un nākamie 10 kilometri tiek pieveikti ar citu pārmetumiem man, ka nu vajadzēja tak man paņemt savu fotoaparātu. Bet smags taču. Apmēram ap to brīdimani sākt mākt šaubas, kur mēs braucam. Krustojumā atļauju pārējiem turpināt ceļu, vēlāk panākšu, un sazvanu mājniekus, lai tie apskatās kartē, kur mēs varētu turpināt braucienu. Saņemu šādas tādas instrukcijas un dodos ceļā. Ceļš gan īss, ātri vien atrodu šos slaistāmies autobusa pieturā. Taisnības labad jāsaka, ka tur bija arī krustojums, līdz ar to diezgan prātīgi mani bija tur pagaidīt, lai uzzināto tālāko ceļu. :) Kamēr Viķa aktīvi komentē visapkārt notiekošo, es saņemu pilnīgākas instrukcijas pa telefonu, kur braukt tālāk. Tiek izlemts braukt caur Zaķumuižu, tālāk uz Ādažiem un kaut kur tā. Pēc kārtīgas diskusijas ceļš tiek turpināts. Pabraucam garām vienai Ropažu pagriezienu zīmei, kas norāda 4km, otrai tādai pašai zīmei ar 4km, un..., nu jā, tas arī viss. Pēc otrā un pēdējā, kā izrādīsies, nozīmīgā kāpuma braucienā, nelielas sacensības lejup kalnam ar Madaru, sasniedzam pagriezienu uz Zaķumuižu, kur mūs sagaida vientuļš suns un, ij nepateiksi ka strādā, izskata benzīntanks. Tur sagaidam pārējos, veiksmīgi nogriežamies pa labi un dodamies uz Zaķumuižu. 

Daži kilometri un esam tur. Tiek apstrādāts vietējais veikaliņš, aplūkota karte, kur apmēram saprotu, uz kurieni jādodas. Dodamies meklēt attiecīgo pagriezienu, bet neviens no sānu ceļiem pietiekami spēcīgi nepārlieciena, tāpēc nolemjam apstāties, apdomāties un papusdienot, jo Viķa tomēr ir ticis pie vietējiem belašiem. Atrodam pamestu laukumu, kur uz betona plāksēm arī papusdienojam. Es vēl pirms tam izmetu nelielu līkumu līdz Zaķumuižas zīmei, lai atrastu pagriezienu, bet nekā. Pusdienās tiek pavadīts kāds laiciņš, jo tās pavada Viķas aktīvie komentāri, kas mūs noved pat līdz asarām. Šeit gribētos piezīmēt, ka Viķa šo braucienu uztver kā lielus svētkus, jo ir ieradies kreklā un kaklasaitē. Ļoti solīds. Pabeiguši pusdienas, dodamies atpakaļ uz ciema centru, kur veikalā noskaidrojam, ka pagrieziens ir tur atpakaļ, pirms Zaķumuižas sākuma. Neko, braucam vien atpakaļ, ātri šķērsojam Lielo Juglu, kur ar Madaru sagaidot pārējos, konsatējam, ka mūsu ceļojumam ir piebiedrojies jauns, visai simbolisks ceļabiedrs. Jo kurš gan neatceras slavenos braucamrīkus spārītes. Tieši viena tāda ir trāpījusi starp lukturiem uz Madaras velosipēda un tur arī apdullusi palikusi. Tā kā pārējie ir īpaši lēni pēc pusdienām, tad visādu muļķību rezultātā vēl pusdzīvā spāre visai sadistiskā (jau iepriekš atvainojos PETAi :D) veidā tiek piestiprināta starp velolukturiem un pats velo tiek nodēvēts par "spārītes" cienīgu sekotāju. Sagaidam pārējos, šķērsojam tiltu, paspārdam ceļa stabiņus un nonākam kārtējā krustojumā, kur mums kārtējo reizi nav ne jausmas, kur braukt. Pēc debatēm taisni vai pa kreisi, pārliecinu pārējos, ka onkulis veikalā teica: "uzreiz pēc tilta pa kreisi". 

Te nu mēs pirmo reizi nobraucam no asfalta, bet sagaida mūs patīkams un ātrs grants ceļš. Pie tuvākajām lauku mājām Madara nolemj vietējiem paprasīt, vai pa šo ceļu var aizbraukt uz Bāliņiem, un, esam patīkami pārsteigti, ka šoreiz trāpījām. Pa to pašu laiku arī pārējie ir noķēruši kādu mašīnu un saņēmuši tādu pašu atbildi. Visi beidzot ir pārliecināti un ceļš tiek turpināts pa patīkamu, ļoti gludu grants / meža ceļu. Vienā no vietām, kur apstājamies, lai pagaidītu pārējos, atrodam pēdējās meža zemenes un dažas mellenes. Tobrīd esam ļoti priecīgi par šādu mazu uzmundrinājumu no mātes dabas. :) Turpinam ceļu, ceļš pārvēršanas arvien dziļākā meža ceļā, bet braukšana ir ļoti patīkama, jo ceļš ir pieblietēts un ātrs, kā arī ir pazudis viss gaidītais karstums un gaisa temperatūra ir vienkārši ideāla braukšanai. Ap šo laiku ar Madaru nopriecājamies, ka tomēr saņēmāmies braukt un kopīgiem spēkiem līderējam grupu. :) Meža ceļš šur tur sadalās, bet sekojam pašdarinātām zīmēm ar uzrakstu "Rīga" (kas gan vēlāk izrādās slikta doma).  Šur tur atpūšamies, iezogas šādas tādas šaubas par pareizo virzienu, bet ar pozitīvu noskaņojumu turpinam ceļu. Pēc vienas no atpūtas pauzēm, pārvarot kādu sakni, man izkustas sēdeklis. Neko, jāstājas vien malā. Kamēr pārējie turpina ceļu, Madara nolemj pagaidīt mani. Un, kamēr es stutēju sēdekli atpakaļ vietā, viņa pamana, ka visapkārt plešas bagātīgi melleņu lauki. Kas jādara, jādara. Pieēdamies mellenes, tiekam pie zilām mutēm un rokām un turpinam ceļu, lai panāktu pārējos. 

Salīdzinoši īsais gabals, kur kaut kur bija jānogriežas pa labi uz Bāliņiem, kas bija mūsu mērķis, izstiepjas un pamazām mūs pārņem šaubas, vai mēs braucam pareizi. Tā nu vienā atpūtas vietā, kamēr atkal diskutējam par visādām muļķībām, mūs noķer daži pensionāri ar velosipēdiem. Tiek uzjautāts, vai mēs esam uz pareizā ceļa, un, ne cik pārsteidzoši, saņemta atbilde, ka neesam viss. Esam trāpījuši uz ceļa, ka ved uz Rīgu. Pārsteidzoši gan. Saņemam laipnas instrukcijas, kā izbraukt tā, lai tiktu atkal uz ceļa, kas ved uz Carnikavu. Tomēr drošības labad izlemjam sekot viņiem kādu gabaliņu, lai atkal nenomaldītos. :) Rezultātā nonākam Upesciemā, ne gluži Garkalne, kā bija cerēts. Bet pie stiprām maršutam izmaiņām jau esam pamazām pieraduši, ka tas netiek uztverts ar nekādu īpašu satraukumu, vien kārtējām nopūtām. Tur, visai skeptiski par savām izredzēm orientēties turpmākajā maršutā, nolemjam, ka nebrauksim uz Langstiņiem, bet sekosim pensionāriem uz apvedceļa pusi. Ātri sasniedzam apvedceļu, kur Viķa nokomentē savu braukšanas tempu salīdzinājumā ar pensionāriem. ;) Sagaidot visus un, nu jau kārtējo reizi, šauboties, vai mēs varam patstāvīgi orientēties, izvēlamies vairs nedoties uz Carnikavu, kā bija sākotnēji iecerēts, bet uz Kalngali, rekomendētu no pensionāru puses. Turpat jau ir un tā pati jūra jau vien ar' ir. Sasniedzam Berģus un kādu vietējo veikaliņu. Tur, kamēr papildinam pārtikas krājumus, saņemam pēdējās instrukcijas no pensionāriem, kuri, paspējuši iepirkt šampi, turpina savu velobraucienu. Arī mēs drīz jau esam uz riteņiem un mēģinam orientēties vieni. :) 

Tā veiksmīgi sasniedzam Vidzemes šoseju, pārbraucam tai pāri un veiksmīgi esam trāpījuši uz ceļa, kas ved apkārt Ķīšezeram. So far, so good. Kādā autobusa pieturā sagaidam pārējos, kur mūsu mazliet sagurušo noskaņojumu pārtrauc Viķa, kas nemitīgi ierodas pēdējais, tomēr vienmēr ar platu smaidu sejā. Tiek izteiktas aizdomas, vai tik viņš speciāli neatpaliek no grupas, lai pa klusam varētu ievilkt kādu kāsīti. :) Arvien lēnākas kustības, lai atkal uzsēstos uz velosipēdiem un turpinam ceļu. Saniedzam kādu krustojumu, kur sānu ceļš ved augšup, kur varētu vajadzēt nogriezties. Tomēr pēc īsas vārdu apmaiņas ar kādu vietējo pedāļu minēju, izrādās, ka jābrauc vēl uz priekšu. Nopriecājamies, ka neizdomājām aizbraukt šķērsām un turpinām ceļu līdz benzīntankam, kur nu gan esot jānogriežas. Nogriežos, uzminos kalnā, sagaidu pārējos un daudz nedomājot turpinam ceļu, līdz ilgi gaidītā Kalngale ir klāt. Kārtējā apspriede autobusu pieturā, kur mans ierosinājums, ka varbūt tomēr varam aizbraukt līdz Carnikavai (kādi 10km no tās vietas) tiek uzņemts ar plašiem komentāriem par nogurušajām un apsāpējušām sēžamvietām un dažiem skarbākiem vārdiem. Arī es ap šo brīdi nožēloju, ka esmu izvēlējies nebraukt velošortos. Tā nu nolemjam palikt tepat Kalngalē.

Izlemjam atrast vietējo veikalu pārtikas papildināšanai uz vakaru un dodamies tādu meklēt. Pirmais, ko atrodam, tieši tobrīd tiek slēgts, bet turpat otrs esošais vēl darbojas, reizē ar blakusesošo kafejnīcu. Saprotam, ka vakara maltītei pie ugunskura ir palikuši par maz spēki, tāpēc nolemjam paēst kafejnīcā. Maltīti pavada komentāri - "salāti par skābu, kartupelīši par eļļainu, karbonāde par cīpslainu," tomēr nogurušam ceļiniekam gana labi. :) Tam pa vidu tiek iepirkts Bonaparts, jo vietējā veikala alus piedāvājums ir graujošs, un tiekam pasūtīti uz kempingā esošu veikalu pēc kolas, jo tās tur ar' nav. Aizbraucot uz kempingu, kas varbūt nedaudz atsit graustu rajonu, ar Madaru sasniedzam arī veikalu. Pirmajā brīdī gan mani nomāc ļoti lielas šaubas, vai tur vispār ir veikals, jo apkārt kārtīgi nāsīs sitas tualetes smārds un arī veikala vizulālais noformējums vairāk atsit pamestas sabiedriskās tualetes izskatu, tomēr veikals tur ir un divlitrīga kola arī (un arī labs alus, bet ir par vēlu). Kad vakariņas ir paēstas, mani nepamet doma, ka vajadzētu tomēr braukt uz Carnikavu, bet šī ideja no citu puses ātri tiek norakta labi dziļi. Dodamies uz Kalngales staciju, kur ir doma nobraukt pāris pieturas ar vilcienu līdz Carnikavai, bet arī šī ideja atkrīt, jo jāgaida vairāk kā stundu. Starpcitu, Kalngales stacijā vilcienu saraksts ir rakstīts ar roku, biļešu būdiņu nemaz nekomentēšu. Turpinām ceļu uz pludmali, un pēc kāda kilometra arī ilgi gaidītais gala mērķis ir sasniegts, pietam, apmēram uz saulrieta beigām. Sajūtas ir lieliskas. Kaut kad brauciena vidū sapratām, ka Kalngale it kā esot nūdistu pludmale, tāpēc vēl kāds pusotrs kilometrs pa pludmali, baudot jūras vēju un veiksmīgi sasniegto galamērķi, lai pabrauktu nostāk no iespējamajiem cilvēkiem nākamajā rītā un esam tur, finišā. :) Nepagāja ne astoņas stundas no izbraukšanas brīža, kad esam klāt. :)

Viķa ar Armandu un Agnesi uzceļ teltis, mēs ar Madaru iekārtojam ugunskuru, ar Armandu sagādājam mīkstus sūnu padirseņus visiem (tā laikam tos varētu nosaukt) un vakara daļa var sākties. :) Šajā laikā arī rodas raksta nosaukums, kad Viķa pakomentē savas sajūtas pēc 70 kilometru pieveikšanas šīs dienas brauciena laikā. Sarunas pie ugunskura, Bonaparts ar kolu, uzkodas, pastaiga gar jūras malu, kur mūs sagaida neparasti daudz kuģu, kas uz naksnīgās jūras un zvaigžņoto debesu fona izskatās fantastiski, un esam pietiekami noguruši, lai dotos gulēt. 

Brauciena otrā diena

Aprakstu turpina Madara. :)

Otrās dienas rīts. Pamostoties gaisā jūtamas dzestrās jūras vēsmas. Sajūtas, protams, patīkamas, nedaudz satraucošas un pacilājošas, jo ne jau katru rītu ir iespēja pamosties jūras krastā patīkamā kompānijā un piedevām vēl pilnīgi par brīvu :D Celšanās kā jau visiem kārtīgiem bērniem notiek divos cēlienos, pirmo reizi miegainās acis tiek atvērtam bioloģiskā pulksteņa vadītas. Arī vēsums dara savu, cik gan ilgi var izturēt bez naktī norautās segas. Visi saspiežas ciešāk, lai netiek zaudēts ne kripatiņas siltuma. Armands ar Agnesi, šķiet, ir pietiekami apmierināti, ka iepriekšējās dienas vakarā tomēr izvēlējās gulēt savā mazajā teltī. Kā viņi par siltumu parūpējās, tas laikam ir lieks jautājums, jo teltij otru apvalku, protams, Armands bija aizmirsis mājās. Laikam jau ar nodomu... :) Manā, Aivara un Viķas rīcībā ir milzīga piecvietīgā telts, kura, kā mēs beigās uzzinājām, tika nodēvēta par Mīlas skaņu telti. Neņemos spriest kāpēc tā iemantoja tādu vārdu, vai tas bija manas un Aivara pikantās kopā sildīšanās dēļ, vai dēļ Viķas komentāriem par burkāniem, sēnēm un zīmuļiem. Kad tiek pabeigtas apspriedes par Viķas krākšanu un padarītas vēl šādas tādas rosības, kas pieder pie rīta gultā vārtīšanās, virsroku, pašsaprotami, gūst nogurums un uz kādu labu laiciņu visi atlūst pa otram lāgam.

Agnese, protams, neļauj aizrauties ar miega priekiem un jau no agra rīta uzmācas ar telefonā esošo 3,2 pikseļu kameriņu. Pateicoties kurai arī tikām pie dažām piemiņas bildēm. Ar rīta foto sesiju un telts vietu nokopšanu, protams, chills vēl nebeidzās. Brokastošanas laikā Viķā pamodās nepārvarama kāre pēc aliņiem. Nepārvarama tāpēc, ka lai tiktu līdz tiem ir jābrauc līdz iepriekš aprakstītajam veikalam. Bet lai tiktu līdz veikalam ir jābrauc ar velo. Bet lai brauktu ar velo ir uz viņa arī jāsēž un tas sabojāja visu prieku. Bet kā par brīnumu Viķam ir lieliskas spējas radīt cilvēkos iekāri. Kas drīz arī pārņēma mani, un es ar savām sievišķajām dotībām pārliecināju Aivaru, ka mums pie tiem aliņiem ir jātiek. Tā nu mēs devāmies nelielajā 20 minūšu braucienā pakaļ kārotajiem aliņiem, kas, protams, attaisnoja visas pūles.

Pavadot vēl pēdējos jaukos brīžus pie jūras, kārtīgi saelpojoties priežu mežos svaigo gaisu un pieveicot pa aliņam, jo vienu jau var, devāmies tālāk ceļā, tikai šoreiz mūsu lieliskais piecinieks sadalījās divās daļās. Dibena sāpju nomocīti, Viķa, Armands un Agnese izvēlējās vieglāko ceļu un devās mājup caur Vecmilgrāvi, kur paspēja paviesoties pie kāda drauga (Mika), lai pēc tam no Rīgas uz Ogri dotos ar vilcienu. Turpretī es ar Aivaru, kā jau īsti zvēri nepadevāmies, sēdāmies uz saviem „zirgiem” un mināmies. Dzinējspēks, protams, bija lielais pašlepnums par sevi, nepadosimies taču tikai nelielu sāpju dēļ, un milzīgā kāre pēc iepriekšējā dienā redzētajām mellenītēm. Mums kā lieliem ēdiena izvirtuļiem būtu grēks palaist garām tādu iespēju pielikt pilnus vēderus ar vienām no gardākajām vasaras ogām.

Uzsākt mīties gan nebija diez cik patīkami, jo tur apakšā viss TĀ smeldza :o :D Bet pēc pāris metriem iesildot dibentiņus jau tā lieta aizgāja :) No saviem kompanjoniem atvadījāmies uz krustojuma ar benzīntanku un, atņēmuši pēdējo pudeli viņiem, lai būtu kur salasīt mellenes, devāmies katrs uz savu pusi. Es kā, jau stiprais dzimums būdams, uzkurināju tempu un mēs vienu pēc otra zibenīgā ātrumā sasniedzām pieturas punktus. Pa ceļam piestājām mazpilsētas veikaliņā, kur uztankojāmies ar Snikeriem, kas bija mūsu pārtikas deva dienai. Nonākot mežā mēs vispirms vienas sēņotājas iedvesmoti piestājām pēc dažām sēnēm un, kamēr es lasīju sēnes, Aivars atrada mellenes uz pielasīju pirmo trauku. Pēc tam mēs devāmies uz iepriekšējā dienā atrasto melleņu vietu, pa ceļam vēl paspējam nokļūdītes kādā meža taku krustojumā, un ilgi meklējam, braukājot šurpu turpu, bet tā arī neatrodam, kur īsti bija tā vieta, bet toties atradām vēl kādu citu bagātīgu melleņu lauku. :) 

(Tālākā rindkopa ir fantāzijas auglis :), kamēr tiek lasītas mellenes.) Kurā tad arī notika filmu cienīgi skati. Sēņotāju taku aizvilināta, no mana redzes loka pazuda Aivars. Atskārtos tikai kad biju ievilināta tik dziļi mežā, ka zaudēju visu koordināciju un nesapratu ne kur Dienvidi ne Ziemeļi, ne Rietumi, ne Austrumi. No milzīgā apjukuma mani izglāba izdzirdētie kliedzieni, kuri kā izrādījās bija Aivara. Momentā metos uz to pusi un nonākot atpakaļ pie mūsu apmešanās vietas ieraudzīju Aivaru aizsargājamies no sešu niknu vilku bara. Aivars netīši bija pagadījies pa ceļam vilcenei ar saviem mazuļiem. Tas tikai bija skats. Vilcene ar lieliem atņirgtiem zobiem par katru cenu centās aizsargāt savu dārgumus, lai gan Aivaram ne prātā nenāca aiztikt viņas mazuļus (jāatdzīst, ka es no viena tāda nebūtu atteikusies :) ) vienīgā doma bija kā izkļūt no viņas nagiem. Par laimi man ir bērnībā iemantotas spējas komunicēt ar dzīvniekiem un es ar savu acu skatienu aizvedināju vilceni, lai tā dodas tālāk savu ceļu. Par izglābšanu no, iespējams, nežēlīga cīkstiņa ar vilku māti Aivars man pateicās nepārspējamā baudā. Arī es jutos atvieglota, ka izglābos no stundām ilgas maldīšanās pa mežu, bet nu manai svētlaimei bija augstākais punkts. Drēbes man tika mežonīgi norautas no mana tvirtā un kaisles iekvēlinātā auguma. Viņa lūpas maigi un gardi kā persika auglis slīdēja pāri manam ķermenim un mēs ļāvāmies dabas mežonīgajiem instinktiem.

Noguruši un izsalkuši pēc spraigajiem meža atgadījumiem ar pēdējiem spēkiem braucām mājās. Uz tilta pāri Lielajai Juglai pie Zaķumuižas atlaidu atpakaļ ceļā iegūto kompanjonu - visai izturīgo spārīti. Jāatdzīst, ka par spārītes kādreizējo esamību vien liecināja tikai viņas spārni un 56km/h ātruma izturīga galva. Tagad man uzticētais niknais velo bija iemantojis vilka cienīga titulu. Lai arī spēki tiešām bija izsīkuši mēs nepilnā pusotrā stundā ar vidējo ātrumu 25km/h nonācām līdz mājām, pa ceļam piestājot Tīnūžos „Krustcelēs”, lai sakopotu spēkus pēdējam kāpienam pirms galamērķa, kur Aivars apēda pēdējo piparmētras konču, jo ar Snikeriem, mellenēm un gaisā virmojošo mīlestību vien īsts vīrietis nevar iztikt (nav jau stiprais dzimums :D ). Mājās mūs sagaidīja siltas un gardas vakariņas. Netikām gluži pie kārotās sēņu mērcītes, bet pie milzīgas porcijas ar gardiem Franču salātiem ar Balkānu dārzeņiem gan. Pilnai laimei vairs bija vajadzīga tikai duša un mūsu salasītās mellenītes ar pienu. Mmm... kas var būt labāks par šo!

Piebildīšu tikai to, ka pēc šī brauciena Ogre likās kā mājas, jo nav iespējams aprakstīt to gandarījuma un prieka sajūta, kas pārņēma ieraugos Ogres novada zīmi. Kopīgiem spēkiem bija pievārētu 154km, ko manas kājas un dibens izbaudīja pirmo reizi.

Kopumā mazliet hipijiskais un avantūriskais brauciens bija izdevies lielisks, ar visiem smiekliem un čīkstēšanām par kārtējo stāvo kalnu, kurā atkal jābrauc. Bet kopā jau var paveikt visu. :)

Bija tieši tā, kā prognozēju, apstiprinājās patiesība: rezultāts ir atbilstošs ieguldītajam darbam.

Ape sagaida ar sauli. Pasākuma norises vietā ierodamies laicīgi, seko kā jau ierasts pirms sacensībām: piereģistrēšanās, velodraugu un paziņu sastapšana un tērzēšana, uzēšana, wc u.t.t. (minētās darbības var atkārtoties, atkārtojumu biežums nav ierobežots, secība nav stingri noteikta).

Rosīšanās, iesildīšanās, starta koridoru ieņemšana un starts. Pēc starta apkārt braucošo temps atgādina, ka sacensības ir sākušās. Jau pazīstamais trases sākums un drīz vien esam pļavā - pa nelīdzenu taciņu visi virzās vienā rindā, apdzīt neizskatās iespējams, kolonnas pārvietošanās ātrumu nosaka kaut kur priekšā braucošais. Braucam lēnām - ideāli, lai atpūstos, taču tas varbūt nav īsti tas, ko kārotos jau 10-15 minūtes pēc starta. Turpat tuvumā brauc ātrākā no seniorēm, komentējot situāciju: "Nu grupa! Veselības brauciens!" Paužu argumentus, kādēļ ir vērts startēt elites grupā: tā startē no kolonnas sākuma, nevis no beigām kā mēs.

Pazīstamais izcirtums šogad liekas tik vienkāršs, grūti pat noticēt, ka pērn te lejup gribējās stumties. Pavisam sauss, nemaz ne tik stāvs un vēl piestrādāts pie jebkura iespējami traucējoša elementa izdaiļošanas košā krāsā. Vēlāk grupas uzvarētāja, kas tobrīd man sekoja, par šo nobraucienu teiks - Tu arī mani motivēji te nobraukt un nenobīties. Redz kā, tas iepriecina (un glaimo). :)
Izcirtumam seko Ziemeļu zemūdens tilta šķērsošana - garumgara rinda, kas virzās uz priekšu ļooti lēnām. Īsts dalībnieku burziņš, tērzējam, dalāmies iespaidos. Elements, kurš likvidē jebkādu iepriekš izcīnītu laika pārsvaru - pēc izkļūšanas uz sauszemes braucēji tiek izretināti ar vienmērīgu vairāku sekunžu intervālu.

Tālāk seko pastāvs kāpums, nobrauciens un vēl viens īss un stāvs līdz skatu tornim - beidzamo pagājšgad uzbraucu pat tā kā piepūloties, šogad līdz virsotnei tikt viegli. Sekojošais smilšainais nobrauciens ātrāk noskrienams, neviens no apkārt esošajiem te nenobrauc. Viens vismaz pamēģina, bet tas beidzas ar elegantu kūleni - stūmējiem ir interesanti.

Seko līkumota taciņa gar ezeriem un takas noslēgumā kāpums, kura beigās kaut kā... sekojot priekšā esošajām mugurām, izdodas nogriezties nepareizi. Iespējams, nebūtu bijis par ļaunu paskatīties apkārt, jo atcerējos, ka pagājšgad te bija jāgriež pa labi, bet nu - koncentrējoties uz konkurentēm, aizbraucu viņām līdz. Vairāk par pāris minūtēm jau tur nezaudējām, drīz attapāmies un atgriezāmies trasē.

Un tad kārta grantenēm - ātrumposms. Drusku Pilskans vairs nepārsteidz kā pirmoreiz, kad to ieraudzīju - toreiz likās, ka sauli pēkšņi aizsedza kaut kas milzīgs. Šoreiz jau iepriekš skaidrs - būs jāstumjas. Nobrauciens lejup tik ātri kā vēl nekad, un atkal grantene, kur satieku un pasveicinu visas pretējā virzienā braucošās savas dāmu komandas dalībnieces. Tūliņ sekojošā taciņa spēj satracināt - lietām, ko nevar ietekmēt, to nedrīkstētu ļaut, bet izdodas. Priekšā esošie tur ir uzmanīgi, taka šaura, apdzīt īsti nesanāk...
Seko pazīstamais brauciens Jāņkalnā, viens no interesantākajiem trasē esošajiem kāpumiem, tur sasniedzu dienas un, šķiet, arī sezonas maksimālo pulsu, tik grūti it kā piedalītos sacensībās.

Tālāk? Viss bija - grantenes bija, sprunguļains mežistrādes ceļš bija, dubļi bija, asfalts bija un krateklīgās pļavas arī bija - daudz. Kādu daļu distances braucu solo - neviens nav redzams, pa grantenēm jābrauc pret vēju, bet grupas trūkumu neizjūtu. Viekārši braucu. Vietā, kur maratona garā distance satiekas ar īso, trasē atkal parādās dzīvība. Norādes 10km/5km līdz finišam liek pedāļus griezt ātrāk, seko Vaidavas šķērsošana un vēl mazliet līdz finišam. Pirms finiša līkums pa īpaši nelīdzenu pļavu - savas domas par šo posmu paturu pie sevis. Viss.

Pēc finiša satieku sieviešu amatieru grupas uzvarētāju - viņa atbraukusi pirms 5 minūtēm un man saka: "Tu nemaz neizskaties kā būtu braukusi un piekususi!" Tā ir, iespējams, varēju mazāk atpalikt no uzvarētājas, distances otrajā pusē saņemoties braukt ātrāk - bet... 2.vieta grupā ir 2.vieta arī tad, ja zaudētu kaut tikai 1 sekundi. Un tad gan man finišā diez vai kāds teiktu, ka neizskatos sagurusi.

Protams, braukšu vēl.
Bet par Philips MTB maratona 2009 labāko trasi - tomēr piecas zvaigznes tiktu tieši Pļaviņām, jo tas bija pārsteigums, kas ielīksmo MTB braucēja dvēseli.
Varbūt, braucot Apē jau piekto reizi - trešo sezonu sacensībās un divos Apes XCM trases izpētes rudens braucienos- tiek iegūta imunitāte pret Apes pārsteigumiem?

Pagājušajā svētdienā, 2. augustā, ar 3. posma sacensībām Apē noslēdzās šī gada Philips MTB maratona seriāls. Tā kā piedalījos visos posmos, tad varu mierīgi teikt, ka šīs kā noslēdzošās bija sezonas svarīgākās sacensības. :) Personīgais mērķis bija noturēt 10. vietu kopvērtējumā savā grupā.

Pagājušajā gadā izdevās piedalīties visos abos posmos, tāpēc bija skaidrs, ka tā būs jādara arī šogad, jo Trek sacensībās ir gan interesantas trases, gan patīkama atmosfēra. Šogad Philips MTB seriālam bija par vienu posmu vairāk – tātad trīs sacensības. Vispirms 10. maijā Smiltenē, tad 30. maijā Pļaviņās un tagad – Apē. No vietu nosaukumiem arī kodētais nosaukums "SPA". :)

Sestdien vairākas stundas ņēmos ap velo, kamēr dabūju to tīru un kārtībā pēc piektdienas daudzstundu brauciena pa lietu. Uzliku arī jaunās riepas, kuras saņēmu tikai iepriekšējā dienā. Tās bija tik tīras un melnas, ka pat nemaz negribējās sasmērēt. :) Iepriekš man abas bija 2.1" platuma riepas, tagad priekšā uzliku 2.25". Komandas biedri jau iepriekš izteicās, ka 2.25" būs par daudz un it sevišķi priekšā, ja vien nebraucu DH, taču vai tad nu es kādu klausīšu..? Pēc tam izmetu pusstundu garu loku pa pazīstamajām vietām, lai pārbaudītu, vai ar velo viss kārtībā pirms sacensībām, taču šajā laikā nesajutu itin nekādu atšķirību no vecajām riepām.
Ar aizmugurējā pārslēdzēja un priekšējo bremžu darbību gan nebiju diez ko apmierināts..

Pagājušajā gadā Apē bija episkās sacensības pa dubļiem, kuras vēl tagad nevaru aizmirst. Pēc tam organizatori atzinās, ka viņiem pat ar kvadraciklu dažviet bijis grūti izbraukt, kur mēs braucām. Taču šoreiz, lai arī prognozes solīja lietu, bija sauss un silts.

Uz sacensībām arī šoreiz devāmies divatā ar CopyLeft, taču viņš šajā reizē bija nolēmis pamēģināt garo distanci (52 km), nevis īso (30 km), ko brauca Pļaviņās. Iepatikās tur. Pēc pusotras stundas brauciena bijām galā, sataisījāmies un devāmies pabraukāties pa trasi, lai iesildītos. Kopijs drīz vien atzinās, ka ne viņa riepu, ne distances izvēle laikam nav pareizā. Bet ko nu vairs, drīz vien jau stāvējām savā starta koridorā. Kā parasti – neliels uztraukums, kā veiksies, vai izdosies tikt līdz finišam un viss pārējais.

Pēc Ikšķiles naitraida, kur finišēju 5. vietā vien piecas sekundes aiz uzvarētāja, biju nolēmis, ka turpmāk vienmēr sacensībās braukšu kārtīgi, daudz nedomājot par motivāciju, sevis pažēlošanu un citām tēmām, kas var likt braukt lēnāk kā iespējams. Nu, tā kā šīs uzskatīju par svarīgākajām sacensībām, tad pie tādas apņemšanās arī cieši turējos.

Trase nebija viegla, taču tā bija diezgan ātra. Lielākoties jau atcerējos trases interesantākās vietas no abām reizēm, kad pa to braucu pagājušajā gadā – gan Latvijas, gan Igaunijas pusē. Šoreiz bija diezgan daudz jābrauc pa pļavām, un tas man tiešām apnika, jo tur bija nelīdzens – kaitinoša kratīšanās. Ironiju, protams, saprotu – MTB nav jābūt vieglam sporta veidam, taču tik daudz kratīties likās par daudz.
Nokrist nekur nesanāca, lai arī kādā peļķē to mēģināju, nost no velo arī kāpu vien dažas reizes – pie stāvā, smilšainā nobrauciena, kur droši vien tomēr būtu varējis nobraukt, jo, kamēr kāpu lejā, aiz manis viens ar rozā FS pa to mierīgi nobrauca (izskatījās, ka mierīgi). Pēc tam kāpu nost arī pilskalna vidū, pie applūdušā Ziemeļu tilta un pie Vaidavas.

Pagājušajā gadā Ziemeļu tilts bija smuks dēļu tiltiņš pāri ūdenim uz Igauniju, taču šogad bebri to vietu bija kārtīgi appludinājuši, paceļot ūdens līmeni par kādu pusmetru. Līdz ar to tilts bija vai nu zem ūdens, ja uz tā uzkāpa, vai arī peldēja, kad uz tā neviena nebija. Patiesībā man ļoti paveicās, spriežot pēc pārējo stāstiem, – kad pie tā piebraucu, uz vietas pastāvēju vien kādu pusminūti, līdz varēju doties ūdenī, pārējiem drūzma-rinda esot bijusi krietni lielāka un tāpēc jāgaida jūtami ilgāk. Ūdens tur tā līdz ceļiem droši, bet solis sānis un tas jau bija krietni augstāk (piemēram, dalībniekam, kurš tobrīd bija man blakus). Arī tādā ziņā man paveicās, ka nekur nepareizi necaurskatāmajā ūdenī neiekāpu. Kad braucu prom, vēl labu brīdi varēja dzirdēt izsaucienus no turienes, droši vien tobrīd kāds saslapinājās vairāk kā bija iedomājies. :)

Otra iespaidīgā vieta trasē ir Drusku pilskalns. Tas tiešām ir tāds bišku pilskalns – stāvs un augsts, no virsotnes var redzēt Munameģi. Tur noteikti var uzbraukt, taču šoreiz man to izdevās izdarīt tikai līdz pusei, kur saminstinājos divu stūmēju dēļ, un izslīdēja aizmugurējais rats. Tāpēc tālāk uz augšu arī es kļuvu par stūmēju. Te nu bija – visu vasaru tieši tam trenējos, minoties Siguldas slēpošanas kalnos, un tagad tāpat nekā.
Dodoties uz pilskalnu, man bija sajūta, ka braucu diezgan labi un ātri, jo regulāri noķēru un apdzinu vienu grupiņu pēc otras, taču šī ilūzija drīz vien izgaisa. Pirms pilskalna ceļš bija sadalīts uz pusēm – pa vienu pusi bija jābrauc uz to, pa otru – atpakaļ. Tur arī es ieraudzīju tos daudzos, kas jau dodas prom, bet es vēl nemaz neesmu ticis līdz pilskalnam! Pagājušajā gadā pilskalna virsotne bija tā vieta, kur ieraudzīju zīmi "līdz finišam 30 km", padevos un tālāk braucu vien tādā tempā, lai vispār tiktu līdz finišam. Šoreiz neko saguris ap to vietu vēl nebiju, tāpēc tāpat turpināju cīnīties ar sevi. Un citiem.

Apmēram distances vidū ceļa malā pamanīju Trek komandas braucēju, kurš prasīja, vai var aizdot pumpi. Nu, man tas līdz šim nekad sacensību laikā nav noderējis, tāpēc kādēļ gan ne? Cerēju, ka arī šoreiz to nevajadzēs atlikušajā pusē. Turklāt man bija interese, vai tie, kas tagad cieši sēž astē aiz manis, pieklājības pēc pagaidīs mani, kamēr apstājos, vai nē. Protams, ka nē. :) Bet pēc minūtes tāpat atkal biju viņiem blakus.

Kad atlikuši vēl 20 km līdz finišam, sāka gurt labā roka, kas nebija diez ko patīkami. Iepriekš tādu sajūtu nebiju piedzīvojis, lai cik ilgi brauktu. Mēģināju to atpūtināt nobraucienos un līdzenajos gabalos, bet nācās vien samierināties.
10 km līdz finišam jau sāku gaidīt, cik drīz nu būs trases beigas, pamazām sāka izsīkt spēki un līdz ar to arī apņēmība.

Un tad vēl atlikusi Vaidava dažus kilometrus pirms finiša.
Pagājušajā gadā bija iespējams forsēt Vaidavu braukšus (man gan to izdevās tikai līdz pusei), taču šogad, piebraucot pie upes, kāds no trases darbiniekiem brīdināja, lai turos vairāk pa kreisi un pārbraukt labāk lai nemēģinu, tas neesot iespējams. Pēc tam otrs viņu sabāra, lai nesakot priekšā. :) Bet tur tiešām bija vairāk ūdens un labi jūtama straume.

Pēc Vaidavas sekoja neliels, diezgan smilšains un pavisam lēzens ceļš augšup. Tā patiešām šķita kā trases grūtākā daļa – nogurums, kājas slapjas un tāda neforša sajūta no aukstā ūdens, smilšains, pretvējš un kalns turklāt taču ir tik lēzens, bet uz priekšu tāpat iet pavisam grūti, ka nu vispār. Kad biju pārbridis Vaidavu, redzēju, ka mani ir noķēris aizmugurē esošais, taču, ja jau tajā posmā uz ceļa, kur tik lēni vilkos, viņš man neaizgāja garām, tad jau laikam arī citiem tur nav vieglāk.

Vēl paši pēdējie kilometri, kur ar diezgan lielu ātruma starpību mani apdzina vairāki braucēji, kas, iespējams, bija 30 km distances līderi, taču tobrīd es par to neiedomājos. Mani vienkārši apdzina, un es vairs nespēju turēt viņiem līdzi. Nomācoši.
Pašās beigās pēdējie simti metru pirms finiša atkal jābrauc pa pļavu, un šo posmu bijām izmēģinājuši iesildīšanās laikā pirms dažām stundām, tāpēc zināju, cik nelīdzens tur būs. Mani atkal apdzen tas pats džeks ar rozā FS. Jei! Arī viņam netieku un vairs negribu tikt līdzi.
Bet pēc finiša jau viss nejaukais sāk aizmirsties.

Tā kā fotoaparāts mašīnā, mašīnas atslēgas pie Kopija, bet Kopijs – vēl trasē, tad pabraucu gabaliņu gar trasi pa to pašu pļavu, lai iztukšotu ūdens krājumus un paskatītos uz nogurušajiem finišētājiem. Skaidrs, ka arī pārējiem ne pārāk patīk tā kratīšanās – pāris reizes dzirdu dažus lamuvārdus, viens braucējs kaut ko pasaka arī par Latvijas ceļu stāvokli. :)

Nu tā.
Esmu finišējis 15. vietā savā grupā. Gribējās, protams, labāk, jo 15. biju arī 1. posmā Smiltenē, bet Pļaviņās – pat 11. vietā, taču šoreiz vismaz pēc punktiem esmu visaugstāk (tas nozīmē, ka šoreiz vismazāk atpaliku no līdera).
Un šoreiz es pat nezaudēju Leldei Tipānei (sieviešu elites grupa), kura gan Smiltenē, gan Pļaviņās bija dažas minūtes man priekšā. Sīkums, bet man tas ir nozīmīgi. :)
Kopvērtējuma mērķis arī sasniegts – esmu 8. vietā!

Ā, un riepu maiņu droši vien tiešām bija vērts izdarīt. Protams, grūti pateikt, cik daudz deva 250 gramu ietaupījums, cik daudz 2.25" priekšā un cik vienkārši nenobraukts protektors, taču nekur dubļos vai kāpumos negaidīti nesaslīdējos, līkumos turēja ļoti labi, pa smiltīm cauri gāja viegli.

Nākamgad atkal noteikti jāpiedalās visos Philips MTB posmos, tā jau ir pārbaudīta vērtība. Trases ir interesantas. It sevišķi Pļaviņās, kas man patika vislabāk.
(Starp citu, klīst baumas, ka nākamgad būšot kāds maratona posms ar kopējo kāpumu pāri kilometram.)

Nedēļu pēc Nakts brauciena Ikšķilē sekoja otrais Nakts brauciens ar Trek veikalu - Ogres Zilajos kalnos. Pirmajā braucienā aizsāktais šoreiz turpināts netika, tāpat tika novērota būtiska novirze no komandai izvirzītā moto: FTW! Tā vietā x-f izvēlējās apgaismot kādu jūtami lēnāku braucēju, kuru pats bija pierunājis pārbaudīt spēkus tumsas pusē. Tālāk seko pašas debitantes night ride iespaidi.

Tumsā līdz šim braukusi biju visai maz, to uzskatot par augstāko pilotāžu, "man nepatīk" un "tas nav priekš manis". Tieši tāpat lampas savam velo iepriekš tiku stiprinājusi vien, lai izmantotu asfalta treniņos rudenī, kad vakaros ātri kļūst tumšs, vai - standarta sarkano lukturīti aizmugurē. Un viss.

Pēc pozitīvajām atsauksmēm, kas sekoja pirmajam nakts braucienam, un šī pasākuma fotogalerijā novērotās draudzīgās atmosfēras atļāvu sevi pierunāt piedalīties Nakts braucienā Nr.2 - Tieši tik vienkārši. Nav tumsas braukšanas pieredzes? - Lūdzu, jāpiedalās sacensībās!

Trase bija īpaša ne tikai dēļ tumsas. To nodrošināja trasē esošās daudzās un dziļās peļķes - pa dienu bija spēcīgs negaiss. Tas pats, kas radīja pamatīgus plūdus Rīgas ielās. Stigā, kur pirms negaisa bija vien dažas dubļu lāmas, papildus bija izveidojies elements - braukšana pa upes gultni. Iepriekš vienkārši dubļains ceļš kļuva par trases posmu, kurā viena otrai seko dziļas jūras. Un papildus ūdens elementiem trasē iekļauts tās interesantākais posms - kāpums pa meža taku un tam tūliņ sekojošs šaurs, līkumots un viltīgs nobrauciens.

Pirms starta, izmēģinot kādu daļu trases, apbrīnojami ātri izdodas nomaldīties. Tā kā Zilajos kalnos ir braukti vairāki rudens-ziemas krosa Dubļainā sniegpārsla posmi, sanāk aizbraukt pa tur ierasto trasi. Kaut kāds marķējums koku zaros ir redzams - sākumā pat nav nekādu šaubu, kur jābrauc. Laikus izdodas attapties, un starts nokavēts tomēr netiek.

Starts. Trasē jāveic 4 apļi, katrs ~5km garš. Sākumā gaismas daudz, visi brauc barā, nav vēl izretojušies. Peļķes... tiek šķērsotas diezgan raitā tempā, nodrošinot ūdens šaltis gan citiem, gan sev - tiek arī aiz apkakles. Tik daudz dziļām peļķēm tieši cauri pa vidu nekad neesmu braukusi, bet tobrīd apbraukšana vietām nav iespējama un vēlāk vairs neliekas aktuāla.

Seko ātrāk braucami meža ceļi. Kādā brīdī braucēji ir paretojušies un secinu... ka lampu uz stūres neesmu vēl ieslēgusi... Superīgi. Vai šodien te bija paredzēts brauciens pa tumsu? Ko vēl tādu interesantu varētu izdomāt?

Kāpums un tūliņ arī līkumotais nobrauciens. Tas rada zināmu stresu - tur esmu īpaši lēna. Vairākkārt uz saknēm nedaudz izslīd priekšējais rats, tomēr paspēju savākties, uz mirkli aizķeros kādā braukšanas trajektorijai pārāk tuvu stāvošā kokā, kādu līkumu noīsinu, izbraucot pa taisno. Aizturu aiz sevis vairākus braucējus, kuri gan spētu nobraukt krietni ātrāk, bet es tādu iespēju viņiem neatstāju.
Beidzot nobrauciena pakāje, īss posms pa meža ceļu, tad brauciens cauri peļķēm un gar karjeru līdz finišam. Aplis ir īss, vēl veicami trīs tādi paši.

Nākamajā aplī kļūst vēl tumšāks, braukšana grūtāka, acīs smilšu/dubļu vēl vairāk, bet cauri briļļu stikliem vēl var redzēt. Kaut ko. Viltīgais nobrauciens nākamajos apļos šķiet draudzīgāks, tomēr joprojām tur sanāk pārāk uzmanīties. Peļķes joprojām tiek šķērsotas tieši pa vidu (kad tad vēl, ja ne tagad) - no ūdens izvairīties tāpat nav vairs nekādas jēgas.

Apļi līdz pat finišam tiek veikti līdzīgi un paiet ātri. Tā droši vien neliktos, ja distanci veiktu vienatnē - turpat blakus esošie x-f spožie lukturi padara braukšanu vienkāršāku. Varu tikai uzskatāmi novērtēt, kāda nozīme, braucot tumsā, ir labiem lukturiem.

Finišs. Noņemot ķiveri jākonstatē, ka arī galva ir pilnīgi slapja - tik lielas šļakatas no peļķu šķērsošanas it kā nemaz nebija... Netīrs ir pilnīgi viss, velosipēds vienās smiltīs, seja dubļaina, drēbes slapjas un netīras. Nav jau izvēles - kaut kā tas viss jānomazgā, karjers turpat blakus un ūdens ir silts. Vasara. Veloforma ir ļoti piemērota peldēšanai - sajūties kā ietērpies kādā Fastskin-Recordbraker peldkostīmā.

Rezultāts dāmu konkurencē nav peļams - otrā vieta. Un tas nav pretrunā ar x-f prognozi: "es domāju, ka esam pēdējie" - no visiem braucējiem, kas devās trasē, nu, gandrīz pēdējie. Bet dāmu konkurencē tomēr otrā vieta.

Seko organizatoru sarūpētais kvass un šašliks un saviesīga tērzēšana - sākotnējā tēma par trasē piedzīvoto transformējas anekdošu vakarā ("Maija, aizver ausis, šito Tu nedrīksti dzirdēt").

Bija interesanti. Nu gandrīz vai - fūūu, nakts brauciens ir beidzies, kad būs nākamais? Gandrīz.

Pirmdien XC.lv forumā parādījās ziņa, ka vēlā ceturtdienas vakarā Ikšķiles pusē notiks kaut kāds nakts velopasākums, ko organizē Trek veikals. Nolēmu pasekot līdzi diskusijai, bet pats tā kā nedomāju uz turieni doties. Un tomēr aizbraucu.

Nedēļas sākumā parasti neko aktīvu vairs negribas, taču pēc pāris dienām "pirmdienas sajūta" ir garām, turklāt šī piektdiena man brīva, tāpēc tomēr nolēmu pamēģināt, kas nu tur būs. Pieteicos braucienam tikai ceturtdienā, un, to darot, tā pilnīgi skaidrs man nebija, uz ko parakstos – vai tās tiešām būs sacensības, vai arī vairāk tāds kā plezīra nakts izbrauciens bariņā.

Vakarā braucot uz Ikšķili, tā vairs nemaz nelikās tik spīdoša ideja, jo jutos noguris pēc darbadienas, pie stūres žāvājos, un pa dienu vēl kārtīgi lija, tāpēc nu tā. Bet ko nu vairs. Ar otro mēģinājumu atradu īsto pulcēšanās vietu, noparkojos, aizgāju pieteikties un.. bez stādīšanās priekšā, kas es tāds, jau esmu sameklēts sarakstā un tieku pie numura. Hmm.

Simboliski mēģinu iesildīties un domāju, ko vilkt mugurā, cik silti vai plāni ģērbties. :) Dalībnieku nav daudz sacensībām, taču to ir pietiekami daudz vakarīgam izbraucienam. Izskatās, ka lielākā daļa te viens otru pazīst.
Ar pirmo mēģinājumu nez kā uzreiz atpazīstu Antuaneti (iepriekš nebijām tikušies). Viņa pajautā, vai savas gaismas esmu noskrūvējis kādam vilcienam. Nu nav jau TIK traki!

Tumsā esmu braucis diezgan daudz pa saviem parastajiem Siguldas apkārtnes maršrutiem, jo patīk, tāpēc iesācējs naktī nejūtos. Taču man nebija pilnīgi nekādas pieredzes, kā varētu būt braukt pa tumsu grupā pa nepazīstamām vietām un sacensību ātrumā, jo līdz šim vienmēr braucu viens (vakance pāriniekam, ja kāds grib).

Uz starta sapulcējies paprāvs bariņš – spīd un laistās. :) Pirms viss sācies, tiekam iepazīstināti, ko apmēram gaidīt trasē (divi apļi, katrs ap 10 km) un parasto "ja nav marķējuma, tad tā nav trase". Starts un – eu, bet jau no paša sākuma ir diezgan pamatīgs temps, es tādu īsti negaidīju. Peļķes arī ir, daļu paspēju apbraukt, pēc tam jau kļūst vienalga – tīrs es nepalikšu. Trase lielākoties ved pa meža ceļiem, brīžiem izbraucot klajākās vietās, viena taciņa, viens mazs strautiņš. Ātrums ir tāds tīri normāls, tomēr visi pareizie pagriezieni tiek laikus pamanīti. Kādu brīdi braucu kopā ar Trek komandas braucēju, kurš, spriežot pēc tā, kā pārvar pāris dubļaini sakņainus posmus, zina trasi, taču viņš man ir nedaudz par lēnu, tāpēc atraujos un, braucot ērtā tempā, sāku ķert priekšā spīdošās gaismiņas. Apmēram pusaplis nobraukts, līdz esmu tos noķēris, nemaz nebija grūti. Tas izrādās bariņš ar, šķiet, kādiem sešiem braucējiem, divi no tiem Hawaii Express formās. Tātad nopietni. Brīdi padomāju, vai ir vērts braukt ātrāk par viņiem, jo it kā varētu, un mēģināt noķert nākamo grupiņu, kura, lai gan nav saskatāma, taču tādai vajadzētu būt vēl tālāk priekšā. Diezgan karsti, labi, ka nesaģērbos pārāk silti.

Kādā vietā, braucot gar mājām, pāri visam ceļam liela peļķe, kuru laikam var apbraukt pa zālīti, taču izrādās, ka tajā malā salikti lieli, atsevišķi akmeņi, uz kuriem viens no grupas uztriecas un krīt, nākamais krīt, uzbraucot uz viņa velo. Lai gan tas notiek tieši man priekšā, paspēju izvairīties. Liekas, ka būs dzīvotāji. Ritms izjaukts, mūs noķer viens braucējs, tāpēc mīnus divi un plus viens – esam pieci. Pavisam drīz arī pirmā apļa beigas, un jau kādu brīdi pirms tam man ir skaidrs, ka šī visdrīzāk tomēr ir līderu grupa, un priekšā neviena vairs nav. Tas kaut kā nešķiet iepriecinoši. :)

Pirmais aplis beidzies ātri, ātrāk kā gaidīju. Pirms starta bija doma, ka pasekošu līdzi kilometriem, lai ir aptuvena nojausma, cik daudz vēl atlicis, un varētu labāk sadalīt spēkus, taču viss notiek tik ātri, ka tam vairs nav nozīmes. Otrajā aplī jau vieglāk braukt, skaidrāk zinot pareizās vietas un to, kas būs aiz līkuma. Ātrums tāpat liels, jo brīžiem aiz muguras var saskatīt caur kokiem spīdošās gaismiņas. Negribas, lai viņi mūs noķer. Kādā brīdī vienam no braucējiem pēkšņi izdziest lampa. Ja viņš tagad atpaliks no mums, tad būs pilnīgā tumsā. Pa ceļam pat mirklīti pačiloju, skatīdamies uz oranžo, saspiesto Mēnesi virs horizonta (man false color ar dzeltenajiem stikliem) un tam blakus esošo spožo Jupiteru. Pāris minūtes pabraucu kā pirmais – visi viegli tur līdzi.

Trasē pazīstamās vietas ar akmeni, grants taisnes, pagrieziens, skaidrs, ka finišs jau drīz. Kādu puskilometru no tā ātrums sāk kļūt vēl lielāks un jo tālāk, jo vairāk. Pēdējos divsimt metros jau vairs nav nekāda draudzīgā bariņa, te katrs ir par sevi, sākas finiša sprints. Pirms pēdējā līkuma pavisam neliels asfaltēts kalniņš augšup, divi braucēji pirms manis un divi aiz. Dzirdu "paņem vidu, paņem vidu!", kas droši vien bija domāts man, taču īsti nesaprotu, kā to saprast. Piebraukt kādam priekšā kaut kā negribētos. Uuuuun palēnām sāku atpalikt no viņiem, vairs nav iekšā.. Redzu, ka priekšā braucošais ir pāris metrus no trijnieka, viņam arī vairs nav cerību. Pirmajiem cīņa līdz beigām. Viss.

Pēc finiša pie manis pienāk Baltais un jautā, vai es biju piektais. Atbildu, ka biju pēdējais. :)
Piecas sekundes no līdera un tikai piektais. Meh..
Vienam finišēt tomēr ir patīkamāk (jo vieglāk), bet, ja grib braukt ar līderiem, tad citādi jau nevar. Tā arī īsti nav skaidrs, ko bija jādara savādāk. Ļoti šaubos, vai būtu izdevies atrauties jau iepriekš no viņiem, piemēram, otrā apļa vidū, viņi tomēr ir spēcīgi braucēji. Varbūt būtu vajadzējis nedaudz pietaupīties, līdz pēdējam līkumam cieši sēžot astē, un tad tā uz 110%. Taču viss bija tik ātri, tik ātri, ka nebija laika domāt, turklāt pie pieredzes arī vēl kaut kā jātiek.

Vismaz šoreiz izpildīju savu galveno mērķi – visu laiku braucu kārtīgi, nevis kā iepriekš sacensībās, kad parasti kādā brīdī padevos (motivācijas trūkums) un sāku braukt saudzīgākā režīmā.
Trasē pavadītas 45 minūtes (vidējais 25.6 km/h), iepriekš biju rēķinājies, ka būs vismaz stunda.

Labu minūti pēc mums finišē nākamā grupiņa, pamazām tiek sagaidīti visi, pa vidam pļāpas, šašliks un tā. Apbalvošana. Pļāpas turpinās, taču jūtu, ka sāku salt un miegs arī nāk, tāpēc taisos prom.

Pasākums bija ļoti foršs. Trek sacensības jau parasti ir tādas draudzīgas, taču šoreiz vēlās vakara stundas (starts 23:00) un mazā dalībnieku skaita dēļ bija tāda intīmāka un sirsnīga, tiešām draudzīga sajūta. Tāpēc arī bija forši. Tas pat nekas, ka pašam tik, khem, veiksmīgs finišs. :)

Tas it kā bija tikai pirmais no Trek veikala rīkotajiem nakts braucieniem. Nākamreiz ļoti labprāt piedalītos atkal, taču ceru, ka tas būs piektdienas vakarā, jo pēc tādas naksniņas vēl uz darbu..